Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Vilcene un atraitnis

Grāmata pievienota: 15.07.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
Cietie vāki
Autors:
Leons Briedis
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
148
Augstums:
217
Cena:
6.98 Eur
Izdošanas gads:
2019

“Lai atgūtos no zaudējuma, atraitnis viens pats vada laiku Rumānijas Karpatu kalnos un nakšņo pamestā mednieku būdā. Mežonīgajos klaiņojumos viņa vienīgā pavadone un sarunu biedrene ir vilcene, kuru viņš dēvē par mežalaņķīti. Meistarīgi savienojot tagadni ar pagātni, dzejas klasiķis Leons Briedis panāk iedarbīgu profānā un sakrālā unisonu. “Nav nekā personiskāka par zāli, kokiem, putniem, debesīm.” Cilvēka apziņai metot laika cilpas, arī atmiņas tādas ir. Ar lielu rūpību autors saglabā dzīves svarīgo nemateriālo mantojumu, mūsu sabiedroto – augu, putnu, dzīvnieku – nosaukumus un īpašības. Romāna dinamiskais un pašironiskais vēstījums ir dziedinošas, barokāli bagātīgas dzimtās valodas, notikumu un dažādu kultūru herbārijs, un laiks tajā tapis pagalam vielisks, vīna glāzē ārdās vērsis, dzīve versmo, vārds augšāmceļ, mīlestība ir nemirstīga.”
Liāna Langa

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska 

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Marijas piemiņai

Ārā valdīja dziļa jūnijnakts. Brīdi nogulējis grāvī, viņš četrrāpus izrausās no tā un lēnām sāka līst stāvajā nogāzē. Ceļu nācās pajautāt grīļīgajām kājām, kas viņu pašas spītīgi nesa augšup. Svaigs un spēcinošs kalnu dzestrums iesitās sejā, un viņš mazdrusku atžirba.
  Iet nācās ilgi, krietnu stundu. Te augšup, te lejup, laikpalaikam 
nolaižoties dziļās gravās, no kurām viņš ar pūlēm izķepurojās laukā. Nekādas taciņas. Acīmredzot še neviens sen nebij gājis. Pēc nepilnas stundas, kad viņa elpa kļuva rāmāka un līdzenāka un viņš bij apradis ar kalnu retināto un reibinošo gaisu, viņš aizkļuva līdz lēzenākai norai. Noliecās un pieskārās zālei. Tā bij vēsi norasojusi. Viņš neizturēja, atpogāja un norāva pie miesas pielipušo, sviedroto kreklu, aizsvieda to pa roku galam prom un iekrita uz mutes zālē, lai tajā tiku tikām izvārtītos. Kļuva vieglāk. Viņš pat raudzīja padzerties rasu. Valgas kļuva tikai lūpas. Viņš vairāki lāgi, pamērcējis plaukstas rasā, pārvilka tās pāri vaigiem un tos saberzēja tik stipri, līdz tie iesūrstējās. Tālumā iekūkojās dzeguze. Viņš raudzījās gaišajās debesīs, kurās vietvietumis ieplaiksnījās baltas lāsmas, kas viņam gan tuvojās, gan attālinājās, un līdz viņa ausīm atplūda saldas dziesmas skaņas.
  —Esmu jucis, — viņam pēkšņi pazibsnīja prātā. — Esmu 
jucis, esmu jucis, esmu jucis…
  —Esmu jucis! — viņš visbeidzot teju vai laimīgi izsaucās 
un pievēra acis.
  Saldās skaņas kļuva gan skaļākas, gan klusākas. Tās turpināja 
lidināties un, tā vien šķiet, vēlējās nokāpt zemes virsū, lai viņam pieglaustos.
  Viņš sakoda zobus.

  —Neļaušos, — viņš saņēmies ar vari izdvesa. — Tas droši 
vien alkohols… Nudien, sāku jukt prātā?!...
  Baltās plīksnes pacēlās pie debesīm un pamazām nez kur 
aizklīda kopā ar saldenajām, mierinošajām un aicinošajām skaņām. Iztālēm nāsīs iesitās salds, mīlīgs smārds. To viņš pazina un spēja atšķirt no visām citām smaržām. Viņa zemē vasarās viņš ar to bij paguvis papilnam aprast. Šajā pusē tā bij tieši tāda pati — medaina. Viņš neviļus aplaizīja sausās lūpas, paņēma kreklu, kurš bij nedaudz pievildzies rasas, uzmeta to plecos un devās smārda virzienā.
  Apmetis pusloku ap jaunu, zaļu egļu skupšķi, viņš nonāca 
sausā un smilšainā nogāzē, kur starp akmeņu krāvumiem bij saaudzis vesels madaru briksnājs. Sīciņas lapas mieturī, mazi, dzelteni ziedi skarveida ziedkopās. Viņš pieskārās kailajam stumbram un sajuta ar plaukstu īsus dzelonīšus.
  —Aizstāvas, maita,— viņš nīgri pavīpsnāja un neviļus norāva 
vienu dzeltenziedu madaru. — Ko es ar to iesākšu? Atgaiņāšos no savām rūgtajām domām? Neiešu tak pīt vainagu, kā to dara jaunas skuķes, un nesviedīšu pāri mājas jumtam zīlējot, apņemšu sievu vai ne. Kur šeit, kalnos, lai uzrastos māja?! Arī cepures man nav, pie kuras to piespraust, lai padižotos citu puišu priekšā sestdiensvakara dančos.
  Taču madaru viņš neaizmeta. Nesa to, maidzīdams rokā, gluži 
kā dzeltenu spieķīti, ar kuru pašķirt valgo tumsu. Iet nenācās ilgi. Piepeši uz pakalna viņš pamanīja nelielu, no guļbaļķiem uzcirstu būdu. Tā bij uzslieta uz apmēram pusotra metra augsta akmeņu krāvuma, lai kalnos izkusušo sniegu brāzmainā straume pavasaros to nenorautu un neaiznestu sev līdzi uz ieleju. Uz namiņa durvīm veda kādi pieci vai seši koka pakāpieni. Jumts bij noklāts ar priežu šķindeļiem. Tik daudz viņš zināja, rumāņu kalnos tādus namiņus sauca par kabanām un tajos parasti mitinājās vai nu tūristi, vai mednieki, lai pārlaistu nakti. Veca zināšana mācēja iestāstīt, atslēgai jābūt tepat zem lieveņa. Drīz vien viņš to uzgāja. Ilgi noņēmās, kamēr trāpīja slēdzenē, līdz tā beidzot atkrita vaļā, un viņš, pagrūdis durvis ar plecu, nedaudz aizķerdamies aiz augstā sliekšņa, teju vai ieklupa vienīgajā tumšajā un šaurajā istabā. Nekā jau te nebij — pat krāsns ne. Mazs lodziņš, pie kura stāvēja galdiņš un ķeblis uz trim kājām, ceturtā, salauzta, mētājās zemē. Grīda nodevīgi skrapstēja ik uz soļa. Kaktā slējās koka laža, uz kuras bij uzmests ar čaganiem, sadusējušiem salmiem piebāzts cisu maiss. Ne palagu, ne spilvenu, ne segas.
  —Kam tas man? — viņš nodomāja, jo jutās bezgala piekusis.

  Tik apguris, ka, nosviedis madaru uz grīdas un cieši sažņaudzis 
atslēgu dūrē, tūdaļ pat bez liekas tīstīšanās pietenterēja pie lažas un nogāzās uz tās kņūpus ar visām drēbēm mugurā un sandalēm, jēzenēm, kājās un iemiga cietā un mokošā miegā, kas līdzinājās drudžainam murgam.
  Pret rīta pusi viņa pirmoreiz pēc savas nāves atnāca viņa 
sapnī. Sākumā tas bij balts, lāsmains plankums, kurš, saldas dziesmas pavadīts, plīksnājās augstu pie debesīm. Pamazām tas kļuva aizvien gaišāks un mirdzošāks, un lielāks un nonāca lejā par baltā, garā kleitā ģērbušos meiteni basām kājām, kurai ap galvu bij aplikts koši dzeltens madaru vainadziņš. Viņa skaļi smējās, aušojās, bij neparasti līksma un laimīga, pat nedaudz vaļīga. Viņa nometa kleitu. Arī viņš izģērbās, un viņi mīlējās. Viņam likās, tā tas turpinājās bezgala ilgi, taču viņa, tikpat pēkšņi, kā bij atnākusi, nepabeigusi mīlēšanos, no viņa sapņa aizgāja.
  Caur plāno, gluži kā ar rudens sērsnas trauslo plēksnīti pārklājušos 
miegu viņš kaut kur pavisam tuvu saklausīja žēlabainu vīvināšanu:
  —Vi,vi, vi!

  Palaikam tā mijās ar vēl žēlīgāku un gaužāku, sirdi plosošāku:

  —Ui, ui, ui!

  Nudien, tās varēja būt sievietes raudas!

  —Apogs, vai? — Tā bij pirmā doma, kas viņam iešāvās 
prātā pamostoties. — Nometies uz mednieku namiņa jumta…
  Viņš spēji uztrūkās un ieskatījās rokas pulkstenī. Rādīja pieci 
un četrdesmit no rīta. Saule bij uzlēkusi pirms vairāk nekā stundas. Viņš nokāpa no lažas caurcaurēm salauztiem kauliem, kas neciešami smeldza visās vietās, piegāja pie mazā lodziņa un pūlējās to atvērt, bet tas nenāca vaļā. Laikam meža zvēru dēļ tas bij ielikts tā, lai nevērtos. Nesen bij uzausis arī augošā mēness dzeltenīgi bālais vaigs. Saules un Mēness kustības nekad nav vienas un tās pašas, tāpēc pat dienā pie debesīm nostatus vienlaikus var redzēt kā Sauli, tā Mēnesi, abus divus debesu mīlniekus, vīrieti un sievieti, kuri, vienmēr būdami kopā, nekad neiet vienu un to pašu ceļu.
  Bij piektdiena pēc piektvakara, ceturtdienai izejot.

  Pēkšņi viņš ne pa jokam satrūkās. Ārā jautās savāds un neierasts 
troksnis. Kalnos uzlēkusī saule lauztin lauzās pa mazo lodziņu šaurajā istabiņā. Uz brīdi viņš piemiedza acis. Ellišķi sāpēja galva, mutē bij tik apsausis, viņš nespēja palocīt mēli. Troksnis nemitējās. Tā, it kā kāds staigātu gar mednieku namiņu un pūlētos tajā iekļūt no āra.
  —Pie velna! — viņš sāji nošķendējās. — Tā tik trūka, lai 
kāds mani te pieķertu!
  Palaida dūri vaļā, un atslēga ar klusu būkšķi nokrita uz nomelnējušās 
grīdas čīkstošajiem dēļiem. Lāgā neizkratījis no acīm miegu, viņš piesteberēja pie durvīm un atrāva tās vaļā. Kalnu gaiss spēji ietriecās taisni krūtīs, un viņš tik tikko noturējās kājās. Neviena ārā nekur nemanīja, iekams viņš piepeši pāris soļu atstatumā ieraudzīja viņu. Pirmajā brīdī aiz pārsteiguma viņš pat apstulba un pamira uz sliekšņa gluži kā iemiets. Divu acu kveldīgās uguntiņas pētīgi ieurbās viņā līdz pat kauliem, un viņš sajuta vieglus šermuļus.
  —Suns, vai? — viņš nodomāja. — Nīkulis tāds! Neizskatās vis.

  Tad pēc brīža:

  —Kas tu esi?

  Vēl pēc brīža:

  —Tu varēji pavaicāt to pašu… Jautājumus, uz kuriem man 
nav atbilžu.
  Tūdaļ pat viņam pielēca. Vilcene, pelēksne, apskretušu spalvu, 
vārgulīga un gaudena. Ribas mazdrusku pat spīdēja cauri. Izgājusī ziema šai laikam nebij padevusies. Nācies pārtikt no sīkiem grauzējiem, zaķiem, vāverēm, putniem, varbūt nokost kādu zebieksti. No kurienes tā te uzradusies? Lai gan kalnos muļķīgi to prasīt. Vilki te allaž sirojuši apkārt. Droši vien atsitusies no bara vai arī bars šo padzinis. Varbūt palikusi bez sava vilka.
  Ko, mežalaņķīt?
  Tas bij pirmais, kas viņam iešāvās prātā. Viņš pats pabrīnījās, 
no kurienes šo vārdu izrāvis. Laikam bij kaut kur dzirdējis vai izlasījis, vai… Štrunts! Vai nav vienalga.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Nora Ikstena
Sandra Vensko
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
 
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties