Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet
 

Kā Nebakadnukaķis tika pie vārda

Autors: Kristīne Sadovska

Kā Nebakadnukaķis tika pie vārda
Tas bija jauks vasaras vakars ezermalā. Tante pirmo reizi šovasar bija nolēmusi izpeldēties. Vispirms salasīja peldvietā izmētātās drazas. Sanāca divi lielie plastmasas maisi. Bet apkārtne uzreiz kļuva tīkamāka. Tad izklāja zemē sedziņu ar lācīšiem. Uz sedziņas kārtīgi nolika somu, izņēma dvieli, peldkostīmu un saulesbrilles. Tad vēl iedeguma krēmu. Un limonādes pudeli. Palūkojās apkārt. Novilka plato kleitu. Pārģērbās peldkostīmā. Saulīte sildīja, putni čivināja, sienāži sisināja. Kā jau vasaras laikā. Viņa piegāja pie ūdens un iemērca kājas īkšķi. Vēss. Tad kāju līdz potītei. Vēss, bet tīkams. Tomēr mesties ar švunku ezerā Tantei negribējās vis. Tā tikai jaunībā var darīt. Vai skurbulī.
Tāpēc Tante vispirms nolēma kārtīgi sasildīties saulītē un rātni izstiepās uz segas. Apkārtējās vasarīgās skaņas padarīja viņu drusku miegainu. Bet tad Tantes auss izšķīra vēl kādu troksnīti. Sīku un spalgu. Neizprotamu. Bet gana žēlabainu. Tas nāca no steķu apakšas. Vai nu tiešām dienvidū mošķi staigā, pie sevis prātoja tante, un atcerējās dzirdējusi spoku stāstus par nemierīgiem nelāgiem gariem, kas klejo pašā bula laika karstumā, nevis pusnaktī. Karsts tiešām bija. Un skaņa atkārtojās vēlreiz. „Varbūt man ir saules dūriens?” – iedomājās lāga sieva, samērcēja dvieļa stūri ūdenī un ar to apsedza galvu. lai atdziest. Bet skaņa atkal atkārtojās. Visa jaukā atpūta bija samaitāta, un Tante devās uz steķu pusi. Pārstaigāja koka laipu visā garumā. Klusums. Atnāca atpakaļ līdz krastam. No paša tālākā gala vējš tā kā atnesa aizdomīgu šļakstu. Pusskriešus Tante devās turp, pabāza roku zem ūdens vietā, kur vēl virmoja ūdens apļi un izvilka kaut ko trakoti slapju un spalvainu. Tas spirinājās un bija aplipis ūdenszālēm, bet nekādas skaņas neizdvesa. „Bārkšspuru zivs tepat Latvijā?” – iedomājās Tante un saspieda plaukstu ciešāk, lai guvums neizšļūk. Kritiski to appētījusi, viņa tomēr atzina, ka zivs tā nevar būt. TO klāja garš, slapjš un netīrs kažoks. „Kucēns? Jērēns? Bebrs?” – viņa turpināja minēt, berzēdama radībiņu ar dvieli, līdz slapjais izdabūja pirmo skaņu. Tā ļoti attāli atgādināja žēlabainu ņaudienu. „NU NEBA KA’ NU KAĶIS TU ESI!” – pārsteigta iesaucās glābēja un vārdu dabūjušais mazais zvēriņš ieņaudējās apstiprinoši. Apēdis pāris šķēlītes siera no Tantes līdzpaņemtajām maizītēm, dzīvnieks pamazām apžuva un tiešām sāka izskatīties līdzīgs kaķim. Varbūt ne gluži parastam. Tomēr kaķim. Paēdis viņš nopurinājās un sāka lēnām runāt. Un pirmais, ko zvēriņš sacīja, bija: „Man patīk mans vārds. Neba-kad-nu-kaķis. Un tu arī. Vai tev ir mīksts krēsls, kurā es varētu gulēt, kad ārā auksts, un zaļš dārzs, kurā peļot jaukā laikā? Un veranda, kurā es varētu ielūgt viesos radus un draugus?” Izbrīnītā Tante jaudāja tikai apstiprinoši māt ar galvu. „Tad iesim mājās,” – pašapzinīgi nosacīja apžuvušais Nebakadnukaķis un nokāpa no segas, ļaudams Tantei to salocīt.