Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Sarkanais dzīvsudrabs

Grāmata pievienota: 25.09.17
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Arno Jundze
Lapaspušu skaits:
480
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.82 Eur
Izdošanas gads:
2017

Vēstures romānu sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts”

Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.
Arno Jundze

Deviņdesmito gadu Latvija ir pateicīgs fons kārtīgam spriedzes romānam, un Arno Jundze to izmantojis pilnā mērā. Nesenajā mūsu valsts vēsturē viņš atradis tādus sižeta pavērsienus un notikumus, kas lasītāja interesei neļauj atslābt ne mirkli. Te ir vieta gan slepkavām un bandītiem, gan miesas baudām un sirdsšķīstai mīlestībai, gan čekas aģentiem un mežabrāļiem, gan mirušajiem un augšāmcēlušajiem, gan garā bagātajiem un nabagajiem. Ja man vaicātu — vai tiešām arī tā vajadzētu rakstīt par Latvijas divdesmitā gadsimta vēsturi, es nešaubīgi atbildētu — jā, protams, ja vien rakstnieks spēj ņemt pretī to, ko dzīve sniedz pilnām riekšavām.
Gundega Blumberga


Kas ir sarkanais dzīvsudrabs? Padomju režīma inde. Bet Jundzes romānā tas nokrāsojies sarkans tālab, ka ir nokļuvis tēloto cilvēku asinsritē, gribi vai negribi. Dozēts romantisms un fatālisms, kas tiecas dzīvot paralēli skaudri dokumentālai prozai, — tādu nolasu rakstnieka rokrakstu. Un tas gan atgādina, gan jautā vienlaikus: cik no cilvēka paliek pāri kā cilvēka pēc režīmu un pārdzīvojumu tektoniskajām pārmaiņām. Deviņdesmito gadu liecinieki atbildēs katrs sev pats, bet jaunāki lasītāji tiks atalgoti ar vēsturi kā piedzīvojumu.

Gundega Repše

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu 

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 Sestdienas rītā Renārs drebinādamies izkāpj no tramvaja pieturā pie autoostas Prāgas ielā. Viņš aizsmēķē Marlboro cigareti, lai dotos uz Centrālo dzelzceļa staciju pačurāt. Gorbačova ēra Padomju Savienības vēsturē ieies kā sabiedrisko tualešu renesanse. Pirms tam padomju publiskajās tualetēs nācās lavīties uz pirkstgaliem, lai nesamērcētu apavus urīna peļķēs. Tagad daudzviet tajās veikts kapitālais remonts. Tomēr plankumi ir pat uz Saules — par dabisko vajadzību kārtošanu šajā kliedzoši tīrajā spožo flīžu valstībā ir jāmaksā. Sīknauda, bet tomēr!
 Varētu tik tālu neiet. Tepat pretim tramvaja pieturai balo autoostas 
ēka, bet tā savas noplukušās publikas dēļ drosmīgi turas pretī perestroikas sludinātajiem tualešu standartiem. Aģents Valis ir estēts. Atšķirībā no godīgajiem padomju pilsoņiem, viņš pat netaisās maksāt par čurāšanu. Kas vēl nebūs? Tualetes dežurantēm Renārs uzmet uz galda piecdesmit rubļu naudas zīmi. Protams, ka viņām nekad nav tik daudz naudas, lai izdotu atlikumu. Pašas vainīgas! Tad Renārs triumfējoši iebāž atpakaļ makā banknoti un dodas nokārtot vajadzību bez maksas. Tā viņš dara regulāri. Dažas dežurantes nekauņu jau iegaumējušas pēc sejas un labi saprot, ka Renārs tā dara tīšam, lai nemaksātu, bet ko tu blēdim padarīsi.
 Arī šorīt tualetes dežurante vecišķā balsī sauc: — Dvadcaķ 
kopejek!
 Renārs nosmīn un ierasti noliek uz galda apvazāto piecdesmit 
rubļu banknoti.
 Kā par brīnumu nosmaida arī dežurante un uzmet uz galda 
smagu no kaprona darinātā sieviešu zeķē iesietu monētu lēveni: Ja uže tebja davno ždu, orjol ti ņenagļadnij! Sorok devjatj rubļei vosemdesjatj kopejek. Možeš peresčitatj, toļko ņeobkakajsja!
 Tādu izgāšanos Renārs sen nav piedzīvojis.

 Pulksten 11.30 Zivtiņš ierodas norunātajā vietā. Sestdienās atrast 
brīvu pleķīti nelielajā stāvvietā pie Centrāltirgus Zivju paviljona spēj tikai faķīrs. Tomēr dzeltens desuvāģis, moskvičs ar valsts reģistrācijas numuru 27-56 LTA, jau gaida. Tajā sēž ūsains vīrietis zilā beisbola cepurītē. Viņš garlaikojas un lasa “Rīgas Balsi”. Zivtiņš pieiet pie auto, pieklauvē pie durvju stikla. Šoferis noliek avīzi, nolaiž stiklu, un Renārs pasaka sakrālos atslēgas vārdus: — Sniegs negaida.
 — Skaidrs, ka negaida! — Priecīgi sarosās ūsainais un māj, lai 
Zivtiņš kāpj pasažiera vietā viņam blakus.
 — Vispirms aizbrauksim nomainīt transportu. Šim tūlīt nokritīs 
izpūtējs. Tepat kanālmalā laikam ar apmali uzsita. Kā sāka blarkšķēt! Jā, sveiciens jums no majora Atvara! — Vīrietis pagriež aizdedzes atslēgu, moskviča dzinējs dobji ieņurdas, izdvesdams skaņas, kas līdzinās sacīkšu auto rēkoņai.
 — Oho! — Nogroza galvu Zivtiņš.

 — Jā! Diez kas nav, tā var kurls palikt!

 Viņi dārdēdami brauc apmēram divdesmit minūtes rūpniecības 
zonā starp Čiekurkalnu un Mežaparku. Zivtiņš nepārzina šo Rīgas daļu un diezin vai bez prasīšanas atrastu ceļu uz centru.
 Moskvičs, bremzēm čīkstot, pieripo pie barjeras. To paceļ puisis 
robežsargu formā, un viņi iebrauc slēgtajā teritorijā. Aiz betona sētas lielā laukumā stāv visdažādākā tehnika. Nekas īpašs. Vairāki autobusi, vieglie auto, kravas mašīnas, mikroautobusi. Visdažādākās markas, visdažādākais pielietojums. Uz kāda sāniem rakstīts “Avārijas dienests”. Vēl kāda pašizgāzēja durvis rotā uzraksts “Kolhozs Sarkanais komunārs”. Daļai šo auto nav valsts reģistrācijas numuru.
 — Brīnies? — vaicā ūsainais, pamanījis Zivtiņa pārsteigto skatu. 
— Netaisi platas acis! Kādu numuru vajag, tādu pieskrūvējam. Tas ir mūsu autoparks. Dažādi uzdevumi, katram sava tehnika. Ja domā, ka čeka ir Engelsa ielas māja, tad maldies. Tur ir izkārtne. Īstā čeka ir šeit. Tas, starp mums runājot.
 Pēc brīža viņi atkal ir ceļā. Šķietami necilais padomju sērijveida 
bobika salons tik tiešām pabijis kārtīga meistara rokās. Volgas sēdekļi, ar ādu tapsētas durvis un salons, rācija un radio. Šādu kombināciju bieži negadās redzēt. Kaut kas ticis uzlabots arī dzinējā. Auto burtiski raujas uz priekšu.
 Kad Renārs spogulī nopēta, kā viņi pie luksofora atstāj tālu aizmugurē 
šosejas karali — ķiršsarkanu gludekli, kā cilvēki iesaukuši ekskluzīvo Lada Samara —, šoferis tikai nosmaida.
 — Forsēts motors, apdzīs jebkuru! Lai pat nedomā bēgt. Divsimt 
kilometru stundā ņem mierīgi. Var arī ātrāk, bet nav bijis vajadzības.
 Šoferis par galamērķi neko nesaka, bet Renārs arī neprasa. Abi 
taču ir profesionāļi. Auto salonā sākumā valda klusums. Tēma, par kuru var vienoties kopējā dziesmā, tomēr atrodas drīz vien. Abi pagājušajā rudenī, izrādās, klātienē skatījušies vēsturisko hokeja spēli Dinamo Rīga Washington Capitals. Padomju amatieru un NHL profesionāļu duelis beidzies ar divi pret viens amerikāņu labā. Tas nu ir iemesls, lai noskaidrotu, ka šoferi sauc Vladimirs, un kārtīgi pasūkstītos par to, ka viņa vārdabrālis Vladimirs Jurzinovs, rīdzinieku treneris, ar kuru šī komanda pirms diviem gadiem aizcīnījusies līdz PSRS čempionāta sudraba medaļai, tagad trenē konkurentus — Maskavas Dinamo. Bet Artūrs Irbe vārtos ir kā mūris!
 Kad sarunas apsīkst, Vladimirs ieslēdz radio. Tikko beigušās ziņas, 
un aktualitāšu raidījumā skan sižeti par gatavošanos 18. martā gaidāmajām Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes vēlēšanām. Lai arī vārdos nepateikta, reportāžās ir jūtama spriedze, kas valda starp Internacionālās darbaļaužu frontes jeb Interfrontes un Tautas frontes bloka kandidātiem. Viņi izbrauc cauri Jūrmalai un zvejniekciemiem, patraucas garām padomju atbrīvotājiem veltītam piemineklim. Uz postamenta novietoto tanku kāds pamanījies apgleznot ar puķītēm tā, ka tanks atgādina raibu Lieldienu olu, bet tā sānu rotā uzraksts “Circenis”. Pēc tam apvidus auto nogriežas pa kreisi no ceļa, kas ved tālāk uz Roju un Kolkas ragu, un dodas Tukuma virzienā.
 — Drīz būsim galā. Objekts vairs nav tālu, — saka Vladimirs.

 Pēc dažiem kilometriem Renārs Zivtiņš pamana, ka ceļa vienu 
pusi no pārējās pasaules nodala neuzkrītošs dzeloņdrāšu žogs. Tas stiepjas kilometriem cauri mežam, pa krūmiem, arī pāri pļavai, ko pāršķeļ pelēkā asfalta lente.
 “Dīvaini!” viņš nodomā. “Neviens kolhozs šādu greznību atļauties 
nevar, turklāt pēc ganībām arī te neizskatās.”
 Apvidnieks samazina ātrumu, ieslēdz kreisā pagrieziena signālu 
un iebrauc neuzkrītošā sānceļā. No sākuma šķiet, tas vedīs uz kādu fermu un būs pamatīgi izdangāts, kā jau ierasts Latvijas laukos. Tomēr nē, pēc metriem trīsdesmit dziļāk mežā atkal sākas asfalts. Vēl pēc brīža viņi piestāj pie barjeras un kontrolpunkta. No tā iznāk sargs. Šoferis uzrāda Valsts drošības komitejas apliecību un saka krieviski — nas uže ždut!
 Barjera paceļas, un viņi turpina braukt pa tumšu egļu mežu. Apmēram 
pēc kilometra auto piestāj pie savdabīgas divstāvu celtnes. To projektējis labs arhitekts, bet ēka atrodas gleznaina ezera līča krastā. Koku šajā vietā nav. Droši vien vasarā meža aizvējā saule te laiski spoguļojas ūdenī.
 — Esam klāt, — nosaka ūsainais. — Objekts “Atpūtas nams”. 
Kāp laukā, tevi gaida. Ej droši iekšā pa galvenajām durvīm.
 Diena ir vēsa, bet sniega joprojām nav. Renārs nospiež masīvu 
misiņa rokturi. Smagās durvis atveras negaidīti viegli. Viņš ieiet ar koku apdarinātā hallē un redz stūrī pie durvīm drēbju pakaramo. Renārs novelk Aļaskas stila vējjaku, pakarina to. Tajā brīdī atveras vēl kādas durvis, pa tām smaidīgs ienāk majors Imants Atvars.
 — Sveiks, Renār! — Viņš spiež aģenta roku un nosmaržo pēc 
laba konjaka. — Piedod par maskarādi, tāds ir mūsu darbs! Tūlīt ar tevi kamīnzālē runās pulkvedis no Maskavas. Es jūs abus iepazīstināšu un atstāšu divatā. Izstāstīsi viņam visu par savu dalību operācijā “Ciklons”. Atbildi droši to, ko esi stāstījis man: kā grupas organizēji, kā cilvēkus iesaistīji, kādām metodēm. Visu! Maskavas biedri tavu darbību vērtē augstu, ja viņiem iepatiksies, peldēsi krietni vien dziļākos ūdeņos.
 Ievērojis tikko pamanāmu aģenta acu zīlīšu ieplešanos brīdī, 
kad tiek izrunāti vārdi — pratīsi viņiem iepatikties —, kurators iekšēji nosmīn, bet neko nesaka. No pakārtās Renāra jakas kabatas šķindēdams izveļas maiss ar publiskajā tualetē sīknaudā izdotajiem četrdesmit deviņiem rubļiem un astoņdesmit kapeikām.
 — Vai tu brīvajā laikā aplaupi gāzētā ūdens automātus? — pārsteigts 
iesaucas majors Atvars.

Līdzīgās grāmatas:
Lilija Berzinska
Vilipsōns, Nora Ikstena
Inguna Ula Cepīte
 
Sergejs Loiko
Māris Bērziņš
Tur
Kristīne Ulberga
 
Nora Ikstena
Māris Bērziņš
Jānis Einfelds
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties