Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Mendela Davidsona briljanti

Grāmata pievienota: 16.04.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andris Kolbergs
Lapaspušu skaits:
776
Platums:
217
Augstums:
156
Cena:
10.05 Eur
Izdošanas gads:
2018

Viens no joprojām spožākajiem un gan žanrā, gan satura bagātīgumā nepārspētiem daiļdarbiem par Latvijas 20. gadsimta vēsturi ir mūsu kriminālžanra maestro Andra Kolberga romānu triloģija “Mendela Davidsona briljanti”, kas tagad nāk klajā apvienotā izdevumā ar paša autora sen izloloto nosaukumu.

“Pulkstenis ar atpakaļgaitu”, “Klaunu maršs šausmu tirgū” un “Sieviete melnā” tapuši divdesmitā gadsimta nogalē. Andra Kolberga tekstu pievilcīgā ironija un dziļais cilvēcīgums, viņa vēstures zināšanas, apbrīnojamā erudīcija un rakstnieka talants ļauj lasītāja priekšā nolikt nevis sausu notikumu pārstāstu, bet gan uzburt apbrīnojami viltīgi izplānotu un aizraujoši izstāstītu, intriģējošiem faktiem un efektīgām laikmeta reālijām pārbagātu pasauli. 

Pirmais pasaules karš un starpkaru periods, Otrais pasaules karš un padomju okupācijas pirmās desmitgades — šī perioda vēsture un notikumi, kuru pamatā ir arī arhīvos pētītas reālas krimināllietas, Kolberga triloģijā kļūst par satricinošu un lasītāja prātu ilgi nepametošu spēles laukumu briljantu maišelim, kurā slavenākais ir neparasts, ābolzaļš kabošona slīpējuma dimants ar caurumu vidū. 

Jau gana daudz posta nesuši, triloģijas pirmā romāna sākumā briljanti nonāk Rīgā pie izmanīgā un viltīgā juveliera Mendela Davidsona, taču pakavējas vien “uz mirkli”, jo jau drīz kā baisa un nevaldāma 20. gadsimta nesto traumu metafora žilbinošie akmentiņi turpina savu “asins mantas” ceļojumu cauri visiem trim triloģijas romāniem, cauri cilvēku prātiem, seifiem un dzīvēm, nesaudzīgi un nešķirojot raudami visus sev līdzi nebūtībā.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

2. nodaļa

1919. gada 2. jūlijs

JUVELIERIS MENDELS DAVIDSONS stāvēja pie sava veikala uz Aleksandra ielas ietves, atspiedies pret atvērto durvju stenderi, un viebās. Viņš bija gara auguma, kalsns, bet spēcīgs piecdesmit divus gadus vecs ebrejs ar sirmot sākušu garu bārdu, apdilušu ādas vesti mugurā un jaunu, melnu cieti savelta filca “angļu katliņu” galvā. Veikals atradās namā numur 3, ļoti vecā, tūlīt pēc 1812. gada lielā priekšpilsētu ugunsgrēka celtā vienstāva koka mājā ar jumta izbūvi (ēku nojauca kopā ar blakusnamiem 20. gadsimta sešdesmito gadu beigās, lai atbrīvotu vietu viesnīcas “Latvija” būvlaukumam Brīvības un Elizabetes ielas stūrī).
Juveliera īgnumam bija dažādi un visai pamatoti iemesli. Pirmkārt, viņš nevarēja īsti saklausīt, ko veikalā meita Haja ar Šermani runā, bet tieši vēlme viņus noklausīties Davidsonu bija izdzinusi ārā, lai it kā atvēsinātos.
Dzirdēja tikai Hajas smieklus, bet tie savukārt rādīja, ka Izraels Šermanis viņai ir ļoti patīkams. Cik tālu šī patikšana ir aizgājusi? Rahila par meitas gaitām noteikti zina vairāk, bet vai tad viņam, ģimenes galvam, ko saka? Viņam tik jāpelna nauda. Pareizi jau ir,— vīrietim jāpelna nauda, sievietei jātur kopā ģimene. Tomēr aizvainojoši kādu dienu tā pēkšņi uzzināt, ka tava meita precas ar šo Šermani vai kādu citu. Itin kā viņām pašām būtu par ko pirkt kāzu štātes un kāzu galdu klāt. Un kas tad no tā Šermaņa ir? Tiesa: izskatīgs, lunkans un izveicīgs, taisni tāds, kādi sievietēm patīk. Bet tikai divdesmit gadu vecs un bez īsta pamata zem kājām. Nupat esot braucis ar brāli uz Liepāju iepirkt cigārus, papirosus un tabaku, esot labi nopelnījis. Ko nozīmē “labi”? Viens “labi” var sabāzt kabatās, citam ormaņa rati par maziem, lai savu “labi” pārvestu mājās. Vecajam Šermanim tabakas bode piederēja jau pirms kara, bet kāda tā bija, tāda arī palikusi. Kur tad tas lielais labums? Tik vien, kā dzīvību velk un paēdis ir. Nekā vairāk.— Laba diena, tate Mendel,— Izraels atnākot sveicināja. — Man priekš Rahilas laimējās nopirkt zosi... Laba zoss, balta, trekna... Es jau iedevu Hajai... Es par to samaksāju četrdesmit ostrubļus...
— Tik vien? — brīnījās Haja, lai gan par zosu cenām neko nezināja. Pirms kara ebreji neēda putnus, kam starp kāju pirkstiem peldplēves, taču karš piespieda ne tādiem vien aizspriedumiem tikt pāri.
— Tate, atdod Šermaņa kungam četrdesmit ostrubļus!
— Es došu kerenkās... — Davidsons no bikšu aizmugurējās kabatas izvilka biezu dažādu krāsu un lielumu naudaszīmju žūksni.
— Nē, nē... — Šermanis kļuva nervozs. — Kerenkās ne... Kerenkas un lielinieku naudu neviens vairs negrib... Admirāļa Kolčaka jaunā Krievijas valdība kerenkas neatzīst, atsakoties izpirkt...
— Nauda kā nauda, pilsētas kasē piecas kerenkas maina pret vienu ostrubli vai pusotriem cara rubļiem.
— Bet tate! — sarunā negaidot iejaucās Haja.— Tur maina tikai nabadzīgajiem katram pa sešdesmit kerenkām, lai viņi nepaliktu galīgi bez līdzekļiem. Šermaņa kungs nav nabadzīgs!
Par ģimenes interešu nodevību Mendels meitai uzmeta ciešu, naidīgu skatienu, kādu pelna pārbēdzēji pretinieka pusē vai citā ticībā, bet viņa skatienu godam, pat ar lepnumu izturēja.
— Es labāk pagaidīšu un pienākšu rīt... Vai jūs, tate Mendel, redzējāt? Grota namam uguns atkal ir augšā uz jumta...Melni dūmi vien griežas. Pažarnieki man sacīja, ka Butuļa namu arī pavisam nevarot apdzēst...Viņi ūdeni ved no kanāla, bet tur līmenis zems, nepietiek. Pažarnieki baidās, ka liesmas var pārsviesties uz blakus mājām...Viss trakajā karstumā tā izžuvis, ka no vienas dzirksteles var aizdegties!
— Bet tate, — pikti iesaucās Haja, — Šermaņa kungs apvainosies un nekā mums vairs nenesīs!
— Cik vajag, ja es dodu domes naudā?... Butuļa māja ir pie baznīcas, tik tālu dzirksteles neatpūtīs... Es vairāk baidos, ka atkal var sākt šaut...
— Astoņdesmit kapeikas ostnaudā ir viens rublis un divdesmit piecas kapeikas domes rubļos...Tas iznāk...Tas ir... Sešdesmit divi rubļi un piecdesmit kapeikas... Jā, jums, tate Mendel, taisnība! Ja nāk viens sešcollīgais šāviņš, tad ir pagalam! Es jūsu vietā preci te neatstātu, bet aizvestu drošībā uz lombardu vai kādu banku.
Šermanis pārlaida izteiksmīgu skatienu vitrīnām uz letes un pie sienām. Uz sarkana un melna samta pamatnēm tur blāvi spīdēja zelts un mirguļoja briljanti. — Šauts esot no igauņu kuģiem, neviens nezina, vai tie palikuši turpat vai jau prom un kas igauņiem vēl aiz ādas. Viņi pamieru negrib, tāpēc kuru katru brīdi atkal var gāzt pa Rīgu ar lielgabaliem. Vācu zaldāti staigā nikni un skatās apkārt kā vilki, nu jau ir skaidrs, ka viņi Kurzemē zemi nedabūs un būs jābrauc mājā tādiem pašiem plikiem, kādi sabrauca. Zogot un laupot, kur vien var tikt klāt!
— Piecdesmit... Sešdesmit... — Naudu skaitot, Davidsonam vienā ritmā kustējās lūpas un pirksti. — Vēl divi un piecdesmit kapeikas...
— Jā, viss pareizi... Sešdesmit divi un piecdesmit kapeikas... Paldies, tate Mendel!
— Es iziešu ieelpot svaigu gaisu... Svilina kā tuksnesī... Nekur no karstuma nevar glābties, otru tādu vasaru es neatceros...
Kas es šim par tati! Papirosu Šermanis ir tavs tate!
Lien kā ute kažokā!
Hajai ar Izraelu tēva iziešana “ieelpot svaigu gaisu” bija pa prātam. Lai gan vecais no durvīm viņus nevarēja redzēt, tomēr skūpstīties tie neuzdrīkstējās, vien skatieni zibot krustojās, un tad šķīda dzirksteles.
Haja sāka stāstīt, kā Rahila ķēkšai liks gatavot zosi, ar ko pavēlēs pildīt, kādā mērcē cepeti pasniegs, un aicināja Šermani rīt uz vakariņām.
Viņš Hajai ir par jaunu! Vīram jābūt vismaz desmit gadu vecākam! Tikai pūru cer izkrāpt!
Kamēr es nenomiršu, neviens neko nedabūs! Pēc tam vienalga viss paliks viņiem!
Bet Lazaram vairāk. Lazars ir labs dēls. Taupīgs un apsviedīgs.
Pie biržas naudu mijot, slīpēts kļuvis un tālredzīgs. Vakar pat. Atskrien ap pusdienas laiku un prasa: “Tate, vai tev cara rubļu daudz?” — “Kādi trīsdesmit tūkstoši būs.” — “Tate, dodi projām! Mēs pie biržas vēl maksājam 2 vācu markas par gabalu, bet Amsterdamā jau pārdodot zem 80 feniņiem!” — “Es tam neticu! Cara nauda ir laba nauda.” — “Tate, es arī neticēju, bet ir redzēta vēstule. To radiem atsūtījis kāds kunstnieks Rihards Zarriņš, kas Pēterburgas naudas drukātavā agrāk bijis un tagad arī no boļševikiem atstāts par galveno mākslinieku. Viņš raksta, ka lielinieki visu laiku turpina drukāt cara simtniekus un piecsimtniekus, krauj kuģos un ved prom uz Amsterdamu pārdot. Agrāk tipogrāfija esot strādājusi astoņas stundas, bet tagad raujot cauri dienu un nakti. Nu trūkstot papīra un krāsu, bet to visu taču var kaut kur ārzemēs iepirkt un drukāšanu turpināt. Tate, es pats taisos vaļā no kerenkām un cara rubļiem, un tev arī iesaku!”
Haja veikalā smējās ilgi un skanīgi, tāpēc Davidsons Šermaņa runāto nevarēja saprast nemaz.
Izraels uzradās lielinieku laikā ar produktiem. Viņš gādāja Rahilai miltus, vistas, biezpienu, olas. Ko nu kuru reizi varēja dabūt, ne par kādu izvēli nevarēja būt ne runas, priecājies, ja vispār pie kā ēdama tiec. Visapkārt valdīja bads, ja Izraelu noķertu, par miltu kulēm tribunāls puisi kā spekulantu varēja pielikt pie sienas, bet viņš turpināja riskēt un braukāt apkārt pa laukiem un uz Lietuvu. Ne jau par velti, protams. Par lielu naudu. Viņš no Davidsoniem vien būtu iekrājis krietnu summu, ja nebūtu vieglprātīgs plenderis. Bet varbūt ir iekrājis un vienkārši nesaka? Prāts viņam ass, šodien izlielīsies, bet rīt nezināsi, kā sasmelt. Nāks visādi, mēģinās aizņemties, paliks dusmīgi, ka nedod, un vēl rīkli pārgriezīs. Vai tad visiem var iedot, visiem vajag, visi apskranduši, vienīgi firsta Līvena krievu virsnieki staigā jaunos mundieros un štrammi.
Jāapprasās Hajai, viņai vajadzētu zināt. Aplinkus, neuzkrītoši: “Tas Šermaņa jaunkungs tāds jauks zēns, bet laikam liels plenderis, ja no mūsu brangās naudas, ko viņam maksājām lielinieku laikā, neko nav iekrājis...”
— Uz redzēšanos, tate Mendel! — aizdomīgi klusi atvadījies no Hajas, Šermanis nāca ārā atvadīties no meičas tēva. Nejauši pieskāries nama sienai, viņš satrūkās. — Kā biszāles! Šaujampulveris, ne dēļi... Ka tik uz nakti nesaceļas vējš un neiegriežas no Grota mājas puses!
Davidsons gribēja ko teikt, bet tajā brīdī, zvanu skandinot, pāri krustojumam pārbrauca ugunsdzēsēju trijjūgs ar ūdens cisternu.
— Pie Grota... — sacīja Izraels. — Aizejiet pats apskatīties, tate Mendel!
Degošā Grota māja atradās Elizabetes un Baznīcas ielas stūrī. Gaisa līnijā līdz tai nebija pat divsimt soļu.
Juvelieris Mendels Davidsons nervozēja, kļuva nemierīgs kā lopiņi, pērkona negaisam tuvojoties. Un, jo vairāk viņš domāja, jo nervozāks kļuva,— šķobījās viņa vērtību sistēma, nevarēja saprast, kas tieši šķobījās, taču sistēma bija apdraudēta. Zuda pašpārliecinātība, jo agrāk par mūžīgām uzskatītās vērtības vairs nešķita mūžīgas, tās ik mirkli varēja uzliesmot, sadegt un izplēnēt.
Davidsons skatījās uz veikala telpas izbalējušajām tapetēm, caur kurām spiedās pārkaltušo sienas planku aprises, skatījās uz dārglietām vitrīnās, kas ar savu mūžīgo, nezūdošo vērtību agrāk uz viņu iedarbojās nomierinoši — nav jau sūda papīrnauda, bet zelts un briljanti, — bet tagad tikai vairoja nemieru un it kā sacīja: “Pīšļi vien esam!”
Agrāk lielā bagātība ļāva īpašniekam just stabilu dzīves pamatu zem kājām, būt drošam par ģimenes labklājību un cilts nākotni. Lai arī kāda vara pāri nāca, zelts palīdzēja. Viņš atpirkās pat no lielinieku ierēdņiem, kas, acis nepamirkšķinādami, dučiem cilvēku lika pie sienas. Tie uz mantu bija vēl kārāki nekā monarhisti vai kapitālisti, tāpēc lētāki. Lazaru izdevās izpirkt no mobilizācijas punkta, bet viņa skolasbiedrs Šermanis par naudu no Iekšlietu komisariāta bija dabūjis pat atļauju Latvijas robežās braukt pa dzelzceļu, ko deva tikai lieliem boļševiku partijas un izpildu komiteju priekšniekiem.
Visi cilvēki ir radīti vienādi, un tādēļ vienādas ir viņu vājības, lai tas būtu nabags, bagāts, boļševiks, meņševiks, no kadetu partijas vai plutokrāts, — bez naudas viņš vienalga nevar iztikt, vienalga viņam pēc naudas jāstiepjas, tā jādabū. Bet, ja tev ir nauda un tu pats neesi muļķis, tad tev ne no viena nav jābaidās!
Mazāk apsviedīgiem turīgo slāņu pārstāvjiem — nacionalizēto ēku bijušajiem īpašniekiem, lieltirgotājiem, profesoriem un citiem inteliģentiem — Revolucionārajam tribunālam bija jau gatavi, vienādi spriedumi: “Notiesāts pie sabiedriskiem darbiem līdz šķiru cīņas izbeigšanai.” Viņi slaucīja ielas, krāva vagonus, raka tranšejas un smēla ateju bedres. Notiesātajiem no rīta sešos vajadzēja ierasties darbā un strādāt līdz astoņiem vakarā, bet, ja darbs ieilga, tad mājās viņi netika, vajadzēja neēdušiem nokrist turpat preču stacijā, jo desmitos sākās komandanta stunda un sarkanarmiešu patruļas uz ielas šāva nost bez brīdinājuma.
Bodniekus tiesāja par to, ka nav no rīta laikā atvēruši veikalu slēģus, lai gan preču, ko tirgot, nebija, namsaimniekus par to, ka grasījušies pārdot savas mēbeles vai bez atļaujas no vienas istabas pārbīdījuši uz citu, profesorus par pārgudru pļurkstēšanu, mācītājus par divdomīgi tulkojamiem sprediķiem, bet inteliģentus par gaušanos vispār: cilvēki morāli degradējoties, ar pārtikas kartīšu maizes pusmārciņu dienā, trim papirosiem nedēļā un sāls pusmārciņu mēnesī organisma normālai funkcionēšanai esot daudz par maz. Atklājuši Ameriku! Ja jau Stučkam būtu bijis, viņš varbūt arī dotu vairāk, bet viņam daudz nācās sūtīt prom uz Maskavu par ieročiem un patronām.
Katram pašam jāprot iegrozīties. Ko Dievs mīlē, tam viņš dod gan padomu, gan iztikšanu! Pēdējā atziņa Davidsonam patika visvairāk, un viņš to mēdza atkārtot katrā piemērotā brīdī. Arī tagad viņš to nenoliedza, taču uzmācās pēkšņas šaubas, vai pats vēl arvien ir Dieva mīluļu skaitā.
Varbūt vakardienas artilērijas granātu grāvieni jāuztver kā brīdinājums no debesīm?

Līdzīgās grāmatas:
Andris Akmentiņš
Kristīne Ulberga
Ērvins Velšs
 
Guntis Berelis
Māra Zālīte
Iveta Harija meita
 
Māra Zālīte
Lilija Berzinska
Vilipsōns, Nora Ikstena
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties