Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Grāmatas autors pēdējās nodaļas ievadā raksta: "Ikviena ietekmīga personība, kas savā laikmetā spēcīgi ietekmējusi līdzcilvēku domas un radījusi jaunus garīgus strāvojumus, neapšaubāmi, ir nozīmīga arī mūsdienās. Parastajiem ticīgajiem gan šķiet mazsvarīgs jautājums - ko gan jaunu mūsdienās var izpētīt attiecībā uz Galilejas pravieti, ja saskaņā ar viņa mācību centušies dzīvot cilvēku miljardi divtūkstoš gadu garumā? Arvien jaunu zinātnisku metožu izstrāde, filozofiskās domas attīstība (strukturālisms, semiotika) un interesanti seno rakstu atradumi gan Ēģiptes smiltājos, gan veco klosteru arhīvos, gan arheoloģiskajos izrakumos arvien liek pārvērtēt mūsu zināšanas par Ješuas darbiem, gaitām, viņa līdzcilvēkiem un laikabiedriem. (Piemēram, jaunāko arheoloģisko pētījumu rezultātā konstatēts, ka evaņģēlista Lūkas abas grāmatas ir vēsturiski daudz uzticamāks informācijas avots, nekā līdz tam tika uzskatīts.)"

Autors raksta, ka Baznīca palēnām pāriet no misticisma uz ētiskajām formām, to iedibināšanu un aktualizēšanu sabiedrībā, citēšu: "Pētot kristīgās ticības rašanos, vēsturi un evolūciju, pamazām tiek atsijāti mitoloģijas slāņi, kuri gadsimtu gaitā pārklājuši īsto Galilejas pravieša dzīvi. Kristīgā reliģija, lai arī joprojām atbalsta daudzas uz izdomājumiem balstītas koncepcijas, doktrīnas un dogmatus ("svētā trīsvienība" u.c.), tomēr ir stipri mainījusies, priekšplānā izvirzot ētikas iedzīvināšanu ikvienā cilvēka darbības nozarē. Baznīcas teorētiskā bāze iepriekšējos gadu tūkstošos ļoti daudzos gadījumos pamatojusies uz nereālām leģendām un mistifikācijām, bet, mainot uzsvarus par labu tieši ētiskajiem uzstādījumiem, visa baznīca kopumā arī kļuvusi mazāk atkarīga no sava mitoloģiskā pagātnes mantojuma." Protams, daļēji es autoram nepiekrītu, bet cienu arī tādu viedokli.

Ješua savā izskatā pamatā ir bijis tāds pats kā visi jūdi, jo ir bijuši gadījumi, lai izvairītos no nevēlamas sastapšanās, viņš iejucis pūlī. Tas pierāda to, ka viņš nav atšķīries no citiem. Citi pieļāvuši iespēju, ka Ješua ir bijis neglīts, bet ar izcilu prātu, toties hellēnistiskajā kultūrā Ješuu uzskatīja par izcili skaistu ar izcilu prātu. Protams, hellēnisma kultūrā vispār cilvēki tika tēloti ļoti skaisti. Cits apraksta Ješuu kā tērptu baltā, kas simbolizē šķīstību un nevainību. Tāpat Āfrikas cilvēki apraksta viņu kā melnādaino, bet tādā gadījumā, ja viņš būtu bijis "melnais", diezin vai būtu viņam ļauts sludināt Jerūšalaimas templī...

Ješua kā pravietis ir un paliek viens no pasaules ētiskajiem un morālajiem līderiem, kurš darbodamies lielu vēsturisku notikumu laikā, spējis izmainīt nevis pasauli sev apkārt, bet sevi un savus līdzcilvēkus. Manuprāt, es varētu šeit rakstīt savu viedokli par to, ka mums visiem vajadzētu Ješuu uzskatīt kā savu morālo un ētisko līderi un tādu godu viņam dot, bet lai Dievam paliek viņa Lielā pirmsākuma gods, nevis Ješuu iesaistīt mistiskā pielūgšanā un slavināšanā kā Dieva dēlu.

Tāpat agrākajos aizsenajos laikos nebija ļaunuma personifikācijas, kas mums rāda to, ka viss pamatā balstās uz garīgo pārdzīvojumu un mūsu iedomām par labo un ļauno. Tanī laikā viņu pasaules modelī velna, sātana vai kādas citas ļaunuma personifikācijas vispār vēl nebija - nelāgus notikumus ikkatra tauta drīzāk varēja izskaidrot ar kādas neapmierinātas dievības plosīšanos.

Arī dievību un dievu izgudrošana un iztēlošanās ir kā atbilde uz sociālajiem procesiem. Manuprāt, cilvēks visos laikos meklē kādu, kam garīgi uzticēties, ko pielūgt un dievināt, taču tas ir tikai ilgošanās fenomens pēc kāda Augstāka, jo, vairāk un vairāk lasot šo grāmatu, nonāku pie secinājuma, ka pasaule ir radusies no Lielā pirmsākuma, bet viss pārējais - dievi, dievības un to pielūgšana, meklēšana, rituāli ir tikai cilvēku galvās un psiholoģijā. Mēs nemākam vai arī nevēlamies savu garīgo izaugsmi balstīt uz filozofijas principiem un veidot savu pasaules uzskatu savā pieredzē un empīriskajās zināšanas.

Auglis no "atziņas koka", kādēļ it kā no paradīzes izraidīja pirmcilvēkus, apzīmē metaforu zināšanu apguvei un papildināšanai. Protams, pirmie cilvēki bija izcili gudri, bet līdz mūsdienām mēs esam degradējušies, taču mums ir iespēja attīstīties garīgā plāksnē, studējot un veidojot savu filosofisko pasaules uzskatu un tā augot atpakaļ līdz "Dieva" gudrības līmenim... Mums vienkārši negribas nodarboties ar domāšanu, mēs vēlamies, lai to dara citi, bet tikai domājot, filozofējot mēs katrs izveidosim savu pasaules uzskatu, tā pieaugot prātā, mentālajā izaugsmē un sasniegsim augstus zināšanu un izpratnes apvāršņus.

Svarīgs un būtisks citāts, kas apzīmē to, ka parastie cilvēki to neizprot: "Gan jūdu, gan izslāma kultūras nereti atzīst, ka Dievs ir pārāk neizzināms cilvēciskajai uztverei. Ja kristietības zemēs daudzviet joprojām nav iespējams pilnībā atbrīvoties no problēmām, ko rada sakrālo tekstu burtiska uztvere un sastingusi sekošana dogmām, tad islāmā pastāv brīdinājums pat visus Korāna citātus, kuros runāts par Dievu, uztvert kā zīmi, līdzību vai kā "aya" - kā patiesību, kas nav izzināma. Savukārt jūdu filosofija brīdina nepiedēvēt Dievam cilvēciskas īpašības, kaislības un afektus, un šai parādību jaukšanas tendencei jūdaisma terminoloģijā ir pat ieviests īpašs apzīmējums "hagshammah". Diemžēl šie apsvērumi šodien ir zināmi tikai erudītākajiem islāma un jūdaisma filosofiju pētniekiem."

Kā jau esmu rakstījis iepriekš, visi Jēzu identificē kā Dievu, bet tas nav pareizi, jo viņš pats sevi ir identificējis kā cilvēka dēlu, vienu no mums, cilvēkiem. Mūsdienu sabiedrībā joprojām pastāv tās pašas problēmas, kas Ješuas laikā un ikvienam ir vēlme sekot harismātiskai personībai, kāda savulaik bija Jēzus persona. Nabadzība un bagātība, tautai naidīga politiskā vara un centieni to aizstāt ar labāku valsts pārvaldi, konflikti ģimenēs un slimības, cīņa par eksistenci un nodevība - tie visi bija gan Ješuas laikā, gan arī mūsdienās. Ješua kā gudrs, drosmīgs un nesavtīgs cilvēks, kurš nav baidījies stāties pretī pārspēkam, lai aizstāvētu savus principus un līdzcilvēkus, un nav zaudējis savu mugurkaulu arī bīstamās situācijās - šāds tēls un ar to saistītie notikumi turpina interesēt un iedvesmot cilvēkus arī mūsdienu sabiedrībā.

Tātad, ko novēlu visiem - mums katram pašam jāveido savs mugurkauls, savi principi, jānostājas pretī visiem, kas neizturas labi pret citiem, jāpalīdz līdzcilvēkiem, jāstudē filozofija, jākļūst sava gara izaugsmes noteicējiem un izaugsmes veicinātājiem, jo tikai šādā ceļā mēs varam kļūt gudri, izturīgi, līdzcietīgi un harismātiski!

Pārdomas nu ir pabeigtas, vēl tikai jāapkopo tēzes no visām pārdomām un novēlu ikvienam izlasīt ne tikai pārdomas, bet arī pašu grāmatu un izprast, ka Jēzus nav Dievs, viņš tikai sludināja savu ētisko un morālo dzīvesveidu un it kā Dieva teikto... Man gan personīgi labāk patīk teikt - Lielais Pirmsākums...