Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet
 
Pazudis miglā...
13.03.2016
Autors: Paula Groševa
  Dzintara acis, smilšu krāsas spalvas tik vieglas un pūkainas man pār vaigu nozibēja. 
  Vakars tumst ,uz ielām neviena vairs nav, tikai es pie mirgojoša laternu staba stāvu un domāju...Kas tagad notiks? Kas tik skaists man pār acīm pazibēja? Ceļa malā liepu rinda aug, bet otrpus pļavas lauks pārtver...Pelēko, drūmo zāli apgaismo tikai mēness pelēkā gaisma! 
  Te nu es eju gar ceļa malu. Laternu stabam pazūdot miglā...Es pati miglā ieeju...Migla tik bieza, redzēt neko nevar. Te pēkšņi man gar kājām kāds viegli pārlaidās! Es neko nedarīju tikai satrūkos, bet nebaidījos...Tas laikam  tāpēc ka jutos drošībā aiz biezās miglas sienas.  
  Mēness gaisma man rādija ceļu, bet ne to vien. Pūkains kaķēns ap manām kājām skraidīja. Kā tu te gadījies? Kur tu te noklīdi? Vai tev palīdzēt? Viņš bija kalsns ar garām spalvām un skaistām, skaistām dzintara brūnām acīm. 
  Es nolēmu palīdzēt, un paņēmu sev azotē, lai uz mājām aizvestu, bet tik sparīgs, viņš  izleca laukā... Taču par brīnumu nemuka prom. Tas cieši man apkārt skraidīja.
  Tālais ceļš vēl nebija galā. Kļuva arvien tumšāks...un tumšāks. Mazais kaķēns nogura un vilkās man nopakaļ. Es neuzdrošinājos viņu atkal celt azotē, jo tas viņam nepatika. Es tikai gāju lēnāk. Man sajūta ka mēs sadraudzējāmies. 
  Viss jau perfekti nenotika, jo mašīnas brauca viena pēc otras. Man kļuva žēl mazās dzīvībiņas.Viņa skatiens man sasildīja sirdi, bija sajūta ka uz pasaules nav nekā vairāk kā tikai sapratne un mīlestība. Sajūta ka uz pasaules nav ļaunuma!
  Ne viss vienmēr norit gludi, es gāju, gāju  kad pagriezos neredzēju mazo kalsno runcīti...Prieks manā sirdī izgaisa es apstājos un gaidīju...gaidīju... Saucu.. saucu, taču neviens neskrēja neatsaucās.Atkal man galvā kāds jautāja. Ko darīt tagad? Vai skriet meklēt? Vai doties mājās? Kur tu paliki mans draudziņ? Šie jautājumi mani mocīja pāris minūtes uz ceļa. 
  Lai arī viņš nevienam dzīvību neizglāba, tomēr viņš sasildīja sirdi. Šobrīd atkal  ir tikai tumsa un klusums. 
Mazais kaķēns,ar dzintara brūnām acīm un garām smilškrāsas spalvām, bija pazudis miglā. Neviena pavediena nebija palicis no šī brīnuma. Tikai nelielas atmiņas. 
(Balstīts uz patiesiem notikumiem)
Komentāri (1):
Paulis Birznieks 28.10.16 plkst. 19:36
Vēl lielāks brīnums - Amerikas kaķiem patīk latvietes. Mūsmājās ik pa pāris gadiem ierodas kāds kaimiņu kaķis, lēnām iepazīstas uz terases pie durvīm, tad prasās iekšā un beidzot paliek pie mums pavisam. Kaimiņi skatās un brīnās - nu jā, kaķa paša brīvā izvēle.
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties