Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Mierielas vilkme

Grāmata pievienota: 06.01.16
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Laima Kota
Lapaspušu skaits:
288
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.67 Eur
Izdošanas gads:
2016

Maģiskā reālisma garā rakstītais Laimas Kotas jaunais darbs, romāns “Mierielas vilkme”, caur gandrīz vai neiespējamiem notikumiem lūko izstāstīt Rīgas Miera ielas vēsturi, tomēr tas ir tikai šķitums, vien romāna virskārta. Meistarīgi darbojoties ar pārspīlējumiem, autorei izdodas reālo un sadomāto vēsturi saaust košā gobelēnā, kas vēsta vairs nebūt ne par mazo, lai arī vēsturiski nenoliedzami interesanto un lielo Miera ielu, bet gan par piederību mājām, valstij un arī sev un katra paša brīvību un atbildību. “Mierielas vilkme” ir opuss par augumā raženu meiču Mildu de Kalnu, tramvaja vadītāju, kurai veicama sava misija Ziemsvētku pēkšņās un pretdabiskās, tomēr šarmanti ticamās kataklizmas pārņemtajā Rīgā, un jāpiebilst, ka “Mierielas vilkme” ir jo spēcīga tieši tāpēc, ka romānā ikkatrs ieraugāms tik aizkustinoši milzīgs vai sīks savā patībā, kā tas iespējams vien dziļi jutīga rakstnieka darbā.
Dace Sparāne-Freimane

Laimas Kotas “Mierielas vilkme” atgādina talantīgas, azartiskas daiļslidotājas priekšnesumu. Žilbinošas sižeta virāžas, efektīgas vārdu piruetes, negaidīti sānsoļi, kas aizved globālajos plašumos no pola līdz ekvatoram un iesniedzas gadsimtiem senā vēsturē, draiski palēcieni, kas atgādina, ka šajā pasaulē un arī attiecību spēlēs nav nekā jauna, tāpēc vienmēr ir vērts uzklausīt tos, kas izgājuši elles un indijas un nesuši nepaceļamo. Un to visu gluži kā sniegpārsliņu ziedputenis iekļauj cieša ticība, ka neviena draņķība nepaliek nesodīta un laimīgs risinājums iespējams vienīgi kā nesavtīgas rīcības sekas.
Gundega Blumberga

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Mierielīgums

Tieši no šī krustojuma sākās uz kartes neatzīmētā Mierielas Republika — mākslinieku, lāga cilvēku, īpašā, nazālā slengā par mākslu un dzīvi runājošu draugu, inteliģentu, sliņķu, radošu dīvaiņu un zilizaļi netradicionālas dzīves uztveres praktizētāju paradīze, kas bija uzradusies gluži vai pēc burvja mājiena. Savrupā, it kā pamestā iela, kuru ar dārdoņu no letarģiskā miega izcēla vien vienpadsmitais tramvajs, negaidīti pilsētplānotāju nodomiem, atdzima acu priekšā pēdējo divu trīs gadu laikā.
 Praktisko izskaidrojumu van Ludvigs bija izskaitļojis. Ielas veco namu pirmajos stāvos arhitekti bija ieprojektējuši vietas veikaliņiem. Līdz centram var aiziet kājām. Ērti un praktiski. Namu īpašnieki bija iedomājušies, ka viņu nelabiekārtotos un dažviet bezērtību pagraba ūķus un pirmā stāva veikaliņu alas kāds rausies īrēt par milzu naudu, bet dzīve viņus uzmeta. Tikai tad, kad negribīgi tika pazemināta īres maksa, cerību pilni jaunie censoņi slēdza līgumus. Tas būtu racionālais izskaidrojums. Taču ne no kūkām un šampanieša vien dzīvojam. Pastāv ne tikai racionāli skaidrojumi, kas tik ļoti patīk latviešiem, un par to van Ludvigs bija pārliecināts. Gan jau ir kāds viņam vēl nezināms iemesls, kāpēc Mieriela pēkšņi atplauka, bet par to viņš nolēma interesēties skarletohāriski — vēlāk.
 Reiz van Ludvigam matos ieskrēja bezdelīga. Dzīvs putniņš laidelējās, mācījās lidot, gandrīz nokrita uz Mierielas kaķim par brokastīm. Putnam palaimējās, jo pa ielu kā glābējonkulis gāja matainais van Ludvigs. Tieši tajā mirklī viņam galvā līdz ar putniņu iesitās prātojums. Viņš atskārta, ka ir kāds racionāli neizskaidrojams kopējās apziņas vilnis, kas līdzīgi domājošos un jūtošos vienā laika sprīdī saved, savelk un vieno kopā. Putnēns pārbijās. Kuļoties pa van Ludviga matiem, sāka plivināt spārniņus, un jaunulim lidotprasme bija rokā. Satraukti vidžu-vidžu-čurkstinot, tas pacēlās spārniņos kopā ar bezdelīgu saimi, un viss melnbalti straujais bars vidžinādams aizlaidās.
 Taču atskārsme par Mierielu van Ludvigam ietupās prātā un ik pa laikam lika par sevi piedomāt: katram, kurš gribēja būt mazlietiņ mākslinieks, labākā vieta darbnīciņai bija tieši būcenītis Mierielā.
 Katrs, kurš gribēja strādāt maz vai nemaz, Mierielas pirmā stāva namu cellēs varēja atvērt pa veikaliņam.
 Katrs, kurš sirdī bija mazliet dienderis, te sajutās lieliski.
 Katrs, kurš dzīvo Mierielā, var neizprast imantiešus, purciemiešus, mežciemiešus, bolderājiešus un ķengaradziešus, kuri dzīvo daudzstāvu namos.
 Katrs, kuram nebija slinkums sagrabināt starta naudu, varēja atvērt alternatīvo būcenīti savdabīgi domājošiem cilvēkiem.
 Mierielā brenda veikaliem nav ko meklēt.
 Mierielā brauc ar velosipēdiem pat ziemā.
 Mierielā pat bruģis klaudz draudzīgi.
 Mierielas miers ir mānīgs. Šie vārdi skanēja mazliet draudīgi, bet ir patiesi.
 Viņš ievēroja, ka veikaliņā “Miera āda”, kurā otrreiz tirgo jau kādreiz pārdotus apģērbus, drēbes uz svariem lika skaisti nosauļojušās sievietes. Viņas kilogramiem pirka peldkostīmus. Kas te notiek? Ziema taču, aukstumu sola pa radio, bet pārdod bikini? Van Ludvigs apstājās pie loga un piebāza tuvāk degunu. Sievietes bija izmetušās kleitās. Mēteļi un kažoki, ar kuriem viņas bija ieradušās veikalā, bija sasviesti uz krēsla. Cita citai satraukti izrādot apģērbus, sasaukdamās, piemērīdamas tērpus no kaudzes, viņas smējās, uzjautrinājās un brīnījās par redzēto. Bija jau arī, par ko.
 Spoguļos atspīdēja tas, ko viņas vēlējās redzēt.
 Beidzot viņas izskatījās slaidas, piemērāmie apģērbi piegulēja lieliski, un visas no kastēm izvilktās lupatas šķita kā tikko no koka pleciņiem noņemti šuvēju meistarstiķi. Pārdevēja neizpratnē mirkšķināja acis, ik pa laikam pametot acis spogulī. Tajā viņai galvā bija ziedu kronis no sarkanām magonēm. Redzētais padzīvojušo pārdevējtanti gan iejūsmināja, gan lika sarkt: “Paskat, meitieši, man magones galvā! Vāāīii...” Viņa vairs nebozās, vērdamās pircējām uz nagiem, bet neatraudamās lūkojās spogulī, kurā attēls beidzot viņai patika.
 Van Ludvigs devās tālāk. Pa keramikas darbnīciņas “Miera māls” durvīm izspurdza bērni. Dažu rokas tikko kā bija cītīgi nomazgātas, izskatījās sārtas. Citiem rokās bija rakstaini cimdi. Ziema taču. Viņus pavadīja sarežģītā adījumā tērpusies skolotāja: “Tikai uzmanīgi nesiet savas kastītes! Turiet rokās cieši, lai aiznesat līdz mājām!”
 Kartona kārbās bija salikti bērnu pašu sīkplastikā veidotie dzīvnieciņi, galvenokārt lērums kaķu un suņu dažādās pozās un lielumā. Praktiskākie bērni bija dāvanām uzveidojuši bļodiņas, krūzītes ar vārdiem “Omei”, “Opim”.
 Van Ludvigs pulciņam uzsmaidīja. “Pa radio sola salu, saģērbieties siltāk!” Ilgākai sarunai ar skaisto skolotāju nebija laika. Bērni van Ludvigu neņēma vērā. “Laikam kļūstu vecs onkulis, ja jaunatne pret mani ir godbijīga,” nodomāja van Ludvigs. Skolotāja van Ludvigam pamāja. Pazina! Varbūt tas bija iespaids, ko dara skaistas būtnes spēks, bet viņam norēgojās, ka viņai rokā ir aizkvēpināts kadiķa zars. Dūmi kāpās gaisos un pārvērtās par sīksīkiem ievu, ķiršu un Kaukāza plūmīšu ziediem. Viegli griezdamies, baltie ziediņi bira zemē un skolotājas matos, tā ka viņa sāka izskatīties pēc līgavas baltā rotā.
 Kad van Ludvigs bija ticis līdz veikaliņam “Miera saldme”, kur pārdeva kafiju no trešās pasaules valstīm trešo valstu ekonomikas atbalstam, viņam ausīs ielīda Mierielai pavisam neatbilstoša mūzika. Skanēja šlāgeri. Iesmaržojās pēc šašlikiem. Van Ludvigs noskurinājās gan no mūzikas, gan smakas. Ož kā pa Jāņiem, viņš nodomāja. “Miera saldmes” logi bija atvērti vaļā līdz eņģēm, uz ielas vēlās dūmu mākonis. Kafiju te arī grauzdēja lielā, četrkantīgā metāla kastē virs bārbekjū plīts. Pats kafijas cepinātājs bija nosvīdis. Viņa dredos sasietie mati lēkāja regeja ritmā, nekādu šlāgeru! Van Ludvigs pamāja puisim.
 Mierielā katram, kuru pasveicināsi un pateiksi, ka esi no mājas numur, piemēram, sešpadsmit vai astoņpadsmit, tevi uzņems kā savējo, ja vien zināsi paroles vārdus. Van Ludvigs tos zināja.
 Pasniedzis caur logu naudu, van Ludvigs vēlējās kafiju. Tās gatavotājs aizgriezās no loga un trīs reizes sasita plaukstas. Gluži kā burvju mākslinieks viņš vienā stiepienā pasniedza pārstrādāta, nebalināta papīra turziņā ielietu kafiju — ar stingrām putiņām kā vāku — un mazu šokolādes stienīti. Van Ludvigs pasmaidīja par triku, pateicās: “Sola salu, bet tev, kā izskatās, silti.”
 “Jā, Ziemsvētki nāk, bet karsts kā pa Jāņiem.”
 Nākamo mazo celli “Miera laksti” lepni varēja saukt par viesnīcu puķēm. Kad viņa māsa bija atteikusies vasarā doties ceļojumā, jo kurš aplies puķes, un lūdza pieskatīt bērnu uz pāris dienām, van Ludvigs ar prieku bija atstiepis mājas svētību un naudas koku tieši uz šejieni. “Lai puķes aplej profesionāļi, lai uzmana ziedu meistari,” van Ludvigs bija novaidējies par māsas hobiju sastutēt puķes visās brīvās vietās. Puķu mānija viņai no mammas. Un tai savukārt no viņas mammas.
 Tieksme sabāzt puķes visur ir latviešiem asinīs.
 To van Ludvigs atskārta sen. Tieši tajā dienā, kad viņš atdeva uzmanīšanai puķupodus, viņš saprata, ka visas latvietes ir mazlietiņ tērētas ar dārziem un puķēm. Viņš varētu saderēt, ja Latvijā vasaras būtu vismaz pusgadu un vairāk, tad latvietes visu zemi pārvērstu par dārzu.
 Ziedu viesnīcas logi bija klāti leduspuķēm, bet iekšā podos smaidīja saimnieku uz laiku atstātās puķes. Uz rūts siltu elpu pūta ziedu viesnīcniece. Pa nelielo bezledus actiņu van Ludvigs pamanīja, ka viņai galvā ir ziedu kronis. Maijrozes.
 Kur viņas rauj ziedus pašā Ziemsvētku priekšvakarā?
 Van Ludvigs atpogāja apkaklīti. Sniegs krita lielām pārslām, bet viņam joprojām bija karsti. “Varbūt par ātru eju,” nodomāja van Ludvigs. Viņam nebija taisnība. Kaut sniga, gaiss sila acīm redzami.

Līdzīgās grāmatas:
Vilipsōns, Nora Ikstena
Inguna Ula Cepīte
Arno Jundze
 
Sergejs Loiko
Māris Bērziņš
Tur
Kristīne Ulberga
 
Nora Ikstena
Māris Bērziņš
Jānis Einfelds
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties