Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet
 

Pieneņpūkas vējā

Autors: Sandra Janpaule

Vineta starodama steidzās mājup. Acīs jautās apmierinājums un ilgas. Dienu ātrāk atgriezusies no darba komandējuma viņa alka drīzāk redzēt vīru.

Laimes sajūta pārplīsa kā ziepju burbulis, kad viņa iesteidzās dzīvoklī. Pirmajā mirklī viņa apjukusi blenza un nespēja ticēt savām acīm. Nu viņa aptvēra ko nozīmē "pieķert vīru" ar nolaistām biksēm, turklāt vēl ar labāko draudzeni.

Pazūdi! – Vineta nočukstēja, cenzdamās apvaldīt asaras.

Maira aši apģērbās un, ne vārda neteikusi, izsteidzās laukā.

Vineta atslīga krēslā. Negribējās ne dzirdēt paskaidrojumus, nedz redzēt nožēlu paudošo vīra seju. Pēkšņi viņa jutās salūzusi. Tai naktī pirmo reizi savas laulības laikā viņi gulēja atsevišķi, tā arī nepārmijuši ne vārda. Pusi nakts nomocījusies ar domu jūkli un aizturētām asarām, viņa iemiga tikai pret rītu un pamodās, kad Armands jau bija izgājis uz darbu. Vispirms Vineta piezvanīja brālim.

Sveiks! Esmu atpakaļ! – viņa centās izklausīties bezrūpīga vismaz iesākumā...

Čau, māšel! – Roberta mīļā balss, kā allaž pielēja dvēseli ar siltumu. Acīs saskrēja asaras.

Vai es varētu uz laiciņu pie jums "piemesties"? – vārdos ietrīsējās sāpe.

Kas noticis? – brāļa jautājums pauda patiesu norūpētību.

Neprasi neko, tikai pasaki – var vai ne?

Labi, protams! Tad tiekamies vakarā!

Paldies! Vineta aši nolika klausuli, un izplūda asarās.

 

Pie brāļa ģimenes sanāca padzīvot vien nedēļu. Nu Vineta bija noīrējusi istabiņu centrā pie kādas pavecākas kundzes. Vakaros viņa bija pasākusi iet uz kādu mazu, ļoti omulīgu kafejnīcu un neuzkrītoši vērojot cilvēkus, domāja, un tā nejutās tik vientuļa.

Šis bija viens no tādiem vakariem. Vineta lēnām malkoja saldējuma kokteili. Apmeklētāju bija daudz, tāpēc ik pa laikam pietrūka brīvu galdiņu. Vineta gandrīz neko no tā visa nemanīja. Acīm atkal draudēja asaru pali, jo pirms brīža uz ielas viņa bija pamanījusi Armandu. Vineta viņu bija pametusi, negaidot paskaidrojumus. Ja gribētu, piezvanītu uz mobilo, bet nezvanīja... Sāpe kā ķirmis grauza dvēseli. Vēl plosošāka tā kļuva pēc sarunas ar Mairu. Draudzene nebija lūgusi piedošanu... Nekā tamlīdzīga... Joprojām galvā atbalsojās Mairas vārdi: "Tu, proti, skaisti runāt, bet neproti to izrādīt, likt sajust. Tu esi kā aktrise, kas spēlē savu lomu un grib, lai visi sajūsminās par to vien, ka tu skaisti deklamē."

-Vai uz zirga viena vieta vēl brīva?

Vineta burtiski salēcās, iztraucēta savās domās. Apjukusi viņa paskatījās vīrietī, līdz saprata, ka jautāts tiek par galdiņu. Atbildes vietā viņa piekrītoši pamāja ar galvu. Domas klīda citur...

-Kad notiek kas slikts, cilvēkam sāp, un tāpēc sirds aizveras. Cilvēki brīnās kāpēc vairs nesajūt prieku, bet tas nevar ienāk sirdī, kamēr tā ir ciet... - atkal ierunājās galda biedrs.

Vineta ielūkojās vīrieša sejā. Samtaini brūns, it kā ironisks skatiens, bet šo iespaidu laikam radīja daudzās krunciņas ap acīm. Biezie, īsi apgrieztie mati pie deniņiem mazliet sirmoja. Vinetai viņš šķita dīvains ar saviem prātojumiem.

-Ja nu sirdi atver, bet prieks tā kā tā iet garām? – viņa iejautājās cieši vērdamās vīrietī.

-Tad jāķer tas ciet. Prieks ir kā pienene – daudz sīku prieka pūciņu, no kurām rodas laime, bet tā ir trausla. Jāsargā no vēja.

Vineta skumji pasmaidīja. – Jūs esat savādnieks.

-Jā, droši vien... Patiesībā es tā spriedelēju, bet pats savu dzīvi dzīvoju galīgi šķērsām... – vīrietis nopūtās. – Ziniet, vairākumam gribētos dzīvi nodzīvot tā pareizi, bet nesanāk... Mūždien gadās kāds līkums vai grāvis... Šobrīd šķiros no sievas un nekādi nezinu, kā ļaut to izprast savai padsmitgadīgajai meitai... Vīrieša balsī ieskanējās skumjas.

-Kāpēc šķiraties? Vineta it kā zemapziņā vēlējās, lai atbilde mazinātu to smagumu, kas bija uzgūlies pēc sarunas ar Mairu.

Vīrietis kļuva domīgs...

-Grūti pat tā konkrēti pateikt... Šķiet tie ir visādi sīkumi, kas gadiem krājušies, spieduši, līdz kādā brīdī vēlies atkal sevī sajust vieglumu, nevis slogu, zem kura cilvēks kļūst līdzīgs skābētam gurķim – tik rūgst un rūgst...

-Vīrs manā vietā izvēlējās manu labāko draudzeni. Nespēju to "sagremot"... Vineta iesāka, bet sajuzdama kaklā kamolu, aprāvās. - Es labāk iešu.- Viņa izmocīja, strauji pieceldamās.

"Gandrīz vai sāku raudāt uz pleca pilnīgam svešiniekam!" Viņa pukojās uz sevi, iedama mājup. Tomēr vīrieša vārdi neizgāja no prāta. Kā notvert pieneņpūku laimi, ja vējš to jau norāvis un izpluinījis? Vineta pārdomās klīda gar Daugavmalu. Sāka krēslot, un kā mazmazītiņa apelsīna miziņa pie debesīm parādījās mēness.

-"Skumjas acis jums šovakar..." pēkšņi aiz muguras kāds iedziedājās. Vineta satrūkusies pagriezās un pārsteigta ieraudzīja savādnieku no kafejnīcas.

-Vai jūs man sekojāt? – Kļuva neomulīgi.

-Neuztveriet to tā! Neesmu nekāds maniaks, tikai tāpat kā jūs mazliet vientuļš. Šķita, ka jums šovakar negribas būt vienai. Vīrietis silti ieskatījās Vinetai acīs.

-Mani pašreiz nevilina ne flirts, nedz cita veida attiecības.- Viņa atbildēja ar asi jūtamu noraidījumu.

-Mani jau arī ne. Tomēr ir piektdienas vakars, varbūt aiziesim uz kādu klubiņu padejot?

Vineta pārsteigta palūkojās vīrietī.

-Tas neuzliks jums nekādus pienākumus, vienkārši būsim divi cilvēki, kuri bauda mūziku, - svešais aģitēja un Vineta piekrita.

Kā jau nedēļas nogalē klubiņš bija ļaužu pilns. Viņi dejoja daudz un tas Vinetai ļāva aizmirst sirds sāpes. Pirmo reizi kopš aiziešanas no Armanda viņa jutās labi.

-Varbūt iepazīsimies? – vīrietis piedāvāja, kad viņi uz mirkli apsēdās atvilkt elpu.

-Nevajag! – Vineta viņu aši apsauca. – Nevajag vārdu. Šai mirklī es jūtos laimīga, rīt ikdienas vējš aizslaucīs šo mirklīgo pieneņpūku laimi, tāpēc nevajag...

Vīrietis domīgi paskatījās Vinetā. Viņa skatienā bija tik dziļš siltums un sapratne. Tas mulsināja. – Iesim dejot! Vineta strauji piecēlās, aicinoši pastiepjot plaukstu. Gribējās aizmirsties...

 

Visu turpmāko nedēļu Vineta izvairījās iet uz savu ierasto kafejnīcu, baidoties saskrieties ar svešo. Tas jau vairs nebūs tā... Tomēr kādā vakarā viņa atkal devās turp. Vineta dzēra tēju, kad pie galdiņa pienāca viņš un moderni ģērbta pusaudze.

-Labvakar! – vīrieša acīs iemirdzējās atkalredzēšanās prieks.

-Varbūt drīkstam uzprasīties pie jūsu galdiņa – es un mana meita, Jana, viņš pamāja ar roku uz meiteni.

-Jā, protams... Vineta klusi noteica.

-Es palieku te, tēt. Tu paņem ko ēdamu, - meitene pēkšņi sacīja, apsēsdamās pretī Vinetai.

Vīrieša sejā pavīdēja izbrīns, tomēr viņš, saprotoši pamājis ar galvu, aizgāja. Janas sejā jautās tāds kā naidīgums.

-Tātad tevis dēļ tētis pamet mammu! – viņa apsūdzoši iesāka. -Nesaprotu... nekāda skaistule neesi, - meitene ciniski turpināja.

Vineta juta sevī mostamies dusmas.

-Paklau, ar tavu tēvu neesam pat draugi, tāpēc, ja negribi, lai šis kefīrs kļūst par tavu sejas masku, tad pievaldi mēli!

Meitenes sejā aizvainojums mijās ar mulsumu.

-Tu pūt man miglu acīs! Tāpat vien tētis tik starojošs pie tava galdiņa neuzprasītos.

Vinetai Jana nepatika. Viņa šķita egoistiska un izlaista tīne.

-Tavs tēvs kādā atvērtības mirklī man izkratīja sirdi, turklāt pieminēdams, ka dēļ šķiršanās baidās zaudēt saikni ar meitu... – Vineta asi paskatījās Janā. – Neticas, ka būs domājis tevi, jo man ar tevi nekādu saikni saglabāt negribētos. Diez vai tu maz aptver, ka arī tavam tēvam ir smagi, jo viņš tevi ļoti mīl, un vairāk par visu gaida sapratni.

-Ko pārspriežam? – pie galda ar paplāti rokās pienāca Janas tēvs. Meitene viegli nosarka, tad aši paskatījās tēvā.

-Tu neesi paņēmis saldo, varbūt nopirksi avenes želejā?

Tēvs pasmaidījis, aizgāja. Jana cieši palūkojās Vinetā.

-Jums tiešām šķiet, ka tētis mani joprojām mīl? – meitenes balsī jautās bažas.

Vineta mazliet pasmaidīja, bet acis palika skumjas.

-Protams! Mīlestība jau tā vienā dienā nebeidzas.

Jana kļuva domīga. – Bet kā tad ar mammu?

Vineta apmulsa. Jā... un kā tad ar viņu pašu...?

-Nu, re, avenes želejā. – Janas tēvs smaidošs apsēdās pie galda.

-Man jāiet. – Vineta strauji piecēlās. – Lai jums jauks vakars! Vīrietis tā kā gribēja ko teikt, bet Vineta jau devās prom.

-Nu ko, tad ķersimies tiem gardumiem klāt. – Viņš smaidot pievērsās meitai.

Jana nesmaidīja. – Tēt, vai viņa ir tava jaunā draudzene?

Vīrietis neapmierināts sarauca pieri.

-Paklau, es nešķiros citas sievietes dēļ, un ļoti vēlos, lai tu man tici!

-Bet kāpēc tad tēt? – meita neizprata.

-Laikam jau sāka pietrūkt tās dzirkstelītes, kas agrāk starp mani un mammu uzturēja siltumu.

-Un es?

-Nekas nemainīsies! Mēs tiksimies. Apsolu, ka viss būs labi! Mēs ar mammu paliksim draugi un darīsim visu, lai tev būtu labi. – Viņš uzmundrinoši paspieda meitas plaukstu un viņa beidzot pasmaidīja.

-Kā sauc tavu paziņu? – Jana centās slēpt ieinteresētību, novēršoties no tēva un nogriežot karbonādes gabaliņu.

-Es nezinu... patiesi nezinu... mūs iepazīstināja skumjas... – tēva skatienā jautās tādas kā ilgas.

Jana ēda nodūrusi acis, jo jutās neērti tēva priekšā. Viņa sāka ticēt svešās sievietes teiktajam.

-Piedod, tēt, tev laikam pēdējā laikā ar mani nav viegli.

-Mums visiem šis ir grūts laiks, bet mēs darīsim visu, lai tu būtu laimīga.

-Paldies tēt. – Jana apskāva tēvu. – Būtu interesanti vēl kādreiz ar šo sievieti parunāt... – viņa pēkšņi piebilda.

 

Pēc pāris dienām, stāvot kinoteātrī pie kases, Jana pamanīja Vinetu. Meitene pavirzījās tuvāk, un centās saklausīt uz kādu filmu un vietu sieviete izvēlas biļeti. Ar laimīgo biļeti rokā viņa devās zālē.

-Labvakar! Vai jūs mani vēl atceraties? – Jana smaidot, uzrunāja Vinetu, apsēžoties līdzās.

Sieviete manāmi samulsusi paskatījās meitenē. Jā... Viņa atcerējās, bet nepriecājās par šo tikšanos.

-Esmu Jana. Mēs tikāmies pirms pāris dienām kafejnīcā. – Jana turpināja tā kā Vineta klusēja. – Ziniet, es ļoti vēlējos jūs vēlreiz sastapt. – meitenes balsī bija jūtama atklātība.

Vinetas sejā jautās neizpratne un izbrīns. Gaisma sāka dzist un saruna pārtrūka uz visu filmas laiku.

-Feina filma! Man patīk romantiskas komēdijas, - Jana ierunājās, virzoties laukā no kinoteātra. Vajadzēja atvilkt senčus, viņiem nesmādētu kārtīga deva romantikas.

-Vai tev šķiet, ka viņi varētu atkal saiet kopā? – Vineta iejautājās, turpinādama iet Janai līdzās Vērmanīša virzienā. Meitene ar atbildi svārstījās.

-Nezinu... Iesākumā es patiešām ļoti cerēju, bet tagad... Laikam vairs ne. Pasēdēsim mazliet parkā, - Jana ierosināja, un skatienā bija lūgums.

Vineta piekrita, nebija jau kur steigties.

-Vai jūs esat kādreiz domājusi, kāpēc cilvēki šķiras?

-Nu tur var būt dažādi iemesli, katram savādāki... Vineta saskuma, jo iedomājās par sevi un Armandu.

-Vai jums patīk mans tētis? – viņu pārsteidza Janas jautājums.

-Es viņu tikpat kā nepazīstu. – sieviete silti paskatījās meitenē. – Tu velti lauzi galvu par mani un tēvu. Starp mums nekā nav.

-Bet jūs esat pazīstami un tas kaut ko nozīmē! – meitene neatlaidās.

Vineta pasmaidīja. – Tīrā nejaušība.

-Visam dzīvē ir kāda nozīme. – Jana iebilda. – Piemēram, mēs it kā esam svešas, bet tai pat laikā cilvēku burzmā es jūs pamanīšu, un jau vairs nespēšu bez pasveicināšanas paiet garām. Arī tētis ne. Mūsu dzīves kaut kādā mērā būs saistītas.

-Tam nav nozīmes. Tāda saistība ir pārejoša parādība – tagad ir, bet pēc laiciņa pagaisīs. - Savu pārliecību pauda Vineta.

-Jūs tiešām tā domājat? – Jana cieši uzlūkoja sievieti.

-Jā!

-Bet ja nu ne? Ja nu man gribēsies ar jums parunāt atkal un atkal? Ja nu tētis vēlas to pašu? Ja nu tas ir nenovēršami?...

Vineta vērojoši paskatījās meitenē.

-Pagājušo reiz tu man likies pavisam savādāka, netīkama, bet tagad... Tu esi tāda pat prātotāja kā tavs tēvs... Tomēr lai nu paliek minējumi. Gan jau laiks rādīs kā būs ar to pienenpūku laimi...

-Ar ko, ar ko? – Jana nesaprata.

-Nieki! – Vineta pasmaidīja, pēkšņi sajuzdamās neizskaidrojami labi. – Paliek tumšs, iesim, es tevi gabaliņu pavadīšu, - viņa aicināja.

 

Abas piecēlās. Parka zālītē ziedošās pienenes aizvēra savus ziedus, lai atplauktu atkal rīt, kad uzlēks saule. Gaisma pievelk gaismu...