Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1.     Klusumā

Lija, un jau savu pusstundu Toms bija ieslīdzis klusā lūgšanā. Vientulīgajā, vien mēness un dažu sveču apgaismotajā baznīciņā attālā stūrī tecēja jumts — vasara šogad nāca kā nīgra un piekususi zemniece pār stāvu kalnu, visu laiku kur piesēda un atpūtās. Maijs bija apslīcinājis tuvīnās kartupeļu vagas, dāsnajā ūdenī nogremdēdams un izpūdēdams katru augtgribošo asnu no zemē nule ieliktajiem bumbuļiem, rudzi slāpa zem milzīgām dīķa izmēra peļķēm, un ticīgu sieviņu iestādītie kāposti pelēja rūpīgi aprušinātajās vagās. Būs bada gads.
 Izdrupušajās vitrāžās svilpoja vējš, savilkdams mitrumu Toma džempera padusēs un pie katras papluinītās svētbildītes, ko šeit bija atstājuši daži ticīgie, kuri ciemā vēl palikuši. Dienās caur izpostītajām, stiklā kādreiz atveidotajām svēto dzīves ainām kā tādi maniakāli izvarotāji lauzās vēl mazliet krāsaini saules stari, īsu mirkli apgaismodami svēto Bartolomeju, Sebastjanu, visas iespējamās Terēzes un, protams, Tomu — vai nebūtu dīvaini, ja gaisma baznīcā nepievērstu nekādu uzmanību vīram, kuram bija jāpārbauda Kristus brūces, lai noticētu?
 Toms pieliecās mazliet tuvāk improvizētajam altārim — skolas galdam, kurā, sekojot padomju laika standartizmēram, paredzēta vieta arī mugursomai, — un pārbīdīja marinēto gurķu burkā iebāzto trauslo kapu svecīti. Liesma drebinājās un draudēja izdzist mitrumā un vējā — kā cilvēka dzīvība, viņš tajā mirklī lēti nodomāja. Kā mana. Taču, ja pieliecas par tuvu, tā dedzina seju.
 Ap vienkāršajām, nez kādās katoļu vai pareizticīgo baznīcās sapirktajām svētbildītēm Pārkinsona un grēka mocītas vecas tantes sarindojušas stikla burciņas ar šur tur augstākos pakalnos savāktajām ātri vīstošajām pieneņu un māllēpju galvām un vizbulītēm, kas laikam gan novītušas, vēl pirms tikušas līdz ūdenim. Lietusgāzēs izmirkušās, kontūru un krāsu zaudējušās miniatūrās altārgleznas un puķes, kas izplaukušas uz viegli prognozējama bada rēķina. Altāra atdarinājums, kuru rotā vien izkaltis pērnā latvāņa zieds, kurpretī vajadzētu būt deviņāmi ailiņām.
 Bet nav un nevar būt.
 Šī baznīca ir izbijusi. Pamesta. Draudze bija aizgājusi un atstājusi to karalaika laupīšanai — varbūt jau īsi pirms Otrā pasaules kara, vēl nemaz nesagaidījusi ticīgo vajāšanu un garīdznieku slepkavības. Draudze bija izplēnējusi kā Džordāno Bruno vai krietnā Klāsa pelni badīgos vējos. Taču Dievs šo baznīcu nebija pametis — kā tajā iemājojis, viņš turpināja savu klātesamību vēl aizvien, pat tagad, visdrūmākajās un bezcerīgākajās dienās, itin kā atrazdamies tieši tur, kur Dievam atrasties pienāktos. Dievs bija saožams — zaļganglumā puķūdenī, laika zoba saēstajos stūros, cilvēku izpostītajās vitrāžās un aizvien dziestošā vaska un ātri izplēnošā vīraka dūmos. Viņš aizvien šeit bija.
 Ārā pļekāja auksts lietus ar sniegu, slapjdraņķis, kaut pirms dažām nedēļām Toms jau bija manījis pirmos stārķus. Vecās, pussatrunējušās durvis nevarēja aizvērt līdz galam, augstajos spicarku logos svilpoja nejauks caurvējš, un Toma pievakarē aizdegtās kapu sveces nedega — līpinājās vien. Lūgšanu tas ne mazākā mērā nebija traucējis, un nu, kad pieci noslēpumi beigušies un pēdējās “Esi sveicināta” kronī noskaitītas, viņš uzticīgi pacēla savas bālzaļās, milzīgās acis uz augšu — pret nopelējušo sienu, kur reiz bija atradusies dievnama altārglezna, vēl kavēdamies kontemplatīvajā laikā, kuru pats sev tika radījis, lai apstātos un ieklausītos.
 Dievnams jau sen kā bija izlaupīts, kroņlukturi, altārgleznas, izšuvumi un Vakarēdiena trauki iznēsāti un pārdoti — kas zina, varbūt kāda virsnieka sieva, ar altārsegu greznojusies, bija aizgrūdusies uz ģenerāļiem domātu varai uzticīga teātra pirmizrādi. Nu, devusies no sava garderobes skapja līdz automašīnai, tad tālāk uz zāli, uz bufeti, atkal uz zāli, atkal uz auto... Gredzenveida ceļā, kā rožukroni skaitot. Ilgu laiku svētajā namā bijusi noliktava, no tā arī netīkamā puvuma smaka — pēc brāgas, pēc mitruma, pēc žurku mēsliem —, un tomēr Tomam šī šķita vissvētākā vieta, kurā jautāt Visaugstākajam par savu lielo izvēli. Galu galā, arī Asīzietis taču atrada Dievu šīs baltpelēkās pasaulītes vissmirdīgākajās, netīrākajās un briesmīgākajās vietās.
 Taču Visaugstais bija kā mēms, kā apdrupusi lauku baznīciņas siena, viņš jau četrdesmito vakaru pēc kārtas klusēja un neatbildēja Tomam uz, iespējams, svarīgāko jautājumu viņa dzīvē — kurp viņam turpmāk mērot savu ceļu?
 Toms piecēlās un notrauca netīrumus no bikšu ceļgaliem. Laiks doties mājās, katru vakaru ģimene vakariņo kopā, un šo rituālu nedrīkst izlaist, jo mājas ir viņa drošā pils, pamats, no kura atsperties.
 Ar Ievu viņi iepazinās jau pedagoģijas studiju laikos, tolaik vēl itin bezbēdīgajā studentu dzīvē. Nebija ne mazāko šaubu, un, kā no grāmatas, drīz pēc diplomu saņemšanas abi sareģistrējās un pārcēlās uz šejieni, kur abiem bija iespēja strādāt. Drīz pēc tam viņu ģimeni papildināja burvīgā Iveta, šis tik patstāvīgais bērns, kuram zīdaiņa vecumā nekad nebija problēmu ar miegu, kurš allaž alka palikt mājās viens pats, un pat tagad katru rītu viņa iet uz autobusu, kas ved uz tuvīnās pilsētas vidusskolu. Nav kavētu stundu, ir labas atzīmes un nekādu problēmu. Mierīga un klusa, pilnīgs pretstats Lāsmai, kurai, īpaši tagad, tīņa gadu sliekšņa priekšā, allaž ir kas sakāms vai atcērtams. Kā jau jaunākā, viņa ir mazliet vairāk lolota un pieskatīta, taču par izlutinātu meitu nevarētu saukt.
 Visas viņa sievietes ir brīnišķīgas. Bez Ievas, Lāsmas un Ivetas arī Toma un māsas kopīgo mītni par mājām nepadarītu nedz pārdomātais iekārtojums, nedz siltums, un tomēr aizvien biežāk Tomam šķita, ka pats savā ērtajā, siltajā miteklī ir iemaldījies svešinieks. Aizvien biežāk viņš ikdienā bikšu kabatā turēja tirkīza rožukroni, kuru reiz bija iegādājies, apmeklējot Aglonu; viņš pie tā turējās, baudot Cēzara salātus vai makaronus ar Boloņas mērci, ko Ieva bija sarūpējusi azaidam, viņš pie tā turējās, kad reizumis veda savas atvases uz skolu; turējās, vienkārši ejot pa ielu vai kopā ar māsu pārskatot aktis, kurās rūpīgi uzskaitīja visus lauksaimniecības ieņēmumus un izdevumus; turējās, plānojot jauno sēju; turējās, stāvēdams pie bišu stropiem lauku mājā un klausīdamies to klusajā, meditatīvajā dūkšanā. Turējās, stādamies klases priekšā un uzlūkodams jaunos, garlaikotos un neieinteresētos acu pārus, turējās, lai viņiem parādītu, cik saistošas var būt dīgļlapas, citoplazma un hloroplasts.
 Šī turēšanās Tomu bija novedusi tikai pie viena un neapgāžama secinājuma — ja Dievs viņu tur, viņam ir jātur Dievs. Ja viņš nemitīgi turas pie Dieva, ja Dievs viņu nes — varbūt Viņš arī kaut ko vēlas? Ik vakaru, pārlaižot acis glītajām, bet visai pieticīgajām mēbelēm, harmoniskajam brīdim, kurā sieva ar Lāsmu vakarā pirms gulētiešanas saspēlē dambreti, ar neatlaidīgu mīlestību iekoptajam dārzam, Toms sev allaž uzdeva vienu un to pašu jautājumu — varbūt Dievs grib vairāk? Varbūt Dievs grib, lai viņš izvēlas visu? Mazā Terēze izvēlējās visu, viņa neapmierinājās ar to mazumiņu, ko varēja sniegt svētdienu lūgšanas baznīcās. Viņa gribēja būt pa īstam, viņa bija te un uzreiz, un tagad, un viņa ņēma visu, ko viņai deva, — jo tāda bija Mazā Ziediņa izvēle.