Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet
 

Piecelieties

Autors: Dace Sparāne

 

šīs dienas gurdinātā stundā tiesa nāk
un stājas elpa,
apliecinot
iztrūkstošu vārdu savienojumu,
nejauši caur matiem vilkta žesta apliecinājumu,
sāju, astmatisku nopūtu,
komatu,
kas bijis tikai iemesls
(nelikt punktu)
 
piecelieties, tiesa nāk!
ar šādiem vārdiem sāktos stāsts,
ja nebijuši agresīvi romantiski,
(kaut patiesībā arī šis nav iemesls
un arī komats ne)
jo
stāsts sākas citādi, stāsts vienmēr sākas vienādi:
iesākumā
nebija nekā,
kas zīmēs rāda:
miltus mala
vidū jūras
 
tu apstājies, miedz sūrās acis,
tu mani:
katra jauna diena nesākas ar mani,
katra jauna diena nesākas,
kur beidzas iepriekšējā, –
tostarp nakts, nakts kārto visu
pēc savām sensibilitātes likumībām
 
no rīta veries spogulī un vaiksties,
baksti zobus, atklāj arvien jaunus vaibstus –
sarētotas nenojaustas brūces vakar vēl tik gludā ādā,
itin kā naktī
vientuļš radinieks ar dzelzu grāblīti
pārstaigājis smiltāju ap tavu vietu
 
es lugu tulkoju, kur beigās visi nomirst
vai kas tāds,
tev stāsta stefans, semjuels
vai kāds –
atmiņas mēdz tevi vilt
un turēt aklu pagājības soda kaktā
 
sema, stefana vai kāda smiekli
šķeļ lētā ūķa smagi lēto gaisu,
tu raugies dūmu skrandās, zini, ka nekad
to neizteiksi
 
traus zilo pīpju paku somā
un manīt liec – tu steidzies, viņš
pavada līdz tramvajam, pietura
jums ir pa ceļam
 
laiks rāms un silts lien ausī, pukst,
un tikai neviļus tu aizdomājies
par uzmācīgām skudrām smilšu karstās kāpās
pirms gadiem (cik?)
 
un atvadījusies
vēl brīdi minstinies, tad tālruņbūdā
šķieties neatlaidīgi kur zvanām
 
bet nekas nenotiek
tāpat vien
(iespējamais iemesls?)
 
spazmu brīžos piere svīst un rokas
neganti kā tveicē tālruņbūdā
uz saulainākā lielpilsētas stūra
pūlēs nesaklausīt atraidījumu:
(laipni lūdzam baltkom džī es em)
lai gan patiesībā esi tumšas
ziemas vakarsteigas pārpildītā tramvajā,
piespiesta pie ledusdurvju rūts, un
pūlies atminēt,
kurā pieturā tev šoreiz jāizkāpj
 
lepnība ir stiprāka par spazmām,
un tu jau arī nezini,
kāpēc
galvu pilda migla smacīga, kad citkārt
vada galā maiga balss teic: jā?!
un tu met klausuli un kliedz: sassodīts! un:
kas tie par cīpariem! un: lai Dievs žēlīgs!
un visagalā: nolādēts!
no tiesas nezinot, vai tiešām
 
tu slinki kāto pusstingušās smiltīs
vēlu rudenī
 
tev vēlēts laiks (tas arī iemesls)
baudīt joda pilnu gaisu, gaiss brīvi
plūst caur klīniksienu šķirbām, šūpinādams
jaušu neprasmīgu roku pludinātas krāsas –
tur vakarā tu pūlies notvert
rieta staru atvizuma viestu dzīvīgumu
un rītā ienirsti,
apliecinot:
šaubīga un tomēr slēptuve
 
piecelieties!
tiesa nāk un spriež: tev pieder laiks,
un tieši piederība tevi mulsina,
tu beidzot esi viena, vienatnība biedē
ar blīkšķiem ielu kanjonos, ar elpu pakausī,
ar neatvērtām vēstulēm – bezapziņas akmens krāvumiem,
vēstules liek satrūkties ikreiz,
kad istabvējš kaut vienu skar
 
tā gadās – atpūta pie jūras rudenī.
tu lūkojies pēc čūskas, bet pamale puls tukša,
svina pievilgušās debesīs ne nieka,
bet vismaz kājas nestieg smiltīs, tiesa,
asins salst, bet tas ir vējš,
vējš,
nes asinīm tik asinspilnu gaisu,
tu
dziļi ieelpo
ar katru sīkumsīko nervu sajūti,
ar katru sīkumsīko nervu noreibsti,
uz smiltīs gāztas laivas apsēdies,
ciešāk savīsties,
galvu plecos
 
ierauj
 
māmu,
hallo, māmu?!
otrdien es būšu, dzirdi?
jā, otrdien...
tu velc un, klausulei uz galda slīdot,
ar izstaipīto suņuvilnas jakas piedurkni
tu strēgsti putekļos
 
no galda atskan pārītis hallo
un cieši pēdās
vienmērīgi pīkstieni,
kādos klausies tu ik vakaru,
kad, uzgriezusi iedomātu numuru,
tā arī neiespēj
 
domās aizklīsti jau otrdienā
pēc piecām ilgtspējības dienām,
tu dodies virtuvē un nesamaņā ilgi
meklē cieši tītu kafijturzu, cieši noglabātas
melnumvecas možumdruskas
un atkal satraucies –
viņa nedzer kafiju,
tā rādās tev ikreiz, kad ienākusi,
viņa skumji, viņa bažīgi
garām tev un pāri vietai lūkojas
 
iedomas! tu sevi norāj, sēdi
rokām, dūrēs sažņaugtām,
līdz pirkstu kauli balti
 
iedomas,
tu saki sev un domās pati pārstaigā šo
savu vietu,
(un tomēr atkal ieliec komatu)
bet atkal dienas gurdināta stunda apliecina –
 
katra jauna dzīve nesākas, kur beidzas
iepriekšējā,
tostarp nāve,
katram sava,
citam vairākas,
arī tev, nāves, katrā ziņā vairāk
nekā tavas dzīves (neloģiski, tu to saproti),
bet nāve paģēr tikai nieku vietas,
nieku lietas,
kurpretī
visas dzīves neiespēj ne atminēties,
kur vēl aptvert,
kā aizlasītas grāmatas tās krājas torņos ļodzīgos
 
tu mēģini no auto lēkt, kam nolikts avarēt,
bet mainās tikai norise – galva sitas te
pret ceļa malā neplānotu akmeni vai sazin ko,
jauna dzīve, katra jauna dzīve
visviens
nesākas ar asiņainu akmeni vai sazin ko,
katra jauna dzīve
ar vārdiem sākas:
 
iesākumā...
 
piecelieties, tiesa nāk!
 
tu meties bēgt,
tu nespēj vairs to klausīties