Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Grāmatas autors nodaļu iesāk ar šādiem vārdiem: "Neviens populārzinātnisks pārskats par Jauno derību nebūtu pilnīgs, ja neminētu to visu, kas turpmāko gadsimtu laikā radies kristietības ietvaros un kam nav nekāda sakara ar vēsturiski faktisko Ješuas rīcību un pausto. Radusies jūdu un hellēnisma kultūras saskares reģionos, kristietība, kā ikviena jauna, tikko veidoties sākusi sabiedriska parādība, savas attīstības sākumposmā bija ārkārtīgi ietekmējama. Ja, piemēram, Buda vai Muhameds pavadīja ilgu laiku kopā ar saviem mācekļiem un domubiedriem, tad Ješuas mācekļiem būt kopā ar savu meistaru bija atvēlēts, pēc pieņemtā uzskata, maksimāli trīs gadus. Šajos ātri aizritējušajos gados un vēl arī mācekļu dzīves laikā vēl nebija pat domas par tādiem jēdzieniem kā "svētā trīsvienība", Jēzus mātes dievišķums, kā arī "pārdabiskā ieņemšana" u.c."

Kā jau rakstīts, visi vai daudzi no mītiem, kas minēti Bībelē, ir radušies sagrozīta tulkojuma dēļ. Bībeles tika tulkotas no nekvalitatīvā Septuagintas tulkojuma, nevis no oriģinālajiem rakstiem, tāpat arī tika pieļautas kļūdas vārdu izvēlē, piemēram, lai aprakstītu to, ka drīzumā dzims pravietis, kāds rakstīja, ka jauna sieviete paliks stāvoklī. Nākamais, kurš to tulkoja, uzrakstīja, ka jauniete ir stāvoklī. Pēcnākamais jau nodēvēja, ka jaunava ir stāvoklī un tā sākās mīts par dievišķo ieņemšanu. Tanī laikā uzskatīja, ka augsti vīri tiek radīti no dieviem, līdz ar to nebija nekāds brīnums, ka šāds mīts varēja izplatīties kādā no sabiedrības daļām un pārceļot tālāk.

Tajos laikos Artemīdas kults jutās apdraudēts, jo sāka pieņemties spēkā kristietība visā Romas impērijā, taču šī kulta piekritēji nevēlējās padoties un zaudēt ietekmi., kā arī prāvos ienākumus, ko šis kults nodrošināja. Sanāca koncils, lai panāktu vienprātību. Nekas netika panākts, bet Artemīdas figūriņas sāka pārtapt par Dievmātes Marijas tēliem un tā sākās kristietības kultā "Marijas dievišķošana". Tāpat evaņģēlijā aprakstītajos laikos ar "debesīs uzņemšanu" vai "braukšanu debesīs" saprata garīgu pārdzīvojumu un lielu psiholoģisku iekšēju pieredzi un tas nav nekas cits. Ja tā padomā, tad šādi mīti nosaka visu pasaules kārtību kristietībā - ārprāts, mani pārņem šausmas, kam es pats kādreiz esmu nodevies!

"Loģika" ir bijusi arīdzan vēl šāda: "tā kā Ješuas māte ir laidusi pasaulē bērnu, kuru Dievs esot "atzinis par savu mīļo dēlu", tad viņa pati nedrīkst būt dzimusi veidā, kas jelkādā veidā saistīts ar "pirmdzimto grēku". Jā, ja tā padomā, tad tumsonība ir bijusi visai augstā līmenī...

Un interesants fakts ir saistīts ar izcilo fiziķi Izaku Ņūtonu, kurš ilgus gadus pētījis Bībeli, bet neko dižu nav paveicis, tomēr viena atziņa, ko visi akceptē ir saistīta ar "trīsvienības fenomenu": "Ārija pretinieks Atanāsijs izgudrojis "svēto trīsvienību", lai izdabātu "tumsoņu primitīvajām fantāzijām". Tagad visnotaļ es saprotu vienu lietu - lai gan apkārt ir XXI gadsimts, bet mums ir tik ļoti daudz tumšoņu, kas tam tic - par trīsvienību, Dieva dēlu un daudziem citiem, latviski rakstot, "pekstiņiem". Man patiešām žēl, ka cilvēki savu garīgo un mentālo izvēli balsta uz vienkāršiem sagudrojumiem un izdomājumiem, nevis uz sava gara attīstību un izaugsmi filozofiskās domas un gara attīstības ceļa.

Tālāk grāmatā seko ētiskas dabas pārspriedums par homoseksualitāti un tāda veida attiecībām, bet mēs tam šobrīd nepieskarsimies, jo tā ir atsevišķa tēma, par ko varētu uzrakstīt atsevišķu filozofisku traktātu. Visticamāk, tas arī tiks kaut kad izdarīts, tikai nedaudz pacietības.

Būtisks citāts, ko es vēlētos iepīt pārdomās: "Ješua, tāpat kā citi cilvēces vēsturē pazīstamie izcilie skolotāji, orientēja savas idejas uz katras atsevišķas personības pieredzi, zināšanām un uztveri, taču visā kristietības vēsturē masu sludinātāji ir par katru cenu centušies no Ješuas mācības izveidot pūlim domātu propagandu, kas balstīta uz seklām emocijām, ne pārliecinātu izpratni. [...] Ješua nekad nav paziņojis, ka esot Dievs; Ješua pats sevi konsekventi dēvējis par "cilvēka dēlu", tādejādi acīmredzot uzsvērdams cilvēka fizisko niecīgumu salīdzinājumā ar garīgajām iespējām, kas, viņaprāt, cieši atkarīgas no sekošanas Dievam." Šeit rakstītais nozīmē to, ka Ješua sludināja mīlestību, mieru un saticību, kā arī ētisko dzīvi, ko visvienkāršāk piepildīt, sekojot Dievam. Un nekur nav rakstīts, ka jāseko Ješuam. Es pat teiktu tā - jāseko viņa teiktajam, ka jāseko Dievam, bet ne cilvēkam.

Pravieši savus pravietojumus un prognozes izteica, izmantojot 1. personu. Es esmu pasaules gaisma! Un tas nenozīmē, ka Jēzus teica, ka viņš ir pasaules gaisma. Viņš sacīja it kā Dieva teikto un to, kas būtu jāpieņem cilvēkiem, jo, ja viņš teiktu, ka ir Dievs vai viņa dēls, tā laika kultūrā tā būtu Dieva zaimošana un tai sekotu tūlītēja nomētāšana ar akmeņiem. Tāpat šādos 1. personas izteikumos paustās izteiksmes veids apliecina to, ka ētiskie principi jāievieš savā dzīvē un jāseko tiem. Pamatā ir ētika un mīlestība, un neviens Jēzus nav vēlējies, lai sekotu viņam, bet tikai un vienīgi Lielajam Pasaules pirmsākumam. Redziet, ;s;adi formu lietojumi mūsdienu ļautiņiem šķiet, kā pašas personas izteikumi un tad nu vienkārši pielūdz kaut kādu galdnieku, tik pa retam pieminot īsto Dievu.

Sekojot šai grāmatā paustajam, arī pēdējā vakarēdiena notikumus ir viegli pareizi izprast. Vīns ir manas asinis, maize ir mana miesa! Tas nozīmē, ka Dievs ir visur, ne tikai baznīcās un sinagogās, viņš ir visur un it visā esošs. Tāpat neviens nedomā ņemt un darīt, kā rakstīts Bībelē par acs izraušanu, ja tevi tā apgrēcina. Tie visi ir liriski izteicieni, kas nav jāuztver burtiskā nozīmē. Katrs šāds literārs domugrauds pierāda to, ka Bībele ir tikai viena liela literāra fikcija ar retiem vēsturiskiem izņēmumiem.

Tāpat apzīmējums "Dieva dēls" gan aramiešu, gan grieķu valodā ir ticis lietots ne jau tiešā nozīmē, bet gan kā figurāls visaugstākās atzinības veids Ješuas darbiem un uzslavētu viņa mācību un ētisko pamatu, ko vēlas viņš iedēstīt cilvēcē. Taču nē, cilvēkiem jeb tumsoņām/pagāniem vajag to uztvert burtiski un pasludināt par dogmu. Vienvārdsakot, ar katru teikumu, ko lasu šajā grāmatā, es savā garīgās izaugsmes ceļā saprotu, ka cilvēki ir visai tālu no reālas un pareizas attieksmes pret Jēzus jeb Ješuas personību. Jāslavē nevis Ješua jeb Jēzus, bet gan īstais Lielais Pasaules pirmsākums, nevis cilvēks, bet garīgums. Jēzus konsekventi lietoja terminu "cilvēka dēls", lai uzsvērtu, ka cilvēkam ir iespējama liela garīgā izaugsme, neskatoties uz to, ka cilvēks ir ķermeniski iesprostots un ierobežots.