Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

PASAULES VĒSTURE

Grāmata pievienota: 09.06.20
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Pauls Bankovskis
Lapaspušu skaits:
600
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
11.17 Eur
Izdošanas gads:
2020

Romāns Pasaules vēsture ir ekskursija ļoti tālā nākotnē. Visas pasaules valodas atkal ir sajaukušās vienā, Zemes sula ir izsīkusi, cilvēkus un kustoņus apdraud melno asiņu sērga, pie debesīm spīd trīs mēneši, bet katra nācija savu dzīves telpu ir iekārtojusi atbilstoši saviem ideāliem un priekšstatiem par pareizību. Satiksmi starp dažādām pasaulēm nodrošina gliemjiem līdzīgi vienslieži, bet mūsdienas šiem ļaudīm šķiet tāla un grūti izprotama pagātne.

Tāda ir pasaule, kuru pētīt jādodas Martai un tēvam, bet Jēkaupiņam ar māti jāpaliek mājās apkopt lopus un pieskatīt saimniecību. Nez, kā viss vēl būtu beidzies, ja par arvien biežāku viesi mājās nekļūtu cienīgtēvs Bišķis. Kā beigsies Martas un tēva ceļojums? Un kāds liktenis gaida Jēkaupiņu?

“Šajā romānā aprakstītajā nākotnē valoda ir daļēji aizmirsta, ļaudis neprot lāgā pareizi runāt un meklē citu valodu vārdus, lai izteiktu savu domu, viņi te karo, te seko māņticībai un pesteļiem, te noliedz to, te tic, te netic Dievam, zina no galvas Bībeles pantus, bet atceras tos nepareizi un domā, ka zeme ir plakana. Pauls Bankovskis savā romānā ir uzbūris nākotni, kura ir ļoti līdzīga pagātnei, teiksim 19. gadsimtam. Varoņi runā bērnišķīgā un naivā latviešu valodā, tādā, kā Vecajam Stenderam, un visas sev nepazīstamās parādības mēģina aprakstīt, tās detalizēti izskaidrojot. Nākotnes pasaule ar viensētām, dabai pietuvinātu dzīvi un tradicionālām vērtībām. Tā ir tradicionāla nākotne. Lasot Pasaules vēsturi un redzot šodienas pasaulē notiekošo, man šķita, ka nākotne kā atgriešanās pagātnē nemaz tik neticama nav.”
Gustavs Strenga, vēsturnieks

Pauls Bankovskis (1973—2020— rakstnieks un publicists, vairāku romānu, stāstu krājumu un filmu scenāriju autors. Par scenāriju filmai Gustavs Klucis. Nepareizais latvietis saņēmis godalgu Lielais Kristaps, bet par bērnu grāmatu Mazgalvīši spēlē mājāsJāņa Baltvilka balvu. Divas reizes ticis godalgots arī žurnāla Karogs romānu konkursā un vairākkārt izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai.

Grāmatas noformējumā izmantoti Paula Bankovska zīmējumi

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

I

Ziemas sākums. Jēkaupiņš

Tas sākās cūku bēru dienā, lai gan lielie droši vien vēl kaut ko samanīja vai nojauda labu laiku iekams. Zināms jau, ka ar mazajiem par lielām lietām runāt nav jēgas. Bet viss iepriekšējais vakars vēl bija siltuma un ziemas miera pilns. Mazo pasauli bija pārklājusi šai gada laikā tik melnā tumsa, un uz logu rūtīm kupli sazēlušajās leduspuķēs atspīdēja skala guns un uz galda īpaši tai novakarē aizdegtās sveces bālā un tramīgā liesma. Ārā bija dzirdama nikna tukšumvēja gaudošana, un ik pa brīdim šķita, ka tas ar tādu kā neredzamu un sarmas aplipušu plecu tūliņ, tūliņ izspiedīs kādu no mazajiem stikliem. Citkārt jau nebūtu tā tērējušies, taču turpat līdzās svecei uz galda stāvēja atšķirta lielā Bībele, un, Bībeles lappusei degunu pavisam klāt piebāzis, uz krēsla tupēja mazais Jēkaupiņš. Burti un vārdi, kuros bija izteikti senu aizlaiku stāsti, lēkāja un viļņojās viņa acu priekšā, bet to nozīme itin nekā negribēja doties rokā, un acu skats tā vien pats no sevis atkal un atkal atgriezās pie savādi dzīvajām un kustīgajām leduspuķu bildēm. Tur Jēkaupiņš saskatīja mežus un kalnus, ezerus un jūras, greznas pilis un līdz pašiem debesu apvāršņiem izpletušās pilsētas — visu to, par ko reiz no lielajiem bija gadījies dzirdēt, bet nebūs lemts nekad savām acīm ieraudzīt. Sveces gaisma, lūk, atspīd kā maza saulīte. Uguns krāsnī vēl kvēlo. Dumjais kaķis Ķencis zogas pavarda mutei tuvāk un tuvāk un tik maļ savas murru dzirnas. Kad noplaks liesmas un versme, varēs likties uz masu.
  Krīt skala ogle, Marta to veikli uztver un iesviež spannī. Pie sliekšņa, savos sapņos iegrimis, ik pa brīdim pa grīdu ar asti uzsit duksis Maksis, bet vēja šūpļadziesmai klusām piebalso mātes vērpjamais ratiņš. Parasts trešdienas vakars. Darbs dara ļaudis. Katram ir vieta un vaļa, saprotams, likteņa lemta.
  — Tu, lasi, lasi, neklanies! — Tā bija mātes balss. — Pieraugi, pirms gulēšanas atprasīšu.
  Mazais atkal iebāza degunu lielajā, pēc pelējuma smirdošajā grāmatā.
  — Ziema būs jau pusē, vai tad to cūku šogad nemaz arī nekaus? — Tas savukārt bija Sirmpaps no krāsns augšas. Vēl aizgājušo ziemu pats bija brangi piedalījies pie slaktēšanas, lai arī vairāk kā padomu devējs, pieturētājs un visa vērotājs. Kājās nepavisam vairs nebija stingruma, kas kādreiz, vēl tālajos Saules laikos, bija ļāvis reivos, spožu gaismu apmāts, nodancāt no rieta līdz lēktam un no lēkta vēl līdz nākamajam rietam. Arī rokās vairs nebija pagājušo laiku spēka un veiklības — pirksti bija gauži savilkušies un līki kā kāķi, tuteni tādos ir nenoturēt, kur nu vēl kārtīgi cūķī iedurt. Pēdējā gada laikā Sirmpaps bija kļuvis arvien vārgāks un vārgāks, līdz kādudien — tas bija uz vasaras beigām — kā uzrāpās uz krāsns, tā lejā vairs netaisījās.
  — Teica tak, ka rīt jau kaus. — Tā atkal bija māte, neatraudamās no sava vērpuma.
  — Tā katru dienu — rīt, rīt! — Sirmpaps pukojās. — Jau kuru mēnesi — rīt, rīt, rīt.
  — Vai nu tev, tur, krāsns augšā, sūtot, liela starpība — rīts vai vakars, šodiena vai rītdiena, — savā kaktā ierunājās tēvs. Pustumsā spožāk iegailējās un sakustējās viņa papirosa oglīte. Viņam vairs nebija ne grāmatā jālasa, ne, paldies Dieviņam, vilna smalkā dzijā jāsavērpj, un virvju vīšanai, kā viņš mēdza sacīt, ar rokām vien ir gana, bet acis un galva var dvašu atvilkt.
  — Kas tur bija? Kas tas bija? — Gudrās māsas Martas balss. Viņa sēdēja līdzās mātei un čakli šuva savu šujamo — uz baltā linu auduma jau bija nojaušams ar zilu diegu izrakstīts bargā Dieva sagrumbotais vaigs.
  — Lausks tas, Martiņ, tikai lausks. — Nomierinoša mātes krūšu balss.
  Martiņai jau šajā pavasarī būs astoņpadsmit, ar skubu būtu jādomā par iziešanu pie vīra, taču ne jau tikai vīru, bet puslīdz jaunu, veselu un kārtīgu cilvēku vispār šajos laikos mūsu pasaulē atlicis pagalam maz — nez, vai nebūs jāpaliek vecās meitās.
  — Bet tu tik lasi, apkārt nebolies un ausis nespicē. — Tas atkal bija atgādinājums Jēkaupiņam pie lielās grāmatas. — Parīt vai aizparīt atbrauks cienīgtēvs, būs jārāda māka.
  Šķita, ka, padzirdot par cienīgtēvu, Jēkaupiņš saraujas vēl mazāks un degunu apdrukātajai, ķirmju ēstajai lappusei piebāž pavisam klātu — kā gribēdams grāmatā paslēpties no pieaugušo acīm.
  — Cienīgtēvs? — Sirmpaps no krāsns augšas pacēla balsi. — Cienīgtēvs, tu teici? Vai tad tas vecais muldoņa Bišķis vēl maz dzīvs? Nav vēl nosprādzies un aizrauts pie visiem velniem?
  — Kuš, kuš, papu, bērni tak arī klausās! — māte apsauca.
  — Lai šamējie ausās! Vai tad nav lieli diezgan un paši nezinās, ka ikvienam muldoņam beigu beigās ir jānosprāgst!
  — Viņš tomēr cienīgtēvs!
  — Cienīgtēvs! Cienīgtēvs! — Izklausījās, itin kā Sirmpaps ar savu bezzobu muti mēdītos. — Dzērājtēvs, ēdājtēvs un pisējtēvs tas tavs Bišķis! Es tak viņu pazīstu kā traku suni!
  — Nav tāda teiciena! — māte iebilda.
  — Kā nav? Ja es pateicu, tad tāds arī teiciens! Un Bišķis ir viens traks suns. Kas viņam te meklējams?
  — Kā jau vienmēr, kā jau vienmēr. Un arī Jēkaupiņu apraudzīt — vai gana veikli grāmatā iemanījies lasīt.
  — Kā jau vienmēr, kā jau vienmēr… — Atkal izklausījās, ka Sirmpaps mēdās. — Zinu es šitos Bišķa “vienumēr”. Vienumēr ir klāt, kad mājās nokauta cūka vai kāds cits kustonis. Vienumēr pieēdas pilns, bet arī tad nav skubināms vēl pieprasīt pilnu maisu ar asinsdesām, aknu desām un kādu jēlas gaļas gabalu pa virsu. Dievam par svētību, kā šis saka. Nezin gan, kas tas tāds viņam par Dievu, kam padod tik gaļas bļodas un cepešus. Droši vien tas pats, kura dēļ Kains Ābelu kāva, itin kā Jēzus pasaulē nebūtu nācis. Varbūt šogad var nedarīt kā vienmēr, un ar to cūkas kaušanu vēl nogaidīt? Lai Bišķis atbrauc, redz, ka nav kā vienmēr, taisās tik uz ātrāko prom badā, bet cūku varēs kaut pēc tam?
  — Nē, nē, rīt. — Iekvēlojās tēva papirosa guntiņa. — Kā nolemts, tā darīs un būs.
  — Bet nevar jau arī tā sasteigt. — Sirmpaps mēģināja runāt prātīgi.
  — Tur tomēr viss kārtīgi jāizsver, vajadzīgais jāpagādā. Vai tutenis ir gana ass iztecināts?
  — Ir, ir, vēl vakarrīt lūkoju.
  — Bļodas un citi trauki virtuvē tīri?
  — Vai nu pirmo reizi cūka kaujama. — Mātei šādas runas jau sāka apnikt.
  — Nezinu, nezinu, kā jūs tur bez manis galā tiksiet, — Sirmpaps tagad gan vairāk, šķiet, runāja pats ar sevi. — Ja suķis brangs, tur tomēr vajag zināšanu un apdomu, ne tikai pliku spēku.
  — Un ko tad tu esi nodomājis? — tēvs no sava kakta vaicāja.
  — Kad Bišķis būs prom, rāpsies lejā no krāsns un pats kausi? Vēl nupat pukstēji, ka jau tā šogad par ilgu esam gaidījuši un jāslaktē tik nost ar joni.
  — Ne nu es kur rāpšos, ne nu kā — paši labi zināt. Un tad nu esat iedomājušies, ka, ja jau es pa kājām vairs nemaisos, visu varat darīt, kā vien ienāk prātā. Vai nu man ko vairs vajag! Vai man kā dzīvē ir trūcis! Nē, mīlīši, man ir diezgan! Tieciet nu vien paši tagad ar visu galā!
  Tādās sarunās mēdza aizritēt daudzi garie un tumšie ziemas vakari, reizēm pat nedēļas vai mēneši. Sirmpapa teikto gan jau sen neviens īpaši par pilnu neņēma, taču savs labums no šādas mēles kulstīšanas atlēca ikvienam. Pieaugušajiem raitāk ritēja viņu darbi, Sirmpapam savā krāsns aizgaldā nebija tik garš laiks, bet Jēkaupiņš varēja tikai izlikties, ka lasa par ēģiptiešu vāravu un farizeju ļaunajiem darbiem vai nolūkiem, bet patiesībā spicēja ausis un no šīm valodām mēģināja izlobīt kādu nebūt saprašanu par lielo un biedējošo pasauli.
  Par nozīmīgu šīs pasaules daļu bija kļuvusi arī rītdien gaidāmā cūkas kaušana, kurā pirmoreiz kā kārtīgam palīgam būs jāņem dalība arī viņam. Svece jau bija nopūsta, skals izdedzis, ogles un pelni sarušināti krāsns dziļumā, Jēkaupiņš, par rītdienu domādams, vēl ilgi grozījās savā cietajā un šaurajā gultiņā, bet miegs kā nenāca, tā nenāca. Uz krāsns savus durvju eņģes čīkstoņai līdzīgos krācienus krāca Sirmpaps, aiz izrakstītā aizkara bija dzirdami papa sulīgie un it kā apaļīgie krācieni, ārā vēl joprojām pūta un vaidēja Ziemelis, pie pakšiem klaudzināja Lausks, bet Jēkaupiņš nevarēja vien rimties domāt par lielajā grāmatā viņdien izlasīto stāstu, kurā Jēzus velnus sadzen cūkās, bet cūkām liek salēkt jūrā un noslīcināties. Paps reiz bija stāstījis, ka senos laikos pat savā vaļā mītoši meža zvēri līdzīgā veidā esot pratuši atbrīvoties no blusām un citiem tolaik vēl itin plaši izplatītiem kaitēkļiem. Viens tāds zvērs, kuru saukuši par lapsu, esot darījis tā — paņēmis zobos vai nu sūnu, vai kāda cita dzīvnieka vilnas pikuci un ielīdis upē vai ezerā tā, lai virs ūdens paliek tikai purna gals. Kādu laiku Jēkaupiņam gan bija jāprāto, kur tāda lapsa būtu varējusi ņemt cita dzīvnieka vilnu, bet tas laikam nemaz nebija tik svarīgi. Kad blusas salēkušas tajā vilnā vai sūnās, lapsa pikuci palaidusi vaļā, un ūdens straume to aiznesusi prom. Paps un arī Sirmpaps daudz ko ir stāstījuši, taču dīvainā kārtā tieši šādi stāsti Jēkaupiņam atmiņā palikuši vislabāk, par tiem bijis visbiežāk jādomā, un tajos pieminētais acu priekšā allaž uzbūris viskrāšņākās reiz pastāvējušās, bet nu jau sen, sen atpakaļ neatgriezeniski pazaudētās un tālam sapnim līdzīgās Lielās pasaules ainas. Nevajadzēja iztēloties pat cūkās sadzītus velnus, pietika aizvērt acis un iedomāties to pa straumi palaisto, ar kukaiņiem pilno vilnas vai sūnu pikuci. Ja jau tā bija straume jeb, kā tajos laikos teica, upe, tā noteikti no kaut kurienes iztecēja. Kāpēc tolaik neviens par to nav brīnījies, Jēkaupiņš nudien nespēja saprast, jo viņam šāda nebeidzama tecēšana no vienas vietas uz citu šķita pagalam neparasta. Protams, par nebeidzamuto varēja uzlūkot vien tajos laikos dzīvojušie ļaudis, jo, kā tagad bija zināms, arī šādām straumēm vienā acumirklī varēja pienākt gals, un tas pienāca. Tādai upei tajos laikos bija arī kaut kāds mērķis, vilnas vai sūnu pikuci tā nesa uz priekšu un gribēja kaut kur aiznest. Senā upe bija plata jo plata un netecēja uz riņķi vien kā tagadējie strauti un urgas. Daudzas upes, kā stāstījis Paps, esot bijušas tik garas, ka cilvēkam ar kājām pat vairākās dienās nebūtu ne mazāko izredžu nostaigāt no to tecējuma sākuma līdz galam. Lai tāda upe tecētu turp, kur tai pienākas, un vienkārši neizplūstu pa malu malām kā jūra vai ezers, abās pusēs tai esot bijuši krasti, un krasti varējuši būt tik augsti un kokiem noauguši, bet upes tik līkumotas, ka cilvēkam, stāvot pie ūdens vai pat pašā upes vidū, necik tālu uz augšu vai leju pa straumi nav bijis iespējams neko saskatīt. Tāds vilnas vai sūnu pikucītis tad vienkārši varējis tev papeldēt garām un drīz vien nozust aiz upes līkuma, un tad vairs nav bijis zināms, kas ar to tālāk notiks — varbūt ūdens to kaut kur izmet krastā, varbūt tas aizķeras koka zarā, varbūt to pamana kāds zvērs vai vēl kāds cilvēks, bet varbūt upe to aiznes līdz pašai jūrai, jo Jēkaupiņš zina, ka ūdens no visām upēm, pat tām, kas ietecējušas citās upēs, beigu beigās esot saplūdis jūrās un okeānos, un tur, nez kāpēc, piepeši kļuvis sāļš.

Līdzīgās grāmatas:
Donato Karīzi
Inga Gaile
Tamāra Horiha Zerņa
 
Inga Ābele
Ēriks Vilsons
Ilze Jansone
 
Maikls Ondatje
Andris Zeibots
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs