Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

... Pār pilsētu nolaidās vakara krēsla. Tomass steidzīgiem soļiem devās mājup no neizdevušās tikšanās izdevniecībā. Sabāzis rokas dziļi padilušo bikšu kabatās, viņš soļoja pa spīdīgo bruģi, slīdēdams uz katra trešā soļa. Ziema bija pienākusi negaidīti ātri, un pirmās sniegpārslas kā smalkas pūkas bira no gaisa, ieķerdamās Tomasa tumšajos, biezajos matos. Sacēlis mēteļa apkakli, viņš ar acīm pārmeklēja tuvāko apkārtni, meklēdams kādu klusāku kafejnīciņu, kurā patverties no sīkajiem, baltajiem sniega asmenīšiem.

Uz stūra dažu desmitu metru attālumā viņš pamanīja izkārtni, kuras vārgi degošie burti vēstīja par kafejnīcas nosaukumu. „ Pie Taksista”. Ierāvis galvu dziļi plecos, Tomass veikli pārvarēja nelielo attālumu un jau pēc mirkļa stāvēja nelielas kafejnīcas tīrajās, mājīgajās telpās. Kārdinoši smaržoja kafija, un viņš nepretojās vēlmei pasūtīt kādu tasi kūpošā dzēriena. Pārsalušie pirksti atteicās klausīt, kad kafejnīcas saimniece pasniedza Tomasam kafiju. Ar  skaļu un neveiklu džinkstoņu viņš piespieda sevi nolikt tasīti uz galda. Sildīdams rokas pie siltā porcelāna, Tomass pārlaida skatienu nelielajai telpai. Sēdēdams stūrī, viņš neuzkrītoši varēja nopētīt nedaudzos kafejnīcas apmeklētājus, kuri aukstā un nemīlīgā oktobra sestdienā bija saņēmušies iziet no mājas. Ģimenes noteikti šobrīd ietur kopīgu maltīti, dedzīgi apspriež ziemas brīvdienu plānus vai skatās kādu raidījumu. Tomass papurināja galvu, aizgaiņādams šīs idilliskās ainavas no sava prāta, cenzdamies nedomāt par to, ka šovakar būs jāatgriežas savā tukšajā, tumšajā un aukstajā īrētajā dzīvoklī dažus kvartālus no šīs kafejnīcas. Pavirši pētīdams kafejnīcā sēdošos, viņš prātā atzīmēja, ka tie noteikti ir ierastie sestdienas vakaru viesi, jo starp šeit esošajiem bija kāds pavecāks pāris, kurš savā starpā klusām dudināja, sieviete ap piecdesmit, kura dzīvi apsprieda ar kafejnīcas īpašnieci abām zināmu notikumu, kāds vīrietis ap septiņdesmit pieci, varbūt astoņdesmit, kurš, Tomasam ienākot, pasūtīja „ ierasto”.

-          Izskatās, ka arī es tuvākos piecdesmit gadus nākšu šeit vakariņot...- Tomass pie sevis domāja, nopūtās un iemalkoja karsto kafiju.

Tā patīkami sildīja, un viņš nesteidzīgi turpināja baudīt dzērienu. Savos divdesmit septiņos gados viņš dzīvē neko daudz nebija sasniedzis- aizgājis no vecāku mājas, izmācījies par žurnālistu un atradis darbu. Taču, saņēmis vilinošu piedāvājumu publicēt savus manuskriptus, pārvērtēja savas iespējas lielpilsētā. Neviena no lielajām vai daudzsološajām izdevniecībām nevēlējās uzņemties mazpazīstama autora darbu publicēšanu. Tomasa iekrājumi tuvojās beigām, jo, neskatoties uz to, ka viņš neīrēja nekādu glauno dzīvokli pilsētas centrā, īres maksa bija diezgan augsta. Tiesa, viņam bija izdevies sarunāt ar dzīvokļa īpašnieci, astoņdesmit divus gadus veco Lēnes kundzi, ka viņš nedēļas nogalēs (vai pēc vajadzības) atvedīs pirkumus vai salabos kādu sabojātu nieku, apmaiņā pret zemāku īres maksu, taču tas vienalga nepalielināja viņa ienākumus. Piepeši viņa uzmanību piesaistīja attālākajā malā sēdošā sieviete. Viņas labi koptā āriene liecināja par gaumi, naudu un augsto statusu sabiedrībā. Sievietei mugurā bija nevainojama piegriezuma melns kostīms zem kura varēja redzēt spilgti violetu krekliņa maliņu. Šī apburošā būtne ar kastaņbrūnajiem, zīdainajiem matiem, kuri ieveidoti tik tikko sniedzas līdz pleciem, neiederējās kafejnīcas klusajā, neuzkrītošajā vidē. Viņai vairāk piestāvētu žilbinošā austrumu saule vai biznesa pasaules trokšņainās balles. Jaunā sieviete malkoja ķiršu vīnu un lasīja vakara avīzi. Acīmredzot viņa bija pilnīgi iegrimusi savā nodarbē, jo nepacēla galvu ne tad, kad no kafejnīcas iekšā un ārā vairākkārt izsteidzās saimniece, dzenājot trokšņainu pusaudžu bariņu, ne arī tad, kad netālu no viņas izcēlās kņada par izlijušu kakao.

Uz brīdi pacēlusi acis no lasāmvielas, viņa sastapa Tomasa apbrīnas pilno skatienu. Viņas garās skropstas notrīsēja, un Tomass  uz mirkli ieraudzīja viņas tumši zilajās acīs nepacietību. Vēl mirklis, un viņa būtu sākusi bungot pa galda virsmu ar perfekti manikrētiem nagiem. Taču Tomasam par pārsteigumu viņa vienaldzīgi novērsās un rūpīgi salocīja avīzi. Viņš gribēja kliegt, lai tikai viņas skatiens vēl kaut brīdi pakavētos pie viņa sejas, taču neizskatījās, ka sievietei kaut kas tāds vispār it padomā.

-          Bekij, vai vēlies vēl glāzi vīna?- kafejnīcas īpašniece uzrunāja jauno sievieti.

-          Paldies, Sandra, bet vai Tu labāk varētu man izsaukt taksometru? Šovakar vēl šis tas mājās jāpadara,- Bekija smaidīja, un Tomass pamanīja žilbinošus, baltus zobus, kas atgādināja pērļu virteni.

Neviļus Tomasa lūpas savilkās atbildes smaidā. Bekijas smaids nozuda mirklī, kad Sandra devās izsaukt taksometru, un Tomass sajutās kā muļķis, domādams, ka siltais smaids veltīts viņam. Taču uz mirkli puskrēslā pazibēja divas draiskas uguntiņas un Tomass ievēroja viņam veltīto skatienu.

-          Tavs taksometrs ir klāt,- Sandra uzsauca no letes otras puses, un Bekija piecēlās, lai uzvilktu mēteli. No tā kabatas izkrita neliela papīra kartiņa, novirpuļoja un pazuda zem galda. Neviens to nepamanīja, un Bekija, pamājusi Sandrai, izsteidzās laukā un iekāpa taksometrā. Tomass steigšus samaksāja par kafiju, sacēla apkakli un devās uz durvju pusi. Izlikdamies, ka atraisījusies kurpju aukla, viņš veikli pacēla nokritušo kartiņu un iebāza to kabatā. Tad turpināja ceļu un pēc mirkļa nozuda laukā.

Līdz mājām bija tikai daži kvartāli, un, neskatoties uz nejauko laiku, Tomass nolēma pastaigāties, lai izvedinātu galvu. Apmātība klusinātajā apgaismojumā ar Bekiju, šeit, tumsā, vairs nelikās tik izteikta. Nokļuvis mājās, viņš pat vairs neatcerējās sajūtu, ko viņa sirdī radīja svešinieces zalgojošais skatiens.

Tomass atvēra pudeli alus un atgāzās dīvānā, ieslēgdams televizoru. Tobrīd rādīja ziņas un viņš pagrieza televizoru klusāk, lai ziņas skanētu fonā. Taču viņa uzmanību piesaistīja kāds sižets par jaunizdoto grāmatu ar nosaukumu „Klāras mantu krātuve”. Nosaukums izklausījās gana bezjēdzīgs, lai Tomass intereses pēc ieslēgtu ziņas skaļāk un noklausītos visu sižetu. Diktore, necenšoties ieinteresēt skatītājus, monotonā balsī klāstīja:

-          Šodien izdevniecība „Stars” laidusi klajā jaunās autores Izabellas Kerijas grāmatu „ Klāras mantu krātuve”. Tas ir mūsdienīgs detektīvromāns ar sarežģītiem pavērsieniem varoņu privātajās dzīvēs. Risku izdot nepazīstamas autores darbu uzņēmās izdevniecības „ Stars” galvenā redaktore un īpašniece Rebeka Saimonsa.-

Ekrānā parādījās vakara ziņu reportiera Arnolda Bīnija seja, kurš aizrautīgi plātījās ar rokām, ātri bērdams vārdus:

-          Šobrīd man blakus stāv talantīgā izdevēja Rebeka Saimonsas jaunkundze, kurai pietika drosmes izdot nepazīstamas autores darbu. Labvakar, Saimonsas jaunkundz!-

-          Labvakar,- skaidrā, patīkama balsī noteica Bīnija sarunu biedrene, un Tomass nekavējoties pazina viņā šīvakara noslēpumaino sievieti.

Pagriezis televizoru uz maksimālo skaļumu, lai tikai nepalaistu garām nevienu pašu vārdu, Tomass jau pēc brīža saprata, ka troksnis griež ausīs un viņš saprot vēl mazāk nekā iepriekš!

Noregulējis skaņu, viņš pielīda ekrānam tik tuvu, ka tik tikko spēja atšķirt attēlu.

Asarojošām acīm viņš urbās ar skatienu ekrānā, līdz beidzot pakāpās soli atpakaļ, lai varētu pilnvērtīgi uztvert redzēto, kāri tverdams katru Rebekas vārdu.

-          Jā, mēs izdevniecībā, bez šaubām, apzināmies risku, taču neskatoties uz to, ka esam viena no vadošajām izdevniecībām, ar lielu lepnumu pieņemam savā paspārnē jaunos un daudzsološos talantus, kurus citas izdevniecības neatzīst! Mēs saskatām potenciālu jauno autoru darbos, un tieši tas ļāva mums pieņemt lēmumu par Izabellas jaunkundzes grāmatas publicēšanu!- sīrupainā balsī dūdoja Rebeka, un Bīnijs starojoši un profesionāli smaidīja kamerā.

-          Tu esi satriecoša, Bekij,- ar pusaudžiem tipisku fanātismu ekrānam čukstēja Tomass.

Viņš pilnībā izslēdza no apziņas Bīnija balsi un piekala acis Rebekai. Viņai mugurā bija tas pats melnais kostīms, acīmredzot pēc intervijas viņa bija devusies uz kafejnīcu.

Brīdī, kad Tomasa prāts gandrīz aptumšojās no iekāres pret šo izskatīgo sievieti televizora ekrānā, viņu sasniedza apgaismība par savu nākotni!

-          Rebeka taču ir izdevēja! Varbūt viņa man varēs palīdzēt!- Tomass iesaucās pāri plūstošā sajūsmā.

Taču tad viņa galvā radās pretrunīgas domas.

-          Ja nu mana grāmata ir pēdējais mēsls un pat tāda pārdroša aģentūra kā „ Stars” to neņems pretī..?-

Tomass atgriezās virtuvē, izdzēra atlikušo alu un atvēra jaunu pudeli ar domām- Kas tad man... Kā būs, tā būs...-

Taču tad viņu pārņēma pašnožēla un viņš atkorķēja viskija pudeli un ielēja glāzi, pielika ledu un aizgāja ielaist vannā ūdeni.

-          Es tiešām laikam nekam nederu... Ai, man patiešām ir vienalga!- viņš pašapzinīgi noteica, noģērbās, ielīda vannā un, ignorējot apkārtējo pasauli, iegremdējās ūdenī līdz pat zodam.

Iztukšojis savu glāzi un izmērcējies vannā, Tomass aptina ap gurniem dvieli un devās uz guļamistabu.

Nākamajā rītā pamodies no trokšņainu kaimiņu strīdēšanās, Tomass attapās, ka tā arī nav pārģērbies un aizmidzis ar dvieli ap gurniem. Aiz loga spīdēja saule, bet vakardienas sniegs vēl nebija nokusis, taču Tomass nolēma padzert kafiju ārpus mājas, tajā pašā kafejnīcā, kurā bija iegriezies vakar.

Neskatoties uz to, ka pulkstenis rādīja jau pusdienlaiku, uz ielām nebija gandrīz nevienas dzīvas dvēseles. Tomass lēnām soļoja pa piesnigušajām ielām un prātā pārcilāja savas grāmatas saturu. Tas bija romāns par mūziķi, kurš savas gaitas lielās skatuves virzienā sāka kā sliktākais vokālists mūzikas klasē. Šķiet, ka tāds banāls darbs, taču tajā slēpās neizmērojama emocionāla puse.

Viņš sataustīja kabatā vakar pacelto kartiņu un izvilka to dienas gaismā.

„ Rebeka Saimonsa

Izdevniecība „ Stars”

Galvenā redaktore, īpašniece.”

Tomass īsti nesaprata kā reaģēt un pirmajā mirklī, neizprotama pārsteiguma vadīts, apstājās. Par ko īsti viņš brīnījās, Tomass nesaprata, taču apjukums lauzās uz āru un viņš tikai ar piespiešanos tika uz priekšu. Kā mēnessērdzīgs viņš iegāja kafejnīcā un apsēdās pie galdiņa tālākajā stūrī. Sandra piesteidzās klāt un piedāvāja kafiju, no kuras Tomass pat nedomāja atteikties.

Kad Sandra atnesa viņam tasi kafijas, Tomass, cik vien bezrūpīgi varēdams, jautāja:

-Vai jūs pazīstat Rebeku Saimonsu?-

Sandra uz mirkli apjuka par tādu jautājumu un tad smaidot teica:

-Viņa pazina manu nelaiķa vīru. Pirms viņš aizgāja viņsaulē, atstādams manā pārziņā kafejnīcu, viņš uzrakstīja grāmatu. Visi smējās par viņa utopisko sapni publicēt grāmatu par to, kā vadīt savu biznesu, taču tajā dienā pie mums pusdienoja Bekija un dzirdēja mūsu sarunu. Viņa uzaicināja Haroldu uz sarunu savā birojā un drīz vien viņi abi parakstīja līgumu par grāmatas izdošanu. Rebeka ir ļoti jauka meitene, viņa spēj saskatīt potenciālu pat bezcerīgos gadījumos. Atceros, kā reiz viņa uzņēmās izdot kāda Pītera Džeimsa  medicīnisko kriminālromānu. Viņam nebija ne kapeikas un pārējie viņa grāmatas pat nedomāja lasīt. Taču tad Bekija izdeva viņa darbu un tajā pašā dienā tas tika izpirkts! Neviens vairs par Pīteru nesmējās- visi lasīja viņa grāmatu un sita uz pleca kā vecam draugam un pat atvainojās par neticību viņa spēkam.-

Tomasā dzima cerības stars. Viņš varētu kaut tūlīt pat aiziet uz izdevniecību, taču apspieda šo vēlmi, jo Rebekai svētdienas noteikti bija brīvas. Domādams šādas un līdzīgas domas, viņš malkoja kafiju un izklaidīgi vērās pa logu. Tajā mirklī kafejnīcā ienāca Rebeka. Tumšais mētelis bija pa pusei vaļā un koši dzeltenais lakats bija nevērīgi, bet gaumīgi aplikts ap pleciem. Izskatījās, ka viņa steidzās.

-Sandra, esi tik mīļa, uzvāri, lūdzu, kafiju līdzņemšanai!- viņa teica, izpurinājusi no matiem sniegu.

Tikai tagad Tomass bija pamanījis to, ka ārā atkal sācis snigt. Rebeka stāvēja, nevērīgi atspiedusies pret leti un gaidīja kafiju. Viņas skatiens sastapās ar Tomasa tumšajām acīm, un viņa nolaida plakstus, slēpdama savu vienaldzību. Tomass nespēja sadūšoties un uzrunāt Rebeku, kas reizē bija iekāres objekts un potenciālā darba devēja. Viņš veikli izdzēra kafiju, samaksāja un izsteidzās laukā. Sniegs sniga lielām, mīkstām pārslām, un Tomass apstājās dažus metrus no kafejnīcas durvīm, paceldams seju pret pelēkajām debesīm. Viņam garām, pakāpeniski uzņemot ātrumu, aiztraucās spīdīgs, mels AUDI markas auto, un Tomasam šķita, ka viņš pie stūres manīja Rebeku. Nolamājis sevi par tādu nesavaldību un gļēvulību, Tomass slāja mājās, lai sameklētu izdevniecības „ Stars”  adresi. Viņš bija stingri apņēmies jau šovakar pat sūtīt savu manuskriptu uz labu laimi izdevniecībai, lai tur būtu, kas būdams!

Pirmdienas rītā Tomass apspieda vēlmi skriet uz pastkastīti un skatīties, vai nav pienākusi atbildes vēstule no izdevniecības, labi zinādams, ka tas nav iespējams. Katrā ziņā-tik ātri nē!

Ik dienu viņš pārbaudīja pastkastīti divas reizes dienā-septiņos norīta un trijos pēcpusdienā, kad tika iznēsāts pasts. Taču dienas gāja un cerība saņemt pozitīvu atbildi kļuva arvien blāvākas. Tomass vairs nepūlējās kāpt lejā uz pirmā stāva kāpņutelpas koridoru, lai pārliecinātos par tukšo pastkastīti. Tā vietā viņš dienu no dienas sēdēja pie virtuves loga no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai, vērodams, vai pastnieks nenāks tās mājas virzienā, kurā Tomass īrēja dzīvokli.

Neskuvies un nemazgājies viņš sāka justies aizvien nožēlojamāks, līdz beidzās pārtika un pat alkohols. Visā dzīvoklī vairs nebija atrodams pat niecīgākais zemesrieksts!