Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Pārbaudes laiks

Grāmata pievienota: 04.12.13
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Gundars Ignats
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
7.19 Eur
Izdošanas gads:
2013

Jaunā prozaiķa Gundara Ignata pirmais romāns “Pārbaudes laiks” tematikas ziņā ir pirmreizējs latviešu literatūrā – tas veltīts mūsdienu Latvijas ierēdniecībai, kuru viņš labi pārzina, gandrīz desmit gadus nostrādājis dažādās ministrijās un citās valdības institūcijās. Galvenais varonis Ingars, ietūcīts baltā kreklā, tumšā uzvalkā un kaklasaitē, ne tikai veiksmīgi iztur pārbaudes laiku, kļūstot par pilntiesīgu ministrijas uzraudzības un kontroles ekspertu, bet arī saglabā stāju, nonākot saskarē ar apšaubāmām metodēm iepirkuma konkursa rīkošanā. Īpašā romāna vērtība ir tā ironiskā nopietnība, ar kādu autors atsedz ministrijā valdošās skaļo un tukšo saukļu atmosfēras neatbilstību ierēdņu ikdienišķajai esamībai. Romānā aptvertais darbības nogrieznis – viens gads – ir pārbaudes laiks arī draudzības saitēm un mīlestības jūtām. Autors liek lasītājam domāt, ka viņa romānista gaitas būs tikpat veiksmīgas kā stāstnieka iesāktais ceļš.

Rakstnieka pirmā grāmata, stāstu krājums
“Bez jakas”, iznāca 2009. gadā. Romāns “Pārbaudes laiks” ir Gundara Ignata otrā grāmata.

Grāmata tapusi izdevniecības “Dienas Grāmatas” literatūras projekta “Prāta piedzīvojums” ietvaros, ko atbalsta  AS Latvijas Gāze

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Novembris

Līdz sanāksmei vēl stunda, Ingars stiepa komentāru dokumentu kaudzi uz zāli bēniņu stāvā. Eiroremonta glancēto apdari balstīja raupji tēsti baļķi. Kičīgi senatnīgo noskaņu maitāja kantora žalūzijas pie šaurajiem logiem, anonīmi bezpersoniski sanāksmju galdi un melnie biroja krēsli. Sastāvējies un nedzīvs bezgaiss valdīja zālē. Stūrī pieslietā metāla tāfele, cipari, bultiņas un abreviatūras uz tās liecināja par notikušajām darba grupām vai prāta vētrām. Ingars atvēra logus, ko sanāksmju laikā nācās turēt aizvērtus — te kādam vējš pūta uz muguras, te pārmēru karsēja retais, pāri Vecrīgas jumtiem ceļu atradušais saules stars.
 Rīkot saskaņošanas sanāksmi piektdienas pēcpusdienā bija stratēģisks gājiens. Kā teica departamenta direktore, dalībnieki vēlēsies pēc iespējas ātrāk doties brīvsolī un pirmsbrīvdienu noskaņojums līdzēs nepatīkamu jautājumu saskaņošanā, un galu galā — ja arī visus konfliktus atrisināt neizdosies, pa sestdienu, svētdienu dusmas norims un ar nākamo nedēļu sāksies jauna, skaista dzīve.
 Žanetes virzīto koncepciju par pārbaužu uzraudzības metodiskās vadības kontroles sistēmu pārņēma Roberta nodaļa.
 — Jūs būsiet tehniskais atbalsts, — direktore uzsvēra, lūkodamās Roberta saskābušajā sejā, — Žanetes nodaļai esot nenormālākā pārslodze.
 Roberts pieņēma lēmumu neapmierinātā klusuciešanā. 
 — Saturs paliek uz Žaneti, — direktore uzsvēra, un Roberts tehniskās atbalstīšanas uzdevumu bezkaislīgi nodeva Ingaram.
 — Kaza, — pēc darījuma Linda novērtēja Žaneti un viņas bezkaunību.
 Ingars nu tehniski atbalstīja. Stūma un kārtoja, zāles vidū atbrīvoja laukumu, pēc direktores vēlmes salika galdus U veidā — piecpadsmit cilvēkiem — un, novērtējis paveikto, piesēdās uz palodzes un skribināja no baltās tāfeles sakaltušos skaitļus, tie nepadevās, Ingars uzsmidzināja tīrāmo šķīdumu, mēģināja atkal. Klusumu paretam pārtrauca liegā vēja garlaikoto žalūziju sišanās pret palodzi.
 Trepēs ieskanējās soļi, Ingars ieskatījās pulkstenī, līdz sanāksmei vēl krietna pusstunda. Durvīs parādījās Lindiņas galva.
 — Tevi direne meklē, — viņa satraukti trīcēja, — viņa visur tevi meklējusi, galīgi psiho, viss departaments kājās sacelts.
 Ingars steidzīgā solī kāpa lejup un pieklauvēja pie direktores durvīm cerībā, ka sanāksme ir atcelta. Viņš vīlās.
 — Klau, — direktore nopietnā balsī ierunājās, nekas neliecināja par galīgu psihošanu, — jāsalīmē norādes. — Viņas tieksmei uz perfekciju nebija robežu.
 Ingars taisīja norādes — zīmēja bultas, rakstīja sanāksmes nosaukumu, laiku, norises vietu, izstaigāja kāpņu telpu, kā aģitators izlīmēja uzsaukumus katrā laukumiņā, pie koridora ieejas un pat uz atvērtajām zāles durvīm. Pāri palikušās lapeles — divas ar bultām uz labo pusi un vienu ar norādi pa kreisi — Ingars sameta mapē. Turpat bija visi institūciju atzinumu oriģināli, viņa sagatavotais apkopojums un pieraksti.
 Uz birokrātiskajām svinībām pirmās ieradās divas kundzes, vispirms no trepju puses atplūda smieklu vilnis, trausls kā kristāla lustras šķinda, pēc brīža bija dzirdamas balsis — bez iespējas saklausīt sacīto, vienīgi intonāciju un tembru, kas tuvāk zālei kļuva griezīgāks, un iesmiešanās, kas sarunu papildināja. Ieraudzījušas Ingaru, nācējas apklusa, novilka pieticīgos putekļu krāsas lietusmēteļus, viena no kundzēm kaut ko nočukstēja un sāka rakņāties pa somiņu, otra ieņēma vietu tālākajā stūrī. Viņām sekoja dalībnieku straume, vieni smaidoši sasveicinājās, citi, novilkuši virsdrēbes, klusēdami ieņēma vietas pie galda — sagatavotās izziņu kopijas no lielā papīru kalna neņēma neviens.
 Iezvanījās Ingara mobilais telefons, strauji pielēcis kājās, viņš aizgriezās.
 — Jā, — Ingars čukstus atbildēja, un viņam pretī aizrautīgā Gata balss lidojošā bezbēdībā trallināja, ko dari, kā iet, kādi plāni.
 — Sūti SMS, nevaru runāt, — Ingars, piesedzis muti ar plaukstu, klusītiņām noteica un pārtrauca sarunu, nepārliecinājies, vai Gatis viņa teikto ir sadzirdējis.
 Zāles apaļais laikrādis rādīja divus, visas vietas ap galdu bija aizņemtas, klātesošie garlaikoti lūkojās pulksteņos, mobilo telefonu ekrānos, kāds šķirstīja papīrus, bet lielākā daļa skatienu vērās kaut kur tālienē sapņainās pārdomās par brīvdienām.
 “Ko shovakar dari?” Ingars saņēma īsziņu un, ātri uzsitis atbildi “Neko, ir plans?”, nolika telefonu uz galda un piesedza ar papīra lapām.
 — Labdien, labdien visiem, — departamenta direktores skaļā balss piepildīja piektdienas pēcpusdienu, — es atvainojos par kavēšanos, es tiešām ļoti atvainojos, nupat pie ministra mums beidzās tikšanās, es tiešām atvainojos. — Viņa sāka sanāksmi, vēl iedama uz savu vietu: — Paldies visiem par izturību, necerēju tik kuplā pulkā jūs šodien sagaidīt.
 Un tikai tad Ingars pamanīja valšķīgu smaidu aiz direktores nākošās Žanetes sejā, skaists un durstīgs kā kastaņa apvalks tas tuvojās un, pamanot, ka viņai pie galda nav vietas, pievērsās Ingaram. Ingars piecēlās, pabīdīja savu krēslu, un Žanete iespraucās, bet Ingars nosēdās aiz priekšniecēm.
 Asi kā akmens cērte skaldīja direktores balss, klātesošo sejas saspringa, viņa aicināja strādāt konstruktīvi un raiti, ņemt vērā un respektēt ierobežoto laika resursu. Novibrēja Ingara telefons.
 “Vajadzetu panjemt? Tu viens?”
 “Ja, Ilvija pie senciem aizbrauca. OK. Pec darba sazvanamies.”
 Klātesošie piekrītoši māja, un direktore panāca vienprātību pirmajā jautājumā. Viņa brauca tālāk: uzsvēra koncepcijas izstrādes nepieciešamību, atgriezās atpakaļ vēsturē pie pašiem uzraudzības kontroles vadības sistēmas pirmsākumiem, sekoja ekskurss cauri sistēmas pilnveidojumiem pēdējo četru gadu laikā, — viņa pacēla rokas pret publiku gluži kā Jēzus, kas aicina bērniņus pie sevis, — milzums, milzums ir paveikts, un tas, kas ir šeit, viņa pacēla gaisā sastrīpotu koncepcijas eksemplāru, tas, kas ir šeit, — viņa rūpīgi uzsvēra katru vārdu, — tas nav tāpat vien, tas ir smags darbs, tas ir mūsu kolēģu un arī jūsu kopīgais darbs, tāpēc būsim profesionāli. Ingara telefons atkal ievibrējās, viņš, atbildi gaidīdams, turēja to rokās.
 — Es domāju, ka daudz kas no tā, — direktore norādīja uz izziņu grēdu, — ir tikai pārpratums, kaut kāda tehnika, izejam un klarificējam.
 Ingars atbloķēja telefonu:
 “Varam pie tevis? Es panjemshu. Balto vai bruuno?”
 “Bruuno.”
 — Ja nav eksemplāru, ja, ņemam, tas priekš jums ir sadrukāts, — direktore ieminējās, bet klātesošie par piedāvājumu nelikās ne zinis.
 — Izdali, lūdzu, — direktore paskubināja Ingaru.
 Viņš apstaigāja dalībniekus ar sakniedēto materiālu kaudzi rokās, taču viņš publiku interesēja mazāk nekā tamboradatu pārdevēja vasarnieku vilcienā. Katrs pats bija izdrukājis sev materiālu, kurā apkopoti simt sešdesmit iebildumi. Par trīsdesmit lappušu koncepciju ko teikt bija visiem. Atšķīrās intonācijas, apjoms un argumentācija; vieni atzinumi piebārstīti uzbrūkošā intonācijā izteiktiem apgalvojumiem, kas paģērēja bezierunu pakļaušanos — “kategoriski”, “atkārtoti”, “kārtējo reizi”, mazie apstākļa vārdi, kas neko nedeva saturam, bet vīdēja kā neslēpts nicinājuma īlens no maisa; kāds pieprasīja neveiklo birokrātisko slengu aizstāt ar citu kalambūru, ko pats uzskatīja par korektu; vecākā referente Šņežko vēlējās parādīt savas datorprasmes, ar pasvītrotu kursivēto treknrakstu iezīmējot atzinuma atslēgas vārdus; vēl citā ministrijā dzīvoja episkās prozas piekritēji — piecpadsmit lapas ar atsaucēm uz normatīvajiem aktiem, regulām, konvencijām un starptautiskajiem līgumiem, līdzās latviskajam tekstam iekopēts angliskais oriģināls, sadalīts trīs nodaļās, varbūt koncepcijas projekts slēpa draudus demokrātiskas valsts pamatiem, varbūt tajā tiešs apdraudējums valstij un drošībai, un iekodēti fundamentāli cilvēktiesību ierobežojumi, varbūt, bet Ingars par tiem nenojauta.
 Iebildumu pēc iebilduma viņš bija skaidrojis, kopā ar Žaneti rakstījuši viedokļus un pamatojumus, sarežģītākajās lietās konsultējies ar juristiem un vadību, daļu iebildumu varēja ņemt vērā, un tomēr — trīsdesmit deviņus iebildumus viņi uzskatīja par aplamiem, un izziņas tabulā iepretim šiem komentāriem tapa iekopēts “Nav ņemts vērā”, kā paredzēja kārtības rullis un procedūra. Izziņas apjoms radīja draudīgu atmosfēru, un direktores nerimstošā ievadtirāde tuvināja kaut kam biedējošam.
 — Tā, — pēc četrdesmit piecu minūšu ievada viņa ķērās pie lietas, — kā jau es teicu, laiks mums ir ļoti ierobežots un tehniku skatīt nav vērts, punkti un komati, ar to mēs tiksim galā, koncentrējamies uz fundamentu.
 Ar fundamentu viņa domāja deviņpadsmit vērā neņemtos komentārus no nesaskaņotajiem trīsdesmit deviņiem, bet sanāksmes dalībnieki noklusēto informāciju nesaprata.
 — Labi, tad pārejam pie konkrētām lietām. — Viņa pāršķīra sakniedētās lapas.
 — Par uzraudzības kontroles mehānisma pilnveides termiņiem. — Direktore atšķīra kaut kur vidū savu īpašo izziņas eksemplāru, kurā ar trim zvaigznītēm atzīmēti paši būtiskākie iebildumi, ar divām — mazāk būtiskie, kuros vienošanās būtu vēlama. — Mēs paliekam pie pusgada nobīdes, labi? — Viņa izšāva. — Vai tā varam vienoties?
 Klātesošie klusēja.
 — Labi, tas pats attiecas uz deviņdesmit septīto, simt trīsdesmit piekto un visiem pārējiem. — Putekļu krāsas kundzītes neapmierināti sarosījās, it kā grasījās ko iebilst, tomēr direktores vārdu plūdi viņas atsēdināja. — Labi, un tad mums vēl atliek jautājums par informācijas un rezultātu monitoringu, tas joprojām ir aktuāls?
 — Mēs uzturam iebildumu, — garākā no vienādo meiteņu četrotnes ierunājās. Visas kā viena tievas un smalkas kā redīsu dīgsti, tumši krāsotiem matiem, nezinātājs noturētu viņas par māsām. Kā allaž kopā, visu sanāksmi sēdējušas vienādu bezgrimašu izteiksmi sejā, viņas klusēdamas un nekustēdamās noklausījās departamenta direktores nebeidzamo monologu un ierunājās vien pie jautājuma par informācijas un rezultātu monitoringu. Sejās jautās nedzīva vienaldzība pret notiekošo, vienādi apātisks nekustīgums. Akmenscietas, nepiepildītas sejas, cik viņām varēja būt, divdesmit pieci, trīsdesmit? Ir taču lietas, kas viņām patīk, ko viņas dara brīvajā laikā, iet uz klubiem, sūc kokteiļus ar salmiņu vai dzer no glāzes un dejo līdz rītausmai, nodarbojas ar sportu, mūziku vai seksu, un tomēr, raugoties mironīgajās sejās, grūti iedomāties, ka viņas ir dzīvi un kaislīgi cilvēki, kuri smejas, raud un orgasma laikā kliedz.
 — Tad ir jautājums, kurp mēs ejam. — Direktori sadusmoja neieinteresētības pilnais noliegums. — Kas ir jūsu piedāvājums?
 Nu klusēja visas četras, gluži kā ūdeni mutē ieņēmušas. Direktore ieslīga kaislīgā moralizēšanā, redzēdama, ka pretinieks ir sakauts, bet nepadodas, viņa izplūda garos pārmetumos, runāja bez pārtraukuma, kā hokejisti pāri galda ledum slīdēja vārdi, līgani un tomēr agresīvi, pie mazākās kustības gatavi pretinieku ietriekt apmalē. Runas plūdos nebija ne mazākās plaisas, ieelpas tukšuma, kur iespraukties ar piezīmi, bet meiteņu četrotne arī negrasījās to darīt. Redzot uzvarošo virzību, direktorei pieslēdzās Žanete, pirms nevienlīdzīgās kaujas viņa demonstratīvi noņēma biezo rāmju brilles un tuvojās oponentiem uzmanīgi un ar precīziem argumentu bliezieniem sita no melno meiteņu četrotnes sakāves atzīšanu.

Līdzīgās grāmatas:
Māra Zālīte
Leons Briedis
Osvalds Zebris
 
Daniels Kēlmans
Guna Roze
Svens Kuzmins
 
Mo Jeņs
Sandra Vensko
Inga Žolude
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties