Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Kādu rītu viņš pamodās jau četros un ilgi vārtījās gultā, nevarēdams aizmigt. Piepeši viņš nospēra no kājām segu un izcēla tās uz grīdas.

-Tā tas vairs nevar turpināties. Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas. Man taču ir jāsavācas!- viņš murmināja, uzrāva kājās vienīgos tīros šortus, kas vēl bija skapī, un ķērās pie dzīvokļa uzkopšanas.

Viņš iznesa atkritumus, ielika mazgāties drēbes, izberza grīdu un pat pārstādīja vēl glābjamo puķu stādus, kuri, pa pusei nokaltuši, stāvēja puķupodos uz palodzes. Tad Tomass iegāja dušā un tik ilgi ziepējās un tecināja ūdeni, ka sabijās no lielā rēķina, ar steigu noskalojās un aizgrieza ūdens krānu.

Susinādams matus dvielī, viņš aizgāja līdz virtuvei, lai uzvārītu kafiju, taču attapās, ka dzīvoklī pārtiku būtu pilnīgi bezjēdzīgi meklēt, saģērbās un devās uz lielveikalu.

Atceļā viņš iegriezās „Pie Taksista”, lai paēstu brokastis. Tur šajā stundā bija kā izmiris, jo pusdienu pārtraukumi bija tikko beigušies un cilvēki atgriezušies darbā. Sandra ieteica nogaršot viņas firmas omleti, kuru Tomass ar pateicību pieņēma. Omlete patiesi bija lieliska, un Tomass kāri notiesāja divas porcijas, klāt dzerdams lielu krūzi kafijas.

Nokļuvis mājās, viņš piepildīja ledusskapi un pieliekamo ar pārtiku, atvēra kolas bundžiņu un  atgriezās dzīvojamajā istabā, lai pa seniem laikiem internetā palasītu pēdējo dienu ziņas. Uz nelielā galdiņa viņš pamanīja mirgojam automātiskā atbildētāja gaismiņu. Paraustīdams plecus, viņš gausi piecēlās un aizslāja noklausīties ziņu.

-Jums ir viena ziņa,- monotoni čerkstēja balss automātiskajā atbildētajā. Un tad atskanēja jaunas sievietes balss- nedaudz griezīga, bet visā visuma patīkama:

- Labdien, Neilsa kungs! Šeit jūs traucē no izdevniecības „Stars”. Rebeka Saimonsas jaunkundze vēlētos norunāt ar jums tikšanos piektdien, pulksten piecpadsmitos,- jaunā sieviete ar uzkrītošu precizitāti nosauca laiku,-savu ierašanos piesakiet reģistratūrā. Ja šis laiks jums neder, lūdzu sazinieties ar mums un mēs vienosimies par laiku, kurš jums un Saimonsas jaunkundzei būs vispieņemamākais.-

Tomasa pirksti apkļāva bundžiņu tik izmisīgi, ka tā deformējās. Viņš apjucis blenza uz mazo kastīti, kura tikko bija devusi viņam dzīves lielāko iespēju. Un piepeši viņš apstulbis metās uz durvju pusi, paķēra no pakaramā vējjaku un izbrāzās pa durvīm uz ielas. Tomass ķēra aiz rokas katru garāmgājēju un taujāja pēc dienas un datuma. Viņš tik ilgi bija nīcis savā čaulā, ka bija pagalam izsists no sliedēm. Cilvēki noturēja viņu par jukušu, izrāva no viņa izmisīgā tvēriena savu mēteļu piedurknes un murminādami steidzās tālāk. Tomass noskrēja visus kvartālus līdz „ Taksistam” un, nenopurinājis kājas, metās pie Sandras, kura sava nodabā vārīja kafiju.

-Kas šodien par dienu?- viņš ka aptracis viņai jautāja, sagrābis viņu aiz pleciem.

-E.... Tomass, vai viss labi?- Sandra izbijusies pavaicāja.

-Kas šodien par dienu, Sandra??-

-Otrdiena,- viņa nočukstēja.

-Paldies Dievam!- Tomass atviegloti nopūtās.

Taču tad viņu pārņēma jauns panikas vilnis.

-Cik veca bija tā ziņa? Cik ilgi tā jau tur bija, bet es savā nožēlojamajā nolaidībā to nepamanīju?....- Tomass satraukti murmināja, un atslīga uz krēsla.

- Kas atgadījies?- Sandra piesardzīgi pavaicāja.

-Man zvanīja no izdevniecības, bet man nav ne jausmas, kad tas bija...- viņš izmisis atzinās.

Tomasa dusmas uz sevi bija tik lielas, ka acis sāka sūrstēt un viņš cieši sakoda zobus. Piepeši viņš metās uz durvīm.

-Uz kurieni, Tomas??- Sandra bija nesaprašanā.

-Uz izdevniecību, sasodīts!! Ja nu tā ziņa ir veca???- viņš atkliedza un prom bija.

 Līdz izdevniecībai bija vairāk nekā desmit kvartāli. Tomass drīz vien nogura no skriešanas un aizelsies apstājās, sajutis sānos dūrēju. Par laimi nāca autobuss un Tomass, daudz nedomājot, tajā iekāpa. Taču autobuss nogriezās lielā tilta virzienā, kas nu nemaz nebija Tomasam pa ceļam. Sajutis sirdī dziļu izmisumu, viņš sāka lūgties šoferim, lai tas viņu izlaiž pie tuvākā krustojuma. Šoferis nosprieda, ka Tomass nav pie pilna prāta, nolamāja viņu par pilsoņu biedēšanu un steidzās pēc iespējas ātrāk viņu izlaist no autobusa. Kā neprātīgs Tomass skrēja uz izdevniecību un bezspēkā gandrīz sabruka uz fasādes trepēm. Ievilcies hallē kā ievainots noziedznieks, turot rokas piespiestas sāpošajam sānam, viņš pārlaida skatienu apkārtnei, meklēdams reģistratūru. Nekur tālu Tomass netika, jo uzreiz bija klāt apsargi un sagrāba viņu ciešā tvērienā.

-Ak, Kungs! Ja nu tam cilvēkam ir slikti!!!- no halles tālākās malas atskanēja satraukta balss.

Tomass apspieda vaidu. Augstpapēžu kurpēm klaudzot, pie viņa piesteidzās Rebeka un sašutusi ierunājās:

-Cienītais, vai ar jums viss kārtībā? Monika, ko sēdi un bolies, atnes viņam glāzi ūdens! Arnold, laidiet taču beidzot šo cilvēku vaļā!-

Tiklīdz Arnolds ar savu pārinieku izpildīja priekšnieces pavēli, Tomass sabruka uz grīdas. Sakaunējies par savu uzvedību un vārgulību, viņš piecēlās un samulsis skatījās uz savu kurpju purngaliem kā tāds pusaudzis. Monika atgriezās ar glāzi ūdens. Tomass negribīgi iedzēra malciņu un teica:

-Tas varbūt ir muļķīgi, bet kad jūsu sekretāre man ierunāja ziņu?-

-Ierunāja?- Rebeka iesaucās tik skaļi, ka Tomass apjuka. Viņas sejā rūpes nomainīja dusmas, un viņa, pametusi Tomasu stāvam, metās Monikas virzienā.

-Cik cilvēkiem vēl tu esi atstājusi ziņu automātiskajā atbildētājā? Cik reizes tev var atgādināt, ka autori ir jāsazvana personīgi!! Ja tas nav iespējams, ir jāatstāj datums un laiks, kurā ziņa ir ierunāta! Monika, tu vispār kādreiz klausies, ko es tev saku???- viņa tik nikni lamājās, ka klātesošie pūlējās nolīst maksimāli tālu no strīda epicentra.

-Jā, bet...- iepīkstējās Monika.

-Tu vēl uzdrošinies man kaut ko iebilst?! Pagaidi tik, kad Karls par šo nolaidību uzzinās!- Rebeka draudēja.

- Nē, lūdzu, Saimonsas jaunkundz...  Nesakiet neko Karla kungam...- čīkstēja Monika.

-Ar tevi es tikšu galā pēc tam. Nāciet, lūdzu, man līdzi!- Rebeka aicināja, un viņas balss skanēja lietišķi un reizē draudzīgi.

Ienākot Rebekas kabinetā, Tomass nespēja slēpt apbrīnu par gaumīgi iekārtoto telpu.

-Jūsu kabinets ļoti iedvesmo, Saimonsas jaunkundz!- viņš klusām paslavēja.

-Pateicos! Atvainojiet par lejā notikušo! Vai es varu kā labot situāciju? Kā man jūs dēvēt?- Rebeka apvaicājās.

-Mans vārds ir Tomass Neilss. Mana tikšanās paredzēta piektdien, trijos, bet man nav ne jausmas, kurā piektdienā...- viņš atklāti atbildēja.

-Es ļoti atvainojos par šo nejēdzību!- Rebeka nopūtās, piedāvājot Tomasam apsēsties, bet pati piegāja pie loga un brīdi lūkojās pa to, tad pagriezās un teica:

-Jūsu vārds ir Tomass?-

-Jā, Saimonsas jaunkundz.  Mans manuskripts ir par mūziķa...-

-...ceļu uz panākumiem. Jā, es to izlasīju. Jums paredzētā tikšanās ir šajā piektdienā,- viņa smaidīja.

-Šajā? Tad jau es par velti būšu sacēlis kājās visu izdevniecību,- Tomass neveikli iesmējās.

Rebeka atbildēja ar draudzīgu smaidu:

-Ja reiz esat atnācis, varbūt vēlaties to pārrunāt tagad?-

-Ja vien jums nav grūti. Varbūt varu atlīdzināt par savu iebrukumu un uzaicināt jūs pusdienās? Tad arī varētu visu izrunāt,- Tomass šķelmīgi palūkojās uz Rebeku un bija gatavs saderēt, ka uz mirkli viņas acīs redzēja ziņkārību un mulsumu.

-Ja jūs uzstājat...- viņa bezkaislīgi noteica.

Tomass apjuka. Viņš nebija gaidījis tik atturīgu atbildi, jo pirmīt bija pārliecināts, ka Rebeka piekritīs ar prieku. Laikam viņš sācis zaudēt iemaņas sieviešu pavedināšanā.

-Paņemšu mēteli!- viņa nomurmināja un graciozi aizslīdēja līdz savam skapim.

Brīdi vēlāk viņi abi sēdēja taksometrā, jo Tomass uzstāja, ka vedīs Rebeku pusdienās nevis otrādi!

Tikai tad, kad viesmīlis bija atnesis ēdienkarti un atstājis galdiņu, lai viņi varētu netraucēti izvēlēties, Tomass viegli ieklepojās un teica:

-Vai zināt, šeit ļoti garšīgi gatavo medījumus.-

-Atvainojiet, Neilsa kungs, -

-Sauciet mani par Tomasu.-

-Neilsa kungs!! Man neiet pie dūšas medījumi,- viņa teica un tikko manāmi sarauca deguntiņu.

-Es nezināju...,- Tomass murmināja, juzdamies kā pilnīgs idiots.

Lauzīdams galvu par veiksmīgu sarunas turpinājumu, viņš nepamanīja pienākušo viesmīli.

-Vai būsiet izvēlējušies?- viņš laipni vaicāja.

-Man, lūdzu, fileju ar piedevām, bet kungam atnesiet truša cepeti!-

-Tūlīt būs, kundze! Vai vīnu arī vēlēsieties?-

-Jā, lūdzu, saldo, sarkano!-

-Vienu mirklīti!-

Un viesmīlis aizsteidzās.

Tomass blenza uz Bekiju. Dominējošais tips? Vai vienkārši nokaitināta un nepacietīga persona?

-Ceru, ka pārāk jūs neaizvainoju, pasūtot jūsu vietā?- viņa piepeši jautāja, pieklusinājusi balsi līdz samtainam čukstam un viegli pieliekusies Tomasa virzienā.

-Nē, nē, ko jūs! Tiešām teicama izvēle!- viņš ar steigu atbildēja, sajutis, ka izkalst mute.

-Ļoti labi,- viņa smaidīja un atlaidās krēslā.

Tomasam sāka likties, ka viņš to visu ir iztēlojies. Katru reizi, kad viņš pamana izmaiņas Rebekas uzvedībā, viņa veikli ieņem iepriekšējo pozīciju, kas neliecina, ka būtu noticis kas neparasts.

Viesmīlis atnesa pasūtījumu, novēlēja labu apetīti un devās apkalpot nākamos galdiņus.

-Vai vīns ir gana labs?- Tomass atsāka sarunu.

-Jā, tas ir brīnišķīgs,- Rebeka caur puspievērtiem plakstiņiem uzlūkoja Tomasu un iemalkoja vīnu.

Vīrietis nodrebēja iekārē. Nolaidis acis, viņš pievērsās savam šķīvim, cenšoties nepievērst uzmanību Rebekas kārdinošajai vīna baudīšanai.

Kad maltīte bija pusē, Tomass pacēla skatienu. Tas atdūrās pret Bekijas krekliņa izgriezumu. Sieviete klusēdama ieturēja pusdienas un nepievērsa Tomasa lūrēšanai nekādu nozīmi. Gluži otrādi, viņa pastiepās pēc salvetes un atklāja Tomasa skatienam šauru, melnu mežģīņu virkni, kas tik tikko manāma pazibēja izgriezumā. Tomass skaļi norija siekalas. Rebeka pacēla acis, bet nesatrūkās un neizslējās savā vietā. Viņa gluži vienkārši noslēpumaini pasmaidīja un nolika dakšiņu uz šķīvja. Ne vārda nerunājot, viņi kā pēc mājiena piecēlās.

Abi sāka skūpstīties jau taksometrā, pa ceļam uz pilsētas otrā malā esošo viesnīcu. Tomass nesaprata, kurā brīdī viņš bija Rebeku pavedinājis, bet tad atskārta, ka visticamāk pats bija ļāvis sevi pavedināt. Rebekas melnais mežģīņu kombinē ļāva vaļu iztēlei, turklāt viņa (kā zinādama) nebija uzvilkusi biksītes. Tomass kaislīgi parāva uz augšu Rebekas veļu un ieguva sievieti, tiklīdz viņi nokļuva viesnīcas istabiņā.

Atguvuši elpu, viņi atlaidās gultā un iemalkoja līdzpaņemto vīnu. Labu laiciņu abi ļāvās laiskai gulšņāšanai, līdz beidzot Rebeka cēlās, saģērbās un atstāja istabu. Tomass nesaprata kā reaģēt. Raut kājās bikses un skriet šarmantajai sievietei pakaļ vai saģērbties un doties mājās. Viņš izvēlējās otro variantu.

-Es taču esmu pilnīgs nejēga...- Tomass murmināja, slājot pa piesnigušo ietvi uz mājām. Naudas taksometram nebija, taču saule tik vilinoši spīdēja, ka soļošana sagādāja vienu vienīgu sajūsmu.

Nokļuvis savā dzīvoklī, viņš nosvieda vējjaku pa roku galam un devās uz virtuvi pēc viskija. Nervi bija uzvilkti līdz pēdējam.

-Ja nu Rebeka tagad ar mani nerunās...Varbūt es varu aizmirst par grāmatas izdošanu?... Kāds gan es esmu muļķis!! Tik viegli uzķēros uz šīs sievietes āķa...Bet viņa taču ir tā vērta... Man liekas-es jūku prātā!!-

Tomass iegāzās atzveltnes krēslā un sacēla kājas uz galda.

-Man vienalga! Ja „Stars” manu grāmatu atzina par veiksmīgu, es varu izmēģināt citu aģentūru! –

Tā domādams, viņš iesnaudās un pamodās tikai nākamās dienas pēcpusdienā.

Lai cik pārliecināts par sevi viņš vakar reibumā nebūtu licies, šodien viņa dūša pagalam noplaka. Visas turpmākās dienas līdz piektdienai viņš staigāja kā uz adatām- vairakkārt tīrīja dzīvokli, vismaz septiņas reizes dienā gāja kājām uz „Taksistu”, kur vislēnākajā tempā, uz kādu vien viņš bija spējīgs, malkoja kafiju, novilcinādams laiku, reizes trīs dienā veselu stundu mērcējās vannā, līdz uz plaukstām sāka parādīties pirmās alerģijas pazīmes pret vannas putām.

Visbeidzot piektdiena bija pienākusi. Tomass pamodās jau astoņos no rīta, kārtējo reizi nomazgājās un devās uz „Taksistu” paēst brokastis. Atgriezies mājās, viņš nosprieda, ka ir pārāk sasvīdis, lai tāds rādītos Rebekai acīs, tāpēc atkal devās mazgāties, noskuvās, iesmaržojās un pārvilka drēbes. Lai nebūtu jāsmērē tīri nopucētie apavi dubļainajās ielās, viņš atļāvās izsaukt taksometru.

Precīzi bez piecām trijos Tomass stāvēja izdevniecības hallē pie reģistratūras galdiņa un lūdza pieteikt savu vizīti.

-Saimonsas jaunkundze jūs tūlīt pieņems, nāciet, lūdzu, man līdzi,- ar ievingrinātu kustību Monika norādīja virzienu, kurā atradās Rebekas kabinets.

Tomass labprāt būtu tur nokļuvis acumirklī, atrāvis durvis un izkratījis Rebekai sirdi par to, cik ļoti viņš visas šīs dienas uztraucies. Un tad viņa pateiktu, ka tas bijis velti, viņi abi kopā pasmietos un...

-Neilsa kungs, sveicināti!- lietišķi smaidīdama, teica Rebeka, pasniedzot sveicienam roku,- vai varam sākt apspriedi?-

Tomass ieņēma vietu krēslā iepretim Rebekai un nogaidoši viņu uzlūkoja.

-Mēs publicēsim jūsu grāmatu, Neilsa kungs,- viņa klāstīja,- risks, bez šaubām pastāv, bet, ja mums paveiksies, jūsu grāmata būs topā. Ja nē, tad attiecīgi arī izdevniecībai tie būs zaudējumi. Taču līdz šim mums nav bijušas tamlīdzīgas neveiksmes, tāpēc nepiesauksim nelaimi un labāk parakstīsim līgumu!-

Tomass brīdi vilcinājās.

-Kas noticis, Neilsa kungs? Vai honorārs nešķiet pieņemams?- Rebeka, neslēpdama apjukumu, jautāja.

- Nē.. Es tikai... Bekij, es nevaru tevi un tavu izdevniecību pakļaut tādam riskam...-

Rebeka iekoda mēlē. Kaut kas šajā visā situācijā bija viņai nepieņemams. Tikai tagad viņa iedomājās par notikušā kopainu un gandrīz sāka nožēlot savu visatļautību.

-Tomas, ja jūs neparakstīsiet līgumu ar mums, jūs neparakstīsiet to ne ar vienu... Jūsu grāmata neatbilst citu izdevniecību radītajiem standartiem!- Rebeka teica, redzot, ka Tomass svārstās.

Piepeši Tomass piecēlās.

-Es neparakstīšu līgumu!- viņš stingri apņēmās.

Rebekas acīs bija patiess pārsteigums.

-Es neparakstīšu līgumu, jo nekad sev nepiedošu, ka esmu iznīcinājis tik izcilas sievietes izdevniecību tikai tāpēc, ka iedomājos sevi par nez -kādu -tur rakstnieku!!!-

-Tomas, padomājiet taču loģiski! Šī ir lieliska izdevība jums pakāpties pa karjeras kāpnēm kā autoram. Jā, risks pastāv, bet tāpēc pastāv mana izdevniecība, jo es riskēju! Es vienmēr eju uz pilnu banku! Un jūs parakstīsiet līgumu, Tomas, vai nu jums tas patīk, vai ne!-

-Nē! Rebeka, es esmu samīlējies Tevī kā pusaudzis un nespēju tev atļaut tā riskēt...- viņš nomurmināja un pagriezās uz iešanu.

Rebeka saķēra Tomasu aiz rokas.

-Neaizej...Lūdzu...-

Pēcvārds

Rebeka un Tomass apprecējās dažus mēnešus vēlāk.

Pēc ilgas pierunāšanas Tomass tomēr parakstīja līgumu. Viņa grāmatu izdeva jau tajā pašā mēnesī, taču pirmajās divās nedēļās grāmata nekādu atsaucību neguva. Televīzijā un avīzēs parādījās ziņas par pirmo lielo izdevniecības „Stars” kļūdu visā tās pastāvēšanas vēsturē.

Un, kad grāmatnīcas grasījās likvidēt plauktos stāvošās, uzmanību nepiesaistošās grāmatas, kāds anonīms, ietekmīgs autors publicēja savu recenziju par Tomasa grāmatu. Tas izraisīja milzīgu sašutuma vētru, un cilvēki ieraudzīja grāmatu citā gaismā. Dažu dienu laikā grāmatas pazuda no visu pilsētas grāmatnīcu plauktiem. Cilvēki lasīja tās uz ielām, autobusos, kafejnīcās. Sievietes slaucīja aizkustinājuma asaras, šķirdamas lapu pēc lapas. Tomasa Neilsa grāmata bija kļuvusi par bestselleru.