Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

***
„Nekas neturpinās ilgi” un arī filma, kuru es gaidīju jau kopš 2009.gada, pēc tam, kad biju uzzinājis, ka tā iznāks, reiz beidzās. Nedomāju, ka biju gaidījis, ko vairāk, tāpēc man filma patika, jo tā bija patiesi skaista (tāpat kā grāmata), lai gan aizmugurē sēdošās krievu kuces nedaudz traucēja baudīt to visu. Bet ne par to. Par tāda veida auditoriju Lilita grasās uzrakstīt rakstu.

Pēc filmas mēs devāmies pie Naura nesvinēt Ziemassvētkus. No gaisa krita ledus un zeme bija klāta ar tāda paša materiāla sūdu. Es slīdēju, cerot nenogāzties un nesasist bļodu, kurā bija sasalušās zivs filejas. Pavadījuši jauku laiku tur, pirms trijiem naktī devāmies atpakaļ, jo vienā brīdī Lilita jau bija atlūzusi un nevēlējās tur palikt. Ārā nekas nebija mainījies un mājupceļš bija tik pat slidens. Nogājām gar viņas bāru, kurš, par brīnumu, vēl nebija slēgts. Āra pīpēja svētku šefpavārs un Sandra. Iegājām uz vienu alu, bet ātri sanāca izdzert divus. Sandra negribēja iet mājās un vilka mūs līdzi tusēt. Viņai nekad nav miera. Draudzības vārdā aizgājām viņai līdzi uz frančiem. Sandra pasūtīja trīs alus. Es savējo nedzēru, jo zinu savu mēru un mans mērs teica „pietiek.” Kādu laiku tur sēdējām un es zināju, ka nevēlos turp vairs atgriezties.

Bija jau pus pieci, kad devāmies pa mājām. Sandra iekāpa taksī un mēs slīdējām pāri Akmens tiltam. Nekā neikdienišķa nebija, līdz nogājām no tilta. Kā vienmēr, mēs pārgājām ceļu, nevis gājām smirdīgajā tunelī zem tā. Gājām un pēkšņi kāds melns mersis brauca mums virsū. Ne tā, ka netīšām, bet tieši VIRSŪ. Mēs paspējām paskriet malā un es nekavējoties parādīju viņam vidējo pirkstu. Redzēju, ka šis pimpis skatās spogulī un redz manu FUCK YOU žestu. Nevilcinoties viņš bremzēja un brauca atpakaļgaitā pie mums. Mēs paskrējām nost no ceļa, aiz margām, pie „Krustpunkta.” Viņš piebrauca mums līdzās un, atvēris blakussēdētāja logu, kaut ko murgoja krieviski. Ne tā kā parastie krievi, bet tādā pretīgā krievu valodā. Es pilnīgi neko nesapratu. Uz katru viņa bļāvienu es atbildēju ar KO? Viņš, protams, nelikās mierā un brauca mums līdzās, pēc tam pabraucot uz priekšu, šķērsojot mums trotuāru, pirms Kuģu ielas pieturas. Mēs vairs negājām tur, nogriezāmies aiz „Krustpunkta”, viesnīcas virzienā. Pagājām uz priekšu un šķērsielā ieraudzījām melno mersi. Tas brauca mums pakaļ, mēs devāmies atpakaļ uz trotuāru, bet viņš brauca mums virsū. Kā maniaks. Es rāvu Lilitu aiz rokas līdzi un mēs uzlecām uz zāliena, lai viņš nevarētu mums uzbraukt. Mēs skrējām pieturas virzienā, kamēr viņš, izlēcis no sava merša, dzinās mums pakaļ. Bet nespēja mūs panākt. Mēs iegājām diennakts veikalā un vērojām ceļu. Melnais mersis pabrauca tam garām un iegriezās Valguma ielā. Brīdi vēlāk viņš no turienes izbrauca, pārbrauca krustojumu un starp Dzelzceļa muzeju un Gaismas pili apgriezās. Mēs gaidījām veikalā, jo viņš stāvēja pie luksofora sarkanās gaismas. Tad tas pediņš aizbrauca Uzvaras pieminekļa virzienā un mēs devāmies mājup. Ejot pa Valguma ielu, vēl redzēju kā viņa mersis aizbrauc garām pa Trijādības ielu. Un mums bija miers no šī krievu maniaka. Piegājām pie mājas durvīm, Lilita ievadīja kodu un mēs uzgājām augšā, kur uzreiz devāmies gulēt.