Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Divi stāsti par Barsu

Grāmata pievienota: 16.07.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Alvils Bergs
Lapaspušu skaits:
160
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
7.03 Eur
Izdošanas gads:
2018

Ja kāds sadomātu pierakstīt Jūrmalas kino vēsturi, Alvilam tur atrastos vieta kā pēdējam kinoreklāmas māksliniekam. Interesanti, ka viena no pēdējām filmām, kuru vecajā kinoteātrī “Banga” izrādījuši, bijusi Cinema Paradiso – Džuzepes Tornatores nostalģiska drāma par mazpilsētas kinoteātra uzplaukuma periodu un galu, kas beidzas ar kino nojaukšanu. Vēlāk, jau brīvvalsts gados, Alvils nodarbojies ar lauksaimniecību, tad krietnu laiku nodzīvojis ārzemēs, tagad atgriezies Latvijā. Cinema Paradiso kļuva par viena laikmeta beigu simbolu, un savā ziņā viena no jauna laikmeta ceļazīmēm var būt “Divi stāsti par Barsu”. 

Autora uzmanības centrā ir izklaides un pseidointelektuālisma muklājā apjukušie, tie, kuri ar smagu sirdi un pat negribīgi, tomēr attāli vēl nojauš dievišķo pamatu sevī, bet pasaules troksnis un saldinātāji atsavina gribu.

Barsa, iespējams, ir mazpazīstams vārds. Uz Lielās Salas (Lielbritānijā) Barsa ir siltuma un laimības etalons, savukārt šai grāmatā – divu garstāstu vadmotīvs, taču ne vienīgais. Otrs ir emigrācija, latvieši emigrācijā un smagais jautājums: vai mums laiks atvadīties? No laikmeta, no kopīga tautas likteņa virziena? Tā vai citādi, vienmēr, kad jāatvadās, sākas apmulsums, un jūtu globālais apjukums ir abu stāstu trešais kopsaucējs.

Vārds “brīvība”, šis laikmeta apbalvojums, ikvienam ir gan ordenis pie krūts, gan cilpa kaklā. Ar to jāiemācās staigāt un turklāt smaidot, visur – emigrācijā vai mājās. Gluži kinematogrāfiskā manierē autors dāvā lasītājam “kameras mirkli” ar šī laikmeta cilvēkiem, kas apmaldījušies jaunajā pasaulē, kurā nav orientieru, ne atskaites punktu, vien tracinoša un baisa… brīvība.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 Pirmais dūms jāizstiepj garš. Un tūlīt pat jāatkārto vēlreiz. Tad vieglītēm jāuzpūš dvaša uz putām tasītē, ja tādas ir, un ar lūpām jāizgaršo malks tumšā kafijas dzēriena. Tie ir trīs pirmie soļi, lai atrastu klūgu vārīšanas rituāla mistisko rūgto aromātu. Jo labāka tabaka, kafijas šķirne, gatavošanas aparāts un sabiedrība apkārt, jo pilnīgāka buķete, izsmalcinātāks rūgtums un vieglāks ceļš atpakaļ pie savām saknēm. Trīs soļi. Un viņā atgriežas kārklu lokanība, nesalaužamība un miers.
 Georgs izpūš garu dūmu. Cigaretes ir lieliskas, un kafija laba. Viņi atkal ir nolīdzinājušies spēkos. Pēkšņais vājuma brīdis nav nekāds brīnums, viņam pretī sēž apbrīnojami skaista sieviete. Tikai kāda interese viņai par mani? Tetovējums, tas saprotams... bet šīs spēles?
 Lai arī lauķis, tomēr muļķis viņš nav. Vairs nav. Georgs ir atskatījies uz karstasinīgām meitenēm ar izmainītu, lokanu apziņas līmeni. Viņš respektē viņu izvēli, tāpat kā demokrātiju un sasirgušo brīvību, savu attieksmi ietverot lakoniskā vārdā “lai”.
 Lai.
 Tomēr Naāma ir pilnīgi kaut kas cits, pretējs, izsmalcināts, neizskaidrojams, pat pielūdzams. Georgs izpūš garu dūmu. Rūgtums. Kāds rūgtums, apzinoties savu klaidoņa likteni un domājot par savu zemi, kas pagaidām kartē vēl iezīmēta, bet tauta gluži kā pēc kādas neredzamas jaunākās paaudzes bumbas sprādziena izsvaidīta pa visu pasauli. Ko tālumā jūt mana Ilga, skaistā, veselīgā Rēzeknes meitene, mana pirmā meitene? Vai viņa spēj būt laimīga Amerikā ar savu draugu? Viņi pat nav precējušies, Ilga dēvē viņu par partneri. Varētu domāt, ka viņiem ir kopīgs bizness, gultas industrija.
 Ilga ir tālu. Cigaretes lieliskas, kafija laba. Naāma satriecoši pievilcīga.
 Georgs pasmaida. Ir patīkami kaut vai uz dažiem acumirkļiem identificēties ar izgaistošu, garšīgu dūmu. Atgriežas svētdienas prieks. Kā nu ne? Viņš domā par Madaru, savu Madaru, īsto un vienīgo meiteni, jā, tā ir taisnība, viņa smaržo pēc rudenī novāktām kāršpupu pākstīm. Tās saliek kaudzē, lai vēlāk sadedzinātu. Bet pirms tam ir reibums. Auglības reibums. Madara smaržo pēc brūklenēm un meža mētrām. Pēc sāļas jūras. Viņa smaržo pēc lauku sētas garāžas, vieglītēm pēc motorzāģa un vecu autiņu benzīna dvašas. Madara smaržo pēc suņa, kas, izskraidījies saulainā pļavā, nokrīt saimniekam pie kājām. Un vēl pēc siltas istabas dzestrā vasaras naktī, kad atvērts logs, rāmi kuras krāsns, bet tuvējā mežā kliedz pūce. Madara smaržo pēc dzimtenes.
 Bet pretī kafejnīcā pie galdiņa sēž skaista meitene, satriecoši skaista. Svelme dveš no viņas. Dedzinošs maigums. Kopā ar viņu līdz mūža galam sagaidāma nebeidzama kaisle, reibums līdz spēku izsīkumam. Atelpai tikai mirklis, nakts svaigums, peldēšanās jūrā, pusdienas restorānā, un viss sākas no gala. Kaisle, kurai nav gala. Par to nav šaubu. Nav šaubu.
 Gaisā izkūp vēl viens cigaretes dūms, kas smaržo pēc rūgtas klūgas, un Georgs grib niekoties, ļauties mirkļa priekam.
 “Pasaki — tango!”
 “Ko?” viņa smejas.
 “Pasaki vārdu — tango!”
  “Tongo!”
 “Tā. Tu esi spāniete!”
 Smiekli.
 “Francūziete...”
 Naāma koķeti pieliec galvu.
 “Arābiete?”
 “Es esmu no Barselonas. Kā tu nospriedi, ka esmu spāniete? Pēc matiem? Acīm?”
 “Pēc tā, kā tu izrunā vārdu tango. Tu saki — tongo. Toango. Ir gadījies dzirdēt Spānijā. Bet arī Francijā arābi šo vārdu izrunā līdzīgi.”
 “Tu pabeigsi tetovējumu uz mana pleca?” Smaids Naāmas sejā ir viegls, draudzīgs.
 “Varbūt. Es gribētu. Bet tev vispirms jāizstāsta, ko tu vēlies. Vai tev ir kādi zīmējumi, skices?”
 “Tu esi lasījis Genesis, pirmo grāmatu?”
 “Līdz šim zināju tikai pēc nostāstiem. Aizliegtais auglis, čūskas kārdināšana... Bet šorīt, lai būtu gatavs sarunai, izlasīju. Bosam darba bibliotēkā pieejami Svētie Raksti un pat ar ilustrācijām, gravīrām un ikonām. Maz gan tur rakstīts par paradīzes dārzu.”
 “Teksti ir tikai atslēgas vārdi. Pieejas kodi. Tālāk seko interpretācijas. Katrs vārds senebreju valodā ir daudzslāņains un daudznozīmīgs. Ikvienam, kas grib izprast šo grāmatu, jābūt gatavam uz ilgu, pacietīgu darbu. Man svarīgi, lai tu saproti manu ideju. Klausies! Pats svarīgākais paradīzes stāstā ir liecība par sievietes spēku. Izlasi vēlreiz, bez steigas, un ņem vērā — sieviete nav salipināta tieši no zemes māliem kā Ādams, bet jau no dzīva cilvēka, kas radīts pēc Dieva līdzības. Sieviete radīta kā vispilnīgākā Dieva radība. Vai pamanīji — Ādams nerod mieru un jūtas vientuļš pat paradīzes dārzā, iekams Dievs nerada sievieti. Tad, lūk, pieredze un loģiskā domāšana rāda, ka nevis čūska sakārdina Ievu, bet otrādi. Ieva ir neatkārtojami skaista, visi tiecas pie viņas, čūska iekāro viņu un meklē iespēju tuvoties, sākt sarunu, piedāvā visus iespējamos labumus, melo... Saproti?”
 “Sāku saprast. Pēc tava stāsta noprotams, ka jau pirmā sieviete uz zemes ir ļoti šiverīgs un pievilcīgs meitēns, ap kuru apzināti vai neapzināti pulcējas pārējie paradīzes stāsta varoņi, vai tā?”
 “Jā. Sievietes skaistums un valdzinājums ir mēraukla, atskaites punkts visam, kas notiek uz zemes līdz pat šai dienai. Tev ir jāuztetovē īstā Ieva. Nevis bezformīga naivule, kas atplestu muti sniedzas pēc ābola, bet visskaistākā un gudrākā sieviete. Un čūska, kas, kaisles sagrauzta, rāpo viņai pie kājām.”
 Georgs nesteidzīgi izpūš biezu dūmu mākoni. Un klusē.
 Viņš nojauš, ka arī pats kādā neizprotamā veidā atrodas tikko apspriestajā paradīzes dārzā un viņam jāsameklē sava vieta šajā gleznā. Vai viņš būs rāpulis pie šīs skaistās sievietes kājām? Nē, labāk būt vienkāršam kārklu krūmam, kas vēro notiekošo no malas. Gaisā izkūp vēl viens rūgts dūms. Lauku puika, rūdītais lauku puika nojauš, ka sastapies ar kaut ko nebijušu un nezināmu.
 Pilnīgi noteikti, labāk būt savrupam kārklam, samezglot desmitiem sakņu savā zemē un necili, bet rāmi zaļot. Viņš paveiks šo neparasto pasūtījumu. Cik vien rūpīgi spēs, tetovējumā izzīmēs detaļas, iedziļināsies darbā, ja nevarēs citādi, ierīvēs degunu ar terpentīna ziedi, lai nebūtu atkal jānoreibst no paradīzes smaržām, kas ieskauj Naāmu kā mirdzoša aura.
  “Labi, kaisles mocīto čūsku es varu iedomāties, bet visskaistākā sieviete... Tad es zīmēšu tevi.”
 Noskrapšķ ādas portfeļa slēdzenes, Naāma izņem no somas grāmatu un pasniedz Georgam.
 “Gribu, lai tu apskati šo. Netālu no Palermo, Sicīlijā, ir Monreales katedrāle. Pavisam neparasta vieta, uz sienām un velvēm ir senas mozaīkas, kas attēlo pasaules radīšanu, Ādama un Ievas stāstu. Pievērs uzmanību Ievai.”
 Naāma apsēžas blakus Georgam. Viņi atgādina tūristus, pārīti, kas aplūko ceļojuma objektus un kartes. Naāmas tuvums ir patīkams, viņas aura nemanāmi un viegli pieglaužas Georga stūrainajai dabai.
 Kārkli zied, bet bites ar samtainiem cimdiņiem novāc skarbā krūma gaisīgos ziedputekšņus. Kārkls jūt vieglu kņudēšanu, un tā ir patīkama.
 “Ko lai saka — šī Ieva ir pievilcīga, pat seksīga,” Georgs ir pārsteigts un pāršķir nākamo lapu, “Skat! Te, šķiet, ir izraidīšanas aina, viņa ir stipri līdzīga tev. Paskat!”
 “Grāmatu es atstāšu tev. Vakarā uz epastu aizsūtīšu dažas savas fotogrāfijas. Protams, ja piekrīti veikt šo darbu.”
 “Es pacentīšos. Būsi mani pārliecinājusi. Šīs mozaīkas un tavs skaidrojums daudz ko izgaismo. Uz rītvakaru sagatavošu dažas skices. Ja tev patiks, varēsim strādāt.”
 “Man drīz būs jābrauc atpakaļ uz Barsu. Laiks ir ierobežots, tāpēc rītvakar noteikti atkal būšu šeit, apspriedīsim zīmējumus.”
 Naāma strauji pieceļas.
 “Man jāiet. Līdz rītam!”

Līdzīgās grāmatas:
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Guna Roze
Svens Kuzmins
Mo Jeņs
 
Sandra Vensko
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
 
Komentāri (1):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 09:59
Apbrīnojami, cik daudz dažādus pavedienus autors ir spējis izvērst divos stāstos. Ne katrā romānā rakstnieks spēj aizskart tik daudzus tematus. Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2018/07/alvils-bergs-divi-stasti-par-barsu.html
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties