Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Savu pārdomu un viedokļa ciklu par šo jau skandalozu slavu ieguvušo populārzinātnisko Noksa Andersona grāmatu sākšu tādā pat izkārtojumā, kādā ir nodaļas šinī grāmatā. Tā nu 1. nodaļa ir "Apokalipse - pareģojumu grāmata", tādēļ manas pirmās pārdomas būs par šo pašu jau pieminēto Apokalipsi jeb tautā vairāk zināmo kā Jāņa Atklāsmes grāmatu.

Principā, ja godīgi, tad, pēc manām domām, pārdomu objekts var būt ikviena rindiņa šajā grāmatā, taču es mēģināšu pieturēties pie kaut kādiem galvenajiem pieturas punktiem, lai ievērotu sistemātiskumu un kontinuitāti nodaļas ietvaros un, galu beigās, arī visas grāmatas garumā. Pēc manas personīgās ieceres šo pārdomu un viedokļa ciklu es vēlēšos noslēgt ar tēzēm jeb konspektīvu galveno domu izvilkumu iz šīs grāmatas, bet tagad - visu pēc kārtas.

Pirmā doma šajā nodaļā ir - Bībelē ir publicēts tikai viens no vairāk nekā 4000 apokaliptiskās literatūras paraugiem. Pie šīs atziņas pieturoties, varam uzreiz sākt domāt par to, ka šeit ir analoģija ar stāstu izlasi izlases veidā un šo domu par Bībeli kā stāstu, izdomājumu, tautas leģendu un banālu kļūdu tulkojumus izlasi jeb krājumu var izlasīt ik pa laikam. Principā - šī doma par Bībeli kā stāstu krājumu man personīgi ir ļoti pieņemama un, kritiski izvērtējot, arī pamatota, jo man personīgi šī doma pa galvu šaudījās jau ilgāku laiku, tikai šī grāmata šo viedokli un pieņēmumu apstiprināja.

Kā jau rakstīju, pārdomas un viedokli var rakstīt par katru rindkopu, kas uzrakstīta šajā literārajā darbā, taču nākamā rindkopa pilnīgi ataino manu izpratni par Apokalipsi, tādēļ citēšu cienījamā autora vārdus: "Rietumu kultūrā jēdzienam "apokalipse" gadsimtu gaitā pielipusi nozīme "pasaules gals", taču patiesībā šis vārds grieķiski nozīmē pareģojumu, kas izteikts vai pierakstīts nevis kā racionāli veidota prognoze, bet tieši kā atklāsme, kas bieži saistīta ar kādas parādības redzējumu. Tāpat arī īpašības vārds "apokaliptisks" sākotnēji nozīmēja nevis kaut ko, kas saistīts ar "pasaules galu" vai, piemēram, civilizācijas bojāeju, bet pareģošanu un vīziju skatīšanu - kā šķiet, teju visi intuitīvo vīziju skatītāji bija galēji pesimisti, kurpretī Bībelē iekļautais teksts dažās vietās ir pat netipiski pozitīvs."

Nākamā doma ir - lai nostiprinātu emocionālo saikni starp sludinātāju un klausītāju, lasītāju, savulaik Bībeli tulkojot, izmantoja varoņu pārdēvēšanu attiecīgajām tautām saprotamos un pierastos tēlos nevis grūti izrunājamos grieķu, semītu, aramiešu vai citu valodu vārdos, jo pretējā gadījumā šī emocionālā saikne kļūst vājāka, ja lasītājam vai klausītājam jānopūlas ar svešu personvārdu izrunāšanu un uzklausīšanu. Šeit varētu papildināt, ka Bībeli tomēr ir tulkojuši daudzi tūkstoši un pat miljoni dažādu cilvēku, un katram ir sava personīgā pieredze, zināšanas un vēlmes, viedoklis, kā būtu jāizklausās atbilstošajai rakstvietai vai notikumam, līdz ar to subjektīvi uzslāņojumi ir tikai dabīgi un tādā veidā izpušķota informācija nevar būt nekas vairāk kā tikai literāra stāstu un aprakstu kopa tāpat kā, piemēram, ikviena stāstu izlase.

Dodoties tālāk pa grāmatas lappusēm nonākam pie vietas, kurā pausta doma par to, ka Ješuas jeb Jēzus mācekļi aktīvi ceļoja, sludināja, dziedināja slimniekus un - galvenokārt - aicināja ievērot morāli un dzīvot šķīstu un tikumīgu dzīvi. Manuprāt, tas vienmēr ir īpaši diskutabls jautājums - kas kuram ir šķīsta un tikumīga dzīve? Vienam tā ir dzīve noslēgtā klostera kopienā, citam atkal alkohola nelietošana, bet meitu mīlēšana un tā bez gala. Protams, atbilstoši tā laika paražām tā varēja būt cūkgaļas neēšana, alkohola nelietošana un kaut kas tamlīdzīgs, taču tādēļ to nevar attiecināt uz mūsdienām un noteikt bez maz par obligātu no dažu baznīcu un konfesiju puses, piemēram, adventistiem.

Ješuas apustuļiem nācās pārliecināt ļaudis ar priekšstatu, ka vērts pilnībā pievērsties tam pirmsākumam, kas radījis visu, ieskaitot pašus pagānu dievus. Kā redzams un zināms no vēstures, tad tanī laikā, mūsdienu vārdiem runājot, "reliģiju tirgus bija pārsātināts ar piedāvājumiem" un tādēļ ikvienam sludinātājam savu pasaules uzskatu vajadzēja mācēt "notirgot", lai iegūtu pēc iespējas lielāku ietekmi un "savu tirgus daļu". Jā - tajā laikā jau bija tik daudz reliģiju, pamatā gan pagāniskās, ka ar savu pasaules kārtības uzskatu un pārliecību grūti nācās iekarot vietu sabiedrības domāšanā un piesaistē savam kultam.

Šķetinot un pārdomājot tālāk rakstīto, nonākam pie autora paustā par vīzijām kā sen zināma literatūras paveida, respektīvi, lai izteiktu savu viedokli, citēšu autoru: "Vīziju, parādību un pareģojumu aprakstīšana ir sen pazīstams literatūras paveids, turklāt tajā tapušie darbi bieži vien pat nav pieskaitāmi reliģiskajai literatūrai - mistiskā pieredze un mistiķu mācības, kam ne vienmēr bija tīri reliģisks raksturs, arvien pastāvējušas kā paralēla alternatīva tempļos veicamajiem kulta rituāliem, un tos iepazinuši ļaudis, kam ar formālu dievnama apmeklējumu bijis par maz."

Pāršķirot lappusi, lasām, ka "gan hermētiskie, gan citi teksti, kas apraksta vīziju un pareģojumu redzēšanu, bijuši diferencēti pēc auditorijas: vienos darbos aprakstītas vispārējas, daudziem interesentiem domātas psihes parādības un daudzos gadījumos mēģināts tās skaidrot; citos tekstos, kas paredzēti daudz šaurākam lokam, redzama īpaša filosofiska sistēma." Šī situācija ir stipri līdzīga mūsdienām, jo arī mūslaikos literatūra ir diferencēta pēc lasītāju gaumēm un vēlmēm, galu beigās, katrs lasa to, ko attiecīgajam cilvēkam visvieglāk uztvert. Manuprāt, šeit var vilkt paralēles ar tādu lietu ko sauc ticību tam, kam katrs ir gatavs un grib ticēt. Literatūru tak arī nelkasām visi vienu un to pašu, tāpat arī ar reliģiju, atrodas, kas tam tic un nāk nauda - viss notiek! Kāds ir pārliecināts un "iegūts" savā bariņā... Jūs saprotat šīs rindas...

Grāmatas 29. lappusē rakstīts: "Pārdabisku vai pārpasaulīgu parādību attēlošana vienmēr bijusi īsts pārbaudījums gan pašam autoram, gan viņa lietotās informācijas fiksēšanas un nodošanas vides (šīnī gadījumā - sengrieķu literatūras) iespējām. Lai kas arī nebūtu sarakstījis Apokalipsi, pēc izmantotās leksikas un stila redzams, ka tas bijis ebrejs, kas palicis uzticīgs savas tautas reliģiskajai tradīcijai un simboliem. Bet, saskaņā ar prakses diktētu tradīciju, okupācijas vara un tautai naidīgi elementi bieži tika aizstāti ar dažādu briesmoņu, zvēru tēliem, skaitļiem, no otra gala lasāmiem vārdiem, anagrammām un citiem literāriem paņēmieniem, lai izvairītos no iespējamiem sodiem par šādu darbu sacerēšanu, pārrakstīšanu, publisku lasīšanu vai skandēšanu no galvas." Šajā citātā redzams, ka aprakstītā situācija attiecas uz Atklāsmes grāmatu, jo, kā zināms, tā ir visai pilna ar šādiem briesmoņu un pārdabisku būtņu tēliem un liekas, ka šeit varētu vispār beigt aprakstīt šo nodaļu, taču mēs dosimies tālāk. Vīzijas, to aprakstīšana un literāro izteiksmes līdzekļu lietošanas Bībelē pierādīšana un apliecināšana turpinās.

Tagad nedaudz citēšu cienījamā autora viedokli: "Kopumā Jaunās derības literārais un mākslinieciskais līmenis vietām ir zemāks, salīdzinot ar Vecās derības grāmatām. Pirmkārt, tajā iekļautos tekstus (vai šo tekstu izejmateriālus) ne vienmēr sarakstījuši izglītoti cilvēki - lielākā daļa Ješuas pirmo sekotāju pārstāvēja vienkāršos Romas impērijas iedzīvotājus, kamēr Veco derību radījuši savas tautas izcilākie prāti. Otrkārt, arī starp Vecās derības tekstiem ir sastopami pliekani un garlaicīgi gabali, taču tos atsver tādi filosofiskās literatūras šedevri kā Šelomo piedēvētās pamācības vai Ījaba grāmata, nemaz neminot erotikas piesātināto Dziesmu dziesmu jeb Augsto dziesmu. Ir pat saistoša beletristika - piemēram, Hesteres grāmata - lai gan tā ir literāra fikcija ar standartveida sižetu no viena gala līdz otram, tomēr tas ir viens no pirmajiem "feministiskas ievirzes" literārajiem sacerējumiem, kurā notikumu attīstību virza enerģiska, neatkarīga un spēcīga sieviete, nevis, piemēram, kāds karavadonis.
Jaunajā derībā ar sižetiski un tēlaini perfektu uzbūvi izceļas tikai dažas daļas, kaut gan kopumā daudzas vietas evaņģēlijos (izņemot Markusa evaņģēliju), kā arī Apustuļu darbos raksturīgas hellēņu piedzīvojumu stāstu, klasisko antīko traģēdiju, aramiešu tautas dzejas un citu stilu literatūrai. Joāna evaņģēliju kopumā veido ne tik daudz Kristus gaitu atstāsts, cik filosofiskas pārdomas un mēģinājumi radīt ko līdzīgu filosofiskai koncepcijai, savukārt ar salīdzinoši attīstītu stilu, pārliecinošāku detaļu attēlojumu un nostrādātu sižetu izceļas Lūkas evaņģēlijs līdz ar Apustuļu darbiem. Mateja evaņģēlija teksts, piemēram, liecina, ka tā utors (vai vēlākie anonīmie redaktori) bijis stipri māņticīgs cilvēks, kaut gan labi pazīstams ar tajā laikā pieņemtajiem literāro darbu uzbūves principiem un apveltīts ar ievērojamu rakstnieka talantu."

Es diezgan daudz citēju cienījamo autoru Noksu Andersonu, taču šī grāmata un tajā paustās domas ir tik pamatotas un man pieņemamas, ka dažās vietās es atturos no sava subjektīvā viedokļa, lai parādītu autora domas patiesību un manu piekrišanu autoram. Protams, cik man nācies līdz šim lasīt grāmatas, tad šī ir grāmata, kurā paustais viedoklis ir gandrīz kā manis rakstīts. Man ir viedoklis par, domājams, ikvienu lietu un arī par Bībeli un reliģiju, taču šeit paustais tiek savienots ar grāmatu un tajā pausto.

Dodoties tālāk pa grāmatas lappusēm, lasām, ka daudzi mēģina atrast pareģojumu jēgu un nozīmi, taču autors uzreiz arī atbild. Pareģojumi un vīzijas ir iracionāli un nav skaidrojami ar racionālā prāta palīdzību. Jā, literārais darbs ir analizējams ar racionālo prātu, ja vien atdalām/nošķiram no satura jeb iracionālo tēlu atainojuma tekstā. Pilnībā piekrītu autoram, ka tāpat kā rakstnieks arvien ir iekļauts savā kultūrvidē, izmantotās valodas un tēlu sistēmas robežās, tā arī pareģotājam un vizionāram ir savas robežas, kurās viņš iekļaujas un līdz ar kurām top arī pareģojumu apraksti un sižetiskā līnija. Autors grāmatā raksta šādi: "Ikviens, kas cenšas prognozēt nākotni, bet nesniedz, piemēram, uz reāliem datiem balstītas prognozes, patiesībā mēģina ielūkoties ne jau nākotnē, bet gan savā bezapziņā un psihes dzīlēs. Vīzijas un pravietojumi pēc būtības nav analizējamas parādības. Tās nevar izskaitļot un izrēķināt. Tie sakņojas pašās cilvēka psiholoģijas, zemapziņas un kultūras arhetipu, kopējas simbolikas dzīlēs. Vispareizāk ir senos pravietojumus un pareģojumus uztvert kā, piemēram, sirreālisma dzeju vai abstraktā ekspresionisma glezniecību - radikāli asociatīvas simbolu, tēlu un formu virknes, kas vēsta ne jau par nākotnes notikumiem, bet gan par cilvēka psihes dzīļu procesiem."

Tāpat pastāv viedoklis, kuram arī es varētu piekrist un kurš nebūt nav neticams vai abstrakts - daudzi pareģojumi tikuši rakstīti retrospektīvi, t.i., tie rakstīti tikai pēc tam, kad tajos it kā pareģotie notikumi patiesībā jau bija realizējušies. Galu galā gandrīz visas Jēzus un viņu līdzgaitnieku domas un sniegtās pamācības ir izteiktas līdzību un tēlojumu veidā, tādēļ visa Atklāsmes grāmata jāuztver kā liela līdzība un vispār Grāmatu grāmatai jāpieiet kā avotam, kurā paustas senatnes ļaužu domas un iztēle.

Kā jau rakstīts senāk, vīzijas bija un ir cilvēka psihes dzīļu dziļākie un reizēm pat slimīgie noslēpumi un izpaudumi, līdz ar to redzēto vīziju atainojumu nevajadzētu uztvert kā absolūtu patiesību, jo tiklab tās var būt tikai halucinācijas bijušas. Jau ļoti tālā senatnē ļaudis nonāca pie secinājuma, ka Dievs ir neizdibināms.

Runājot par pravietojumu psiholoģiskajām iezīmēm, nonākam pie paralēlēm, kādas varam vilkt ar mākslinieciskās jaunrades procesiem. Literārā vai muzikālā darba rašanās nereti salīdzināma ar pravietisku iedvesmu un tas pats principiāli notiek ar vīziju redzētajiem un pareģotājiem. Cilvēks sajūt psiholoģisku pacēlumu un vēlas sajust kaut ko pārdabisku un dziļā pārdzīvojuma fāzē viņam rādās vīzijas jeb zemapziņas augļi - arī šādi var izskaidrot vīziju rašanos. Jebkurā gadījumā gan ikviens mākslas darbs, gan tā dēvētais "pravietojums" ir psiholoģiska pārdzīvojuma rezultātā tapis fenomens, kura būtība ir "virtuāla" - tas tīri praktiski ir pierakstīts, uzgleznots, izgrebts un veidots vai kā citādi fiksēts jebkādā materiālā informācijas nesējā, bet pati darba uztvere pastāv vienīgi autora un auditorijas domās.

Pārdomu rezultātā arī es personīgi esmu nonācis pie kaut kā līdzīga vīzijām un redzējis tēlus, bet tādēļ jau es neeju sludināt un paziņot sevi par lielu pravieti. Tagad es visnotaļ saprotu, ko nozīmē just pārdzīvojumu pārdomu gaitā un tā piedzīvot pārdomu tēlu vizualizēšanos cilvēka apziņā. Cilvēka prāts ģenerē vīzijas, jo cilvēks ir piedzīvojis spilgtu emocionālu pārdzīvojumu, līdz ar to rodas spilgti tēli, spoža gaisma un citas parādības.

Pareģošana un pravietošana tanī laikā bija tāda pati profesija kā mūsdienu rīkstniekiem un citiem pesteļotājiem, līdz ar to praviešu un pareģu saistība ar vīzijām varētu būt visai viegli izskaidrojama, jo arī mūsdienās netrūkst dziednieku un citu pesteļotāju, kas savas dotības it kā pielieto pie cilvēka, izmantojot cilvēka paša psiholoģijas ietekmi un veicot psihoterapeita funkcijas, reizēm ziņojot, ka redz vīzijas un nākotni.

Visnotaļ es personīgi varu piekrist, ka paplašinātais apziņas stāvoklis nav sastindzis vai pasīvs, bet gan interaktīvs process, jo, manuprāt, šim procesam ir zināma saistība ar cilvēka sapņiem, ko reizēm nodēvējam par vīzijām. Ja mēs sāktu pierakstīt sapņus un mēģinātu tos tulkot vai pasludināt tos par vīzijām, tad mums pašiem drīz vien būtu sava Apokalipses grāmata.

Daudzi radikāli kritiski vēsturnieki sliecas domāt, ka Atklāsmes grāmatas tapšana un tās saturs kopumā saistāms nevis ar Dieva sūtītu vīziju, bet gan ar garīgiem traucējumiem, nervu slimībām, epilepsiju vai narkotisku vielu reibumu. Citi zinātnieki guvuši pārliecību, ka Atklāsmes grāmata attēlo nevis tālus nākotnes notikumus, bet gan ar Romas impērijas iekšējiem notikumiem saistītas tā brīža aktualitātes.

Visbeidzot, lai uztvertu nevis pravietojuma burtu, bet jēgu, jāiedziļinās tajā, saprotot tēlus un simbolus kopsakarībā - kā dzeju vai abstraktu gleznu, nevis kā matemātisku vienādojumu. Mēģinot atklāt teksta nozīmi, cenšoties uztvert to kontemplatīvi - tas, iespējams, izklausās vienkāršāk nekā meklēt atšifrējumu, bet vienlaikus ir arī daudz grūtāk, jo lasītājam atslēga jāmeklē sevī, savā paša zemapziņā un arhetipu simbolikā.

Meklēsim nevis burtu, bet jēgu, iedziļināsimies sevī un domāsim no sava skatu punkta!