Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Bogene

Grāmata pievienota: 07.03.16
 
Apakšvirsraksts:
Vēstures romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts" - nr. V
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Gundega Repše
Lapaspušu skaits:
200
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
7.58 Eur
Izdošanas gads:
2016

Gundegas Repšes romāns “Bogene” vēsta par 1940.-41. gada notikumiem Latvijā.

Cilvēks ir pasaule, dzimta ir pasaule, nācija ir pasaule. “Bogenē” šīs pasaules neredzamām, taču mežonīgi izjūtamām spēka līnijām ir savā starpā saistītas, tās pārklājas un ieaug cita citā vai, zibeņus šķiļot, saduras, attālinās un pagaist bezgalībā, tās dzimst, dzīvo, mirst. Taču lāgiem pasaules tiek varmācīgi iznīcinātas. Аrī apokalipsē, kas Latviju sasniedza 1940. gada 17. jūnijā. Pilnmēness un Bogene — mūžīgā līdzdzīvotāja, varbūt pēdējais patvērums, bet viņa pastāv.
Guntis Berelis

“Bogene” ir kā nežēlīgas gaismas zibsnis, kas nevis sit ar aklumu, bet atver jaunu redzes kanālu. Jebkura metafora šeit ir patstāvīgs vēstījuma tēls, tomēr pats īpašākais ir šī darba precīzi sajūtamais virsuzstādījums: nav nekā baigāka par garam nodarītajām ciešanām — fiziskām ciešanām mierinājumu nes nāve, kamēr nācijas gara spīdzināšana ir kosmiska mēroga — un mierinājums nav iespējams...
Dace Sparāne-Freimane

Sižetam izvēlētā dzimta neiekļaujas stereotipos par 30. gadu latviešiem. Lesteru nama sieviešu iekšējā brīvība uzrāda citādu latvisko dzīvesziņu, kuru iemieso pavarda gars Bogene. Kad brīvībai sadur adatas zem nagiem un izvaro, jāizvēlas, ko darīt ar pašcieņas spoguļa šķembām — likt kopā vai pārgriezt sev rīkli. Bertai, Lotei, Dorotejai, Maksim, Bertoldam un tūkstošiem citu katram tiek pa šķembai pirmā padomju okupācijas gada varmācības un nodevības mozaīkā.
Vents Zvaigzne

Jautājumu un baisu nojautu nakts ar mīlestības smaržu un izmisīgas cerības zeltījumu, tiekšanās izprast mūžības viļņus un nepadošanās svešas varas uzspiestajām vēstures konvulsijām Gundegas Repšes romānā “Bogene” aizcērt elpu un apžilbina ar spilgto raksturu cilvēcisko lielumu.
Anita Rožkalne

Kad pasaule jūk prātā, patvērumam paliek vien pamatvērtības — ģimene, māja, tauta, dvēsele. Teju sajūtu līmenī nojaušamas analoģijas starp šodienas realitāti un nepilnu gadsimtu senu vēsturi. Zemapziņas brīdinājums mirkli pirms notikuma.
Valērijs Belokoņs, grāmatu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” mecenāts

Sērijas romāni top Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Nacionālā identitāte” ietvaros.

Projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Baltic International Bank.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata pieejama arī e-grāmatas versijā

Sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts":
Osvalds Zebris "Gaiļu kalna ēnā"
II Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas"
III Pauls Bankovskis "18"
IV Inga Gaile "Stikli"
Gundega Repše "Bogene"
VI Māris Bērziņš "Svina garša"
VII Inga Ābele "Duna"
VIII Andris Akmentiņš "Skolotāji"
IX Nora Ikstena "Mātes piens"
X Andra Manfelde "Virsnieku sievas"
XI Kristīne Ulberga "Tur"
XII Laima Kota "Istaba"
XIII Arno Jundze "Sarkanais dzīvsudrabs"

Paņēmusi izkapti, Berta pļauj magones. Pārlieku tās atgādina krievu sarkano, kas rēgojas pilsētā no visiem stūriem, kantoriem. Ne asins, ne uguns — tāda plakana krāsa, tik plakana, ka līdzinās asmenim pret pasaules ādu.
 Magonīšu vietu taisu, magonīšu vietu taisu, Berta šņāc un kapā, šņāc un kapā.
 Jānoraksta vēstule Ģedertam uz Valparaiso. Grafiks viņiem sarunāts. Kā gadu gadiem. Lai, no Dieva puses, viņš nedomā braukt šurp. Visi kuģinieki jau prom pie krieva, neviens nekur netiek, vārti ciet. Tevi nošaus, Lester, uzreiz. Ja brīnums ar “Bellakorda” matiem izglābs, tev būs jāmaina asinis. Un tad tu pats nošausies. Nebrauc, dārgais, gaidi mani Rio. Es izdomāšu. Bērni ir drošībā. Par Loti Bertolds parūpēsies, es zinu, viņš man to apsolīja pie savas sirds. Bitīte arī ir drošās rokās, īsta mežacirtēja rokās, es tev izstāstīšu. Mirgulis staigā, kājeles mētādama, un gaida mājās tēti. Eleonors...
 Berta murdzī veļas auklu, sviež nost, paķer gaļas āmuru un lūkojas putnam taisni acīs. Paņem rokās. Eleonors ļaujas, pavisam maigi iecērtot garos nagus Bertas punktotajā plecā.
 Piedod, Eleonor, viņa saka.
 O, Tannenbaum, Eleonors atbild.
 Atsprāgst durvis, putns ieķērcas, ielido būrī, apgāž ūdenstrauku, Mirgulis sāk raudāt, Berta uzlūko druknu kareivi ar magoņsarkanu seju.
 — Tvoj dom?
 Berta pamāj.
 — Ķeper naš. Ubiraisja.
 Berta glūn uz tauko babaju, skatās šim pār plecu, vai dārzā nav vēl kādi, nav, tavu brīnumu, nav, krieviņš seko viņas skatienam, nokremšļojas, aizsmēķē, Berta aizved Mirguli blakus istabā. Viņam ir gan pistole, gan šautene ar durkli. Spīvi glūn uz papagaili un izvelk ieroci.
 — Nē! — Berta iekliedzas.
 — Liecies tu ar mier! — Eleonors samiernieciski saka.
 — Čto on skazal? Nu, govori! Čto on skazal, suka ņesčastnaja?
 Tūliņ Eleonors sacīs to, ko viņam vismazāk vajadzētu sacīt. Nu, kāpēc es pati savām rokām tevi, badadzeguzi, nenomaitāju, kāpēc Bertoldam neklausīju?
 — Nahreņ ti volnuješsja, pareņ. Vsjo proiģot, — Eleonors sēc matroža balsī.
 Babajs viebjas, piedurknē degunu slaucīdams.
 — Vodka jesķ?
 — Konjaks.
 — Davai. Gģe tvoj muž?
 — Jūrā.
 — V more? Ribak?
 — Kapteinis.
 — Dura!
 Sarkanarmietis dzer konjaku un glūn uz Bertu. Viss viņai skaidrs. Plīts nav kurināta kopš vakarrīta, viņa uzmet punktoto dibenu uz plīts malas un gaida. Skaidrs, ka viņš nāks. Durklis vispirms vai pēc tam — kāda nozīme. Jāizdomā. Mirgulis grabinās gar durvīm, zaldāts nosviež cigareti uz dzeltenās dēļu grīdas.
 — Iģi ko mņe. Privička takaja.
 Berta mirkli vilcinās, stāvi man klāt, Bogene, tad paceļ rokas un gaida, līdz vaņkas galva ir ieklupusi viņas kaklā un veļas uz krūtīm. Berta rauj Bogeni aiz zoda, šurp, nāc šurp, un pavarda kāsis ir iecirties viņa magoņsārtajā pakaklē. Kamēr viņš gārdz, Berta sasien karavīra rokas ar Eleonoram domāto veļas auklu.
 — Buģ prokļat na veki vekov, — Berta dzird sevi nočukstam.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Nora Ikstena
Sandra Vensko
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
 
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Komentāri (1):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 10:22
Ja man jāvērtē, vai darbs patika, jāsaka gan jā, gan nē. Es to ātri izlasīju, īpaši neķēros un nepiņķerējos ne sižetā, ne varoņos, taču vienlaikus jāsaka, ka kaut kas mani tajā arī atgrūda. Es nespēju pat definēt, kas tieši tas ir. Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2017/10/gundega-repse-bogene.html
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties