Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

Grāmata pievienota: 26.10.10
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Andris Kolbergs
Lapaspušu skaits:
240
Platums:
110
Augstums:
165
Cena:
0.95 Eur
Izdošanas gads:
2010

Ja vienkop savāktu visus iecienītākā latviešu kriminālromānu rakstnieka Andra Kolberga sarakstītos darbus — romānus, feļetonus, stāstus, publicistiku, kinoscenārijus un arī neskaitāmos viņa darbu tulkojumu izdevumus svešvalodās — iespējams, tā būtu pati lielākā viena latviešu rakstnieka radītā bibliotēka. Kolbergs joprojām, nešaubīgi, ir mūsu izcilākais kriminālromānu žanra meistars, jo viņa apskaužami plašais lasītāju loks ir gan vienkārši asa sižeta izklaides cienītāji, gan grūti pārliecināmie intelektuāļi.

Mazgrāmatiņu sērijā A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA iecerēts laist klajā četrpadsmit romānus un vienu stāstu krājumu — nozīmīgākos un arīdzan populārākos Andra Kolberga darbus — lasītāja vaļaspriekam!

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Kriminālromāna “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” centrā ir izbijis futbolists Kārlis Valders, kurš pēc nelaimīga negadījuma laukumā pusparalizēts mēģina atgriezties dzīvē, sabiedrībā. Kopš negadījuma ir aizritējis daudz gadu, Mudīti, viņa pusaudža gadu lielo mīlestību, tie ieslēguši pagātnē. Kārlis vairs netic laimes iespējamībai, tomēr visviens ilgojas un cer, līdz kādudien viņa negaidīti atkal uzrodas viņa dzīvē. Tomēr “ceļojums laikā”, kā zināms, ir bīstams — un atgriešanās nevietā un nelaikā var izraisīt neparedzētas sekas…

 

Ziemā daudz sniga. Sākumā gan mēģināja sniegu ar automašīnām aiztransportēt ārpus pilsētas, bet tad sāka snigt vēl vairāk, vedēji aptvēra savu bezspēcību un atmeta ar roku. Tāpēc vēl tagad, aprīļa beigās, visgarām ietvju malām melnēja dubļainas, saplakušas sniega kaudzes, no kurām sūcās tievas urdziņas, kas darīja asfaltu slapju, peļķainu un netīru, jo tikai lielāku ūdeņu pārpalikums atrada ceļu uz rīdziņām. Tā tas bija arī šeit uz vienas no Rīgas galvenajām ielām, pa kuru steidzās jau pavecs vīrs labi pašūtā lietusmētelī. Galvā viņam bija brūna ādas imitācijas platmale un kājās tādas pašas krāsas kurpes ar biezām zolēm, it kā tieši domātas dzīšanai pa šādu dubļainu ietvi.
Iedams viņš skatījās uz namu numuriem un centās uzminēt, kurš nams viņam ir vajadzīgs, jo viņš dzīvoja netālu un atcerējās visas šī kvartāla būvju fasādes. Ja viņš neatcerējās to numerāciju, tad vainīga bija pati numerācija, jo četrdesmit septītajam varēja izrādīties vairāki dvīņubrāļi, kas apzīmēti ar A, B vai pat D, un piecdesmit pirmajam tāpat.
Nami šai ielā bija lieli, gandrīz visi sešstāvīgi un smagi iesēdušies savās vietās. Vairums bija svaigi krāsoti dzeltenos un pelēcīgos toņos, un tos dažādoja ciļņaini dekoratīvie elementi, cik nu kuram īpašniekam rocība un šķērdība bija ļāvusi izdot. Viens nams lepojās ar eņģeļiem, otrs ar gluži japāniskiem drakoniem un eiropeiskiem vapeņiem, bet trešajam tikai zem paša jumta bija uzraksts “Anno 1901”. Kari laimīgā kārtā tiem nebija sabēruši virsū ne daudz bumbu, ne granātu.
Vecīgais vīrs vēl nebija nonācis līdz galam, kad viņš jau zināja, kurš nams viņam vajadzīgs. Virs tā vārtu telpas četras kailas jumpravas grieķu skulptūru sejām, balstīdamās uz spēcīgām zivju astēm, piebriedušās krūtis izslējušas, turēja smagu balkonu, lai tas neaizkristu priekšā vārtiem.
Es laikam nekad tajā iekšā neesmu bijis, vīrs nodomāja un paskatījās pulkstenī. No brīža, kad viņa istabā ieskanējās telefona zvans, bija pagājušas četras minūtes — automašīnām jau vajadzēja būt ceļā.
Velvētajā, aukstajā vārtu telpā, kuru vēl aukstāku darīja ar zilgano eļļas krāsu mālētās sienas un vējš, kas svilpoja platajā spraugā zem aizvērtajiem vārtiem un gājēju durvīm tajos, stāvēja vairāki cilvēki un truli blenza uz nekustīgo vīrieša ķermeni pagalma vidū. Viņi jutās neērti, ka atrodas te, nevis tur pie guļošā, kuram varbūt ir vajadzīga palīdzība, tomēr neviens negribēja riskēt. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas būtu nepamatots risks, jo neviens no viņiem nebija mediķis un neko lietpratīgi līdzēt nemācēja, bet slimnīca un milicija jau bija sazvanītas. Un tomēr viņiem bija mazliet kauns citam no cita.
No ielas vārtu telpā ienāca vīrs lietusmētelī.
— Neejiet pagalmā, — viņu brīdināja. — Mēs gaidām miliciju.
Vīrs neko neatbildēja, bet piegāja pašai vārtrūmes mutei un pārlaida acis nama logiem, kas skatījās uz pagalmu no visām pusēm.
— No kurienes šāva? — viņš jautāja un neizprotama iemesla dēļ uzreiz kļuva par stāvokļa noteicēju.
Kāds nostājās viņam blakus un nenoteikti norādīja uz kreiso spārnu.
— No turienes.
Pienācējs brīdi skatījās uz pagalma asfaltu, tad saskatīja izšauto patronu pusjukušos prapjus. Virziena norādītājs nekļūdījās un debesspuses nejauca, kas atbalsošanās dēļ var gadīties šādos daudzstāvu namu pagalmos.
— Ārā neviens nav nācis?
Viņam atbildēja noliedzoši. Cilvēks lietusmētelī vēlreiz pārlaida skatienu logiem un ieraudzīja, ka otrajā stāvā viens nu ir atvērts un pinkains vecis viņam valdonīgi māj ar roku.
— Ienākt aizliegts! Jāsaglabā pēdas!
Bija pagājušas vēl divas minūtes, bet no automašīnas ne vēsts. Stulba situācija, sapīcis nodomāja pienācējs. Es taču nevaru atļauties stāvēt te kopā ar viņiem un gaidīt kā tāds zaķpastala.
Nu viņš pamanīja dobītes, ko asfaltā bija izsitušas lodes. Vienu seklu, otru krietni dziļāku, tā gājusi mērķim secen. Tagad vismaz aptuveni bija zināms laukums, kuru slepkava spēj apšaudīt.
Nomērķēšanai divas sekundes, nulle, komats, divas sekundes mēlītes nospiešanai, nulle, komats, viena sekunde lādiņa lidojumam... Vajadzētu paspēt. Šā vai tā, bet te stāvēt un gaidīt nedrīkst, tas rīvē godam kantes!
— Atveriet vārtus, bet nelaidiet iekšā no ielas ziņkārīgos. Tūlīt būs klāt milicija! — vīrs lietusmētelī nokomandēja, ar savam vecumam neparastu atsperīgumu izlēca no vārtrūmes un metās uz kreisā spārna kāpņu telpu.
Viņš apstājās pie lifta šahtas, ko norobežoja nedaudz aprūsējis, noputējis metāla pinums, no kāda mēdz taisīt privātmāju žogus. Kabīne atradās kaut kur vidusstāvos, jo neredzēja ne pašu kabīni, ne betona atsvarus. Lifta šahtas metāla durvis bija krāsotas ar to pašu tumšbrūno eļļas krāsu, kas klāja kāpņu telpas sienas cilvēka augumā, un pulku tikpat sašvīkotas un aprakstītas kā sienu balsinātā augšdaļa.
Pa kreisi aiz lifta šahtas sākās kāpnes. Vīdamies apkārt režģu būrim, tās aizstiepās augšup. Pa labi citas šaurākas veda lejā, pustumsā, un viņš nodomāja, ka tām noteikti ir kāds sakars ar pagrabu, jo šai pilsētas daļā visur zem mājām atrodas plaši, sarežģīti pagrabu labirinti — agrāk visos dzīvokļos bija tikai krāsns apkure, tādēļ pagrabi silti un sausi, kādi nepieciešami malkas glabāšanai.
Vīrs lietusmētelī bija neapmierināts ar sevi. Kāpēc vajadzēja riskēt? Kāda jēga bija riskēt? Ja to būtu izdarījis kāds no viņa padotajiem, tad pēdējais tiktu tā nosvētīts, ka ilgi neko līdzīgu neienāktu prātā darīt. Riskēšana noziedznieka notveršanu var tikai sarežģīt. Viņš var ielaist lādiņu vēderā, šis izmisušais velns, kurš tikko vienu cilvēku jau aizraidījis uz viņpasauli, un patlaban var būt kritis visdziļākajā apātijā vai arī justies kā ielenkts zvērs, kas saskata glābiņu bēgšanā par katru cenu. Tāds var izšaut jebkurā brīdī, bet šos šāvienus var aizkavēt, ja viņš pretinieka pusē redzēs pietiekamu pārspēku un aptvers sava stāvokļa bezcerību. Ja te stāvētu kriminālmeklēšanas grupa ar dienesta suni, viņš nešautu, bet, redzot tikai pavecu vīru, kurš, iespējams, traucē realizēt bēgšanas plānu, kas pēkšņi nobriedis viņa slimīgo ideju apsēstajās smadzenēs, viņš var bliezt, aci nepamirkšķinājis.
Uz cilvēku lietusmētelī jau kādreiz bija šauts, tāpēc viņš pie lifta durvīm, sasniedzams lodēm no abām pusēm, jutās pavisam draņķīgi un nevarēja vien beigt sev pārmest neapdomību.
Viņš atskatījās uz pagalmu, bet operatīvās grupas automašīnas vēl arvien nebija, un viņam vajadzēja izšķirties, ko darīt. Doties lejā uz pagrabu? Viņš ar kāju aizbīdīja ciet kāpņu telpas durvis, lai kļūtu pavisam tumšs un nevajadzētu stāvēt šāvēja priekšā kā uz izgaismotas skatuves.
Nu laiks strādāja viņa labā. Ja viņš pie lifta šahtas durvīm notuptos, tad šāvējam vispār nebūtu iespēja vairs trāpīt un milicijas prestižs arī neciestu, jo durvis nu bija aiztaisītas un vīrieši no vārtrūmes viņu redzēt nevarēja. Viņš pietupās.
Apakšā, šauro kāpņu galā, pēkšņi atskanēja dīvaina skaņa, kuras izcelsme nebija izprotama. Te izklausījās, it kā ar metāla suku skrāpē sienu, te atkal, ka metālu, tikai šīs skaņas bija daudz, daudz apslāpētākas.
Azarts. Parasts spēlētāja azarts, kas viņu jau desmitiem gadu nebija apciemojis, sākumā tāds kā nepazīts, tāds kā nevēlams, bet tad pārņēma savā varā un lika aizmirst risku. Vēlāk par to varēs pukoties, par savu puiciskumu, bet tagad azarts bija spēcīgāks.
Domas savus pavedienus pina loģiski — apakšā ir pagrabu labirints, droši vien noziedznieks bija rēķinājis bēgt pa to, bet viņam radies kāds neparedzēts šķērslis.
Nervozi tika aptaustītas lietusmēteļa iekškabatas un izvilkts miniatūrs lukturītis. Neskatoties uz izmēriem, tam bija ļoti spēcīgs staru kūlis, ass kā šautra.
Pats palikdams aizsegā, viņš izstiepa roku ar lukturīti paralēli grīdai un ar īkšķi nospieda slēdzi. Gaismas stars izdrāžas cauri naksnīgajam melnumam un atsitās neapmestā mūrī.
Šāviens nesekoja, skrāpēšanās turpinājās.
— Nāciet ārā!
Neviens neatbildēja. Lukturītis apdzisa un tūlīt iedegās vēlreiz, nu vīrs lietusmētelī vairs aizsegā palikt nevarēja. Stūrgalvīgās grumbās savilcis pieri, viņš kāpa lejā. Kāpa, lai gan dzirdēja pagalmā iebraucam automašīnas, lai gan zināja, ka vienā no tām ir viņa puiši, un pat dzirdēja viņu balsis sarunājamies ar vārtrūmē palikušajiem vīriešiem.
Vēl pieci soļi.
Kāpnes bija tik šauras, ka garām aizšaut gandrīz nebija iespējams.
Vēl pieci soļi. Uz pieres parādījās sviedru lāses. Kam un ko es gribu pierādīt? Kāpēc man tas vajadzīgs?
Kāpņu galā bija kvadrātmetrus piecpadsmit liels paplašinājums sētnieka darbarīkiem. Kaktā stāvēja parastās un sniega lāpstas, lielās skārda liekšķeres, slotas un saritināta ielu laistāmā šļūtene uz dēļu rituļa.
Viņš apjucis skatījās apkārt, gaidīdams, ka atkal saklausīs skrāpēšanu, taču tā neatsākās. Nu dzirdēja dauzām ar āmuru un meiseli. Kala aiz sienas. Strādātājs nokrekšķas, noliek instrumentus, ņem citus.
— Es esmu apbrīnošanas cienīgs idiots! — cilvēks lietusmētelī nošņācās. Viņš jutās izjokots, viņam bija dusmas uz sevi par bezatbildīgo kāpšanu te lejā, par azartu, ko nebija mācējis apslāpēt. Nu viņš skaidri apjēdza, kas notiek aiz sienas. Tur strādā santehniķis. Lūk, viņš ar drāšu suku tīra nost rūsu... Lūk, uzmet pāris reižu ar āmuru, lai uzgrieznis izkustas no vietas... Regulē cauruļatslēgu...

Krimināllietā nefiksēti notikumi

Gaisā bija putekļi, un grīda šķita nedēļām neslaucīta. Dzīvoklis izskatījās nelīdzsvarots un neveikls, pārlieku plats un pārāk īss. Arhitekts to bija radījis citādu, taču pēckara dzīvokļu krīzes dēļ tas pārcieta dažādās gan namu pārvaldes apstiprinātās, gan neapstiprinātās pārbūves. Garais gaitenis, ap kuru kā ap asi lipa dzīvojamās un palīgtelpas, stiepdamās no galvenās ieejas līdz kalpotāju jeb “melnajām trepēm”, kā tās sauca ikdienā, tika vidū aizmūrēts, un Dimdam no piecām istabām palika divas — viena liela un patumša ar logiem uz pagalmu, otra krietni mazāka, bet saulaina.
Rūdolfa Dimdas tēvs, ar savu principialitāti pazīstams augsts ierēdnis, pats lūdza dzīvokli sadalīt.
— Es esmu deputāts, — viņš paskaidroja sievai. — Es nevaru atļauties dzīvot piecās istabās, ja to vidū, kurus pārstāvu, daudzi vēl mitinās pagrabos, kopš deviņpadsmitā gada es cīnos par bezšķiru sabiedrību, tad jau iznāk, ka esmu cīnījies tikai sev par siltāku vietiņu zem saules. Gan pienāks laiks un sienu gaitenī varēs nojaukt.
Nupat pēdējā Cildas mantība bija aizvesta, mazākā istaba stāvēja tukša, un kailo sienu dēļ Rūdolfs tūdaļ pamanīja, ka tai vajadzīgs remonts. Cilda, kas visu darīja pa roku galam, nebija papūlējusies to pat kārtīgi izslaucīt, un nu tante Paula — viņa dzīvoja pavisam netālu kaimiņos —, neskatoties uz saviem gadiem, ņēmās ar mitru lupatu, lai piešķirtu grīdai vismaz kaut cik ciešamu izskatu.
— Vai tu nevarēji saņemt vīra dūšu un viņai piedot? — Paula jautāja. — Tikai nestāsti man, ka pats nekad pa to līniju neesi bijis grēcīgs!
— Tas ir citādi, — Rūdolfs atbildēja.
— Nekas nav citādi. Kāpēc jūs visi vīrieši iedomājaties, ka jūs, lūk, esat citādi?
— Piedot es varētu, bet aizmirst ne. Kāda tad jēga piedot?
— Piedod un dzīvo ļoti labi tālāk!
— Man liekas, ka tas tikai uz ārpusi tā izskatās.
— Ko viņa iemainīja?
— Laikam divas istabas, bet bez ērtībām.
— Ka tik negadās kādi utaini dzērāji. Tad tu drīz vien piedzīvosi sirmus matus. Galvenais pašā sākumā nolikt viņus vietā! Galvenais pašā sākumā iedzīt respektu! Ja ir ielaists, vēlāk vairs nevar valdīt!
— Gan būs labi... Sirmi mati man jau ir...
— Tas vēl nav sirmums! Manam tēvam, kad nāca pāri četrdesmit, galva bija kā kupena. Tev vēl nav nekas, tikai ap deniņiem.
Rūdolfs, neko neatbildējis, gāja piekrāmēt lielo istabu. Lai gan nebija paspējis noenkuroties lielajā istabā kā uz pastāvīgu dzīvošanu. Mantas gan bija sadalītas, bet vienmēr juka kopā. Kaut kas Rūdolfam piederošs vēl arvien glabājās Cildas istabā, bet Cildai piederošs Rūdolfa istabā. Un, ja arī viņi vēl vilka kādas robežas, tad Sigita tās galīgi neatzina un klīda ar savām burtnīcām pa abām tiesas sadalītajām teritorijām, kur un kad gribēja.
Tikai tagad viņš īsti izjuta, ka reiz lielais Dimdu dzīvoklis ir sarucis līdz vienai istabai, ka viņš ir laipas galā un viņam nav kur atkāpties, bet jātaisās te uz ilgu dzīvošanu.
Ārā atskanēja spēcīga automobiļa motora rūkoņa un skaļa balss. Balsis ar motora rūkoņu jaucās kopā un pietricināja visu pagalmu līdz pat jumtam. Rūdolfs paskatījās laukā pa logu. Pagalma vidū stāvēja plecīgs vīrs pelēkā, vietām ar kaļķiem nosmērētā kombinezonā un izpildīja tādus kā loča pienākumus, gan ar mājieniem, gan saucieniem regulēdams šofera rīcību. Automobilis ar augsto brezenta kulbu bija iestrēdzis velvētajā vārtu telpā, kas, stiepdamies cauri namam, savienoja pagalmu ar ielu. Beidzot, strīķēdamas pret vārtu telpas griestiem, kulba tomēr iespraucās un no tās izlēca daži vīri tādos pašos kombinezonos un ar skubu taisīja vaļā aizmugurējo bortu, kas eņģēs nežēlīgi čīkstēja.
Tūlīt aiz kravas mašīnas mīksti ieripināja taksometrs. Durtiņas atvērās, un, balstīdamies uz diviem kruķiem, uzmanīgi izkāpa krietni jauns cilvēks. Viņš pārlaida tādu kā pārsteigtu skatienu pagalmam, viņu it kā izbrīnīja, ka viņš atvests tieši šeit. Taksometra šoferis pa to laiku jau bija pacēlis bagāžnieka vāku un ņēma ārā čemodānus. Viņš tos nolika blakus izjaukto mēbeļu detaļām, kas tika vilktas ārā no brezenta kulbas kā no burvju mākslinieka spožā cilindra.
— Nu, saimniek, rādi, kur jānes! — uzstāja kāds no strādniekiem kombinezonā un jau vēla sev plecos rakstāmgalda skapīti.
— Desmitais dzīvoklis, — sacīja cilvēks ar kruķiem un padeva nesējam atslēgas. — Vai jūs nevarat izkraut ratiņus? Man grūti nostāvēt.
Dimda dzirdēja uz kāpnēm nesēja smagos, gausos soļus un izgāja pretī atvērt ārdurvis. Pa ceļam viņš atgrūda vaļā arī Cildas bijušās istabas durvis un pēc tam iegāja virtuvē pie tantes Paulas. Viņš nemaz necentās slēpt, ka jaunais kaimiņš viņam nav patīkams.
— Es par slimnieku kopēju palikt netaisos, — Rūdolfs īgni sacīja.
— Cilvēks varbūt nemaz nav vainīgs, ka viņam tāda nelaime, — Paula rāmi atbildēja.
— Es arī ne. — Un pēc brīža piebilda: — Iesim manā istabā un apskatīsimies, kā sabīdīt mēbeles.
Strādājot viņi dzirdēja, ka apraujas krāvēju balsis pagalmā, ka aizbrauc automašīna, dzirdēja augšup, lejup braukājam liftu, tad noklaudzēja durvis un viss it kā pieklusa. Bet pēkšņi viņi sadzirdēja svilpošanu.
Šaubu nebija — Cildas istabā svilpoja kruķainais jauneklis un svilpoja vienu no tām lipīgajām melodijām, kas septiņdesmito gadu vidū veselām deju zālēm lika celties kājās un lēkt šeiku.
Rūdolfs pasmaidīja. Mēs sadzīvosim, viņš nodomāja, mēs noteikti sadzīvosim.
Drīz pēc tam sākās tantes Paulas cildenā misija šajā vecpuišu dzīvoklī. Viņa nāca to piekopt, rūpējās par abu veļu, staigāja kaulēdamās pa tirgu un gatavoja pusdienas. Paula vairāk to darīja sava prieka, nevis atalgojuma dēļ. Pašas ģimene jau sen kā izklīdusi pasaulē un aizsaulē, saimniekošana viņai bija asinīs, un te nu viņa atkal dabūja savām spējām pielietojumu.
— Vismaz meitas dēļ tu varēji nešķirties, — Paula sacīja.
— Jā, varbūt tev taisnība... Bet nu jau ir par vēlu...
 

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Nora Ikstena
Sandra Vensko
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
 
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties