Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Pirmā ir melna upe. Uz ielas tikko uzliets asfalts, karstā laikā piķis kūst, smird un līp pie zolēm. Otrā ir papeļu siena. Kad tās nozied, iela, ietves, balkoni un kāpņu telpas baltu pinkuļu pilnas. Trešo aiz asfalta un kokiem var redzēt tikai ziemās, kad papeļsiena nometusi lapas. Tikko celtā māja smaržo pēc betona, līmes, papīra, dzelzs skaidām un pēc cerības. Kāda veiksme ir ievākties jaunā mājā un dzīvē, kur bērnam būs sava istaba. Sadevušās rokās, viņas iet zem papeļu rindas. Smaržo rūgteni pēc jauniem kokiem, kas aug tikpat strauji kā mājas. Strādnieki betona blokus saliek kā klucīšus. Pūkas ieķepušas piķī, saplaisājis vēl nav nekas. Bērns cieši turas pie mammas.
 “Uzmini, kas mums ir?! Nu, kas mums jauns nopirkts?”
 Par ko gan mamma tā priecājas? Ne jau par lelli vai burvju komplektu. Mamma teica, ka nepirkšot vis, jo tā kaste maksājot veselus piecus rubļus un sešdesmit kapeikas. Tas taču lielisks komplekts! Ja ieliek bumbiņu vienā pusē, tad, aizverot vāciņu un atkal atverot, bumbiņas vairs nav! Burvju komplektam ir vēl visādi triki. Ja tādu kasti iznestu pagalmā! Sētas bērni ievērotu tikai kasti un burvju mākslinieci! Un tad, kad rudenī būs jāiet skolā, meitene atvērs skolas portfeli un maģiskais komplekts pievilinās bērnus, sagūstīdams par draugiem.
 “Nu, kā tu domā? Kas mūs gaida jaunajās mājās?”
 Jo mamma priecīgāka, jo bērnam grūtāk izrunāt vārdus “burvju komplekts”. Skaidrs, ka tādiem niekiem nav naudas, it sevišķi, ja jāiekārto jaunais dzīvoklis, kurā vajag ne tikai to, kas nāk līdzi no vecās dzīves, — gultas, galdus, krēslus, bet arī skapi koridorā, rakstāmgaldu nākamajai skolniecei un austus vilnas aizkarus kā cilvēkiem, jo pirmajā stāvā pa logu caur papelēm lūr mēness un novēro, ko tās divas tur dara. Protams, neko īpašu un ievērības cienīgu jau nedara. Bērns burto grāmatu. Mamma, kā parasti, kaut ko berž un neļauj skaitīt naudu, jo vakaros velns lūrot logā. Tomēr dažreiz mamma bērna dīkšanu nevar vairs izturēt un drīz vien bērns krāmē melnās kapeikas no mammas maka un šķiro pēc izmēriem. Ar aizdomām skatās logā, kur velnam ir bāla, apaļa seja un melnas, kokainas rokas.
 “Nnnn...nezinu.” Bērns padodas, tomēr vēl cer, ka nopirkts ir kas vērtīgs, ja jau mamma tā lielās.
 “Ledusskapis! Mums mājās tagad ir ledusskapis!”
 Viņa aizgriež seju un saviebjas. Ledusskapis izrādās vēl mazāks par bērnu. Toties tumši brūns, apšūts ar koka imitāciju. Ja bērnam būtu burvju brilles, tad viņš redzētu, ka šis ledusskapis būs veterāns. Tas pārcietīs deficītu, perestroiku, atmodu un izvākšanos no kosmonauta ielas čigānu kvartālā. No mitruma koka plēksnes būs atļekušas nost, durvju blīve vairs neturēs aukstumu, melnā pelējuma sēne nebūs pat ar skābi izberžama, un tikai tad ledusskapja sirds nodrebēs pēdējo atvadu rūcienu, iestāsies klusums. Mamma vēl kādu laiku tajā turēs zaptes burkas, līdz izmetīs.
 Bet, lūk, ir svētku diena, kad ledusskapis gaida kā persona un pati māja gaidīt gaida ar tikko uzlīmētajām tapetēm, brūno linoleju, uz kura vēl nav jāizliek grīdsegas, lai apklātu dzīves pēdas. Grūti noslēpt vilšanos, ja burvju komplekta vietā ledusskapis. “Kas, tu domā, ka desas pašas ledusskapī aug?” Pusaudze būs pārsteigta par tādu dusmošanos, jo vai tad ēdiens ir vērtība? Kas tur slikts, ja uzcienā draudzenes? Viņai nemaz nav žēl. Padsmitniece sēdēs uz balkona malas, kulstīs kājas, pa kluso pīpēdama, un noskatīsies, kā draudzenes notiesā desmaizes. Tas būs tāds rituāls. Garajā starpbrīdī pārskriet pāri ielai, pāri uzkalniņam ar papeļu audzēm, pīpēt balkonā un virināt ledusskapi. Kamēr izvirinās tukšu kā parastu trauku skapi.
 Jā, ēdiens nav vērtība, bet laiks. Ir desu rindas, ledusskapja rindas, kurpju rindas, rindā stāv papeles, mājas un cilvēki. Vismīļākā ir biešu un kartupeļu rinda dārzeņu veikalā. Tā ne tuvu nav tik gara un apnicīga kā sviesta rinda, jo sakņu veikala rinda ir visīsākā. Veikals smaržo pēc pagraba. Pēc zemes, ūdens un dubļiem. Virs pircēju un pārdevējas galvām piestiprināts plakāts. Uz tā uzgleznots milzu kālis, vectētiņš, vecmāmiņa, suns, kaķis. Pelīte ir tik maza, ka, lai to ieraudzītu, bērnam kakls jāsnaiksta pāri letei. Un arī tad nav labi saredzama. Varbūt pele iemukusi kādā biešu kastē un naigi grauž dārzeņus, necīnās rindā dēļ ģimenes kāļa. Mamma saber tīkliņā kartupeļus, un abas iet uz mājām. Tīklveida iepirkumu maisiņš ir saknēm kā radīts, jo, kamēr viņas nonākušas savā jaunajā, tīrajā dzīvoklī, zemes izbirst pa ceļam. Tīklveida maisiņš ir izgudrots, lai apmierinātu ziņkāri. Var izpētīt, ko tad nopircis kaimiņš. Diemžēl to pašu. Piena pudeli, otru pudeli ar zaļo folijas vāciņu — kefīru, baltmaizes kukuli, rupjmaizes ķieģelīti, kaut ko, kas ietīts sviesta papīrā, un varbūt vēl konservētus bulgāru dārzeņus. Retumis tīkliņā var aplūkot pelmeņu pakas. Pelmeņi pielipuši pie iesaiņojuma papīra, bet papīra piegarša netraucē pilsoņiem priecāties, jo pelmeņi — tā ir veiksme. Ļoti daudz veiksmes var uziet šajā pirmajam PSRS kosmonautam par godu nosauktajā ielā padomju mazpilsētā. Ja esi cīnījies, tad tiec arī apbalvots. Ja tava laime ir normēta, tad tai lielāks svars un saldāka garša. Divsimt gramu sviesta katram. Tāpēc, bērniņ, stāvi rindiņā. Rindas čūska stiepjas no veikala pa vestibilu, lejup pa trepēm. Bērns klausīgi turas mammai pie sāna, lai pārdevēja var uzskaitīt sviestu alkstošās personas, un pēc brīža jau nes sviestu izstieptā rokā uz mājām. Mamma paliek stāvēt otrreiz pēc nākamajiem divsimt gramiem. Un ko gan ar tik daudz sviesta darīs?
 Bērns pieklibo, jo žēl. Nē, nekas nesāp, vienkārši tāpat. Jo ir garlaicīgi un pārņēmis žēlums. Sviesta rinda, sviesta rinda... Tik tālu vēl līdz pirmajām balto ķieģeļu mājām, ar kurām sākas Gagarina iela, un tikai tad būs papeļu aleja, veikals “Kosmoss”, kurā nav pat sviesta, vien maize un bulgāru bumbieri, un tikai tad jaunā māja, kurā vēl betona, klīstera un cerību smarža nav pagaisusi. Ja nu sviests notecēs gar plaukstu un izpilēs uz zemes? Es tajās dzīrēs biju, medalus gar ūsām tecēja, bet mutē netika... Ir karsts. Saule smērē dzeltenu gaismu uz ietves, un peļķēs eļļains spīdums.
 Un tad piepeši: “Bērniņ! Kas tev ar kājiņu?”
 Bērniņš saspiež sviestu ciešāk saujā un atskatās. Zem lielās ievas ēnā uz pieturas soliņa sēž tantīte un jūt nelaimei līdzi. Viņa nosarkst, roka kļūst karstāka, sviests mīkstāks, un meitene mūk. Mamma nekad nemelo, bērns nemelo, tā tikai kāja. Tā kāja pati no sevis.
 Citu dienu zem koka ēnā sēž cita sieva un teic, ka bērnam atsējušās kurpju šņores. Tad jāliecas un jāšņorē, lai gan sīkā jau pusi ceļa gājusi, kulstīdama auklas, ne tāpēc, ka nemāk vai izklaidīga, bet tāpēc, ka sasiet slinkums un auklas, kas kūļājas gar kājām, izskatās smuki kā zvēru astītes. Ja nevar matus atraisīt, tad vismaz auklas. Jo ir taču sienamie laiki. Šņores, bantes... Pūces no striķiem, kas jāsien un jāmezglo, tad jāpiekarina pie atejas durvīm, lai pogu acis vēro, vai esi kārtīgi saņurcījis avīžpapīru. Pītās pūces uzmana, lai neaizdambē no slinkuma un papīrīti liek tvertnē, jo tad jau atkal nosprūdīs trubas, applūdīs pagrabs un kartupeļi ar āboliem plunčāsies līdz pirmajam puvumam. Vai tas, ko esi iemācījies bērnībā, ir tā, kā iemācīties peldēt vai braukt ar riteni? Tas meitēns ar bantēm pakausī kā neiemācījās melot, tā nesanāk vēl šobaltdien. Toties bizes gan māk pīt, lai arī ienīst. It kā lentes būtu iemaukti, kam uzdevums sagūstīt brīvdomības iedīgļus. Jo vairāk aizliegumu, jo lielāks pretošanās spēks. Tas gruzd un krājas dziļumā kā papeļkoku saknes, kas reiz uzlauzīs asfaltu, un biezā, pelēkā, cieši noblietētā garoza saplaisās tā, ka vairs neko nevarēs labot.