Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet
 
Dejas uz kvēlojošām oglēm.
08.02.2016
Prologs. 


- Skārleta Filipsa Džonsone, jums ir tiesības nerunāt bez sava advokāta klātbūtnes. - pratināšanas telpu pāršalca ledaini auksta balss, kas liktu ikvienai sirdij sarauties, taču Skārleta mierīgi lūkojās uz savām rokām, kas laiski dusēja uz pelēkā galda telpas vidū. Plastmasas krēsls neērti spieda un lika ikvienai maliņai sāpēt, taču jaunā sieviete arī tam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa saglabāja necaursitamas vienaldzības bruņas, kas lieliski atvairīja visus pretī sēdošā vīrieša izmisuša niknuma pilnos skatienus, taču tikai retais spētu ieraudzīt, ka arī sirdī un prātā sievietei valdīja vien truls tukšums. Viņai vairs nebija domu, nebija mērķa un jēgas dzīvei.

Skārleta bija paveikusi sava mūža misiju, un nu viņai atlika vien tikt galā ar sekām, kaut vai tas nozīmētu tupēt aiz baiso cietuma kameru restēm. Sieviete bija tam gatavojusies jau vairākus gadus, iekams rada iespēju gūt uzvaru, pēc kā tik sen alkts.

Savādi, taču viņa nejuta ne prieku, ne apmierinātību. Vien sirdī virmoja sajūta, ka likteņa dzirnakmeņi vienkārši bija tā nostājušies un nekas nebija maināms. Sieviete nemaz nevarēja rīkoties savādāk, tā viņai bija nolēmis liktenis.

Sasodītais liktenis! Ja vien Skārleta varētu novelt visu vainu uz to! Taču viņa skaidri zināja, ka pati pēdējos piecus gadus meklējusi izdevību atriebt tēva nāvi un mazā brālīša prāta aptumsumu. Beidzot tas bija darīts.

- Iztikšu bez. - Skārleta paraustīja plecus un pavērās uz policistu, kas nogaidošu skatienu vērās viņā. Sieviete redzēja viņam cauri, juta vīrieša vilšanos cilvēkā, ko vēl pavisam nesen uzskatīja par draudzeni, aizkaitinājumu par paša naivumu un muļķību, taču tam visam klāt jaucās neparasta stingrība un pārliecība.

Kolins netaisījās pārkāpt likumu un slēpt viņas noziegumu, abu draudzības vārdā. Vīrietis pārāk mīlēja un cienīja likumu, viņš bija tā kalps un dēls, un nekāda draudzība nespēja pacelties augstāk par to. Droši vien tieši tāpēc viņš bija viens no Londonas labākajiem policistiem.

Skārletai bija žēl Kolina un abu draudzības, ko viņa pati savām rokām nogalināja. Tikai tā bija nožēlas vērta, jo nekad sievietei nebija un noteikti arī nebūs tāda drauga - uzticama, jauka un rūpīga, turklāt gatava darīt visu viņas drošībai un laimei.

- Esat pārliecināta? - vīrietis pacēla uzaci un nomērīja savu bijušo draudzeni ar savu bezkaislīgi zilo acu skatienu. - Lieliski. - viņš piemetināja, kad sieviete bija apstiprinoši pamājusi ar galvu. Nu, kad formalitātes tika nokārtotas, pratināšana varēja sākties.

Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties