Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet
 

Autoprieks

Autors: Ligita Paegle

– Man nav laika kasīties, man jāskrien uz braukšanas eksāmenu, – Andris aizcirta durvis un vēl dzirdēja, kā Lāsma nokliedz:
– Vari neskriet, tāpat nenoliksi!
Viņam bija jāpasteidzas. Ierikšojis autobusā, Andris ar siekalām pielīmēja atlipušo matu šķipsnu, sameklēja ādas jakas iekšējā kabatā baldriānu tabletes un iemeta mutē trīs ripas.
Andris cerēja, ka šoreiz eksāmenā trāpīsies kāds svešs inspektors. Pie vecā plikpaura, kas izskatījās pēc ūpja, viņš bija izkritis divkārt – pirmoreiz figūrās, bet otro – jo tas, maita, gribēja, lai Andris visu laiku lūr spoguļos kā tāds narciss. Savukārt pie pārnopietnā sacīkšu fanātiķa viņš izkrita, jo, redz, nebrauca pietiekami dinamiski un noslāpa pie zaļās gaismas. Andris bija pārliecināts, ka abi kraķi viņu bija izgāzuši izskata dēļ. Skaudīgi krokodili, nekas vairāk! Ja trāpītos kāda jauna preilene… Andris noteikti eksāmenu būtu nolicis. Galu galā Andris bija labs datorspeciālists un visas jaunākās autobraukšanas spēles bija izgājis pa diviem lāgiem.
Un vispār – autovadītāja apliecība bija vienīgais, kas viņam trūka ceļā uz pilnību. Tā viņš domāja un vairākas reizes to postulēja arī savai Lāsmai. Bet šorīt viņi bija nolēmuši šķirties. It kā jau tas nebūtu nekas jauns – šķiršanās viņu starpā ar lielākiem vai mazākiem intervāliem notika vismaz piecas reizes pusgadā, taču šoreiz Andris bija pārliecināts – tas ir neatgriezeniski. Lāsma šo gadu laikā no mazas vīlītes bija pārvērtusies par motorzāģi. Nemitīgi atkārtoja to, ka Andris nekad neatzīst savu vainu, mīl datoru vairāk par viņu un tamlīdzīgi. Viņu strīds šorīt sākās ar: „Cik tu vari mērcēties tai dušā, pīle? Viss karstais ūdens izgājis, visu broileru iztecinājusi!” „Vispār jau boilers, nevis broilers!” „Ej tu ieskrieties ar savu gramatiku!” „Vispār jau leksika, nevis gramatika!” Ar to pietika, lai pēc desmit minūtēm abi būtu apšaudījušies ar visiem aktuālajiem un aizmirstajiem apvainojumiem. Neviens nespēja atcerēties, kāpēc joprojām ir kopā. Tad Andris nikni aizbrauca uz eksāmenu.
CSDD jau visi ar viņu sveicinājās, un Andris nebrīnītos, ja kasiere uzreiz teiktu: „Jums kā parasti?” un smaidot iebāztu trīsdesmit eiro omulīgajā kases aparāta atvilktnītē. Tikai Andris nebija no tiem alus cilvēkiem, kas maksā skaidrā. Andris sekoja līdzi laikam un vienmēr maksāja ar karti. Andris sevi uzskatīja par tehnoloģiju cilvēku.
Arī šoreiz nepalaimējās. Atkal trāpījās ūpis ar spoguļu fetišu. Andris zināja, ka viņam neveicas loterijās, taču šoreiz viņš sāka aizdomāties, vai tikai CSDD viņu apzināti neiegāž. Kas zina, varbūt, ieraugot Andri, kasiere padod kādu slepenu signālu galvenajam inspektoram, piemēram, aizsūtot e-pastu ar ziņu: „Tas pārāk smukais un naudīgais tipāžs.” Varbūt viņam pat piešķirts kodētais vārds, piemēram, Princis vai Šķidrais terminators. Andris to varēja tikai minēt, burzot numura papīriņu, rijot siekalas un salecoties pie katra numuru signāla pie daudzajiem kabinetiem.
Tā nu pēc desmit minūtēm viņš iekāpa tajā pašā Audi pie tā paša ūpja, kas, šķiet, smagi nopūtās, jau Andri ieraudzījis.
Izbraucot no laukuma, inspektors atgādināja par sagatavošanos ceļam. Andris noregulēja ārējo spoguli, ar švunku iebēra mutē baldriānu tabletes un dedzīgi uzsita sev pa ceļiem. Inspektors, kuram Andris, starp citu, pat nezināja vārdu, drūmi nogrozīja galvu, tad palūkojās uz savu planšetdatoru, pieskārās tam, saviebās un pieskārās vēlreiz.
– Kaut kas neiet? Gan jau sen nav tīrīts, – Andris profesionāli piezīmēja, griezdamies no laukuma. Ūpis iepleta mazās acis, tad palūkojās uz datoru un to notrauca ar roku. – Nē, ne jau ārēji, bet iekšēji. – Andris precizēja un nervozi nosmēja, tad nokrekšķinājās: – Es esmu sisadmins.
Kad eksaminētājs joprojām neizrādīja nekādas atzinības pazīmes, Andris piebilda: – Nu, datorspeciālists.
Uz to inspektors atbildēja:
– Brauksim pa kreisi.
Un Andris piebremzēja, jo no labās puses tuvojās divi auto. Asajā grūdienā ūpis tika sapurināts tieši tik, cik pieļaujams, lai šoferītis varētu taisnoties:
– Atvainojos, jāpierod pie asajām bremzēm.
– To jūs teicāt arī pagājušoreiz, cienītais. –  Eksaminētājs nopūtās un domīgi grozīja mazās acis.
Un viņi brauca. Inspektors mazliet izskatījās pēc kinoskatītāja, kas pret savu gribu nosēdināts pie šausmu filmas. Īpaši brīžos, kad skaļi piebilda: – Spogulīši, cienītais.
„Atkal piesējies,” Andris domās bubināja un uztraukumā raustīja kloķi, līdz ielika trešajā ātrumā. Tad uzkrītoši izlocīja galvu, lai ieskatītos abos spoguļos. „Nu, lūri, lūri, putnu būri, kā es spoguļojos. Varbūt vēl lūpu krāsu izvilkt?” Viņš domās pukojās.
Andris grozīja galvu un šaudīja acis šurpu turpu tik pārspīlēti, ka pāris reizes aizmirsa parādīt pagriezienu, par ko izpelnījās ūpja krekšķi. Ikreiz, tuvojoties gājēju pārejām un nogriežoties krustojumos, Andris domās pātaroja: „Lūdzu, mīļie gājēji, esiet žēlsirdīgi un netrāpieties man ceļā. Izgāzīsiet mani – zvēru, nositīšu!”
Un tieši tobrīd, kad Andris, lūpām kustoties, skaitīja šo lūgsnu, viņš pie luksofora zaļās gaismas nogriezās pa kreisi un ieraudzīja Lāsmu. Tērpusies aveņsarkanā rudens trencī, viņa stāvēja pie gājēju pārejas kreisajā pusē, skatījās Andrim tieši virsū un smīnēja. Andris strauji nobremzēja. Ūpis atsperīgi atsitās pret sēdekli un skaļi vilka gaisu caur zobiem.
– Gājējs, – Andris lietišķi paskaidroja un ar labo roku noglauda paspūrušos matus. Inspektors nesteidzīgi paliecās uz kreiso pusi, lai nopētītu minēto gājēju. Taču Lāsma sagaidīja sarkano signālu, apgriezās uz papēža un, rokas kabatās eleganti iebāzusi, lēnā solī gāja uz priekšu tajā pašā virzienā, kur bija jābrauc Andrim. „Tā viņa mani tagad čakarēs, uzhakos visu pasākumu!” – Andris domās šķendējās. Acīs iespīdēja silta septembra gaisma, un viņš ar labo roku nolieca saules aizsargu.
– Brauksim uz CSDD pa jūsu brīvi izvēlētu maršrutu, cienītais. – Inspektors teica. Pusstunda bija garām. Andris sāka intensīvi prātot, kurš no ceļiem būtu nevis īsākais, kā ieteiktu GPS, bet gan vieglākais. Nekādu gāzēšanu pret uzkalnu, kreiso pagriezienu, riteņbraucēju apdzīšanu vai bremzēšanas joslu. Tie visi viņam riebās. Lai gan viņam riebās gandrīz viss, kas saistījās ar to, kā jābrauc, lai patiktu eksaminētājam. Andris nevarēja sagaidīt to brīdi pēc apliecības iegūšanas, kad, kā solīja instruktors, varēs maukt, kā grib.
Tad viņš atcerējās, ka visvairāk jābaidās par Lāsmu. Atriebīgā pundure. Blondīne bezdarbniece. Siltumnīcas apstākļos augusi filoloģe. Lāsma sen bija nozudusi skatienam. Jābrauc taisni, tikai taisni, lai viņa neiznirst kādā pagriezienā. Arī ar gājēju pārejām jāuzmanās. Andris sāka nožēlot, ka bija Lāsmai stāstījis satiksmes noteikumus. Un vispār Lāsma bija pie visa vainīga. Pie tā, ka Andris šim pasākumam bija notērējis jau pustūkstoti un turpināja naudu izmest par nenoliktajiem eksāmeniem. Jo tieši viņa zāģēja ik dienu: „Ja tev būtu tiesības, mēs varētu aizbraukt pasauļoties kā cilvēki. Ja tev būtu tiesības, mums nebūtu jāstiepj tie pārtikas maisi. Ja tev būtu tiesības, tu varētu tās izmantot pases vietā.” Pēdējos gadus Andris saskārās ar negatīvu attieksmi no vienaudžiem: „Kā – vīrietim tavā vecumā nav autovadītāja apliecības?” tādā tonī, it kā tas būtu personīgs apvainojums visai cilvēcei. Bet Andris nekādi nevarēja nolikt eksāmenu un jau divas reizes Lāsmai bija teicis: „Tāpēc arī es tevi neprecu, ka tavas stulbās iegribas dēļ man aiziet visa nauda.” Lāsma pie visa vainīga. Tādēļ Andris bija pārliecināts – Lāsma viņam uzglūn, lai ieriebtu un viņu izgāztu ar motīvu „Ja nav man, tad lai netiek nevienai citai tāds perfekts Andris ar desmit gadu pieredzi IT”.
Andris grozīja galvu. Ūpis droši vien to atzinīgi novērtēja, bet viņš jau nekādi nevarēja zināt, ka Andris nevis vērtē satiksmi, bet ar acīm skenē teritoriju un meklē objektu „Lāsma”.
Andrim izdevās aizšmaukt uz CSDD, neizdarot nevienu pagriezienu. Lai arī burtiski taisns, tas tomēr nebija īsākais ceļš. Andrim šķita, ka viņš dzird, kā ūpis domā: „Nu gan žuļiks – ka tikai nebūtu jāizdara neviens manevrs.” Bet teikt skaļi, ka pie vainas ir agresīvs kājāmgājējs, viņš neuzdrošinājās. Ūpis izskatījās pēc tāda, kas pat par jokiem apvainojas, nevis smejas. Andris varēja derēt, ka šis eksaminators vismaz gadu nebija apgrūtinājis sejas muskuļus ar smaidu, par smiekliem nerunājot. Bet, kas to lai zina – varbūt vakaros šis īgnais putns apsēžas ar alus pudeli rokās pie kamīna un atstāsta visu dienā pieredzēto kādam truša vai suņa izbāzenim, par to sirsnīgi izsmiedamies. Pavisam noteikti ūpim jābūt vientuļam cilvēkam. Tā domāja Andris, jo uzskatīja, ka visi ārēji nesimpātiskie cilvēki dzīvo vientulībā.
„Vēl jau ir cerība,” Andris domāja, iegriežot automobili eksaminatoru stāvvietā un iešķībi noparkojoties. Viņš izslēdza aizdedzi, norāva rokas bremzi un paskatījās uz ūpi. Ūpis skatījās uz priekšu. Tur nebija nekā īpaša, ko redzēt, vien dzeltena CSDD ēkas siena. Tad viņš teica, joprojām lūkodamies taisni, it kā pretī stāvētu neredzams klausītājs:
– Tā pieticīgi, bet būtu bijis sekmīgi. – Viņš lēni un rūpīgi atsprādzēja drošības jostu, it kā tā varētu sairt. Andris pasniedzās pēc savējās. Tad strauji pacēla acis uz inspektora pusi. Uz mirkli abi nodibināja acu kontaktu. Izrādījās, ka inspektoram ir brūnas varavīksnenes. Ūpis novērsās, sev raksturīgi nopūtās un bilda: – Nuja, pats saprotat. Drošība. Es nevaru ieskaitīt eksāmenu, ja vadītājs aizmirst tik elementāru lietu kā piesprādzēšanās.
Andris paraudzījās pa kreisi uz vaļīgo jostu. Tad iebelza sev pa pieri un nolamājās:
– Idiots!
– Jā, tādu gadījumu es pieredzu pirmo reizi…
– Idiots esat jūs! – Andris izkāpa un aizcirta durvis. Ūpis mirkšķināja apaļās acis.
Andris aizpogāja jaku, noglauda matus un iebāza trīcošās rokas kabatās. Aiz stūra iznira sarkans stāvs. Lāsma pamāja ar roku un samiernieciski laipni iesaucās:
– Nu, varbūt noliki?
Andris klusēja, acis nodūris. Kad abi satikās, viņš Lāsmai uzsmaidīja ar lūpas kaktiņu:
– Protams, ka noliku.
Savas mašīnas viņiem tāpat nebija, un Andris ballītēs cītīgi dzēra, lai neviens viņu nepieliktu pie sava auto stūres. Un tā divus mēnešus, līdz viss atklājās, un bija iemesls vēlreiz pašķirties.