Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Paradīzes putni

Grāmata pievienota: 11.01.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Māra Zālīte
Lapaspušu skaits:
312
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.82 Eur
Izdošanas gads:
2018

Māras Zālītes autobiogrāfiskais romāns “Pieci pirksti” (2013), ieguvis ne tikai plašu lasītāju, bet arī profesionāļu atzinību. Māra Zālīte saņēmusi gan Lielo lasītāju balvu, gan Latvijas literatūras gada balvu. Autore bija solījusi turpinājumu. Nu šis brīdis ir pienācis — lasītāji saņem romāna “Pieci pirksti” otro grāmatu “Paradīzes putni”. Jaunā prozas darba grodā dramaturģija un precīzās poētiskās detaļas spilgti un nepielūdzami tēlo aprakstīto laikposmu, kas desmitgadīgajai Laurai ir vienīgā realitāte, kurā augt, pieaugt un meklēt patiesību.

“Cērt ledu — uzcērt sudrabu, cērt sudrabu — uzcērt zeltu. Māra Zālīte pēc "Pieciem pirkstiem" spoži turpina un atbur Kurzemi vaļā laikos, kad īstie vārdi bija jāpatur sevī. Vistu paradīze, pioniera dievagodavārds — tā tikai virskārta. Tur, dziļumos uz vientuļa perona kāda māte gaida savu meitu no Sibīrijas — lēni, viena un ilgi. Apburoši viegli pieskārieni pasaulei sapņa gaismā mijas ar atskārsmi par dubļos iemītiem likteņiem.”
Inga Ābele, rakstniece

“Māra Zālīte par savu desmitgadīgo varoni saka: "Laurai patīk izjust taisnības uzvaru." Arī man patīk! Ļoti iedarbīgs ir romāna paņēmiens skatīt vienu no smagākajiem mūsu vēstures posmiem bērna acīm. Diez vai Jonesko, Bekets vai Orvels spējuši labāk atklāt absurdo dramaturģiju, kurā toreiz dzīvojām.”
Virdžīnija Lejiņa, kinorežisore

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 Ganos. Bērza godināšana

LAURA, VAI NĀKSI MAN LĪDZI GANOS? — Mamma prasa.
 — Ganos? Fui. Nē. Kāpēc?
 — Kam vēl ir savas govis, tās sadzen kopā, un tad pa kārtai uz lankām iet ganīt.
 — Kāpēc sadzen kopā?
 — Lai veicinātu kolektīvisma garu! Nezinu tikai, vai govīs vai cilvēkos. Martas kārta, bet viņa netiek. Palūdza mani paganīt viņas vietā. Nāksi? Bet jāceļas būs agri jo agri. Nu?
 — Nē, negribu, bet kurš vēl ies ganos? — Marta ir Mammas draudzene, bet ir vēl citas draudzenes. Gan jau kāda ies līdzi, lai paklačotos.
— Neviens. Tikai mēs ar tevi. Tad nāksi vai nenāksi?
 — Iešu! — Laura sauc priecīgi. Ganos viņa būs tikai ar Mammu! Viņas būs divas vien!
 Stāsti par ganos iešanu Laurai ir apnikuši šitentik tālu. Visiem vecākiem cilvēkam gribas pastāstīt, kā reiz viņi gājuši ganos un ko tikai ganos nav darījuši. Kad bijuši bērni. Ko citu tādam muļķa bērnam kā Laura lai stāsta, viņi laikam domā. Stāstīs par bērnu. Par to bērnu, kas viņi kādreiz ir bijuši. Viņi nesaprot, ka tagad ir citi laiki. Viņi nezina, ka Lauru interesē pavisam kas cits, piemēram, lidojumi uz Mēnesi, dzīvība uz Marsa, Andromedas miglāja noslēpumi, Dekamerons, cilvēks amfībija un, jā, arī miliča Stjopas labie darbi. Viņš viens pats tiek galā ar visiem bandītiem un valsts nodevējiem. Laurai patīk izjust taisnības uzvaru.
 Visi tie ganu stāsti ir pilnīgi vienādi. Labi, ka Mīma nav ganos gājusi, jo izaugusi Mellužos pie jūras. Vismaz viņa nav uzbāzusies Laurai ar ganu stāstiem. Toties viņa par varas makti ir spiedusi Laurai lasīt “Pastariņa dienasgrāmatu”. Laura ir mēģinājusi teikt, ka svešas dienasgrāmatas lasīt nav labi, bet Mīma skaidroja, ka tas tikai grāmatas nosaukums. Turklāt cilvēks, kurš grāmatu sarakstījis, tas rakstnieks, dzīvojis pavisam netālu, Dzirciemā. Ja? Nu un? Vai tādēļ vien Laurai ir jālasa garlaicīga grāmata? Labāk tas rakstnieks būtu dzīvojis Āfrikas džungļos kā Mauglis vai uz vientuļas salas kā Robinsons Krūzo. Vislabāk, protams, uz Mēness. Tas Dzirciema rakstnieks nav dzīvojis pareizā vietā.
 Te nu tas ir — ganos. Viss ir uz mata tā, kā Laura sen iepriekš zinājusi. Gan rasā kājas bišķītiņ salst, gan putniņi smuki dzied. Pat akmens ir, uz kā pakāpties, ja Laurai sagribētos uzdziedāt ganu dziesmas. Tikai ganu būšanai nav nekādas nozīmes. Laura te ir vien tāpēc, lai būtu kopā ar Mammu. Ganos ne ar vienu Mamma nav jādala, pat ar Tēti ne. Ne ar ciemiņiem, ne ar kantora draudzenēm, ne ar burkāniem dārzā, ne ar grāmatām, no kurām Mamma nevar atrauties, pat vakariņas ēdot, ne ar vienu.
 Andai arī patīk, ka Laura ir līdzi. Cik tie bērni ātri gan aug! Laurai pārsvarā jādzīvojas pa Upītēm, bet — ko lai dara? Viņiem ar Džoni ir jāstrādā. Nauda ir jāpelna. Upītēs bērnam ir labi. Lielais dārzs. Vienīgi tas, ka visu laiku Laura ir kopā ar veciem cilvēkiem. Jaukiem, labiem, tomēr briesmīgi veciem. Re, kā piespiedusies pie sāniem. Pieķērusies kā dadzītis. Mans mīļais bērns.
 — Lauriņ, pārpīsim bizes, ja? Smagas gan tev tās bizes, kāds kilograms būs.
 — Kilometrs?
 — Es teicu — kilograms.

 — Nē, tu teici — kilometrs! — Abas smejas un stīvējas.
 Govis nemaz nav jāgana. Tās ganās pašas. Bērzu birzītē aug meža zemenes. Lielākās cibiņā, sīkākās guziņā!
 — Nē, lielākās guziņā! Mums nemaz cibiņas nav.
 Tas nekas. Mamma parādīs, kā fiksi var uztaisīt, ja ne cibiņu, tad tūtiņu pavisam noteikti. No bērza tāss. Viņa izvēlas koku. Bērzu ir daudz, bet paiet laiks, kamēr Mamma izvēlas īsto. Oho! Laura izbrīnā skatās, cik veikli un droši Mamma rīkojas ar duncīti. Viņa iegriež baltajā mizā divas rievas, vienu augstāk, otru sprīdi zemāk. Tad iegriež vienu rievu gareniski un sāk mizu nolobīt. Sākumā uzmanīgi, bet drīz miza atdalās viegli, un beigās to var pat noraut. Noplēst kā lielu, baltu plāksteri. Laura brīnās, kur Mamma to iemācījusies.
 Taigā, kur citur. Visu cieņu bērzam. Sibīrijā tas izglābis Mammai dzīvību. Tāpēc bērzs viņai šķiet pats labākais, skaistākais un pats devīgākais koks. Bērzs cilvēkam atdod sevi pilnīgi visu. Gods bērzam augstībā!
 Kā tā?
 Padomā pati. Pavasarī bērzs dod savu sulu, spēku un svaigumu. Tas ir tikpat, kā dot savas asinis. Nuja! Tad pumpuri, labākie vitamīni. Var ēst gan svaigus, gan kaltētus. Atceries? Jā, Laura atceras, kā Sibīrijā bija jālasa bērza pumpuri. Nāvīgi garlaicīgi tas bija, šausmīgi apnicīgi.
 Un tad meijas. Avotos vienmēr svinēti Vasarsvētki. Mazos bērziņus tētis nesis istabās un klētī. Kā smaržo meijas Vasarsvētkos! Citādi nekā Jāņos. Lapiņas meijām vēl mīkstas, maigas kā peļu austiņas. Viegli ievainojamas. Vasarsvētku meijas nevar vilkt pa zemi, zīdainās lapiņas cieš. Novīstot meiju smarža izgaro ilgas pēc laimes, bet tā skumīgi. Pirms meijas mestas laukā, tētis licis bērniem domās pateikties tām, ka priecējušas. Lai meijām neliktos, ka veltīgi cirstas. Lai nav tik skumīgas.
 — Mans Tētis? — Laura ir izbrīnīta.

 — Nē, mans tētis. Mans tētis, Lauriņ. Mans tētis… Tavs vecaistēvs. Jocīgi — vecaistēvs. Es savu tēti atceros tikai jaunu. Viņš nepaguva kļūt vecs.
 Laura sakustas, it kā mudinot — tālāk, nu tālāk. Ja Mamma riktīgi aizdomājas, tas var būt ilgi.
 — Vasarsvētki mums bija mīļākie svētki. Klusi, mierīgi, tikai paši vien. Dažreiz tuvākie radi. Ābeles vienos ziedos, baltos un sārtos, un tumši sarkanos. Ziemsvētku ābelei bija tumši, tumši sarkani ziedi. Tētis bija iesaucis par Karmenu. Nē, Lauriņ. Es tagad stāstu par savu tēti. Tu nemaz laikam neklausies. Visas pasaules dzīvība līksmo, viss apkārt zied — purenes, saulstarītes. Un dzied! Putni kā traki, un vardes pa dīķi — pilnīgi sajukušas, dullas, kas dullas. Bet nu nedrīkst svinēt ne Vasarsvētkus, ne Ziemsvētkus, stulbums! Daba svin. Cilvēks nedrīkst. Stulbuma kalngals!
 Laura negrib, ka Mamma dusmojas uz stulbumu. Tad viņu starpā ienāk vēl kāds trešais, sliktais un liekais. Šoreiz — stulbums. Laurai patīk klausīties Mammas balsī, kad tā ir priecīga un mīļa.
 — Ko vēl bērzs dod?
 — Bez bērzu meijām arī Jāņus nevar ne iedomāties. Kā var aizliegt Jāņus, saulgriežu svētkus! Ja vien varētu, sumpurņi aizliegtu arī saulei saulgriežos griezties. Jāņi un aizliegti!
 — Kāpēc?
 — Nu tāpēc, ka Jāņi uzkurinot nacionālisma jūtas. Nē, tieši aizliegums tās uzkurina! Pilnīgi uzvāra!
 Laura atceras, ka, šitentā uzvārījusies, Mamma reiz šķaidīja glāzes pret sienu. Strīdoties ar Tēti. Mamma negribēja vairs redzēt nevienu šņabja glāzi savās mājās. Kas tas ir — nacionālisma jūtas? Laura gribētu zināt, bet ne tagad ganos, kur nākusi, lai būtu kopā ar Mammu.
 — Krievi paši Sibīrijā svinēja Jāņus. Visa baraka svinēja. Visas tautas pasaulē svin. Tie ir kosmiski svētki, tas ir notikums debesīs.
 — Stāsti par bērzu, Mammu, stāsti par bērzu!

 Mammu kāds visu laiku velk nost no ceļa. Velk prom no Lauras. Stulbums velk, un aizliegums velk, un tās kāviņtursauc jūtas.
 Jā, nu pirtsslotas, protams. Avotos bijusi izcila pirts… Ja Laura zinātu, kā Mammai netīkas kopējā kolhoza, nujā, tagad sovhoza pirtī. Tik daudz svešu un pliku miesu. Mamma domā, ka vienreiz tur dabūs kašķi.
 Pirtsslotām jābūt grieztām līdz Jāņiem. Tad bērzu lapas vēl maidziņas, maidziņas, bet jau stingri turas pie kāta.
 — Jā! Laura! Gandrīz aizmirsu dakteri bērziņu. Žagariņi, žagariņi, visiem bērniem noder viņi! — Mamma vicina žagarus Laurai gar kājām, uzšauj pa dibenu. Nesāp nemaz, bet Laura izliekas, ka sāp — au, au, ai, ai!
 — Padauzamies? Es tevi noķeršu! Bēdz, Laura!
 Anda grib, lai Laura ir priecīga. Nožēlo, ka par daudz ļāvusies rūgtumam, piktumam. Ja padomā, kas gan šim bērnam daļas gar vecu Avotu pirti, kuras vairs nav? Kāpēc šim bērnam jāklausās pieaugušo vaimanas par Vasarsvētkiem, kuri reiz bijuši, un par Jāņiem, kuru vairs nebūs. Kāpēc mēs, pieaugušie, savus sirds akmeņus gribam bērniem kārt kaklā?
 — Paspēlēsim paslēpes?
 — Nē. Ko vēl bērzs dod? Kā bērzs tev izglāba dzīvību, koncertējies!
 — Labi, es koncertējos! — Mamma paklausa. — Taisām koncertu?
 — Es teicu — koncentrējies.
 — Tu teici — koncertējies! Nu labi. No bērza tāsīm var uztaisīt vīzes. No tik plānām, protams, nevar. Vīzēm miza jāplēš līdz kaulam. Vienu ziemu Sibīrijā man bija nozagti velteņi. Vāļenki, jā. Nebija, ko vilkt kājās, bet darbā uz mežu jāiet. Ja neiesi, nedabūsi maizi. Kaut kādas čabatas vēl bija, vilku tās pašas un gāju uz mežu. Jāiet pagalmam pāri, bet tur tikko savesti bērzi, grēdām. Tik skaisti koki, balti un tīri. Divi puiši tur norīkoti no tāsīm vīt vīzes. Tie mani apturēja. Stop! Izrāja mani. Riktīgi izsunīja. Ka traka, ka dzīva no meža nepārnākšot. Un iedeva vīzes. Labas, dziļas, stipras vīzes. Viens no puišiem mani nosēdināja uz grēdas. Pats iegāja šķūnī un iznesa vēl vienus autus. Apāva manas kājas, kārtīgi sašņorēja. Autus viņš tikko bija notinis no savām kājām.
 — Kā tu zini?
 — Tie bija silti. Laura, tas bija tavs Tētis.
 — Tētis tev izglābis dzīvību, nevis bērzs! — Laurai liekas, ka Mamma Tēti nav pietiekami novērtējusi.
 — Labi. Tētis un bērzs.
 — Un vēl? — Laurai bail, ka Mamma neatrod atkal kādu stulbumu, uz kuru sākt dusmoties. Labāk, lai runā. — Ko labu vēl dara bērzs?
 — Vēl kalpo par iekuru. Par bērza tāsi labāka iekura nav. Uguni Sibīrijas ziemā sargā kā acuraugu. Vakaros aprauš lielās, sarkanās ogles ar pelniem. Pa rokai vienmēr ir bērza tāss, lai var atkal iekurt. Vienīgi smalkā bērza tāsīte ogles spēj atdzīvināt. Katru nakti ugunij ir savs sargs. Tam nu sirds dreb, ka tikai neizdziest. Sērkociņu jau nav, toreiz vēl nebija. Par tiem varēja vien sapņot. Ja tomēr gadās pats ļaunākais un ogles izdziest, vai, vai, vai, tad vainīgajam jāskrien skatīties, kur kāds skurstenis kūp. Tikko gaismiņa, tūliņ uz turieni jābrien pēc uguns.
 Mammai tas vienreiz gadījies, bet stāstīt sīkāk viņa negrib.
 — Iekožam brokastiņu?
 Viņas ēd rupjmaizi, šoreiz tas nav ķieģelītis, bet klona maize, ko dažreiz veikalā laimējas nopirkt. Par baltmaizi tagad pat nav ko sapņot. Riecienam virsū svaiga gurķa ripiņas. Sviesta nav, un nevajag. Tāpat garšo lieliski. Vajag vēl uzkaisīt drusku sāli. Mammai ir līdzi. Vai Laura arī grib drusku? Laura grib, bet tikai drusku.
 — Drusku, drusku. Vai zini, kā lietuviski ir sāls? — Viena draudzene 
Mammai ir lietuviete. Viņu sauc Vanda. Anda — Vanda, Vanda — Anda. Mamma mācās lietuviešu valodu. Mamma negrib iesūnot. Mamma gribētu studēt.
 Laura nezina, kā lietuviski ir sāls.
 — Druska. Sāls lietuviski ir druska. Komjaunatne ir Padomju zemes sāls! Kantorī mums bija tāds lozungs pie sienas. Mēs ar Vandu to drusku, drusku pārtaisījām. Komjaunatne ir Padomju zemes druska! — Mamma čukst Laurai ausī. — Tikai nevienam nesaki, labi?
 Mammas acīs ir pārgalvība. Abas smejas. Tā aizrautīgi, no sirds.
 — Jēziņ, Laura, kur mums tās govis? Ak šausmas!

Līdzīgās grāmatas:
Arvis Kolmanis
Alvils Bergs
Miks Koljers
 
Andris Akmentiņš
Kristīne Ulberga
Ērvins Velšs
 
Andris Kolbergs
Guntis Berelis
Māra Zālīte
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties