Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet
 

Glābējzvans

Autors: Gundars Ignats

Mūsu sētas bērni dzīvoja draudzīgi un saticīgi. Katru rītu kopīgi devāmies uz pieturu, lai brauktu uz skolu, vakaros kopīgi atgriezāmies no skolas un gājām spēlēties: dažkārt uz tuvējo mežu, kur mums bija no dēļiem uzslieti slepeni štābiņi, vai gājām uz spēļu laukumu turpat pie mājas, lai spēlētu ķerenes pa redelēm, pionieru bumbu vai kādu citu spēli ko tik ļoti bijām iemīļojuši. Dažkārt gājām viens pie otra, katram bija kaut kas īpašs. Alvim bija videomagnetafons un satelītantena, pie viņa mēs skatījāmies Žana Kloda van Dammes, Arnolda Švarcnegera un citu pasaules labāko aktieru filmas. Zitai bija mikroskops, pie viņas notika pētnieciskais darbs, mēs salasījām visvisādas sīkas lapiņas, kukainīšus, pa vienam likām uz mazā pienainā stikliņa un brīnījāmies, kas gan tur tik nav. Sandrim bija žurnāli un fotogrāfijas ar plikām tantēm un onkuļiem, patiesībā tie piederēja viņa tētim, bet mēs tikai pa slepeno lūrējām. Viktora krustēvam, par viņa mammu un teti neviens neko nezināja un nerunāja, Viktors dzīvoja pie krustēva, bija patronas, granātas un mīna. Divas kastītes ar tādām mazākām, viena kastīte ar lielākām, Viktor teica, ka tās ir trasējošās, un kaut kāds liels bundulis, ko Viktors sauca par granātu, es viņam neticēju. Katru vakaru mēs skrējām skatīties mūsu mīļāko filmu „Glābējzvans”. Tā bija vissuperīgākā filma par vissuperīgāko skolu un vissuperīgākajiem skolēniem. Un visstulbākajiem skolotājiem. Mēs arī gribējām mācīties tādā skolā, kur katram skolēnam ir savi skapīši, un klasēs galdi-katram savs. Un mēs sadalījām lomas, kaut nebija ne foršo kabinetu, ne bagāto vecāku. Alvis, protams, bija smukais Zeks, jo viņam bija gaiši mati un viņš ļoti patika meitenēm un tā ka viņa vecākiem bija arī video, tad draugi visaugstāk vērtēja viņu. Sandris bija Sleiters, čirkainiem matiem, tikai nevis sportisks, bet apaļīgs, meloja savai mammai uz velna paraušanu, saņēma vienu liecību vecākiem deva citu, dienasgrāmatai lapas plēsa, ka šņerkstēja vien, pirka no manis ģeometrijas mājas darbus par Oto Moto papīriņiem un vienmēr izspruka sveikā. Pilnam komplektam bija nepieciešams Skrīdžs. Nelaimīgā kārtā tieši es mācījos vislabāk, un vēl nelaimīgākā es ne pēc kā neizskatījos, man tika muļķīgā gudrinieka loma. Kellija mūsu mājā nedzīvoja, viņa bija no Alvja un Viktora klases, gadu vecāka par mani. Viņa ar mani nemaz nedraudzējās, bet tikai ar Alvi, dažkārt viņa nāca pie Alvja ciemos skatīties filmas, tad mums nebija, ko cerēt tikt pie Alvja. Runā, ka viņi arī bučojas. Viktors teica, ka Kristīne, meitene no Zitas klases, kura draudzējas ar Kellijas māsu, esot teikusi, ka viņi tā dara, bet man liekas, ka viņi melo.
Toties man, Skrīdžam, pirmajam mūsu mājā pirmajam bija oliņkeramais. Sarkano, šokolādes tāfelītei līdzīgo elektronisko rotaļlietu, kurā multenes Nu pogoģi vilks ar groziņu ķer četru vistiņu dētās oliņas, tās pamīšus dēj- te viena, te otra, te trešā, spēles grūtākajā modifikācijā arī ceturtā vistiņa, spēlētājam jāspiež atbilstošā podziņa, tā norādot, kurā virzienā, pa labi vai pa kreisi, augšup vai lejup kurā brīdī groziņš jātur. Oliņas sāka birt arvien ātrāk un ātrāk. Katrs spēlētājs drīkstēja divas reizes kļūdīties. Kļūdas, saplīsušu olu izskatā parādījās ekrāna augšējā stūrī, vispirms viena, tad divas un pie trešās kļūdas trīs oliņas nomidžinājās, atskanēja melodija un spēle bija beigusies, atmiņā saglabājot rezultātu. Tomēr bija arī puskļūdiņas, ja oliņa nokrita tad, kad ekrānā malā parādījās zaķītis, jā, arī no multenes Nu pogoģi, tad ieskaitīja tikai puskļūdiņu un saplīsusī oliņa mirgoja, diemžēl, ka nerakstīts likums vienmēr oliņas nokrita, kad zaķītis bija paslēpies. Pie divsimt un piecsimt noķertām oliņām kļūdas dzēsās un spēlētājs, atviegloti uzelpojis, varēja spēlēt tālāk.
Ar oliņķeramo es biju ieguvis respektu savu draugu vidū, tas nekas, ka oliņķeramais nav ne galda hokejs, sarkanais Taurus furgoniņs vai ceļamkrāns, vai radio vadāmā mašīna. Mājās es oliņķeramo, atliecis metālisko kājiņu, noliku uz naktsskapīša; kad devos ārā vai pie cietiem bērniem, glīti ieliku krekla krūšu kabatiņā.
Oliņķeramo varēja izmantot arī kā pulksteni un modinātāju, ar spicu priekšmetu iespiežot vienā no trijām mazajām iekšup podziņām, iekšup- tas nozīmēja, ka šīs podziņas lieki nevarēja nospiest, nejauši izdzēšot laika un modinātāja uzstādījumus.
-Es izspēlēju līdz trīssimt četrdesmit,- Alvis man lepojās, nākamajā rītā, kad apmaiņā pret filmas „Sarkanais skorpions” noskatīšanos biju iedevis viņam oliņķeramo uz vienu vakaru.
- Bet es līdz četrsimt sešdesmit viens, pazaudēju ritmu un nokrita trešā, - es viņam atbildēju. Baigā škrobe tikai četrdesmit deviņas pietrūka.
Vēlāk es izspēlēju līdz sešsimt, tad līdz septiņsimt, reiz pat līdz astoņsimt piecām.
- Ļoti ātri tad skrien, straumēm, es vēlāk lepojos, trrrrr trrrrr, birst no visām malām, neko nevar saprast, tikai spied un spied. Sajūsmināts atcerējos aukstiem sviedriem klātās plaukstas, sāpošos pirkstus, kuri pārspaidījušies apaļās plastmasas podziņas, sūrstēja.
Spēlējot arvien vairāk mūs nodarbināja jautājums, kas notiek pēc mistiskajiem deviņsimt deviņdesmit deviņiem. Ekrānā bija nojaušams, ka vietas sanāk tikai trijiem cipariem, tas nozīmēja, ka maksimālais punktu skaits bija tieši 999. Kāds teica, ka beigās rādot multeni. Es cītīgi izpētīju kārbiņu un spēlītei līdzi nākušos dokumentus, bet tur nekas par multeni nebija rakstīts, tikai kaut kādi tehniski rādītāji, dati, veikala zīmogs, un garantijas remonta adreses visās bijušajās padomju bloka valstīs. Vienīgais veids uzzināt, kas notiek pēc 999, bija izspēlēt, tomēr oliņas bira ātri un ik reizi bija jāsāk no jauna. Nevarēja sākt ne no piecsimt, ne, kaut vai, divsimt. Katru reizi sākot atkal spēlēt oliņu lēnā krišana bija tik apnicīga, vēlāk iemanījos līdz piecdesmit izspēlēt ar vienu roku, gluži kā iesildoties. Lai būtu interesantāka spēlēšana, nolēmu rīkot dažādas sacensības. Āzijas kausa izcīņu vai Centrālāfrikas Lielo turnīru, vai Labas gribas oliņķeršanas spēles. Es iekārtoju rūtiņu kladi, kurā pierakstīju Pasaules oliņķeršanas čempionāta rezultātus. Visbiežāk izspēle notika pēc grupu turnīra principa, bija divas, vai, ja es spēlēju ar vienu roku, trīs, reizumis pat četras grupas pa sešām valstīm, katra valsts spēlēja piemēram, trīs reizes, tad rezultātu saskaitīja, un no katras grupas trīs valstis iekļuva nākamajā kārtā.
Tas izskatījās šādi:
A grupa
Valsts Pirmā Otrā Trešā Kopā Vieta
Nigērija 249 397 291 937 3
Koreja 386 359 387 1132 1
ASV 193 205 324 722 5
Latvija 290 307 188 785 4
Somija 303 289 386 978 2
Argentīna 175 184 184 543 6
B grupa
Valsts Pirmā Otrā Trešā Kopā Vieta
Laosa 349 251 379 979 1
Ungārija 167 350 326 843 5
Itālija 389 174 224 787 6
Gana 203 352 351 906 3
Vācija 281 389 180 850 4
Puertoriko 260 367 348 975 2


Fināls
Valsts Pirmā Otrā Trešā Kopā Vieta
Laosa 274 341 279 894 3
Somija 232 331 268 831 4
Puertoriko 259 407 404 1070 2
Koreja 440 478 303 1221 1

Paraugdemonstrējumi
Laosa Somija Puertoriko Koreja
445 467 atteicās 485


Atsevišķā lapā pierakstīti labākie individuālie rezultāti, maksimālais punktu skaits visu spēļu summā, stabilākie rezultāti.
No apbružātajām burtnīciņām ar zaļajiem vāciņiem var uzzināt, ka Izaicinājuma kausa turnīrā visaugstāko individuālo rezultātu- 485,- ir sasniedzis korejietis Kim Ke Na paraugdemonstrējumos, turklāt zemsvītras piezīmēs norādīts, ka 200 oliņu robežu viņš sasniedzis bez nevienas kļūdas, savukārt vājākais rezultāts grupu turnīrā bijis ungāram Trebušam, kurš iespējis noķert tikai 167, kā liecina papildinājumi, ungārs pašā spēles sākumā pieļāva divas kļūdas, līdz ar to radies sasprindzinājums, kā rezultātā kļūda viņam ļoti dārgi maksājusi. Triju spēļu summā maksimālo rādītāju ir sasnieguši korejieši, kuri trijās spēlēs noķēruši 1221 oliņu. Vissliktākais rezultāts bija Argentīnas izlasei priekšatlasē, tikai 543 oliņas.
Šad tad mēdzu uzspēlēt oliņķeramo arī no rītiem, pirms iešanas uz autobusu. Tieši kādā no šiem rītiem es sasniedzu rekordu, oliņķeramo izspēlēju ne tikai līdz 999, bet arī otrajā reizē līdz 890. Spēles atminējums bija pagalam vienkāršs, izspēlējot līdz galam, spēle atsākās no sākuma, tikai, kā man šķita, oliņas otrajā kārtā bira mazliet ātrāk, un jaunais sākums šķita kā atslābums, tomēr skola negaida un man nācās ļaut oliņām nokrist un noklausīties griezīgajā melodijā. Rekorda ailē rādīja 999. Un viss. Nekādas multenītes, ne apsveikuma.
-Nemuldi, Skrīdž,- draugi negribēja ticēt sasniegumiem. - Es nemuldu, man noticēja tikai tad, kad parādīju, ka ekrāniņa rekorda lodziņā tiek rādīts 999.

Vakarā mēs sēdējām uz soliņa un spēlējām Hali- hali stop.
- Ko nozīmē international latviski? Jautāja Viktors.
- Cik burtu?
- Trīspadsmit,- Kārlis uz pirkstiem saskaitījis atbildēja. Sākas ar „S”.
Neviens nezināja, ko tas nozīmē. Kārlis bija spiests pateikt mums priekšā:
- Starptautisks, viņš teica, mums padodoties. Viņš lika mums minēt citu vārdu:
- Pilsēta ārzemēs, sākas ar P, seši burti.
- Parīze, iesaucās Ilze, Kārlis skrēja, līdz Ilze pielekusi kājās tika līdz līnijai un iesaucās:
- Hali-hali- stop! Ar septiņiem, viņa nomērīja aptuveno attālumu līdz Kārlim un spēra platus soļus skaitīdama:
- Viens, divi trīs... redzēdama, ka turpinot soļot ar tikpat platiem soļiem, viņa nevarēs viņam piesist, viņa pēdējo soļu garumu samazināja un pēc septītā piesita Kārlim. Tagad likt minēt vārdu varēja viņa.
Kāds tajā pat brīdī iesaucās, ka jāskrien skatīties „Glābējzvans” un bērni kā zvirbuļu bariņš aizspurdza, atstādami spēļu laukumu klusumā. No otrajām trepēm es biju vienīgais bērns, pārējie iespurdza trešajās. Es skrēju platiem soļiem pārlēkdams trotuāru apmalēm, pāri lievenim, durvis atraudams vienā lēcienā biju uz trešā pakāpienā, tad, lai iekļautos trajektorijā, saliecos un, skrienot pa mazo kāpņu laukumiņu, dzirdēju ļaunu tinkšķi; kaut kas, atsizdamies pret lenteri nokrita zemē un es ļoti labi sapratu, ka vienīgais Kaut kas, kam bija iespēja nokrist, bija mans oliņķeramais. Es pietupos, satrauktu sirdi to pacēlu- pelēko ekrānu, vienā malā savienojušās, pāršķēla trīs svītras. Kā bērniņš krustcelēs, kam laiks kā smiltis tek caur pirkstiem, sagumis es satvēru mirušo rotaļlietu. Ieliku izkritušās baterijas un tad, asaras valdīdams uzskrēju līdz dzīvoklim, nokļuvu savā istabā un ļāvu asaru virpulim sevi plosīt. Sāļās bēdas lija pāri vaigiem, tecēdamas gan mutē līdz kaklam, kur tās atstāja skumjas sliedes. Trīcošiem pirkstu galiem es pieskāros nedzīvajam ekrānam, viegli iespiežot parādījās spēles varoņu aprises, daļu ekrāna kā melna tulzna klāja kaut kāds šķidrums. Es lauzīju spēles tāfelīti diemžēl nekas vairs nebija glābjams. Es piespiedu spēles sākšanas podziņu, uz ekrāna nekas neparādījās, tikai vārgs: klik, klik, klik, klik pī. Kaut kur aiz pelēkās miglas vistas dēja oliņas, es varēju spēlēt tikai uz nojautu, nekas nesanāca, nekas. Nespēja glābt ne glābējzvans, ne kas cits. Tajā nedēļā es vairs negāju laukā spēlēties. Nākamajā vakarā pēc traģiskā negadījuma sameklēju skrūvgriezi un atvēru savas mīļlietiņas vēderu, tur bija kaut kādas mikroshēmu zarnas, tas, kas saplīsis izrādījās stikliņš, pagaidām to kopā vēl turēja pāri esošā plēve. Es to noņēmu, tad pasmaržoju. Oda pēc kaut kādas ķīmijas. Tagad man vairs nebija spēlītes, bet es zināju, kas tajā ir iekšā, tur nedzīvo ne vilks no multenes, ne zaķītis, pat ne vistiņas un arī oliņas tur nerodas.

Kas vēl?
Palika nepabeigta Amerikas lielā kausa izcīņa, vai uzvarēja Urugvaja, vai Panama (pēc pirmās finālspēles 879 pret 999+546 par labu Urugvajai), mazā kastītē aizmirsās oliņķeramais, sirdssāpes rimās un nākamajā nedēļā es jau gāju pagalmā pie citiem bērniem, lai ik vakaru skrietu mājās un izdzirdētu Aijas Uzulēnas uzmundrinošo:
- Glābējzvans! Lomās Marks Pols Goselārs, Tifānija Embera Tīsena, Dastins Daimons...