Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Izrādās — mēs esam dzīvojuši

Viņai vairs nevajag padomu. Musturu, paraugu. Varbūt tas tikai kārtējais pakāpiens, bet šobrīd nevajag. Viņa nelasa grāmatas, avīzes un žurnālus, neskatās internetā un TV kastē, neiet, Dievs pasarg’, uz teātra izrādēm. Kā satīta paklājā līdz zodam — visu redzi, visu dzirdi, bet pakustēt nevari. Viss ir apkārt, viss ir rokas stiepiena attālumā. Dīdīdamās pa māju, viņa reizēm šo to paķer, šim tam pieķeras, pieskaras. Pa teikumam no avīzes. Pa frāzei no meksikāņu seriāla. Pa domai no Prusta. Viņiem visiem vēl aizvien taisnība.
 Pastaigājoties Ieva iet pa mežu apļiem un tad sev dzimšanas dienā uzdāvina jautājumu — kāpēc es eju apļiem? Kā suns, piesiets pie ķēdes. Tikai baiļu, tikai manu rūgto, skarbo baiļu dēļ? Es varu iet arī taisni, viņa sev saka, — un jebkurā mirklī. Tad viņa iet taisni, un tikai sākumā liekas, ka kaut kur nonāk. Mainās ainava, bet principā nekas nemainās. Lielās pilsētas ir aptuveni vienādas, tāpat kā visu zemju zemnieki rūtainos, pārsvarā Ķīnā ražotos kreklos. Ik jaunā vietā pēc noteikta laika izveidojas viņai tuvo cilvēku pulciņš, aptuveni tāds pats kā iepriekš. Tajā ietilpst guru, mīļākais, kāds, kuru viņa nodos, kāds, kurš nodos viņu, ienaidnieks un draugi, ar kuriem papļāpāt, ārstējot savu un viņu psihi, lai nauda nav jāizmet terapeitam.
 Laiku pa laikam viņa met mieru karagājieniem, maratoniem, ekspedīcijām, atgriežas pie būdas un nosēžas blakus savai ķēdei. Viņa kļūst par tuksneša cilvēku, sēž nekustīgi, skatās tālumā un uzraksta kādu filmas scenāriju. Uzrakstīt scenāriju ir diezgan sarežģīta lieta, bet viņas scenāriji visi ir par vienu un to pašu. Diezgan banāli scenāriji, un, kad viņa cenšas par to attaisnoties režisoram, viņš saka — tu esi man vajadzīga tieši banalitātes dēļ. Jo beigās mums te jāsanāk kaut kam līdzīgam uzrakstam uz kapakmens.
 Viņas scenāriji ir par to, ka nekas nenotiek, jo nekas šeit nevar notikt. Mūžīgajā riņķojumā starp debesīm un zemi nezūd ne ūdens molekula. Tikai tīrs gars var cerēt izlauzties no pasaules rata kosmosā caur gaismas tuneli, kur ātrums tāds, ka jebkuras matērijas — kaut pāris molekulu tīras dvēseles — masa kļūst smaga kā purva sieksta, bet izmēri saraujas, līdz tā izzūd, tiek izdzēsta no pasaules atmiņas kopā ar savu laiku. Bet nodzīvoties līdz tīram garam — nesmīdiniet, tas nav vienkārši! Tad tev jākļūst par Budu, tev jākļūst par Kristu vai Muhammedu. Par gaismu, par tīru garu tev jākļūst. Tad varēsi doties prom, bet līdz tam vēl ilgs ceļš ejams, vēl tevi berzīs, mazgās un skalos. Tās pāris kļūdas, kas tevi vajās, kas tevi naktī trenks augšā un liks doties tālāk, kļūdas, no kurām tu nekad netiksi vaļā visas savas dzīves laikā, — tās tevi beigu beigās sagraus. Bet turpini par tām domāt, turpini. Tās ir pateicīgs materiāls, kurā gravēt kā granītā. Tās tevi izārstēs.
 Beigu galā viņa vairs pat neraksta scenārijus pati, viņai atsūta citu rakstītos, un viņa saliek akcentus. Lasa tos gatavus un ar skatu no malas, gluži kā ar melnu flomāsteru, iezīmē kontūras un ēnas. Reiz viņa jau to darījusi — skolā, būdama pēdējās paaudzes pioniere grūstošā padomju impērijā, viņa ēnojusi sienasavīzes. Viņas skolotāja to sauca par “dzīvības piešķiršanu”. “Aiznesiet Ievai,” ierasti skanēja no klases audzinātājas mutes, “lai viņa piešķir dzīvību.” Un Ieva, noliekusies virs Ļeņina vai Lieldienu zaķa, piešķīra zīmuļa blāvumam dzīvību. Viena — vilnījoša ēna tālumā, otrs — gaismas atspulgs acī, trešais — spriegumā trīsošs vadoņa žokļa muskulis, nolūkots no pašas tēva vaiga, kad viņš no rītiem virtuvē dzen bārdu. Un vadonis atdzīvojas. Arī zaķis atdzīvojas.
 Par to stāsta it viss — par šo uztiepto labumu — dzīvību, pat mazpilsētas autobusa šoferīša seja, tik nomiegojusies agrā rīta stundā, par dzīves alkām tā pauž, par bezgalīgo pacietību, vērojot labumu, ko neprasīdams esi sagaidījis iekrītam klēpī. Un ko dzīve tam ietirgo pretī — kluso dūkoņu autobusa salonā, kurā sildās jutekļi, nomanīdami aiz loga sastingušo, kailam ķermenim tik naidīgo ziemas dabu, — ko dzīve ietirgo pretī? Sievas atvadu buèu, pirms aizej no mājām, un kafijas ar krējumu rūgteni maigo garšu? Rīta miglā uz šosejas notriektu alni? Kā indiānis apmaiņā pret zeltu saņem stikla spīguļus, tā tu apmaiņā pret esamības sāpēm saņem maizes smaržu. Suņa miklo degunu pie savas kājas. Tavu bērnu acu skatienu. Putnu barotavu. Lai tas tevi iepriecē, saka šī uztieptā, negribētā, milzīgā izdevība — dzīve.
 Jo patiesība jau mētājas visur — kā tādas nezāļu sēklu saujas, kurām vajadzīgs vien lietus, lai tās varētu uzdīgt. Pa saujai TV šovos, pa saujai filosofiskos traktātos, pa saujai snobu klusēšanā, pa saujai tirgusļaužu tērgavošanā. Viņas mātes māte — mīļome — mēdza teikt, ka nevar zināt, kur pazaudēsi un kur atradīsi, un, ja zinātu, kur kritīsi, paliktu spilvenu. Viņas mīļome bija palikusi labajā kā bērns, kas nekad neizaug līdz kaislei, viņas mīļome nebija piedzīvojusi dzimumbriedumu, kad apcērtas debesu aizsardzība, viņa bija palikusi svētajā bērna priekā, tā bija viņas karma un liktenis. Viņas ikrīta gaišie labrītvārdi liecināja, ka viņa nav tikusi līdz sevij, līdz savām dusmām, līdz dziļi slēptajām šaubām, kas nozīmētu tikt izraidītai no Ēdenes dārza brīvībā. Viņa bija palikusi dārzā, kur spēlējās grantsbedrēs starp saulgozī karstām meža zemenēm, un pa vidu tai burzmai gadījās viss dzīves piespriestais — vecāku nāves, vīrs un bērni, kurus viņa mīlēja, bet nekad neteica vārdu “mīlu”, jo viņa nezināja tādu vārdu, nebija izaugusi līdz vārdiem. Viņa bija vecāku prieks, palīdze piensaimniecībā ar balto piekšautiņu un zīdainajiem pelnu matiem, viņa nekad neizauga līdz naidam, precīzāk sakot, viņas acis nekad neatvērās pret ļaunuma bultām, tēmētām uz viņu, un tās izgāja viņai cauri kā tukšam gaisam, jo viņa nekad neiesāka sarunu ar zagli, bet gan tikai un vienmēr ar cilvēku. Vienīgais viņas grēks bija viņas lepnums un pašpietiekamība. Viņai vienmēr bija taloni cukuram un maizei, bet atlika vēl citam arī — labs vārds un palīdzība, godprātība vispirms domāt par otru, un tā bija viņas izvēle, brīvība un atbildība, šķiet, viņai nevajadzēja no Dieva Tā Kunga neko, vien skaistās luterāņu Ziemsvētku dziesmas un garīgo mieru. Viņa nebija atslēgusi savā sirdī mazās durtiņas uz elles pusi, viņa palika pumpurā, visu mūžu pumpurā un bērnā. Un gar tādiem cilvēkiem visvairāk asiņo nagi gan Dievam, gan ļaužiem, jo viņos ir kaut kas kaitinošs, pie viņiem ne Dievs, ne ļauži nevar pielietot savas bezgalīgās eksorcisma receptes, jo tādu cilvēku esamībā nav ļaunuma pazīmju — un Dievs var iet atvaļinājumā, nav kam tirgot indulgences. Izpildījusi savu pienākumu pret visiem, ko mīlēja, viņa ātri aizgāja atpakaļ bērnā, atpakaļ pumpurā. Maza, pieklājīga meitenīte, kas, pa ielu iedama, turas saules pusē, — tāda viņa devās atpakaļ dārzā. Viņa iestiga pumpurā, bezpalīdzīgā nevainībā, un tad pār viņu nogruva pasaules ilgi krātās apsūdzības. Paliec bezpalīdzīgs kā zīdainis, kā dzīvnieks, kā cietumnieks, kā dzērājs, kā vienkājis tunelī, kā plānprātīgais — un pasaule ātri nobrāzīs tavu vaigu līdz asinīm, un tu sapratīsi, kālab vienmēr ir bijis vajadzīgs Dievs. Kamēr esi spēcīgs, tu liec debesis ragā. Paliec vājš — un redzēsi velnu. Ne jau ar ragiem un asti, bet ātri traucošās pasaules paviršās laipnības velnu, kas noglāstīs tevi līdz nāvei.
 Alkas pēc paradīzes nav nekas cits kā alkas pēc divu sargājošu roku dārza. Štrunts it visas tās saprašanās, dvēseļu radniecības un gara milzonības, vissvarīgākais ir divu sargājošu roku dārzs, kad tu vairs nevarēsi, kad tu nesapratīsi, kad būsi tikai kaila, trīsoša matērija, pliki, pūstoši nervi, substance bez noteikta viedokļa. Kad būsi ādas skranda.
 Pēc šīs pieredzes, pēc mīļomes nodzišanas, Ievai vairs nebija ilūziju par sevi. Neviens cilvēks nespēj visu. Un Ieva spēja daudz, bet nevarēja saglabāt sevī labā avota skaidrību. Viņa varēja plēsties kā tīģeris, bet tas nebija viņai lemts. Bībele bija romāns par Ievu, kas iekodusies paradīzes ābolā, devusi garšot to daudziem, izplatījusi indīgo kontrabandu uz nebēdu, iegājusi nāvē un grēkā, duālismā starp ļauno un labo, cīņā starp Dievu un sātanu, tur viņa bija, pašās krustcelēs ar melnu flomāsteru rokā. Viņa piešķīra dzīvību visam, kas gadījās pa ceļam, — grēkam, svētumam un pašai dzīvei. Viņa nekad nevienu nespēs pasargāt, tikai izaicināt. Uz ko? Uz dzīvību. Vai nāvi. Atrodi šai zīmējumā septiņas atšķirības!