Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet
 

Vēstures seja

Autors: Gundega Repše

Kad uzlūkoju apaļi ieplestās acis bālajā sejā, es nezinu, vai jelkad vēl šo seju gribēšu atcerēties. Es zinu, ka tā ir tikai seja, taču tā ik mirkli mainās un, pulsēdama līdzi manai elpai, pieņem arī manus vaibstus. Mērkaķojas. Un tomēr tie nav manējie vaibsti, viņa cenšas vien kaitinoši atdarināt.
Viņa kaislīgi piekrīt sarunas partnerim, dedzīgi māj ar galvu, šermuļojas, vedinot tevi uz pļāpību, uz noslēpumu uzticēšanu, uz vaļsirdīgu savu vājo vietu uzrādīšanu. Viņa jūtas savā elementā, organiska, vienkārša un bioloģiska, kad mirst tavi tuvie un dārgie, viņa, uzcītīga kā pirmziemniece, nāk kalpot tur, kur vasaras lietus vietā gāžas sāpju asaras pār sarūsējušiem asiņu dubļiem un pludmales laiskās smiltis nomainījis bada bezvārdu tuksnesis. Viņa gūst spēku tavā vājumā, viņa kuplo un pieņemas miesās, ja tev smagi, ja neizturami aptvert viņas īsto dabu, ja tu padodies un nemauc pretī ar savu atmiņu pa viņas visurlienošo, izzinātkāro purnu. Viņa nekad neatceras pati savu vakardienu un skatās uz tevi kā sliktu, ļaunatminīgu cilvēku, ja atceries tu. Viņa brāļojas ar jebkuras krāsas uzvarētājiem, ar iekarotāju taisnību, ar veiksmi, ar ietekmi un informācijas varu, bet pie tevis lien aiz sentimenta, cerot, ka tu viņai — neskatoties uz varmācību, uz varmācības līdzzināšanu, neskatoties uz nelietību, liekulību, divkosību un iztaptkāri lopiskajam evolūcijas un progresa apziņas režīmam — ka tu viņai aiz savas smieklīgās cilvēcības un egocentrisma piešķirsi dvēseli. Ja tu tiešām dvēseli atvēlēsi, viņa to pieņems, itin kā būtu nopelnījusi. Viņa pat nesamulst ticēt, ka pastāv manis un tevis dēļ. Viņa nekad nekautrējas sevi cildināt par iedomātajiem panākumiem, par kalpošanu cilvēces mācībām. Protams, ka viņa vēsā mierā noklusē miljonu līķratus, dvēseles kaulu tonnas, gara izdzimtības. Protams, ka to diendienā darām arī mēs. Bet viņa iznīcībai pretī kā krustu velnam izbāž ķēniņu pilis un apgleznotus baznīcu interjerus, no kuru stilistikas jēdz tikpat, cik pagāns no kristietības. Ticības, starp citu, viņa maina kā blūzītes — ne jau visas der katram režīmam. Un, kas neder, izmetams. Viņas prastums un vienkāršība ir tik apdullinoši, ka tu apmaldies, meklējot šķidros cūku taukos zvaigžņotās debess dievišķos atspulgus.
Tu centies atrast kādu līdzību. Kas viņa ir? Māte? Māsa? Nemūžam! Tie taču zaimi un zākas! Draudzene? Vai tad netiek devalvēts pats draudzības jēdziens, ja viņu, kura tev centusies un ar dažādiem panākumiem paaudžu paaudzēs atņēmusi visbūtiskākās vērtības — dzīvi, ticību, uzticību, principu godīgumu un iespēju dzīvot bez meliem —, vai tādu tu sauktu par draugu?
Bet viņa nebīstas no pretrunām, viņa raksta savu rakstāmo bioloģiski, vai katrā lappusē noliedzot iepriekšējā pausto. Viņa seko tikai savai dzīvības dziņai, jutekliskajam paisumam un infantilajam paštaisnumam, it kā viņai šādas tiesības būtu piešķīris kāds izdevīgs un parocīgs dievs. Viņa bēg no mazākās gara vīrišķības ēnas un ir akla pret dvēseles spēku. Viņa zemojas fakta priekšā kā dzimtcilvēks, un viņai nav pašai sava radošā brīvības potenciāla.
Viņas mīļākās frāzes: bija tādi laiki! jādzīvo! galvenais, lai nav kara! Viņa nenogurst izlikties, ka nedzird un nesaprot jēdzienus — konformisms, kolaboracionisms, kompromiss. Retu reizi man ir izdevies ar viņu runāt par upuriem un izdzīvotājiem. Bet viņa nedzird jautājumus par upura un izdzīvotāja alter ego — par šo abstrakciju dubultniekiem, kas nu trekni apdzīvo tagadni.
Tu negribi ar viņu tikties bieži.
Tu viņu esi ieraudzījusi visā atbaidošajā tiešumā, bet vēl arvien meklē kādu vaibstu, kādu apslēptu jēgu. Varbūt pat metafizisku jēgu. Kas visu attaisnotu.
Es varu iztēloties tikai vienu iespēju ar viņu turpināt sazināties. Tas ir — nekad nesatikties puskrēslā, vienmēr dienas gaismā. Ja vajadzīgs, nežēlīgi spīdinot acīs kabatas lukturi, un visu to, ko tik dziļi ienīstu viņā, nepieļaut pat šūnu līmenī dzīvojam sevī. Tad, iespējams, es sapratīšu viņas eksistenciālo nozīmi.