Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Līdz ar dziesmu vīvināšanu vītolā mūsu sirmais šķimelis iebrauca Aizputē. Žīds taisnā ceļā posās uz tirgu, bet mēs ar Indriķi tālāk čāpojām kājniekos. Mājās mani gaidīja liela dāvana — padzirdējis par maniem etnogrāfiskajiem pētījumiem, tēvs bija izgrebis veselu strīpu ar Lejaskurzemes mājlietu un zemkopības rīku modeļiem. Visas šīs latviešu zemnieku lietas aizceļoja uz Rumjanceva muzeju Maskavā. Vakars pagāja vienā lielā cilvēku nākšanā un iešanā un manā stāstīšanā — par Maskavu, par manu ekspedīciju, par to, no kurienes cēlusies tāda zināšana, ka mūsu dziesmas tik lielā vērtē.
 — Tad jau lieta nudien likta uz lielajiem svariem. Ja zinātnes vīri tavu Friču norīkojuši to visu izcilāt un likt grāmatās, — zinīgi sprieda skroders Buncis. Agrāk tik dzīvīgais un šaudīgais vīrs, kurš nekad nešķīrās no savām ermoņikām, nu bija sakrities sīciņš un vienā laidā ar lakatu slaucīja mitrās acis. Radi viņu bija izstūmuši no paša mājām. “Ubadzību šis pataisījis par savu mākslu,” man ausī čukstēja viņa kādreizējais draugs Klāvs, kam bija laimējies ieprecēties bagātās mājās.
 — Dziesmas... — Buncis izšņauca degunu un atspiedās uz savas zarainās kadiķa kūjas. — Man nebūs. Tev jānoiet pie Paulīnes, viņai i vaļa, i kāre uz rakstiem un visādām sacerēšanām. Kazi, Jēkab, tev vēl ir tā smeķīgā tabaciņa?
 — Bunč, tev jāiet par saimnieku... pie žurkām! — Klāvs laida vaļā tik skaļu zviedzienu, ka man bija jāpasēžas tālāk. — Tām maize nav jāgādā!
 Buncis ierāva galvu plecos, bet neviens cits Klāvam līdzi nesmēja. Cilvēki zināja gan, kādu cenu Buncim piespriedusi paša meita, kuras jaunajās mājās viņš vairs nedrīkstēja rādīties. Vecās bija nodegušas — it kā Bunča pīpēšanas dēļ.
 — Tās pašas vecās asaras un mūžam dzirdētās vaimanas, — nīgri norūca Klāvs. Viņam patika pie izdevības iekost Bunčam, lai arī pats laikam jutās tam krietni pāri pacēlies, viņā vēl vienmēr bija tāda kā nedrošība, ko vajadzēja ar rupjiem jokiem aizgaiņāt. Redzēdams, ka neviens līdzi runāt netaisās, Klāvs vilkās prom.
 Tēvs iedeva Buncim sainīti ar dažiem maizes nuķiem un tabaciņu un izvadīja veco laukā. — Cilvēks paliek cilvēks, lai kāds, — viņš nopūtās. Buncis tagad esot apmeties nabagu mājā kopā ar veco Kaču un Mārtiņu, kam kājas vairs neļauj iet pie darba.
 — Kādas šiem dziesmas, dēls! Viņu vienīgā dziesma ir sarūpēt maizes klanci un kādu žagaru iekuram. Dzied tur, kur jauni sētā, kur vēl cerība, kur viss vēl priekšā.
 — Un mūsu večmemme?
 — O, nu tā ir pavisam cita lieta! — Tēvs atplauka platā smaidā. — Līze pati bija viena vienīga dziesma un teikšana. Zināja teikt i uz priekšu, i, kas bijis. Varbūt taisnība tiem ta­viem kungiem, varbūt dziesmās nudien ir kāda lielāka zināšana iekšā ieslēpta? Tikai tur gan vajaga lielas galvas, lai to spētu atklāt un citiem izrādīt.
 — Un tā lielā galva ir man! — es izsaucos. — Nav jau gan tik liela kā vecajam Vaivariņam, ar kuru mēs pie Rokaižiem saskrējāmies.
 — Ā, tas. Nu, tam viss ir liels. Līze agrāk teica, ka Vaivariņš esot kā platas dzirnavas, kuras tīko ierīt iekšā un samalt visu, ko neapjēdz un netver. Vēl viņa teica tā: “Ja varētu, Vaivariņš aprītu pašu sauli. Tad tā spīdētu viņa vēderbumbā un varbūt mazliet sasildītu atdzisušos kaulus.” Nu? Vai nav kā naglai uz galvas?

Kad nu beidzot viens pats sēdēju uz gulteles, pa īstam apjēdzu, ka esmu atpakaļ mājās. Tālu prom no Hitrovkas mošķiem, no neveselīgi straujās Maskavas elpas, kur biju apdullis tik tālu, ka sāku pat meldēties ar gariem un ērmiem. Viss mans piedzīvojums — Dimas Karakozova iepazīšana un raganīgais vecenes namiņš Hitrovkā, un tauriņvecis, kurš izgaisa acu priekšā, arī nemiera gars Ogists un lepnā Anna — tas tagad izskatījās pēc slimīgas fantāzijas, kuras cēlonis var būt tikai viens. Maskava bija mani saģiftējusi. Nu bija laiks no reiboņa atžirgt. Istabā rūca krāsns, tēvs bija aizgājis pie seglu koku taisīšanas — šajā lietā viņš bija palicis vienīgais un atzītākais meistars visā apkaimē. Man krājumā jau bija dažas pirmās dziesmas un stāstiņi, kas zīmēja mūsu senču saprašanu par pilsētu izcelšanos. Nupat biju pierakstījis Gailēnu Karlīnes pasaku par mūsu pašu Aizputi.
 — Bijis tā, ka bērni nākuši mājās no ganiem. — Augumā vēl aizvien diezgan garā Karlīne bija pieliekusies uz manu pusi un iesākusi savu sakāmo pavisam klusā balsī, itin kā lie­lu noslēpumu atklādama. — Puiškāni dabūjuši zināt, ka zem pilskalna esot pils nogrimusi. Un kalnā caurums atronams. Meklējuši un atraduši ar. Runājuši tā, ka vienu laidīs lejā vir­vē, lai šis redz, kas un kā. Kad grib tikt atpakaļ, lai rausta vir­vi. Iesējuši vienu un pa caurumu laiduši. Gaidījuši, gaidījuši, tad virve sākusi briesmīgi raustīties. Kad izvilkuši virs zemes, otrā galā nav vairs puiškāns, bet liels, melns suns. Tas apgrie­zies pāris reizes un prom krūmos. Ko nu? Laiduši tukšo virves galu atkal lejā, bet nekā — puikas vietā izvilkuši vien vecus cel­mus un saknes. Tad gan pārbijušies un skrējuši mājā. Stāsta, ka visi sasirguši, viens pat nomiris.
 — Un pazudušais?
 — Nekā, — Karlīne čukstēja un savilka ciešāk laka­tu, — tikai naktīs no kalna apakšas skanot tāda kā žēla raudā­šana, kā saukšana. Puika grib mājā, bet vecā pils to savalgojusi un nelaiž.

To kalnu es, protams, labi pazinu, tāpēc nebija grūti domās turp nonākt. Lūk, es esmu viens no puiškāniem, un arī man ir tāda zināšana, ka zem kalna ir kaut kāda nedzirdēta bagātība nogrimusi. Tieši — pati nogrimusi, nevis norakta. Es izsau­cos, ka gribu iet lejā, lai šie sien. Striķis apņem vidukli, kāds savelk ciešāk, Indriķis saka: “Ja vienu reizi parausi, vilksim pa­mazām atpakaļ. Ja divas un spēcīgi, rausim, cik varēsim. Tu tik turies, cik spēka!” Tad es pamazām eimu lejā — caurums ož viscaur pēc mitrām sūnām, pēc mālainas zemes, rāvaina ūdens. Tumšs, ka dur kaut acī. Un tad nāk mīksta zeme kā mežā, es iegrimstu ķērpjos teju līdz celim, no pamales spie­žas gaismiņa, bet nav te nekādas pils, tikai brangas egles. Es palaižu virves galu vaļīgāk, paceļu kāju un brienu uz gaismi­ņas pusi kā pa biezu sniega segu. Meža tumšais zaļums ienāk manī, es topu smagāks, kā ar zāļainu, stipru ūdeni piesūcies. 114 Klajumā mirguļo sarkanas sēņu cepures — visa mala vienās milzu mušmirēs, kuras te ir tik jiftīgas, ka inde gandrīz vai ar aci saskatāma.

Sastingstu pavisam kā miris, tuvumā kāds runā. Maza meitene klārē kādam, ka šajā silā visas sēnes esot rūgtas, pat gaiss un ūdens, un velēna te piesūkusies ar nelabu sulu. Tie ir divi mazi ganubērni, nu, taisni kā kādreiz mēs abi ar mazo mā­šeli Minnu.
 — Minna, tu? — es čukstu, bet mana vārā svepstēšana noslāpst egļu šalkoņā.
 Es ķepurojos mazajiem līdzi, bet turos pa labu gaba­lu, lai neizbiedētu. Iesmejos — tik mīlīgi viņi izskatās savā nopietnajā gājienā, mazajās rociņās sadevušies un kaut ko pārrunādami. Minna tik māj, puiškāns nez ko šai vienā lai­dā stāsta. Dziļajās sūnās mūdīdamies, es no abiem krietni iepalieku, turklāt jo tuvāk nāk mežmala, jo gausākas ir ma­nas kājas, varenie koki neparko negrib, ka tos pamet. Tad mazie apstājas, ieslēpjas alkšņu audzē un kaut ko vēro. Minna rāda ar pirkstiņu, puika iesmejas. Klusītiņām, teju kā vēja pūsma, es piestājos šiem blakus, un, lūk, mēs visi trīs novērojam plašas, greznas mājas. Sēta izpuškota ar meijām un ziediem, cilvēki svētdienas uzvalkos un kleitās mīņājas pie durvīm. Nekā citādi nebūs — te pošas uz kāzām.
 Jā, tā ir, nu jau piebrauc kāzinieki, no ratiem izraušas resna līgava un kaut ko maidza savās baltajās, gludajās rokās. Meitene saka — resnā kroņiniece ar šīm pašām baltajām ro­kām esot nospiedusi viņas melno krančeli.
 — Dīvaini, — saka puiškāns, — ka neredz paša līgavaiņa. Kur līgavains?
 — Nenāks, — atbild mazā un nošņaukājas. — Līgavainis nevar atnākt, jo ir iesprostots tālu no šejienes. Viņu te negrib, no viņa bīstas.
 — Un ko? Ko šie iesāks?
 — Pirms līgavaiņa ir jānāk kādam, kurš sataisa ceļu. Sak, tā un tā, viņš ir jau ceļā, esat nu tik laipnīgi viņu sagaidīt.
 — Bet kurš nāks?
 — Nevar atnākt. Mārga nospieda sunīti. Nav neviena, kas šim aizskrietu pakaļ. Viņš nezina.
 — Viņš zina gan, — es šiem saku pavisam klusi un mīlī­gi, taisni tā, kā savulaik pie mūsmājām nopūtās osis. — Es jau te esmu, varu noiet pie līgavaiņa. Tikai kur viņu meklēt? Vai tepat mežā?
 — Vej, mans Amis! — mazā iesaucas. — Dzīvs, nav gan baltā mārga šo nomērdējusi! — Viņa metas laukā no slēpņa pretī savam melnajam sunim, kurš diebj šurp, priecīgi ierieda­mies. Nu ir skaidrs, ka viss nostāsies savās vietās — Amis sa­sauks vedēju, bet tas — pašu līgavaini.
 Kaut kas spēcīgi sažņaudz krūtis un ar varenu spēku rauj mani atpakaļ mežā. Es nokrītu sūnās, ķeros pie celmiem, pie kritušiem kokiem, bet nepalīdz nenieka. Tad atminos par vir­vi, man izdodas atķimerēt mezglu, nu es tapšu brīvs un varēšu noskatīties kāzas līdz galam. Man traki gribas zināt, kāds tad galu galā būs šis ietiepīgais līgavainis, kas kaut kā īpaši jāaicina un jāatved uz paša kāzām. Tiklīdz esmu piecēlies, lai stampātu atpakaļ, man garām pašaujas melnais Amis. Acīmredzot kus­tīgais virves gals šo ir sakacinājis, — vienā lēcienā viņš to saķer zobos un aiznesas pa mežu kā plēsts.
 Tomēr nekādas kāzas es nepieredzēju. Nākamajā brīdī jau sēdē­ju savā gultelē ar plati atplestām acīm un blenzu tumsā, jo nekā­di nespēju aptvert, kur atrodos. Istabā iekrācās tēvs. Krāsns bija apklususi, tikai sausajās sīpolu mizās čuminājās mūžīgie prūši.