Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Pēc neilga laiciņa rakstu savas pārdomas, viedokli un fragmentus par skandalozās grāmatas "Vēstures vēsture" 2. nodaļu "Evaņģēliju stāsti". Kā jau rakstīju iepriekš, šajos savos rakstos ievērošu grāmatas kontinuitātes principu un nepārlekšu tālāk, pirms neaprakstīšu secīgi iepriekšējo. Un tā - ķeros klāt otrajai nodaļai.

Nodaļa sākas ar nelielu ievadtekstu, kurā pausts, ka katrs evaņģēlijs Ješuas dzīvi raksturo četrās versijās, taču laika gaitā kristietība katrā evaņģēlijā pausto ir gan doktrinizējusi, gan dogmatizējusi un daudzas vietas analizē pēc sev vien zināmiem kritērijaiem. Lai vai kā arī nebūtu, tomēr evaņģēliji ir četri, tos var izlasīt jebkurš un tajā paustās ētiskās atziņas un morāles principi ir īstenojami visas cilvēka dzīves gaitā.

Tagad neliels citāts jeb grāmatas fragments par to, ka mums Jehošua jeb Ješua ir bijis vesels reliģijas reformators, bet romiešiem - tukša vieta, jo viņš bijis tāds pats kā visi ikdienas sludinātāji un ne ar ko nav atšķīries: "Kristīgās pasaules pārstāvjiem Jehošuas dzimšana un darbība nozīmē veselas ēras (vārda tiešā nozīmē) sākumu, taču pat Jerūšalaimā un Jūdejā, nemaz jau nerunājot par pārējo Romas impēriju, tādu ebreju sludinātāju un dziednieku, vārdā Jehošua, pat nepamanīja. Tikai viens no daudzajiem impērijas asiņainajā vēsturē miljoniem notiesāto, kas nonācis pie pazemojošās, ārkārtīgi mokošās krusta nāves un kura patiesie nodarījumi ne tuvu nebija pamats šādam mokpilnam galam (tāpat, starp citu, nāvi pie krusta droši vien nebija pelnījusi lielākā daļa no tādā veidā nomocītajiem - pārsvarā tā sodīja vergus par bēgšanas mēģinājumiem un dažādus politiskus noziedzniekus par dumpju celšanu; Romas pilsoni vai vispār brīvu cilvēku ar sišanu krustā un miesassodu kā tādu nesodīja faktiski nekad)."

Ikvienā sabiedrībā reāli visu nosaka ikviena paša sasniegumi, ietekme un sabiedriskais statuss. Šāda doma eksistē ne tikai mūsdienās, bet jau tajos sensenajos laikos un to apliecina arī šāds citāts iz vēsturiskajiem avotiem: "[...] nereti bija gadījumi, kad jūdi spēja ievērojami ietekmēt okupantu administrācijas rīkojumus un lēmumus." Šo der atcerēties, jo ikviens savu dzīvi var veidot, balstoties uz šo teikumu, ka ikviens pats ir savu sasniegumu piepildītājs un sasniedzējs.

Ja lasītājiem interesē tā laika ģeogrāfija, tad šeit ir neliela sadaļa par to, kāda bija tā laika Palestīna un ir aprakstīts arī tās vēsturiskais aspekts, taču, visa grāmata no vāka līdz vākam prasa lielu iedziļināšanos, jo satur neskaitāmi daudz vēsturiskas informācijas.

Mūsdienu kristieši uzskata, ka tikai viņi ir patiesie "izredzētie", bet citi nav, jo kristieši kā jūdu tradīciju pārņēmēji šīs atskaņas ir pievilkuši no tā, ka Israēla tauta ir Dieva izredzētā, kas šeit ir saistīta ar jūdiem. Taču tas viss ir tikai kādu senu ļautiņu uzskats, ka tikai viena tauta vai tautība vai denominācija var būt izredzēti un mūsdienās tas nebūt nedrīkstētu būt aktuāls, jo absolūtās demokrātijas apstākļos kāda cita viedokļa paušanas vai piekrišanas uzskatīšanu par nepareizu, ir visnotaļ greiza.

Es neizteikšos par mūsdienu baznīcām un mācītājiem, tās naudas ceļiem un citām tādām lietām, taču Hēroda laikā galvenais templis bija liela materiālu krātuve un tālāk grāmatā seko apraksts, ka visa iegūtā nauda no saziedotajām vērtībām tika ieguldīta darījumos ar finansēm un tirdzniecību. Tāpat Ješua no tempļa centās izmest visus andelētājus un tie andelētāji izrādījās paši mācītāji, jo galvenajam templim piederēja pilnīgs un absolūts svaigās gaļas monopols. Tempļa priesteri jau upurēja tikai nelielu gabaliņu no saziedotā, pārējo laižot tiešā apgrozībā. Nākamā lieta ir tā, ka tajos laikos pastāvēja pilnīgi absolūta disproporcija starp amatiem, jo no 120 līdz 150 tūkstošiem iedzīvotāju 20 līdz 30 tūkstoši nodarbojās ar garīgajiem amatiem. Jo garīgie amati bija ienesīgi, jo garīgie darbinieki izpildīja ieņēmumu dienesta funkcijas, jo garīgie darboņi pārvaldīja reāli lielas naudas plūsmas... Tālāk nerakstīšu savas subjektīvās domas par mācītājiem, jo tas varētu būt pārāk skarbi...

Evaņģēliji pēc savas būtības ir filosofiski polemiski raksti, kuros ir jūtamas augstvērtīgas mākslinieciskās un filosofiskās vērtības, bet, manuprāt, nav uzskatāmi par tādiem materiāliem, lai mūsdienās tādu grāmatu uztvertu bezmaz par dzīves pamatu un vadmotīvu, jo Bībele, kā manās iepriekšējās pārdomās rakstīts, ir tikai apkopots filosofiski literārs stāstu krājums un nekas vairāk.

Runājot par "pazudis tulkojumā" - ļoti daudz rakstvietu un citu tulkojumu ir vienkārši vislielākais noziegums pret literatūru, jo tulkots ir absolūti greizi un daudzviet pat izcili šķērsām. To apliecina šāds citāts: "Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jerūšalaimas ķēniņa, vārdi: Ak, niecību niecība! Viss ir nelietība! (Grāmatas "Zālamans mācītājs" - jeb "Šelomo pulcētājs" - ievadvārdi). Ulža Bērziņa atdzejojumā šī vieta skan šādi: "Dvesma un pūsma," saka Pulcētājs, "viss ir dvesma [...]"" Otrs piemērs liecina par pilnīgu jēgas mainīšanu tulkojumā, un tas ir populārais, daudzkārt citētais un apspēlētais Joāna evaņģēlija sākums, kur latviešu tulkojumā lasām: "Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs!" Patiesībā grieķu oriģinālā skaidri un gaiši rakstīts: "Iesākumā bija Logoss, un Logoss bija pie Dieva, un Logoss bija Dievs!" Un jēdzienam "logos", ar ko grieķi kopš Hēraklīta laikiem apzīmēja pasaules pirmsākumu, iekšējās kārtības avotu un visas harmonijas pamatu, ir ārkārtīgi daudz nozīmju, no kurām "vārds" un "mācība" ir paši vienkāršākie, šaurākie un maznozīmīgākie varianti.

Līdz pirmajam koncilam 325. gadā pastāvēja divi paralēli novirzieni Kristus, apustuļu un, mazliet vēlākos laikos arī svēto mocekļu dzīves aprakstos, no kuriem kērigmatiskais virziens balstījās uz Kristus un apustuļu dzīves un darbu atstāstu tiešā veidā, lai mudinātu vienkāršo tautu sekot šim ētiskajam un morālajam piemēram, otrs virziens bija dogmatiskais, kuram palika uzticīgi baznīckungi, tādēļ tas ir spēcīgāk iespiedies kristietībā.

Nedaudz par dogmu: "Mūsdienās jēdziens "dogma" nozīmē sastingušas, nereti muļķīgas vai bezjēdzīgas, no dzīves atpalikušas un no realitātes atrautas idejas, bet sākotnēji tas apzīmēja filosofiski alegorisku pieeju pravieša un apustuļu dzīves skaidrojumam. Tiesa, ticības strīdu rezultātā liela daļa dogmatiskajā ceļā tapušu ideju kļuva par oficiāli atzītām doktrīnām, kurām ar Bībelē attēlotajiem notikumiem un paustajām idejām vairs kopīgs nebija pilnīgi nekas. No daudziem bezjēdzīgajiem dogmatiem reliģiskās kopienas (ieskaitot visas lielākās konfesijas) nespēj atteikties, tāpēc šodien "dogma" jau nozīmē pavisam ko citu nekā 1. - 4. gadsimtā." Mēs lasām tālāk: "Dogmatiski alegoriskais skaidrojuma veids radās kā tiešs rezultāts tolaik plaši izplatītajiem dažādu reliģisku un filosofisku jautājumu simboliskajiem skaidrojumiem, tiem mijiedarbojoties ar pagāniskajiem personificētās dabas mītiem. [...] Liela daļa garīga rakstura notikumu, tajā skaitā visas ar Dieva atklāsmi saistītās personīgās pieredzes gadījumi nekad netika uztverti tieši, bet kā Dieva simboli, kā Dieva "godība"." Kad stafeti pārņēma baznīctēvi, tad sākās matu skaldīšana un teoretizēšana, skaitļu un simbolu meklēšana, līdz galīgi sajuka modeļa un realitātes attiecības.

Nedrīkst aizmirst, ka reliģijas interpreti acīmredzot aizmirsuši, ka leģenda un mīts vienmēr ir simboliska alegorija, kas nav jāuztver tieši, jo no leģendu apvītām Vecās Derības praviešu runām nav izdarāmi secinājumi par to, kad gaidāma "Mesijas otrā atnākšana", un raksturojami citi garīgi un/vai psiholoģiski fenomeni. Nozīmīgu kristietības ideju attīstība pirmajos gadsimtos nereti balstījās uz "pamatojumiem", kas visnotaļ bija mītiski un nekādi nebija reāli pamatoti. Galu galā pat tas, ka Ješua esot bijis Dievs, tika nolemts ar pavisam vienkāršu, turklāt nestabilu balsu vairākumu - un neviens no balsotājiem pats nebija ar Ješuu pazīstams, jo kopš viņa nāves bija pagājuši jau vairāki gadsimti.

Tagad nedaudz par medicīnu un nervu slimībām. Redz, mūsdienās ir tāda nozare kā psihiatrija, kura ārstē psihiskas novirzes un psihiatriskas nervu kaites. Bet tanī laikā nervu kaites nebija pazīstamas, likās, ka cilvēkā iemājojuši "ļaunie gari" un tad tos arī bija jāizdzen, ko tad arī darīja šie dziednieki un apustuļi, kas staigāja apkārt sludinādami ētisku un morālu dzīvesveidu, jo jūdiem nebija pieņemams hellēniskais izvirtušais dzīvesveids. Tas pierāda to, ka morāle un ētika ir tie stūrakmeņi, ko vajag ievērot cilvēkiem, bet mūsdienās tas jau ir fanātisms un naudas iekasēšanas veids - iet baznīcā, maksāt nodevas un lūgties vēsturisku galdnieka dēlu. Jā, man skumīgi, ka pat XXI gadsimtā mēs esam tumsonīgi.

Evaņģēlijiem var un tajā pašā laikā nevajag ticēt, jo tā ir vēsturiska literatūra, kas tapusi ar tipisko vēsturiskās literatūras veidošanas paņēmienu palīdzību: uz vairāk vai mazāk zināmu reālu notikumu karkasa tiek audzēta klāt daļēji pseidodokumentāla, daļēji pavisam piedomāta informācija un epizodes.

Kā no mūsdienu skatupunkta raugoties, varu teikt vienu - Ješua ir bijis kā sociālais darbinieks un psihologs, labi pazinis cilvēka psihi un nav kaunējies ne viena slāņa cilvēku. Runājis ar visiem, pārrunājis viņu kaites, ārstējis ar pašiedvesmu un tamlīdzīgām metodēm. Visnotaļ labs un kvalitatīvs psihologs bijis, jo piesaistījis lielus ļaužu pūļus, vienvārdsakot, tam laikam harizmātiska personība. Vienā teikumā -Ješua ir psihologs, sociālais darbinieks, dziednieks un harizmātiska personība un tas viss arī izskaidro viņa it kā "brīnumaino" darbību.

Un Jēzus jeb Ješuas mītiskā augšāmcelšanās visnotaļ ir izskaidrojama racionālām metodēm. Tanī laikā nevis pienagloja pie krusta, bet gan piesēja striķiem, jo naglas bija dārgas - katru kala atsevišķi un katram pienaglotajam tas būtu dārgs prieks, ko tā laika ļaudis un valdība nevarēja atļauties. Viņu piesēja, viņš 6 stundas noturējās pie krusta, sānā iebakstītā brūce nebija tik būtiska, bet Ješua ieslīga bezsamaņā. Tā laika ļaudis saprata, ka miris, noņēma no krusta un ielika vēsā alā, kur Ješua pēc laika atmodās un izrāpās no alas. Tas viss notika pavasarī vai vasarā, nevis kā mums pierasts, Ziemassvētkos. Šķiet visai loģiski, ka Ješua pēc tam parādījies tikai saviem sekotājiem un mācekļiem, jo parādīšanās pārējiem nozīmētu otrreizēju krucifiksošanu. Lai no tā izvairītos, Ješua devies prom no bīstamās Palestīnas uz Āzijas pusi, kā vēsta daži līdz mūsdienām nonākušie raksti.

Tik tiešām Ješua bijis harizmas pilns, jo runājot ar cilvēkiem, tie uzreiz sajutuši uzticēšanos un paklausījuši. Viņš vienkārši bija advancētāks tam laikam nekā parastie, līdz ar to viņiem varēja daudz ko ieskaidrot un iemācīt, atbilstoši tā laika morālei un tikumiem. Tautas sekoja un ļaudis klausījās, jo harizmātiska persona runāja un ar pašiedvesmu dziedināja, kā arī, pazīdams ārstniecības augus, dziedināja slimības. Ješua labi ievērojis cilvēkus, kam bijusi vajadzīga garīgā vadība, kas pēc tādas ilgojās un bija gatavi kļūt par viņa sekotājiem. Manuprāt, šajā kontekstā daudzas mūsdienu sektas un mācības balstās uz jaunu savu biedru vervēšanu, izmantojot šādu principu.

Ješua no mazām dienām visapkārt redzēja vienīgi ideju un teoriju nestabilitāti gan reliģijā, gan politikā, pat saimnieciskajos jautājumos - parādnieku un bezdarbnieku nonākšana verdzībā, amatnieku, tirgotāju un lauksaimnieku izputēšana vai tikšana pie bagātības bija parasti notikumi. Viņš tāpat novēroja, ka sastingušas dogmas nespēj mainīties līdzi savam laikmetam. Tāpēc Ješua paša sludināto, līdzīgi kā citi tā laika vadošie garīgie līderi, bija padarījis neatkarīgu no politiskām kolīzijām, rituālu ārējām formām, no sekotāju piederības kādiem konkrētiem sociālajiem slāņiem, no svēto rakstu burtiskas ievērošanas un jebkādām citām pārejošām iezīmēm - sludinādams mieru, taisnīgumu, mīlestību, piedošanu un atgriešanos no grēkiem, Ješua balstīja savu mācību uz tāda pamata, ko, pēc viņa paša vārdiem, "kodes un rūsa nemaitā".