Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas

Grāmata pievienota: 03.08.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Arvis Kolmanis
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
7.36 Eur
Izdošanas gads:
2018

Jauno stāstu krājumu “Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas” autors iecerējis gan kā autonomu prozas darbu, gan kā “Greniānas” (1995) retrospekciju. Kopskaitā seši jauni stāsti ienāk Grēna, Elzas K. un citu spilgtu Kolmaņa radīto personāžu pasaulē, tajā no jauna aicinot arī lasītāju. “Greniāna jeb Ceturtā versija” 1995. gadā literatūrā iezīmējās kā viens no spilgtākajiem postmodernā stāsta paraugiem. Noteikti jāpiemin arī Kolmaņa romāns “Žūpa Amors jeb Mirušais dievs”, izdots 2005. gadā. Pēc stāsta “Kā rīsa lauks, tik liela pasaule” tapusī luga tika godalgota un iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī Maijas Apines režijā. Arvis Kolmanis ir scenāriju autors mākslas filmām “Mona” (2012) un “Bille” (2018), arī vairāku raidlugu autors.

“Arvis Kolmanis ir paradoksu meistars, un šo nekādi nedefinējamo un pagalam ēterisko substanci viņš spēj saskatīt vispēdīgajā sīkumā — gan esamībā, gan literatūrā. Kas ir paradokss? Piemēram, pazuduši dvieļi. Vai — pasaules izglābšana no bojāejas. Un tā tālāk. Būtībā ar saviem paradoksiem Kolmanis izliek lamatas labticīgajam lasītājam, taču pats lielākais paradokss ir fakts, ka lasītājs nevis jūtas aizvainots vai pievilts, iekritis šajās lamatās un vairs netikdams no tām laukā, bet pateicīgs — autoram un viņa stāstiem.”
Guntis Berelis

“Pie mums ir atgriezies vecais labais Grēns. Rakstnieka un scenārista Arvja Kolmaņa alter ego. Grēnam piebiedrojušies jaunu stāstu varoņi. Kopā viņi apliecina — lai lasītu labas grāmatas, ir jākustina smadzenes. Arvja Kolmaņa stāstu izlasei ir domāšanas zelta prove. Viņa valodas vielā nav nekā lieka. Stāsti aizved mūs gan pie dzimtenes, gan tautas, gan plašās pasaules.”
Nora Ikstena

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

 

KĀ GRĒNS UN VĪLONS IZGLĀBA PASAULI

GRĒNS UN VĪLONS PIESITA ZIRGIEM un brāzās pa kalniem. Tā nu abi auļoja un priekā ļāva skaļi balsīm skanēt.
 Bet pie viena aša strauta Grēns mirklī apstājās.

 — Vīlon, pagaidi, — Grēns sacīja un nekustējās ne no vietas. 
— Vīlon, es tālāk nejāšu.
 — Kas tad nu lēcies? — Vīlons atjautāja un arī pieturēja.

 — Skaties, Vīlon, skaties un saproti, kāda brīnuma pēc es tālāk 
vairs nejāšu.
 — Vai tad tas ir brīnums? — Vīlons nesaprata. — Tas tak ir 
dibens.
 — Tas ir sievietes dibens, — Grēns paskaidroja. — Vai tad tu 
neredzi?
 — Redzu gan, — Vīlons nogrozīja galvu. — Tad jāsim prom. 
Nebūs labi.
 — Nekad mūžā, — Grēns tiepās.

 Aina patiesi bija skaista: tur, kur strauts locījās starp akmeņiem, 
ūdenī plunčināja apģērba gabalu sievišķis, riktīgi noliecies, ar vēja augšuppūstiem svārkiem, un Grēnam likās, ka divas baltas zvaigznes staro Universa tumsībā.
 Bet, kamēr Vīlons vēl raudzījās, Grēns kļuva nepacietīgs. Viņš 
nolēca no zirga un grasījās drāzties pie sievišķa, bet tad Vīlona vārdi viņu apturēja.
 — Grēn, pagaidi, — Vīlons nopietni teica. — Tu paklausies, ko 
es tev vēstīšu, un es tev vēstīšu patiesu pamācību. Ja tev rūp tautu sūrie likteņi, ja tev rūp visu gaužais dzīvojums, tad ieklausies manī!
 Un viņa balss skanēja tik pārliecinoši un ietekmīgi, ka Grēns 
pārstāja grasīties un tiešām ieklausījās, jo viņš jauta dzirdēt ko neparastāku par zvaigžņu čukstiem.
 — Grēn, — sacīja Vīlons. — Vienreiz bija tāpat. Tikai tas notika 
pļavā, kur skaista gane bija pārliekusies pār nabaga savainotu jēruliņu. Turpat vazājās arī gans, un, skatu ieraugot, viņš neklausīja prāta balsij, bet tūlīt metās virsū. Un izdarīja to, ko tu tagad gribi darīt.
 — Nu un? — sacīja Grēns, gaidījis ko vairāk.

 — Pag, pag, klausies tālāk, — Vīlons turpināja. — Gadījās, ka 
garām pēc maza brītiņa devās liels ģenerālis. Šim iepatikās skaistā gane. Un viņš provēja sarunāt to pašu. Bet gane bija ne tāda kā citas, šai pietika ar vienu reizi ilgākam laikam. Un viņa stingri turējās pretī, un ģenerālis nelietoja varu, jo viņš bija labais ģenerālis. Bet atsacīšanās stipri ievainoja viņa sirdi. Un viņš skumjš un izsists no sliedēm devās prom, sāpīgi pārdzīvodams nenotikušo.
 — Nu un tad? — Grēns vēl nesaprata, ko īsti grib teikt.

 — Grēn, dārgais draugs, — Vīlons runāja nopietni. — Tūliņ 
nāks galvenais. Klausies! — Viņš piegāja Grēnam klāt un tēvišķi apņēma tam plecus, jo Grēns bija jānomierina, viņš joprojām bija tramīgs.
 — Ģenerālis ar sagandēto garastāvokli ieradās uz svarīgu 
saietu, kur vajadzēja lemt par karu vai mieru. Un, tā kā neiztukšotais apakšgals spieda uz augšgalu, tad viņš nerunāja to, ko vajadzēja, un satracināts noveda pretējās puses sūtņus tik tālu, ka tie pieteica karu. Un sākās mežonīgs karš, kas daudz ļauna nodarīja, un viss radās tikai tāpēc, ka gans rīkojās, nepadomājis par sekām. Grēn, dārgais, ja es būtu tevi palaidis un pēc tam atnāktu kāds ģenerālis, iedomājies, kādas šausmas varētu notikt!
 — Vai! — Grēns izbīlī iesaucās. — Tu taču esi varen tālredzīgs, 
ka šitā spēj spriest! Bet tad viņš aizdomājās.
 — Vīlon, — viņš teica. — Vīlon! Bet, ja nu šitais sievišķis ir no 
tiem, kas var vēl un vēl? Tad jau nekas slikts nevarētu notikt!
 — Bet vai tu tiešām esi pārliecināts par to? — Vīlons gudri teica. 
— Vai tu vari no visas sirds galvot par to?
 — No visas sirds nevaru gan, — Grēns atzinās un uzkāpa zirgā.

 — Nu lūk, — Vīlons sacīja, un viņi jāja tālāk, vien noskatīdamies 
uz sievietēm, ja tās bija noliekušās, un abi bija laimīgi, ka, neko nedarīdami, bija darījuši visu, lai izglābtu pasauli.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
Valdis Atāls
 
Inga Žolude
Viktors Peļevins
Alvils Bergs
 
Miks Koljers
Andris Akmentiņš
Kristīne Ulberga
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties