Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Esmu izlasījis un pārdomājis visu grāmatu un šobrīd notiek darbs pie atlikušo nodaļu aprakstīšanas un sava viedokļa un pārdomu paušanas. Domājams, ka drīzumā būs arī pēdējās divas daļas publicētas, bet šobrīd ķeros klāt es trešajai nodaļai par apustuļu darbiem un kristietības izplatīšanos.

Šī nodaļa sākas ar mistiskā alegorisma "uzraušana debesīs" izskaidrojumu. Ikvienam reālam cilvēkam, kuram nav garīgu un mentālu slimību vai noviržu, ir absolūti skaidrs, ka tas ir kāds no tēlainās izteiksmes līdzekļiem, kurš apzīmē spēcīgu garīgo pārdzīvojumu. Hellēnisma kultūrā tādam apzīmējumam atbilda "nokļūšana trešajās debesīs". Katrā ziņā ir zināms shematisks priekšstats par to, kā pasauli uztvēra hellēnisma kultūrā un līdz ar to arī apustuļi, kuri savos darbos piemin, ka it kā viņi ir "uzrauti debesīs", to paši ir pierakstījuši, kas apliecina, ka viņi nav palikuši uzrauti debesīs, bet gan pārdzīvojuši garīgi spilgtu pārdzīvojumu.

Apustuļa darbs bija visnotaļ cienījams un visgodājamākais darbs tā laika kultūrā, jo pildīja gan ziņneša, gan sabiedrisko attiecību speciālista, gan ārlietu koordinatora pienākumus, kā arī pārvadāja lielas ziedojumu summas, līdz ar to šim darbam izvēlējās visgodājamākos vīrus, kuriem varēja uzticēties. Šo rakstu, lai paskaidrotu, kas tad īsti bija apustuļi un kādi bija viņu pienākumi, ja salīdzina ar mūsdienu amatiem.

Mūsdienu draudžu priekšteces bija tā laika kopienas, ko autors apraksta šādi: "Kopienas iekārtas tiešs pēctecis ir draudžu veidošanas modelis kristietībā - ja kristietība būtu veidojusies kaut vai, piemēram, no farizeju vai jūdu askētu - vientuļnieku aprindām, mūsdienu kristietībā tādas formācijas kā draudzes droši vien nebūtu, kristietībā drīzāk vien stihiski organizētos ap atsevišķām spēcīgām [harizmātiskām] personībām."

Lasot šo grāmatu tālāk, mēs ieraugām un varam lasīt, kā gājuši bojā/miruši Ješuas (Jēzus) radinieki un sekotāji: "Tradīcijas ietvaros pat apkopota šausminoša statistika, kādā nāvē miruši Ješuas radinieki un tuvākie sekotāji: krustā sisti (manuprāt, piesieti) tika Andrejs, Jehūda, Simeāns, Filips un citi; Bartolomejs nosists ar mietiem, Lūka - pakārts; Barnaba, Jaakobs Taisnīgais (Ješuas brālis) un Nātaniēls tika nomētāti akmeņiem; Toms, Tadejs un Matejs nogalināti ar bultām un zobeniem; Markuss aiz kājām vilkts pa pilsētu un tad sadedzināts sārtā, bet Jaakobs, jaunākais, (Ješuas brāļa mazdēls) - nogrūsts no tempļa jumta kores." Jā, ja tā palasās, visnotaļ šausminoša nāve... Dažam labam mūsdienās arī derētu tādu piemērot, par zināmiem nodarījumiem pret bērniem, cilvēku dzīvībām un citos gadījumos...

"Jūdaistiskais novirziens vēl ilgi nerada kopīgu valodu ar hellēnistisko, līdz pamazām abas paradigmas savijās, un kristietībā no jūdu kultūras palika ētiskais pamats - desmit baušļi un citi nosacījumi -, daudzi rituālu elementi nāca no aramiešu valodas, bet grieķu kultūra deva filosofiju un tās leksiku, kam klāt nāca ar vēsturisko realitāti pilnīgi nesaistīta mitoloģija."

Tagad es citēšu vienu būtisku citātu, kurā es saskatu mūsdienu Latvijas situāciju Eiropas un šī brīža ekonomiskās situācijas kontekstā, taču tas ir tikai mans redzējums, bet grāmatas autors raksta šādi: "Lai arī Vidējos Austrumos netrūka resursu - bija daudz auglīgas ielejas zemkopībai, pustuksneši ganībām, reģionam raksturīgs maigs klimats, arī citas dabas bagātības un (kas ir pats galvenais) strādīgi un uzņēmīgi ļaudis, pēc pievienošanas Romas impērijai viss reģions strauji grima trūkumā. Lielākā daļa romiešu, kas uzskatīja sevi par "brīviem cilvēkiem", atsacījās no jebkāda darba un labāk nīka galējā nabadzībā, pieprasot pabalstus no valsts. Līdz ar to Romas impērijas centrālo reģionu smagnējā ekonomika, kas balstījās pamatā uz vergu darbu, pieprasīja nebrīvo darbaspēku milzīgos daudzumos, tāpēc vergu tirgotāji reģionos priecājās par katru gadījumu, kad nodokļu nasta atkal noveda kārtējos brīvos cilvēkus parādu verdzībā. Provinces pārvaldošā ierēdņu armija sākot ar legātiem un beidzot ar pēdējiem rakstvedīšiem, galvenokārt bija gigantiska, nežēlīga kukuļņēmēju banda, kas pirmkārt domāja par savu kabatu piepildīšanu jebkādiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem un tikai tad par impērijas interesēm, bet pavalstnieku vajadzības viņiem lielākoties nerūpēja vispār (tiesa, jāatzīst, bija arī atsevišķi pozitīvi izņēmumi - kā evaņģēlistu minētais centurions Kornēlijs). Ražošanas un tirdzniecības pagrimums reģionos savukārt noveda pie tā, ka līdzekļus zaudēja pat turīgākie provinču iedzīvotāji, kas bija spiesti pārdot savu ģimeņu vērtslietas, zeltu, sudrabu, mākslas priekšmetus un visu citu vērtīgo, bet romieši to visu par iespējami lētāku naudu uzpirka un izveda."

Tāpat kā mūsdienās, lai uztvertu tekstu, vislabāk ir runāt īsi un lakoniski, tā arī Ješuas laikā tas bija zināms. Tādēļ Ješua runāja līdzībās un paralēlismos, salīdzinot dabas spēku norises ar cilvēka uztverē, sabiedrībā notiekošajām norisēm. Ješua ar zemniekiem runāja zemnieku valodā, šeit domājot līdzību par sējēju un sēšanu, ar zvejniekiem - ar zvejošanu saistītos terminos, šeit domājot līdzību par cilvēku zvejošanu.

Tāpat ir zināms, ka vīna un maizes dalīšana nozīmē to, ka ikvienam ir jādalās ar to, kas viņam ir un Pasaules Lielais Pirmsākums ir visur, arī vīnam un maizei šeit ir simboliska nozīme.

Ješuas mācība patiesībā ir miera, mīlestības un nevardarbības mācība, nevis naudas iekasēšanas veids!!!

"Mēģinot samierināt pagānus ar kristiešiem, abu kultu tradīcijas tika apvienotas. Konstantīna reformu rezultātā svinamo dienu no sestdienas sabata pārcēla uz Saulei veltīto dienu - svētdienu, nostiprinājās "trīsvienības koncepcija", jo pagāniem ar vienu vien visaptverošu Dievu acīmredzot likās par maz, jūdiem tikai tagad beidzot aizliedza nomētāt ar akmeņiem tos tautiešus, kas pievērsās kristietībai, teorētiski likvidēja arī sišanu krustā. "Dievs tēvs" ieguva Zeva/Jupitera vaibstus, bet daudzās sievišķās dievības sekmēja "Dievmātes Marijas" kulta attīstību."

Nīkajas koncilā ar nevienprātīgu balsu vairākumu nobalsoja, ka Kristus (Ješua, arī "svaidītais") ir bijis Dieva Dēls. Iedomājieties, balsojot nolemj! Jā, tā lūk attīstījās kristietība un ticība, ka Jēzus ir Dieva dēls nevis vienkārši galdnieks, kā tas bija īstenībā. Par "Dievmāti" runājot: "Kad 3. gadsimtā bīskaps Bonosijs atgādināja, ka Mirjama pēc Ješuas laišanas pasaulē dzemdējusi vēl vairākus bērnus, viņu atcēla no amata un apsūdzēja ķecerībā. Efesas un Halkedonas koncilos nosodīja Nestoriju, kurš brīnījās, kā vienkāršu sievieti var pasludināt par "Dievmāti", vēl vairāk - pēc tam attīstījās Efesas Artemīdas kulta inkorporācija kristietībā, radot Marijas kultu."

Nu, vai nav jocīgi, ka visa kristietība balstās uz to, ka kāds vienkārši ir nobalsojis par Ješuas iecelšanu Dieva dēla kārtā un vienkāršas sievietes, Ješuas mātes, pasludināšanas par Dievmāti.