Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

1904

Grāmata pievienota: 06.12.18
 
Apakšvirsraksts:
Melanholiskais valsis
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Inga Žolude
Lapaspušu skaits:
64
Platums:
140
Augstums:
170
Cena:
3.93 Eur
Izdošanas gads:
2018

Ingas Žoludes jaunais garstāsts “1904” sākotnēji tapis kā sadarbības projekts starp literātiem un mūziķiem — 2017. gada novembrī kopā ar jauno komponistu Oskaru Herliņu notika lasījums-spēle-performance Raiņa un Aspazijas mājā, kas bija veltīta Emīlam Dārziņam un viņa “Melanholiskajam valsim”. Kopdarbības laikā autorei radās ideja garstāstam par to, kā 1904. gadā Dārziņš nonāca pie “Melanholiskā valša” idejas vai, drīzāk, kā šī ideja, ierosme nonāca pie komponista. Šis stāsts ir tik savdabīgs un netradicionāls uzskatam par to, kā būtu jāvēsta mākslas personību stāsti, ka šī grāmata tapusi kā literatūras-mūzikas-mākslas vienība. Grāmatas vizuālajam ietērpam izmantots E. Dārziņa laikabiedra un līdzīga mākslas “neatzītā ģēnija” gleznotāja Ādolfa Zārdiņa darbs “Moderna sabiedrība”, kas pulsē vienotā ritmā gan ar valsi, gan Dārziņa traģisko likteni, gan Žoludes tekstu. Grāmatu papildina mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža un mākslas zinātnieces Dainas Auziņas esejas par Emīlu Dārziņu (1875-1910) un Ādolfu Zārdiņu (1890-1967).

Mazs, bet skaists un vērtīgs literārs darbs gan divu izcilu mākslinieku piemiņai, gan apliecinājums literatūras, mūzikas un mākslas simbiozes neizsmeļamajām iespējām, savā ziņā arī mēģinājums radīt mākslinieciski kvalitatīvu iespēju katras vienas kultūras nozares cienītājiem gūt ieskatu un uzzināt par pārējo esamību.

“Ingas Žoludes stāsts “1904” ir poētiski precīzs un mākslinieciskā ziņā suģestējošs darbs, atklājot Emīla Dārziņa personību izteikti padziļināti, viņa intīmo un dvēselisko seju un gara pasauli parādot lietišķā un emocionālā sava laika kontekstā.”
Viesturs Vecgrāvis

“Vai tā nav ar visu skaistumu – tas tikai iziet mums cauri, ja ļaujam, bet skaistuma šajā pasaulē ir gana maz, lai tas uzkavētos kādā no mums. Un cilvēks ir kā tāda mūzika, kas tikai iziet pasaulei cauri...”
Inga Žolude

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

 

Pēc diviem dažādajiem kalendāriem gads iesākās dažādos laikos. Pēc Gregora kalendāra tas jau bija sācies, pēc Jūlija kalendāra tas tikai nāca, un to starpā bija trīspadsmit dienas. Nelaimīgs skaitlis. Kas notika ar šīm trīspadsmit dienām, kas bija starp divām dažādām izpratnēm par laiku? Vai šajās dienās valdīja pilnīga kaut kāda pirmmatē­rijas tumsa, no kuras iznira jaunais gads? Un vai cilvēkam šīs dienas ko nozīmēja? Varbūt cilvēks tās nemanāmi nogu­lēja. Un atvēra acis vien tad, kad bija laiks.

  Rīta gaisma – mīksta flaneļa izklāta, krītaina, kar­sta dzira, kas, atjaukta ar pienu, top glāsmaini silta. Rīta gaismai var likt skanēt trešajā oktāvā. Emīls pagriež visu ķermeni pret logu. Gaismas vēl nemaz nav. Spīdums nācis no baltajiem palagiem un sniega ārā, dzelksmaini tie it kā atmirdzina vēl neuzausušu gaismu. Varbūt viņam šķiet, ka jau ir uzausis, jo viņš zina – katru rītu aust. Lai arī cik tumšs mēdz sabiezēt vakars, tumšs kā visblīvākās dzīles subkontroktāvā –, katru rītu atnāk dienasgaisma. Un ar savu svētījošo roku noņem no pieres bažīgos vaibstus, izņem no galvas svina lodi, kur to tumsa pērnvakar ieguldījusi kā perējamu olu. Ja perē svinu, tas kūst un ietek visās dzīslās, liek svinam iznēsāties pa visu lielo Emīla ķermeni. Emīls iz­staipās, un pēdas atspiežas pret gultas galu. Iečīkstas koka rāmis. Ir auksti, krāsns savu siltumu elpojusi nakti, kamēr Emīls gulējis, bet tagad, no rīta, tai vairs nav palicis, ko vi­ņam dot. Aukstu rītu labāk spēlēt trešajā vai pat ceturtajā oktāvā.
  Dažkārt viņam blakus guļ Marija, bet ne šonakt. Vakar viņš pārnāca vēlu, Marija laikam bija dusmīga un aizgājusi gulēt atstatus. Marija Dārziņa, kuru apņēmis ti­kai pirms dažiem mēnešiem, novembrī. Tagad ir jau cits gads, janvāris, tūkstotis deviņi simti ceturtais janvāris pēc mums žēlīgā Jēzus Kristus. Deviņdesmit pirmais gads pēc Vāgnera.
  Viņam būs jāiet nolūgties Marijai, ar jebkuru citu viņš izstrādātu kādu joku – piekārtu zābakus pie griestiem vai uzrakstītu kādu sadomātu vēstuli. (Papīra gan it nemaz šo­brīd nav.) Palūgt papīra loksni no Marijas varētu būt sa­mierināšanās zīme.
  Emīls atron smēķus un aizpīpē turpat gultā. No viņa mutes izplūstošā dūmu mēle noglāsta klavieres. Emīls nomēra intervālu – no gultas līdz klavierēm varētu būt kāda kvarta vai kvinta. Emīls ir dzirdējis, kā klavierēs pašas no sevis reizēm noskan stīgas. Atspriegojas. Emīls ir arī dzirdējis, kā Marija spēlē, kamēr viņa nav mājās, un pārtrauc, tiklīdz viņš ienāk pa durvīm.
  Daudzās Emīla Marijas. Sargeņģeļi.
  Emīls paņem no galdiņa pusbībeli. Viņš to atšķir, ar katru sprīdi kļūst arvien gaišāks, tomēr salasīt viņš tāpat neko nevar, un Jauno Derību viņš atkal aizšķir. Patiesībā viņš to zina no galvas.
  Jēzus dzīvē bija divas Marijas – māte un Magdalēna.
  Emīla Magdalēnu sauca Marija Laimiņa. Kāda no vi­ņas Magdalēna… bet pirmā mīlestība gan. Attāla radiniece, nekas tur nebūtu iespējams tik vai tā, tomēr no paradīzes izdzīts Emīls vienalga jutās, viņu mīlestībai pārtrūkstot, lai gan pa īstam paradīzē pat nonācis vēl nebija.
  Un diez vai jebkad līdz šai dienai ir bijis.
  Katrā ziņā, lai tajā brīnumainajā dārzā jelkad nonāk­tu, droši vien būs jāpieceļas no gultas. Emīls aizdedz spul­dzi, kuru apvij meandri. Izstiepj rokas augšup pret debe­sīm, starp tām un Emīlu ir griesti, tomēr viņa rokas tiem iziet cauri. Emīls prot aiztiekties, kur citi saredz robežas, – savā sirdī, savā bezdibenī viņš tiek itin viegli, lai gan citi nemaz par tādu telpu nezina. Ārā tikt ir krāmīgāk.
  Emīls paņem jaunu smēķi.
  Kopš Ziemas svētkiem koncerti apklusuši, tāpēc arī rakstīšana avīzei nav likusi dedzināt nakti, bet līdz ar to arī iztikšana plānāka. Varētu lūgt Marijai, bet šodien viņai lūgt nedrīkst. Emīlam vispār nevajadzētu domāt par šīm mantas lietām. Un īpaši neaptraipītās dienas priekšā. Klusi Emīls noģērbj apmitrināto nakts drānu, noplūdes ir daudz retāk, tomēr dažkārt notiek, labi, ka Marija šonakt gulēja pate, nebūs jāizskaidrojas. Tomēr Emīls secina, ka īsti ve­sels viņš nav. Bet arī par to viņš tagad labāk nedomās.
  Apģērbis apakšveļu un atstājis kreklu vaļēju, Emīls ap­sēžas pie rakstāmā galda, lai pētītu vārdabrāļa Melnā gaiļa jauno partitūru. Krēsls čīkst tikpat mezzo forte kā gulta, un Emīls izbīstas pamodināt Mariju pirms laika. Vienam pa­šam būt augšā ir labāk. Tomēr viņš nav viens, bet ar otru Emīli – Melngaili. Divi Emīli, piecas Marijas.
  Bet varbūt ir tikai divi.
  Varbūt ir tikai viens Emīls un viena Marija.
  Cik Melnspalvu gailis plātīgi cimperlīgs, tik mūzika viņam izdevusies. Brīžam Dārziņš domā, kā viņš tāds, tas Melngailis, var tik labu mūziku sarakstīt! Kaut kas viņā iekšā ir. Tā ir tāda tume, no kā viņš dzer, un, dzēris to, izvilina melnās nošu sēklas no sevis, kurpretī Emīlam no nezināmā, tumšā dzert nav ieteicams. Tumsa Emīlam pa pēdām zogas jau no bērnības, itin kā kāds teiktu, tev ne­būs tā visa zināt – nevajag tevim tās grāmatas lasīt, arī jel to vienīgo lielo sējumu. Bet, kā tu nelasīsi, ja katru reizi, to paverot, ārā nāk eņģeļi kā no herbārija atdzīvojušies ziedi vai tauriņi.
  Kopš Emīls atklāja lielo grāmatu, viņu vienmēr pava­da sargājošais anhels.
  Sākumā tā bija vecīgā Marija Elpere, kas sargāja mazo Emīlīti kā sveces mēlīti lākturī. Sargāja no smaga bezsvara vēja, brīžam tas bija tik spējš, ka savām garajām brāzmām līmeniski blakus nolika arī puiku. Viņš ir slims un nevar, bet klausās, kā vējš ar lociņu vīlē alta stīgas, brīžam uzrau­dams līdz virsskaņai. Viņš klausās simfoniskā mierā, kā eņ­ģeļi viņam dzied, ar katru dienu arvien tuvāk. Tobrīd viņš to līdz galam nesaprot, tikai dzird tās debešķīgās skaņas, tad atkal gadiem nedzird un piemirst, līdz tās atkal iespēlē, un sirds dīvaini saplaukst uz to pusi. Dažkārt miegā Emīlijs redz, kā viņš diriģē simfonisko priekšā nesumu, un viņš skaidri zina, ka dzird savus gabalus izpildītus.
  Emīls pavirza malā Melngaiļa notis. Viņš ir bijis aiz­nests prom uz kādas tālskaņas noslēpumainās dūkšanas, tik tālas – un vai tas tālums ir pagātne vai nākotne –, ka atgriezties te, savā jokainajā ķermenī, kas ar Emīlu izdarās tā un šā, ir savādi.
  Aukstums caur pēdām kāpj uz augšu pa kājām kā pīlāriem. Marija pārmetoši plēš skalus – Emīlim būtu va­jadzējis to sadarīt, ja ne agri, tad jau vakar vakarā. No rīta iekurināt būtu bijis viņa pienākums.
  Interesanti, ko Marija no viņa sagaidītu. Ko viņa domā?
  Emīls par to nedomā. Emīls nedomā par to, ko Marija varētu sagaidīt. Viņam pietiek ar to, ka visa šī Marijas pa­darīšana ir liela vilšanās cerībai, ka, apņemot viņu, varēs noenkuroties mierā un sākt pamatīgi komponēt.
  Skaidrs ir viens, Marija nedomā par Emīla komponē­šanu. Ne par harmonijām, ne par gaistošo, ko Emīls visu laiku mēģina notvert. Ja jau viņa ar par to domātu, tad tik bieži nezūdītos – zūdās viņa dažkārt krāsnij, viņas purpi­nāšana uzbur uguni kā plēšas, Emīls jūt pārmetumu viņas noliektajos plecos, kas sakumpuši pie iekurināšanas. Ko to krāsni sildīt, ja dažkārt nav nekā, ko uz tās gatavot, daž­kārt nav ne kapeikas, ko galu pie gala siet.
  Emīli vienmēr liktenis it kā sien pie kaut kā.
  Visciešākā siksna savilkusies ap Stalbovu Mariju. Viņa tagad ir Eglītim. Emīls nespēj pierast pie tā. Viņai, tieši viņai un nevienai citai vajadzēja būt Marijai Dārziņai.
  Bet tagad Marija Dārziņa ir cita. Emīls sajūt silstam krāsni, ko Marija aiz sienas ir iekurinājusi.
  Ir vēl viena Marija Dārziņa – Emīla māte. Tagad viņa ir māte vien viņam, kopš Hermaņa vairs nav.
  Emīlam apūdeņojas acis. Istaba ir pilna tabakas dūmiem, bet tas nav no dūmiem. Emīlis nobrauc ar plaukstām pār seju, lai noberztu no sevis miega sko­pumu, ierīvētu vaigos vairāk prieka. Viņš jūt smilšpapīra asumu savā sejā un paņem skūšanās piederumus, lai veik­tu rīta tualeti.
  Emīlis apģērbj savas ikdienas drānas, akurātas kā vienmēr. Viņš ir pārāk liels nabags, lai atļautos tāds arī iz­skatīties. Lietu ir maz, bet pašas labākās, ko viņš ar kriet­nām pūlēm var atļauties iekrājis. Baltais tauriņš paredzēts koncertu diriģēšanai vai koncertmeistarēšanai, ko Emīlijs arvien labprāt veic gan rubļu dēļ, gan viņam tīk sēdēt pie šā instrumenta, kas, Emīla glāstīts, izdod dievišķas skaņas vinjetes. Šodienai Emīlis izvēlas tumšo kakla saiti ar sīku aplīšu ornamentu un ziedu motīvu. Caur ziediem daba dzied. Viņš to rūpīgi sasien, izgājis pie spoguļa, kur Marija jau tuvumā arī grozās. Emīls nobrauc ar roku pār dzel­tēnajiem matiem, kas, mīksti pēc mošanās, vēl nav rūpīgi noguldīti ar pomādi.
  Labs rīts, dārgā. Labs rīts, dārgais.
  Tā varētu skanēt viņu glāsmainā, mīlestības pilnā sa­tikšanās. Bet vai skan?

Līdzīgās grāmatas:
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Svens Kuzmins
Mo Jeņs
Sandra Vensko
 
Vlamirs Nabokovs
Valdis Atāls
Inga Žolude
 
Komentāri (1):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 09:55
Gluži kā mīlestības vēstule māksliniekam un komponistam no mūsdienu cilvēka. Man šķiet, ka tā ļauj justies mazliet tuvākam šiem aizgājušo laiku cilvēkiem Māksla ir nemirstīga, bet cilvēks ir mirstīgs, tāpēc nav peļama mākslinieku nemirstības pagarināšana arī caur citām mākslas formām. Plašāk par grāmatu blogā: https://lalksne.blogspot.com/2019/01/inga-zolude-1904-melanholiskais-valsis.html
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties