Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Skolotāji

Grāmata pievienota: 04.06.18
 
Apakšvirsraksts:
Vēstures romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts" - nr. VIII
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andris Akmentiņš
Lapaspušu skaits:
360
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.70 Eur
Izdošanas gads:
2018

Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" klajā laists Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji".

Tā dēvētais Hruščova atkusnis jūtami ietekmēja manu dzimtu. Vectēvs Andrejs Akmentiņš pārkarsēja galvu siena pļavā un nomira. Siens bija paredzēts gan sovhozam, gan pašiem, precīzāk sakot – desmito tiesu no tā, ko dzimta savāca, kopjot grāvmalas, varēja paturēt savai govij, un bez govs izdzīvot nebūtu iespējams. Mātes brālis Jānis Akmentiņš izskrēja laukā, pārāk plāni ģērbies, un nosala. Kas vēl viņus vienoja, izņemot šo sakāvi galvenajā dzīves cīņā pret nebūtību? Viņi bija lauku skolotāji. Katru varas maiņu pārdzīvojuši vienādi – vispirms slēpjoties, tad atgriežoties skolā.

Piecdesmito beigas, sešdesmito sākums. Manu vecāku jaunība, skaists un trauksmains laiks, bet varbūt atmiņas — katram par ko citu — kā lietuvēns dzina visus uz priekšu tā, ka ikviens darbs pārvērtās par cīņu. Dzīves apstākļi izskoloja tādus raksturus, ka, pat jau astotajā gadu desmitā nonākuši, dzimtas ļaudis, iebraucot lauku mājās, izkāpj no automašīnas jau ar iedarbinātu zāģi rokā –ir tam vairs kāda jēga vai nav.

Manā grāmatā visi varoņi ir pozitīvi un saistās zelta pavedieniem vai paukojas ar dzeloņiem, kad pavedieni pārtrūkst, bet dzīve ir kā mirdzošu stāstu un vēstuļu virkne, kuru no viena gala grauž atmiņas kaza.
Andris Akmentiņš

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts":
Osvalds Zebris 
"Gaiļu kalna ēnā"
II Guntis Berelis 
"Vārdiem nebija vietas"
III Pauls Bankovskis 
"18"
IV Inga Gaile 
"Stikli"
Gundega Repše 
"Bogene"
VI Māris Bērziņš 
"Svina garša"
VII Inga Ābele "Duna"
VIII Andris Akmentiņš "Skolotāji"
IX Nora Ikstena 
"Mātes piens"
X Andra Manfelde 
"Virsnieku sievas"
XI Kristīne Ulberga 
"Tur"
XII Laima Kota 
"Istaba"
XIII Arno Jundze 
"Sarkanais dzīvsudrabs"

 

4

Nāc talkā, draugs, — ikvienā stūrī
Lai vecā kūla liesmās šalc:

Būs dažkārt dūmi rūgti, sūri,

Bet toties maizes rieciens salds.

(Jānis Breicis)

Eksāmeni kā vēl viens gadalaiks, rupji iespraucies starp pavasari un vasaru, bija pārvarēti. Maz kurš saprata, ko iesākt tālāk. Lauku bērni devās atpakaļ uz savām mājām un iejūdzās darbos. Ķīvīšu Valdim laikam vienīgajam bija pietiekami daudz brīvības un iespēju to īstenot, viņš klīda pa mežiem, ķēra zivis Tērcē, reizēm uzradās skolā, diedelēdams grāmatas. Vienu palūdza, citas nočiepa, ja tika klāt.
 Kopš negadījuma ar govs lecināšanu Sarmīte vairs nebija tik 
droša, vai viņai Valdiņš patīk.
 Tukšajā skolā sākas dažādi uzlabošanas darbi, bija ļoti garlaicīgi. 
Jau jūnija sākumā obligātās literatūras saraksti izkūpēja no galvām kā pārdurtas veloriepas saturs. Pārmaiņas pēc Sarmītei pat pļaut patiktu, taču siena laiks vēl nebija sācies, tikai ganu dežūras ar govīm un aitām, trušu zāļu paunu pildīšana, bišu spietu vaktēšana, grābekļu zaru drāšana, praulu vākšana dūmeklim un simtiem citu noderīgu, bet mokošu darbu, kas it kā ir nelieli, tomēr kādam jādara visu dienu. Skolotājiem sākās ļoti skaistais laiks, 48 dienu atvaļinājums, tik garš un daudziem citiem nepieejams (un arī nesaprotams), lai gan to tāpat piepildīja saspringts darbs ar vienkāršu mērķi — lai nākamajā mācību gadā nenomirtu badā. Vēl priekšā bija zemeņu laiks, pirmo kartupeļu laiks, gaileņu laiks — un pāri visam Berijas laiks.
 Kurš gan neatceras trako Berijas laiku. Pirmās amnestijas, cerības 
un atvieglojumi. Sarmīte tak līda speciāli klausīties, ko Māte dziedās skolotājas Ozoliņas mazulim. Tas bija drošākais rādītājs par politisko situāciju. Tā mēs uzzinājām, kurš valstī ir galvenais, mazulim mierīgi šņācot, Mātes balsij trīcot mazajā istabiņā, kur nakti pārlaist saspiedās reizēm četri, bet reizēm pat pieci cilvēki: — Berija gaišāko ceļu tev rā-ādīs...
 Varas maiņa bija notikusi un sasniegusi valsts tālāko nomali. 
Protams, politiskajai situācijai par labu nāca arī Kaucmindē apgūtā poētikas izpratne. Tai pateicoties, Vorošilovs nespētu iekļūt dziesmā pat gribēdams, Vorošilovs ar visu izslavēto trāpīgumu vienkārši neturējās ritmā. Vienu zilbi pielikt vēl nekas, sanāca versija: Bulgaņins visgaišāko ceļu tev rādīs...
 Vai sliktākajā gadījumā Pats Vorošilovs... ceļu tev rādīs —, 
bet tā pauze, kas prasījās pēc uzvārda, likās par tizlu, lai dziedātu bērnam. Vēl bija variants stiept ī, kas nebūtu pareizi, turklāt pēc satura... Vorošilovs nebija nekāds “pats”, pats bija jau miris.
 Turklāt, ko tāds Bulgaņins varēja noteikt valstī? Savukārt Hruščovam 
izvirzīties traucēja fonētika, mazulis dziesmas laikā varētu nevis rātni iemigt, bet sabīties, ka Mātei piemeties kāss, tāpēc neviens neticēja, ka Hruščovam ir kādas izredzes. Izrādījās, ka ir gan, tāpēc, kad Hruščovs nāca pie varas, Māte nopietni apsvēra miegadziesmas principu valdības sastādīšanā vairs neizmantot un atgriezties pie mēnestiņa kā oriģinālajā dziesmā.
 Šajā politiski nozīmīgajā situācijā Sarmīte sajuka prātā ar jūru.

 Vasarā pēc Staļina nāves par militāro zonu pārvērstā Kurzemes 
piekraste, īstā jūra, atkal bija pieejama. Tur vairs nekursēja robežsargu auto, gluži kā kapu tantes rūpīgi pārbaudot uzgrābtās smiltis pēdu meklējumos.
 Cilvēki pēkšņi tiecās uz jūru nevis tāpēc, lai bēgtu no valsts, 
bet lai paraudzītos uz to, kas bijis aizliegts. Bija radusies kaut kāda cerība, un lielākā daļa sabiedrības vēlējas baudīt mierīgu dzīvi tepat, ierastajās mājās, nevis biedējošā svešumā. Nez kas no tā iznāks.
 Lai redzētu atbrīvoto jūru, jābrauc ar vairākiem autobusiem, 
kuri nekādi nesakrīt, jāmaksā liela nauda par biļetēm, jārij putekļi, jānakšņo svešās vietās bez iespējas pasaukt palīgā kādu pazīstamu. Tas likās nieks.
 Visapkārt skandētā doma, ka padomju cilvēkam pieder visa plašā 
padomjzeme, sāka pamazām iedarboties uz masām. Patiešām, aizrautība ar ceļošanu kļūst vieglāk izprotama, jo padomju tūrists ar pilnām īpašnieka tiesībām varēja ne tikai traukties no ziemeļiem uz dienvidiem, lai kaut cik aptvertu savu neiespējamo bagātību, bet arī jebkurā skaistā pļaviņā sasliet telti un uzkurt uguni tējai, nebaidoties no saimnieka suņiem. Nu un, ka netiek pāri robežai. Ar ģeogrāfisko daudzveidību sestajā planētas daļā viss bija kārtībā.
 Diemžēl mājinieki, sevišķi mūždien tramīgā Māte, uzskatīja, 
ka Sarmīte šādām izklaidēm vēl ir par mazu. Lai nu parastie ļaundari, vecāki un Velta, bet arī draudzene Kristīne pamatīgi sabozās un uz jūru līdzi negribēja skriet. Viņa runāja gluži kā Māte, atšķirība vien tā, ka, nespējot Sarmīti atrunāt, drīz izslēdzās pavisam.
 — Kas tev tur pazudis pie tās jūras, lai skrietu pāri Latvijai!? — 
Kristīne nodevīgi drebinājās.
 — Tieši tas! Iespēja skriet pāri visai Latvijai! — Sarmīte brīnījās, 
kāpēc jūra neizraisa draudzenei līdzvērtīgu prieku. — Tas būs grandiozs pārgājiens. Nakts, šautene un zaļais mežs! Nu labi, nomierinies, varbūt iztiksim bez šautenes.
 — Kā tāds špicbuks, posts ar tevi. — Kristīne pūta.

 — Jā, un parasti tev tas patīk. — Sarmīte uzmeta lūpu, un ļembasts 
uzņēma jaunu apli.
 — Pilnīgi izslēgts! Nebūs nekādas dauzīšanās apkārt naktī. 
Apkaimē atkal parādījušies vilki, — Māte paziņoja. — Tepat netālu, Silu mājās, jēram gaišā dienas laikā aizkosts sāns!
 Sarmīte nedaudz satrūkās, par savu sānu padomājot, tomēr 
nepadevās, sāns salīdzinājumā ar jūru nebija nekas liels — Pierīgā vispār nekādu vilku nav. Tas ir tikai mūsu pusē, no šejienes mēs mierīgi aizbrauksim ar autobusu!
 — Iedomājies, Kristīn, mēs ar tevi kā lepnas kurzemnieces kaut 
kur Jūrkalnes stāvkrastā, vējš plivina matus... varbūt mēs pat tiksim uz kāda kuģa pavizināties.
 Nez kāpēc Kristīni tieši kuģa pieminēšana aizbiedēja pavisam. 
Bāla, lūpas sakniebusi, viņa aiznesās uz māju un turpmākās runās par jūru nepiedalījās. Ja Sarmīte vēlāk viņu vēlējās kaitināt, viņai tikai vajadzēja pieminēt vārdu “kuģis” — “tu šodien cēla kā kuģis”, “laid drošāk tālēs savus sapņu kuģus” un tamlīdzīgi. Kristīne nošņācās vai izdvesa citus vārgus signālus un vispār devās projām.
 Jūra ir spēks — ja iesēžas prātā, to nevar dabūt ārā tik vienkārši. 
Skaļi un ar straumi bimbājot, var izdīkt peldi meža ezeriņā pēc siena darbiem. Bet jūra, plašā un skaistā, dziesmās apdziedātā Baltijas jūra, kur zutis buti precēt brauca, padarīja visus šitos “vai tu ūdeni maz esi redzējusi — ej un labāk noskalojies pie akas” par nomācošiem un bezspēcīgiem trikiem gan upurim, gan nelaidējiem.
 Pēc dažām dienām vecāku cietoksnī uzradās plaisa — Papiņš, 
piekusis no pastāvīgās čīkstēšanas (tas bija arī sāncensības jautājums, vakaros viņš pats gribēja čīkstēt par piepampušajām kājām, kuras tad Māte masēja, atpūšoties no rūpēm par mazulīti), ieminējās: — Varbūt lai brauc abas meitenes, kamēr siens nav sācies. Gan mēs galā tiksim.
 — Es? — Mājās uz dažām dienām atskrējusī Velta iepleta acis. — Man taču pēc divām nedēļām lielie pārbaudījumi, pēdējās konsultācijas.

 — Neesi kaut vienu dienu tāda skolotāja! — Sarmīte saņēmās 
uzmundrinājumam. — Tev taču kā pirmrindniecei gandrīz visur teicami.
 Jūra galu galā bija pārāk liela. Lai to redzētu, var panest ne tādus 
upurus vien.
 — Nav vis, no pedagoģijas un psiholoģijas man ir ļoti bail, — 
Velta spirinājās pretī.
 Māte priecīga nebija, bet pastāvīgā “tikšana galā” darbojās kā 
viņas otrais vārds, varēja redzēt, kā grūtību rūdītais prāts jau pārcilā darāmo. Līdz beidzot viņa pateica strupu: — Labi.
 Sarmīte pirmās sajūsmas sekundē nepamanīja lamatas un jau 
bija aizlidojusi baltā kleitā kaut kur pie Labraga laivu piestātnes, kad kuģa taures vietā kā ar izkapti pret oļiem nograbēja nāves spriedums:
 — Bet vairāk par divām dienām es jūs nevaru laist. Papus jādakterē, 
varbūt pat jāsaņemas un jāsāk potēt. Man jāpieskata mazais, skolotāja Ozoliņa vēl vārga, bitēm jāstāv klāt, un kur tad vēl lopi. Un jums jāzina, ka es visu laiku ļoti baidīšos par jums.
 — Divas dienas! — Tad jau labāk lai Sarmīti iesloga pagrabā 
divas dienas (protams, pēc tam, kad viņa nedēļu būs padzīvojusies pa Kurzemi). Pa divām dienām Kurzemi izbraukt un atgriezties vienkārši nav iespējams. Ģimene izklāja uz galda Latvijas karti un autobusu sarakstus, un vilcienu sarakstus, un līdz gulētiešanai, puņķiem un asarām šķīstot, tika radīts ceļojuma plāns, trīs dienās apmeklējot Vidzemes jūrmalu un mājāsbraucot vēl neliela iespēja ieskriet Limbažos pie tālajiem radiem, pirmo medu aizvest un tā. Tēvocim Pēterim tika uzrakstīta vēstule, nākamajā dienā no skolas iecerēta tālsaruna, lai “norunātu visu”.
 Kristīne atteicās doties līdzi pat uz līci, nodevēja.

 Sarmīte vēlāk par šo braucienu atcerējās visu, izņemot to, cik 
ļauns murgs tas bijis.
 Piesvīdušais autobuss tusnījās pāri lauku ceļa redelēm mundrā 
sapīta zirga solī, cenšoties pamazām atskrūvēties, tāpēc biežajās pieturās tika atkal skrūvēts kopā. Kamēr ģībstošie pasažieri grīļodamies gāja pēc ūdens un čurāt, salonā vismaz divos grozos čiepstēja mundri cāļi kā apliecinājums, ka dzīve turpināsies arī pēc pasažieru drīzās un mokošās nāves. Māsas visu ceļu bija vienīgās dīkdienes atpūtnieces, pārējie nebrauca lielu gabalu, viņu mocībām vismaz bija kāda augstāka jēga, pat kaunīgais, eļļām nomūrētais šoferis smieklīgā salmenē, kura pamazām iekrāsojās pelēka, bet sviedru tērcītes uz viņa vaigiem attīrīja gaišākas līnijas, likās tīšām radīts, lai audzinātu, tas ir, sodītu par visu, ko Sarmīte jebkad dzīvē sliktu darījusi un vēl paspēs sastrādāt. Kad viss iespējamais autobusa konstrukcijā bija atskrūvējies, arī salonā pie pasažieriem pacēlās ne mazāks putekļu mākonis kā uz ceļa. Sarmīte ar Veltu zaļā ģīmī vēroja retos traktorus, fermu jaunbūves un apātiski klīstošus, kārnus liellopus, kuri katrā solī protestēja pret drīzo nokaušanu. Liellopi tomēr izskatījās labāk par pasažieriem, jo darbojās svaigā gaisā un varēja kustēties.
 Tuvāk jūrai vismaz kļuva līdzenāks, nelabumu aizstāja grūtsirdība. 
Valstī bija sarosījušies dunduri un elektromontieri, tos bieži varēja vērot, stabu galos iekārušos, ar smieklīgām kurpēm kā briežvaboles ragiem cepināmies saulē, tomēr viņu ciešanas bija nieks, viņi svīda svaigā gaisā, un autobusa saceltais putekļu mākonis drīz vien bija prom, pametot viņus rīstāmies un pelēkiem ģīmjiem, bet vismaz ar cerību vēl pirms nāves paspēt atrauties no sava telefonstaba krusta un sasniegt vietējo upīti, lai noskalotos. Dunduri tikmēr sitās pret priekšējo stiklu no abām pusēm. Iekšējie dunduri pildīja autobusa salonu ar nejauku spindzoņu, bet ārējie dunduri paukšķēdami eksplodēja pret priekšējo stiklu, pārvēršoties dzeltenā putriņā, kas sadalījās sīkās straumītēs un lēni tricinājās uz leju.

Līdzīgās grāmatas:
Viktors Peļevins
Arvis Kolmanis
Alvils Bergs
 
Miks Koljers
Kristīne Ulberga
Ērvins Velšs
 
Andris Kolbergs
Guntis Berelis
Māra Zālīte
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties