Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

DVĒSEĻU GŪSTĀ

Grāmata pievienota: 31.08.23
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Dace Rībena
Lapaspušu skaits:
280
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
10.47 Eur
Izdošanas gads:
2023

Augsts akmens cietoksnis ieskauj Vuhongas ielejas seno tempļu pilsētu, kuras sienās rit divdesmit trīs gadus vecās Marī dzīve. Viņas sniegtie deju priekšnesumi teju ik vakaru izklaidē imperatoru un viņa viesus, taču zem jutekliskajām kustībām meitene slēpj nerimstošu cīņu ar sevi – palikt cietokšņa sienās vai tomēr bēgt? Bēgt no Sairusa, kurš reiz atņēma viņas mātes dvēseli un dzīvību? Bēgt no tēva nodevības? No brāļa jaunības naivumā sētā posta? Šaustīdama sevi, Marī ļaujas noslēpumainā Evana uzmanības apliecinājumiem, pat nenojauzdama, cik izšķiroša būs viņas loma jaunekļa dzīvē. Bet varbūt glābiņš ir tālo zemju viešņa Abella, kurā uzdzirkstī neviltota iekāre pret jauno meiteni? Īstais mijas ar pārdabisko, realitāte – ar sapņiem, griba izrauties – ar vēlmi palikt un padoties. Grāmata domāta tiem, kas kaut reizi dzīvē iestrēguši starp abiem.

Dace Rībena (1985) darbojusies žurnālistikā un tūrisma nozarē. Pamatā strādā pie dažādiem projektiem neformālajā izglītībā, sniedz atbalstu jauniešiem un nevalstiskajām organizācijām. Romāns DVĒSEĻU GŪSTĀ uzrakstīts, vairāku gadu garumā dzīvojot trīs kontinentu četrās dažādās valstīs, un ir autores debijas darbs prozā.

Grāmatas Instagram konts: @dveselu_gusta

Ilzes Ķesteres ilustrācijas

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Sairuss

SAIRUSS smaidīja. Viņa kaulainos, izdilušos vaigus klāja asi, pāris dienu auguši bārdas rugāji, un caur pelēki sirmajiem matiņiem skaidri varēja saskatīt smīnā savilkto muti. Sejā, kas tikpat labi varēja būt kā piecdesmit, tā simtu piecdesmit gadu veca, iegūla dziļas, raupjas grumbas. Zem biezajām uzacīm paslēptās tumšās acis šaudījās bez mitas, un, lai arī reti kurš cietokšņa teritorijā bija tik pārticis un aplaimots kā Sairuss, katru viņa soli vadīja izsalkuša cilvēka tramīgums.
 Slīgt smalkos un dārgos audumos Sairusam nebija raksturīgi, taču sudrabkrāsas žaketi, kuru dažs labs jau bija nodēvējis par Sairusa otro ādu, viņš apvilka teju katru dienu. Visvairāk viņam patika tās pagarinātā aizmugures daļa — šķēlums tās vidū padarīja to līdzīgu pāva astei, un, griežoties uz riņķi, aste pacēlās augstu gaisā, kā vēdeklis kuldama gaisu.
 Šodien žaketes valkātājs šķita jo īpaši priecīgs, pat kaulainie pirksti drebēja bērnišķīgā satraukumā. Sairuss stāvēja smagu metāla durvju priekšā un nepacietīgi glaudīja spocīgās ģīmetnes, kas izvalbītām acīm un ieplestām mutēm noklāja tās no augšas līdz apakšai. Sejas vaimanāja bez skaņas un raudāja bez asarām un brīžiem pat šķita atdzīvojamies. Tās sargāja Sairusa noslēpumaino mitekli. Ar vieglu plaukstas kustību viņš atgrūda smagās durvis un veikli pazuda aiz tām.
 — Esiet sveicināti manā Visumā! — Sairuss skaļi paziņoja un spēra soli dziļāk miteklī. Viņa acu priekšā pavērās plaša viesību zāle, ko nama saimnieks bija nodēvējis par darbistabu. Tās griestus balstīja astoņas baltas akmens kolonnas, kas viena cilvēka rokām nebija aptveramas. Lejup no augstajiem griestiem rēgojās ērmīgi, zirnekļa tīklam līdzīgi gleznojumi. Grīdu sedza baltas, kailas akmens plāksnes. Laika zobs tajās bija iecirtis pamatīgas plaisas, taču Sairuss aizliedza tās nomainīt pret jaunām. Kā asins dzīslas dziļās plaisas caurvija teju visu zāles grīdu un, sveču gaismām dziestot, iekrāsojās tumšā, brūni sārtā tonī.
 Telpā nebija logu, taču spilgtu krāsu tajā netrūka. Ugunssārti palagi nokarājās līdzās milzīgajām kolonnām zāles vidū kā baldahīns, un Sairuss mēdza tos tīšām iešūpot, lai bezgalīgi garais vilnis kā sirdspuksts pāršalktu pāri visai darbistabai. Aizvērtām acīm viņš stāvēja zāles vidū un izbaudīja sārto palagu šalkas.
 Līdz ar tām Sairusa ausīs lēnām ieplūda arī citas skaņas. Dažāda stipruma, augstuma un nokrāsas, taču visas nāca no cilvēka rīkles un izmisīgi centās pievērst sev uzmanību. Sairuss atvēra acis un paraudzījās visapkārt. Sānu pie sāna gar zāles sienām atradās stikla būri. Krātiņu iekšpusi caurvija metāla ķēdes, un katrs to gals aiz potītēm cieši žņaudza savu gūstekni. Gandrīz visi ar dūrēm dauzīja cieto stiklu, izmisīgi saucot pēc palīdzības. Lāsti un lūgsnas pēc apžēlošanas lija pār sprostu sienām, un pirksti skrāpēja tos līdz asinīm. Skaņa ārpus būriem plūda tikai tad, ja Sairuss to vēlējās, un tobrīd viņš to vēlējās vairāk par visu.
 Klausītājs pavēra muti vieglā smīnā. Viņa pleci iešūpojās, un gurni locījās vienmērīgā ritmā. Pacēlis rokas augstu gaisā, Sairuss ļāva plūstošām kustībām pārņemt visu ķermeni. Viņš streipuļoja no viena zāles gala uz otru un kā pele kacināja caurspīdīgajās sienās iesprostotos kaķus.
 — Starp maniem pelēkajiem pirkstiem birst laika smiltis, un tas ir jūsu laiks, ne manējais! — Sairuss priecīgi novirpināja mēli gar mākslīgajiem zobiem. — Jums tas kļuva par smagu, un jūs uzspiedāt to man! Es jūs lūdzu, ienīstiet mani, taču ienīstiet arī sevi un nolādiet dienu, kad tikāmies un spiedām viens otram roku! — Sairuss gavilēja un traucās garām ieslodzītajiem. Viņš stiepa tiem pretim rokas un, skaļi iezviegdamies, rāva tās atpakaļ.
 — Es nāku no tumsas, tā dzemdēja mani un manus brāļus un tad izspļāva kodīgā saulē, kur ik dienas deg mana pelēkā āda. — Sairuss izklausījās gandrīz aizvainots. — Bet es sūkšu gaismu no jums, kā bērns sūc mātes pienu, un pabarošu nakti, kas gulst manos smilšainajos pirkstos!
 Uz mirkli zāles saimnieks pierima un nostājās pretim kādam būrim. Tajā tupēja puskails vīrietis, nosvīdis un basām kājām. Ķēdes apjoza ne vien kājas, bet arī rokas. Plecus un muguru lauza nogurums, un galva bezspēkā nokarājās uz leju. Sagūstītais nekliedza, nesita ar dūrēm pa stiklu un nelūdza palīdzību. Vien pacēla galvu augšup un pavērsa pret ļaundari ogļumelnu skatienu. Loki zem viņa acīm bija tumši un zilgani.
 — Marko, kamdēļ tu nepriecājies par mani? — Sairuss savieba ķēmīgu seju. — Skat, kā visi pārējie nopūlas, lai piešķirtu šim vakaram īpašu burvību. Kamdēļ tu nevari būt tāds kā viņi? Es tikai vēlos redzēt, ka tu nožēlo. Lūdzu!
 Vīrietis krātiņā klusēja. Tikpat mēmas šķita viņa melnās acis.
 — Parādi man visas savas sejas, Marko! — Sairuss piegāja cieši klāt būrim, un ledusauksta dvaša nogūla uz stikla. Vīrietis joprojām nekustīgi tupēja uz ceļiem. — Parādi man sejas, nolādētais! — Sairuss uzsita ar dūri pa stikla krātiņu. Tas nodrebēja. — Šī ir tava pēdējā iespēja! Parādi man savu talantu! Sasodīts! Bez manis tev tā nemaz nebūtu!
 Vīrietis krātiņā nekustējās, vien drebošais stikls atstarojās melnajās acīs.
 — Savu bērnu dēļ, parādi man savas sejas... — Sairuss draudēja un lēnām ar nagiem uzvilka švīku pāri stiklam.
 Marko nolaida galvu uz leju un ne bez pūlēm pacēla to atkal augšup.
 — Ā, lieliski! — Sairuss sajūsmā ieelsās. Ogļu melnais skatiens bija izgaisis. Tā vietā cauri stiklam vērās gaišas, pelēcīgi zaļas acis, paslēpušās zem biezām, garām skropstām. Tumšos lokus aizstāja jauna, mīksta āda maigi rozā tonī, un vaigos iegūla mazas bedrītes. Seja izskatījās gadus desmit jaunāka par pārējo augumu.
 — Vēlreiz! — Sairuss palēcās un uzsita gaisā knipi. — Vēlreiz, vēlreiz!
 Marko atkal nolaida galvu uz leju, tad negribīgi pacēla to.
 — Cik skaisti! — Vaibsti šoreiz piederēja kādai apaļīgai pusmūža sievietei ar sārtām lūpām, kuplām uzacīm un vēl kuplākiem vaigiem. — Tu esi ļoti talantīgs, Marko! — Sairuss pārspīlēti slavināja un trina pirkstus, it kā starp tiem atrastos upura rīkle.
 Marko centās piecelties, taču ķēdes ap rokām bija pārāk īsas un neļāva izsliet augumu. Viņš nokāra galvu, un, to paceļot, tā atkal bija uzvilkusi citu seju.
 Sairuss pēkšņi norima un nolaida priekā paceltās rokas.
 — Es nemelošu, Marko. Tas būs sāpīgi, ļoti sāpīgi... — saviebis nopietnu seju, viņš nočukstēja un tūdaļ pat izvirda krēpainos smieklos. — Lūdzu, tici, ka tavs izmisums man nav svešs, esmu to redzējis tūkstošiem reižu! Bet vai tas nav tā vērts? Vai tad tev nepatika tavs talants, Marko? Tik daudz prieka un pārsteigumu tu sniedzi šī cietokšņa iemītniekiem! Izrāde pēc izrādes, aplausi, izbrīns! Tava ģimene būs mūžam pateicīga, viņu vēderi tapa pilni, pateicoties tev. Pateicoties talantam, ko tev dāvāju es! Es zinu, ka tu mani ienīsti — glīti tērpto svešinieku šaurajā sānieliņā, kurš vēlējās palīdzēt. Taču šodien tam visam pienāk gals. Tu beidzot atdosi savu parādu, kas tik ilgi gūlis uz tavām krūtīm. Ļauj mani sevi no tā atbrīvot! Ļauj man darīt tevi brīvu no tavas dvēseles! Tavs līguma termiņš ir iztecējis.
 Sviedri straumēm plūda pār Marko vaigiem. Viņš savilka pirkstus dūrē un stiepa tos pretim stiklam. Mainīdams sejas citu pēc citas, vīrietis izmisīgi meklēja draudīgāko un neglītāko no visām. Pēkšņi viena no ķēdēm pārtrūka, atsvabinot Marko kreiso roku. Viņš tūdaļ savilka to dūrē un trieca pretim Sairusa ģīmim, taču tā sāpīgi atdūrās stikla sienā. Sairuss pat nenomirkšķināja. Žēli iegaudodamies, Marko atrāva roku atpakaļ un iespieda starp ceļiem. Uz stikla nepalika ne plaisiņas, bet Marko pirksti asiņoja. Sairuss atlieca galvu atpakaļ un plati pasmaidīja. Viņš ieķērās asinssarkanajās auduma strēmelēs, kas nokarājās no griestiem, un šūpojās tajās.
 Gar būru malām sāka līt melna, bieza un ķepīga masa. Sazarodamās vairākās tērcītēs, tā strauji tuvojās ieslodzīto kailajiem kāju pirkstiem. Baiļu un nāves nojausmas pārņemtie gūstekņi centās atkāpties, cik tālu spēdami, taču melnā masa ar ledainu aukstumu tvēra upuru jutīgās pēdas un kā dēle sūcās zem nagiem. Tā lodāja augšup pa stilbiem un vijās līdz pat plaušām un sirdij. Ar katru mirki arvien vairāk melnās vielas nonāca ķermeņos, līdz tā aprija asinis un ieņēma to vietu. Upuriem trūka elpas, un bālās, baiļu sakropļotās sejas pārņēma tukšums. Kliedzienu spēks kā milzīgs vilnis cēlās augstāk un augstāk, līdz atdūrās pret griestiem un ar divkārši stipru atbalsi triecās atpakaļ lejup. Sairuss notrīsēja baudā. Viņš juta, ka tuvojas kulminācija.
 Melnā masa sagrāba ieslodzīto rīkles. Ar milzu spēku caur upuru pavērtajām mutēm gaisā uzšāvās balts gaismas staru kūlis un piestrāvoja visu plašo zāli. Izmocītās balsis apvienojās pēdējā spiedzienā — tik spalgā un skaļā, ka pat Sairuss aizspieda ausis, cenzdamies to apslāpēt. Zeme zem viņa kājām nodrebēja, un balto grīdas segumu noklāja jaunas plaisas.
 Tad iestājās klusums. Gaisma pamazām izsīka. Sairuss atvēra acis. Sviedri klāja viņa pieri un plaukstas, bet vaigi krāsojās vieglā lavandu tonī. Baudpilnais smaids, kas vēl pirms mirkļa rotājās sejā, lēnām izgaisa, un Sairusa vaibstus pārņēma mulsums.
 — Un tas ir viss? — viņš nočukstēja. — Un tas ir viss?! — Dusmas pāršalca plašo zāli. Sairuss tramīgi palūkojās visapkārt. Sastingušas sejas, pieplakušas pie zemes, raudzījās viņā. — Jūs nožēlojamie vārguļi, tik vien vērtas ir jūsu dvēseles! — Sairuss brēca un ar rokas mājienu lika izgaist stikla būriem un nedzīvajiem ķermeņiem tajos. Tikai pie pēdējā būra viņš uzkavējās mirkli ilgāk. Pretim vērās divas nedzīvas, ogļu melnas acis, un no tām lēni tecēja trausls asaru pavediens, joprojām tīrs un dzidrs. Ar savu kaulaino pirkstu viņš uzsmēla asaru paliekas no Marko sejas un pārvērta arī tās melnajā, ķēpīgajā masā.
 — Parāds jāatmaksā pilnībā. — Sairuss nolaizīja pirkstu un apmierināts pievēra acis. Izgaisa arī Marko stikla būris un viņa ķermenis.

Līdzīgās grāmatas:
Jānis Lejiņš
Juris Rozītis
Ēriks Vilsons
 
Nora Ikstena
Orhans Pamuks
Miks Koljers
 
Valts Kalniņš
Zintis Sils
Gundega Repše