Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SKUĶE

Grāmata pievienota: 06.12.21
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Leons Briedis
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
148
Augstums:
217
Cena:
7.63 Eur
Izdošanas gads:
2021

“Realitātē, kurā dzīvojam, nekas nav pazudis. Tajā eksistē tas stabilais pamats, kura dēļ vērts dzīvot, un tā ir mīlestība. “Vienīgais brīnums, ko šajā dzīvē vērts piedzīvot, mīlestība…” — tāda ir romāna galvenā atziņa. No laika paradoksālā ritējuma pazemes labirinta mezglojumos cilvēks spēj iznākt mīlošs un labestīgs, jo ir ticējis, ka “dzīve ir pavēle, kas jāizpilda”. SKUĶE sniedz bibliskas atklāsmes apjautu, ka dzīves pilnasinīgums ir tepat un blakus, tajā konkrētajā esamībā, kurā mēs dzīvojam. Arī ciezdami, maldīdamies un kļūdīdamies.
Viesturs Vecgrāvis

“Visu mūžu tēvs ar aizgrābtību un pat tādu kā veselīgu fanātismu nodevās savai sirdslietai — literatūrai. Tomēr viņš tajā nebija sevi atradis līdz galam un nebija pieķēries vienam žanram, un tieši tas, kā izrādās, sniedza vislielāko prieku pēdējos dzīves gados. Kādā sarunā jokojot norādīju, lai liek tos dzejoļus un tulkošanu pie malas un mēģina uzrakstīt kādu garāku sacerējumu. Nepagāja ne gads, kad tēvs mani uzaicināja uz sava pirmā romāna prezentāciju, un īsi pirms aiziešanas mūžībā viņš man smaidot atzina, ka tagad patiešām ir sevi atradis literatūrā. Tēva otrais romāns SKUĶE ļauj vēl tiešāk un nepastarpinātāk iepazīt viņa sarežģīto, bet unikāli ģeniālo pasaules redzējumu, kas vienlaikus cieši apvienojas gan ar realitāti, gan ar izdomu. Un man ir liels gandarījums būt daļai no viņa pasaules.
Adrians Briedis-Makovejs

Rakstnieks, literatūrzinātnieks un kritiķis, tulkotājs un atdzejotājs Leons Briedis (1949—2020) ir vairāk nekā pussimt grāmatu autors. To skaitā ir desmiti dzejas krājumu, grāmatas bērniem, lugas, mūzikli, kinoscenāriji. Viņa pirmais romāns VILCENE UN ATRAITNIS  (2019, Dienas Grāmata) kļuva par gada notikumu latviešu literatūrā. Īsu brīdi pirms aiziešanas mūžībā rakstnieks pielika punktu otrajam romānam SKUĶELeons Briedis saņēmis dažādas balvas un prēmijas gan Latvijā, gan ārzemēs, arī Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā (2015).

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

Bārbalas Simsones recenzija Tāpat un citādi (Kultūras Diena)

Zandas Gūtmanes recenzija Mēs iznācām, lai ieraudzītu zvaigznes (Satori)

No palejām pie Prutas upes kreisā, nolaidenākā krasta, kas pavasaros un lietusgāzēs izgāja pār malām, applūdinot dažas uzceltās mājas un ganības, cēlās migla.
 Mitrofans pārstaigāja savus valdījumus. Viņš izbrida mitro paleju, uznāca uz dangainā lauku ceļa, kas līču loču stiepās visgarām Seratai, kura bij pakāpusies pakalnā. Mitrofana māja atradās pašā pakalna galā. Viņa dzimtās mājas pēc izsūtījuma bij pārgājušas ciema padomei, tagad tur bij iekārtota vietējā pamatskola. Pēc atgriešanās Mitrofanam uz ātru roku bij jāuzceļ cita. Viss ciems nāca talkā, un vienas dienas laikā tika uzkleķēta pagaidu mītne ģimenei. Daudz laika pagāja, kamēr Mitrofans to apšuva ar ķieģeļiem un koku, izgrieza logu, durvju un vārtu kokgriezumus. Paraskiva bij prasmīga amatniece. Moldāvu laukos sievietes, mūrēja krāsnis, apmeta un krāsoja, to viņas darīja divreiz gadā. Palēnām tika iekopti vīnkoki, augļu un sakņu dārzi, nāca lopi: govs, cūkas, aitas.
 Mitrofana tēvs, vidējas turības zemnieks, bij piedzimis Seratas ciemā. Viņam piederēja vīndarītava, plaši ābeļdārzi, pussimts aitu, pieci zirgi, ar kuriem viņš lepojās. Mitrofans bieži dižojās zirgam mugurā seratiešu priekšā. Vecākiem nebij laika sūtīt Mitrofanu skolā, lasīt un rakstīt viņš prata — ko vairāk?! —, taču vijoli spēlēt viņš iemācījās un laikpalaikam izbūra uz tās skumjus, sirdi plosošus, senlaicīgus meldiņus.
 Pirms kara Paraskiva, kuru cieminieki mīļi sauca par Peņu, dzīvoja Voinesku ciemā. Viņu Mitrofans apņēma par sievu.
 Tāds bada gads Moldāvijā līdz tam netika pieredzēts. Apmira teju vai trešā daļa laucinieku.
 Fa gadījās piedzimt taisni togad, viņa aizvien brīnījās, kā palikusi dzīva, taču veselība bij pilnīgi iedragāta uz visu mūžu. Fa auga vārga un nīkulīga. Māte un tēvs darīja visu, lai Fa izdzīvotu.
 Ciema priekšsēdis, cītīgi pildot rajona partijas komitejas pavēles, bieži rīkoja pa zemnieku mājām reidus, pilsētām trūka pārtikas. Tas, ko zemnieks sūri grūti sataupīja, tika atņemts, pašus ļaudis atstājot badā. Nonāca tiktāl, ka cilvēki apēda suņus un kaķus, zēla un plauka kanibālisms, nakts laikā nebij droši palikt mājās vienam vai doties uz kaimiņciemu aiznest kaut ko ēdamu tuviniekiem. Paraskiva plēsa matus no galvas, domājot par kilometrus desmit attālo Voinesku ciemu, kur dzīvoja viņas māte. Pamesta viena pati, Paraskivas māte nomira badā.
 Naktī pie mājas kārtējo reizi piestāja kravas mašīna. Atraujot vārtus līdz galam vaļā, iegāzās ciema priekšsēdis un drūmi, nerunīgi vīri. Mājas durvis gandrīz no eņģēm izcēla.
 Mitrofans bij ģērbies melnās galifē biksēs, — neraugoties ne uz ko, viņš allaž staigāja lepni un švītīgi, melnā ādas jakā, galvā kučma. Gulēt ejot, nebij novilcis garos ādas zābakus, nojauta, šonakt atnāks izvētīt māju pa tukšo. Paraskiva, pārsegusi garajiem un kuplajiem, kraukļa krāsā lāsmojošajiem matiem košu lakatu, izaicinoši stāvēja plāna vidū un noskatījās, kā māju uzrok ar kājām gaisā. Viņas acīs dzalkstīja niknas, izaicinošas, ļaunas uguntiņas. Bērni, sabēguši uz lažas, slēpās zem lupatdeķa. Fa ieraudājās, Paraskiva cieši piespieda zīdainīti pie krūts.
 Svešie nebilda ne vārda, izošņāja krustu šķērsu māju, ar dubļainiem zābakiem ieslamskāja pat kasamarē.
 Pēc tam svešie izmetās pagalmā, pārlūkoja kūti, klēti, raka ar lāpstām dārzā, pārmeklējot katru nostūri, kur, viņuprāt, kaut kas varētu būt paslēpts.
 — Mums kaut kas ir? — Paraskiva, piespiedusi apklusušo Fa pie krūts, stalti izslējusies un cieši skatīdamās Mitrofanam acīs, apprasījās, viņas sejā nenotrīcēja ne muskulītis.
 — Saramuru noraku dārza viņā malā. Maisu ar miltiem zem riekstkoka. Sējas kviešus drošā vietā. Pārējo ietinu ūdensnecaurlaidīgā brezentā un nolaidu ar spaini akā.
 Mitrofans bij pārāk lepns, lai šķirtos no muižnieka kārtas. No viņa kā dzimtenes nodevēja novērsās vistuvākie draugi. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņu atbalstīja kalpi un algādži, dažs labs čigānzēns. Māte noņēmās pa māju un pieskatīja bērnus. Lielākajiem, viņas vietā pildot kolhoza normu, nācās līkņāt tomātu, cukurbiešu un kukurūzas laukos, rudeņos uz stieplēm nojumēs katru atsevišķi uzvērt žāvēties tabakas lapu.
 Leovas autoostā Fa piesitās ūsaina čigāniete ar pīpi mutē.
 — Dod rubli, pazīlēšu! — čigāniete uzsauca.
 Fa bij žēl rubļa.
 — Labi, pazīlēšu tāpat, — čigāniete likās mierā. — Tu dzīvosi tālu prom pie jūras, tev dzims vienīgi dēli.
 — Ko tu muldi?! — Fa strupi atcirta. — Es taču dzīvoju kodros upes krastā.
 — Tad zini, nenovīdīgā, tavs liktenis pret tevi būs ļoti ļauns…
 Kad Fa izstāstīja mātei, ka pēc Leovas vidusskolas beigšanas brauks uz Kišiņevu studēt, māte sadrūma.
 — Tu tak zini, meit, naudas mums nav… Mēs tevi nespēsim uzturēt.
 Fa naktīs strādāja diennakts dārziņā, šuva gan sev, gan citām filoloģijas studentēm, drīz vien kļuva par izdaudzinātu modes dāmu. Neviens nezināja, cik grūti Fa tas nācās.
 Pasniedzējs Borščs Fa piedāvāja aspirantes vietu Zinātņu akadēmijā, Fa esot iedzimta valodas izjūta. Komjaunatnes darboņi aicināja strādāt uz Centrālo Komiteju.
 No pielūdzējiem Fa nespēja atkauties. Viņas grieķiskais profils, deguns, sejas vaibsti vīriešus padarīja trakus. Studiju gados Fa iesauca par Mciri1. Tāda Fa bij, brīva, svabada, neatkarīga, ugunīga.
 Fa kā teicamniecei ļāva izvēlēties, kur nostrādāt obligātos divus gadus pēc studijām. Fa izraudzījās Keušenus. Tenetaru vidusskolā trūka moldāvu valodas skolotājas. Direktors brauca tikām, kamēr pierunāja.
 Pēc diviem gadiem piezvanīja lietvede Raja un pavēstīja, atbrīvojusies zinātniskās līdzstrādnieces vieta Literatūras muzejā Kišiņevā.

Līdzīgās grāmatas:
Andris Zeibots
Ilze Jansone
Osvalds Zebris
 
Gundega Repše
Inga Žolude
Karena Bliksena
 
Svens Kuzmins
Dace Rukšāne
Osvalds Zebris