Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ceļš

I have nothing to offer anybody
except my own confusion.
/J. Kerouac/

Ilmārs nolēma aizbēgt no mājām, un es nolēmu rīkoties tāpat, jo bija skaidrs, ka viens viņš mežā izdzīvot nevarēs. Līdzi viņš bija paķēris garu koku, jo tā darīja visi, kuri kaut kur iet. “Iesim taisni, līdz atdursimies pret citu pilsētu, tai agri vai vēlu tur jābūt,” viņš nopietni noteica, un mēs sākām kustību pa lauku ceļu. Ilmārs bija mans labākais draugs, mums viss sakrita, tādēļ jau sen nolēmām, ka tad, kad pieaugsim, dzīvosim kopā, blakus mājās — droši vien tajā nākamajā pilsētā, pret kuru atdursimies. Es biju redzējis, kā mājas būvē, un tas neizskatījās pārlieku sarežģīti. Ēkas cēla no baltiem, porainiem blokiem kā antīkās piramīdas, tad iekšā ieklāja koka grīdu, bet pie mājas uzlika basketbola grozu. Obligāts bija arī suns, lai neviens nenozagtu kādu poraino bloku, jo tad mājā būtu caurums, pa kuru birtu krusa. Tiesa, mājas bieži pameta nepabeigtas, un tad kāds tur vienmēr dauzīja pudeles. Ar Ilmāru mēs plānojām dzīvot saticīgi, jo viņš ļāva man norakstīt mājasdarbus, tāpat kā es viņam.
 “Vai tu esi domājis par to, ka visi pieaugušie, kas iet pa ielu ar bērniem, dara to?” Ilmārs vaicāja, iesperdams olim uz ceļa. “Kā viņiem nav kauns? Viņi taču visiem to paziņo.” Lai gan vārds, ar ko apzīmēt “to”, vēl nebija gatavs, bija skaidrs, ka pieaugušie naktī patiešām slepus trinās viens gar otru, un tad no viena no viņiem izlīda bērns — bieži vien pat vairāki —, kurus bija jāved pastaigās. “Vismaz mēs ejam paši par sevi,” es ar lepnumu secināju. Ilmārs pamāja ar galvu un skatījās tālumā piemiegtām acīm: “Ja es šovakar neatnākšu, manējie gan jau sacels traci, bet izskatās, ka drīz vien nomierināsies. Ja es viņiem rūpētu, diez vai viņi pret mani tā izturētos. Aizmirsīs un taisīs jaunu bērnu.” Es zināju, ka Ilmāru tēvs mēdz pērt ar siksnu, bet reizēm viņš vienkārši paņēma to rokā un draudīgi vicināja, piemēram, ja atrada dienasgrāmatā piezīmi vai sliktu atzīmi. Skolotājs tieši tādēļ tās piezīmes rakstīja, bet mamma vienmēr teica, ka ir nogurusi. Iespējams, mammas nogurums veidojās no tā, ka tēvs pēra arī viņu. Arī vecmamma Ilmāru reiz nopēra — ar nātrēm, kad viņš aizgāja pastaigāties vētras laikā, tāpēc mūzikas skolā viņam vismazāk patika sitamo instrumentu klases. Vecmamma viņu sita un teica, ka Ilmārs ir ļauns bacilis, kas novedīs viņu kapā.
 Pirms kāda laika ciemos pie maniem vecākiem atbrauca radi no Polijas. Neviens nevarēja paskaidrot, kādi tieši radi viņi ir, un arī viņi paši to nevarēja, jo runāja nesaprotami, gluži kā izdomātā valodā. Lai gan redzējāmies pirmo reizi mūžā, viņi atveda man dāvanas. Pirmā dāvana bija transformeris — vienā agregātstāvoklī tas izskatījās kā “Formula 1” mašīna, sarkana un plakana, bet, ja to izlieca, auto pieņēma robota izskatu, kuram bija sudrabainas un kantainas dūres. Diemžēl transformerim nebija bateriju un nopirkt tās varēja tikai galvaspilsētā, tāpēc bija jāgaida vismaz nedēļa līdz brīdim, kad tās kāds atvedīs. Mokošo gaidīšanu paspilgtināja tas, ka rotaļlietu nevarēja nest uz skolu nepabeigtā izskatā, jo transformeris, kuru vajag izliekt pašrocīgi, bija neveikls un smieklīgs. To es uzdrošinājos parādīt tikai Ilmāram, kurš bija saprotošs un pat palūdza iedot paspēlēties uz vienu vakaru. Es atļāvu, bet nākamajā dienā izrādījās, ka Ilmārs ir pazaudējis robota ķiveri, kas bija noskrūvējusies nost, tāpēc uz brīdi mūsu attiecības strauji pasliktinājās un teju izbeidzās. Mūsu abu vecāki tikās un apsprieda ķiveri, lai vienotos par kompensāciju, taču beigu beigās detaļa atradās pati no sevis.
 Vēl poļi uzdāvināja man maisu ar košļājamām gumijām un garšīgu zobupastu, kuru gan vecāki stingri aizliedza ēst. Viņi pat pateica — ja to ēd, var izkrist visi zobi, bet es nespēju noticēt, ka neēdama lieta var garšot tik labi. Turklāt zobi krita ārā arī bez zobupastas, nereti sāpēja un visu laiku sagādāja raizes, tālab nolēmu procesu paātrināt un vienā kampienā noriju pusi tūbiņas. Pasta iznāca no tūbiņas svītraina un arī tas bija neizskaidrojami, tādēļ atgriezu to vaļā, bet mīklu tā arī neatrisināju. Savukārt košļājamās gumijas sadalīju uz pusēm, lai vēlāk padalītos ar Ilmāru. Poļu košļenes bija neticami mīkstas — līdz šim biju pieradis, ka košļenes vajag sildīt mutē un tad grauzt kā tādus ziepju gabalus, līdz sakūst vienā masā, kas ļoti ātri zaudē garšu. Tādos gadījumos bija jāpieber cukurs, kas paildzināja košļenes mūžu, taču šeit tas nebija nepieciešams — es nezināju, kā garšo mango, bet nekavējoties bija skaidrs, ka tieši tā. Pēc desmitā parauga mute juta tikai salduma akordu, kura notis bija miglainas un no šīs neskaidrības es tovakar pat apvēmos. Mēģinot runāt ar poļiem visiem saprotamās skaņās, es norādīju uz vistām dārzā un teicu “cipa, cipa”. Uz vienu onkuli tas atstāja graujošu iespaidu — viņš saķēra galvu rokās, nosarka un noraidoši māja ar to. Onkulis pateica, ka “cipka” ir kaut kas ļoti, ļoti slikts. Tad man parādījās nojauta, ka arī poļi slepus trinās viens pret otru, bet viņi vismaz par to kaunējās.
 Pa meža taku Ilmārs gribēja iet pirmais, bet es nevēlējos iet otrais, tāpēc mēs sākām grūstīties un es apvainojos. Apsēdos uz kraujas malas un domāju, ka vajag tikt pāri aizvainojumam, jo mežā Ilmārs bez manis ilgi neizdzīvos, un tas ir svarīgākais. Negribīgi piecēlos un vilkos viņam pakaļ, cenzdamies neskatīties Ilmāram virsū, lai viņš redz, ka man ir slikti. Viņš ļoti ātri aizmirsa, ko man nodarījis, un gāja neatskatoties, līdz mežs beidzās un mūsu skatam pavērās ieplaka ar milzīgām dillēm. To stumbri bija sekvoju biezumā, bet kronas kā lidojošie šķīvji, dilles stiepās augstu debesīs, atdarinot kokus. Abi stāvējām to pakājē un drusku baidījāmies, jo tik lielas dilles bija aizdomīgas. Ilmārs čukstus sacīja: “Un ja nu tie augi ir indīgi un var apēst cilvēku? Es redzēju pa televizoru — viens augs noķēra kukaini ar tādu kā lipekli un iesūca sevī.” Es centos pārvarēt bailes: “Tās taču ir parastas dilles, tikai lielas.” Tomēr tas skanēja nepārliecinoši un mēs atkāpāmies, cenšoties nenolaist acis no gigantiskajām dillēm. Tās mūs pavadīja ar īgniem skatieniem, berzēdamas lipekļiem klāto lapu delnas un pukstēdamas par to, ka viņu kājas ieaugušas zemē kā kolonnas. Viena mēģināja satvert Ilmāra kāju ar diļļu liānu, bet šis bija veiklāks un izrāvās. Tāpēc vecmamma dilles mēdza iesprostot burkās ar gurķiem.
 Mēs nokārām kājas pāri kraujas malai un ik pa brīdim modri atskatījāmies, vai milzu dilles tomēr neseko mums pa pēdām. Apkārt ziedēja puķes bez nosaukumiem, virs mums peldēja mākoņu bari. “Reku suns,” es rādīju Ilmāram. Viņš nepiekrita:“Tas ir vilks, debesīs nevar būt suņi. Bet varbūt arī viņiem jāmaina vārds, tāpat kā cilvēkiem?” — “Kā — jāmaina vārds?” — “Nu, vienkārši. Kad cilvēkam ir astoņpadsmit gadi, viņam obligāti vajag izvēlēties sev citu vārdu. Piemēram, mans tēvs ir Arvīds, bet viņš tikai tagad ir Arvīds, agrāk viņam bija cits vārds. Tā man teica mamma, un es arī nezinu nevienu mazu Arvīdu,” Ilmārs skaidroja pretī un prasīja:“Kādu tu izvēlēsies, kad paliks astoņpadsmit un būsi pieaugušais?”No visiem dzirdētiem vārdiem man jocīgi likās pilnīgi visi, centos izrunāt tos vairākkārt, bet aizvien nevarēju pierast — Arkādijs, Ingus, Paulīne — un vēl dīvaināki šķita uzvārdi. “Par vārdu man vajag padomāt, bet tu zini, ka pastāv cilvēki ar uzvārdu Žurņa?” — es tirināju kājas virs bezdibeņa.“Kā var būt tāds uzvārds?” Ilmārs paraustīja plecus:“Uzvārds ir sīkums, bet ņem vērā, ka viņu vecāki savā starpā ir trinušies.” Lai gan es jau sāku pierast pie šīs domas, tieši sevi par trīšanās rezultātu nekad uzskatījis nebiju, un, lai kā centos dzīt šo domu projām, tā mani sakāva. Prātā centos atrast kādu, kas varētu nebūt trinies: kaut vai tā iemesla dēļ, ka visa viņa āriene liecina par pretējo: “Un Hertas tante?” Ilmārs uz brīdi aizdomājās. Hertas tante bija gandrīz tikpat liela kā milzu dille, tikai ievērojami platāka, viņai bija ļoti maziņš vīrs, vārdā Anatolijs, kurš staigāja apkārt ar vienu un to pašu portfeli, kam bija salauzta slēdzene. Uz sejas viņam bija biezas brilles un mati spraucās ārā no sarkanā deguna kā sēnes kleitiņa. Ilmārs lēni un jautājoši skatījās uz mani, tad ar šaubām balsī konstatēja: “Diemžēl sanāk, ka arī viņi. Jo viņiem taču ir meita. Lai gan, iespējams, viņu gadījumā meita pārskrēja no mutes mutē, kad viņi bučojās.” Maza, knapi saskatāma meita pašķīra Anatolija deguna matus kā priekškaru un joņoja pa mēļu plaisām pretī zelta zobu maldugunīm un tumšajai ejai ar gaļas slēgakmeni.
 Pamazām mēs abi sākām nogurt, un Ilmārs ik pa laikam piekodināja, lai nečīkstu. To viņš teica arī sev, jo es nemaz nečīkstēju, tikai slaucīju sviedrus un skatījos, kur uz kokiem aug sūnas. Tās norādīja uz ziemeļiem, kur bija auksts un baltie lāči par velti dalīja pepsikolu. Piepeši ceļu mums bija aizšķērsojušas govis, ap kurām griezās biezs kukaiņu mākonis, bet dzīvnieki bāza mēli sev nāsīs un skurinājās. Ilmārs teica, ka govis var mūs badīt ar ragiem, lai gan dzīvnieki izskatījās mierīgi, tikai netīri. Es skaļi un pēc iespējas saprotamāk pateicu: “Govis, lūdzu, paejiet nost! Mums neko no jums nevajag, arī badīšanos ne, mēs gribam paiet jums garām, lai dotos uz citu pilsētu!” Pēc nelielas pauzes govis patiešām pašķīrās un mēs devāmies tālāk pa taciņu, turklāt šoreiz Ilmārs ļāva man iet pirmajam. “Kā tev tas izdevās?”viņš tincināja. Lai gan es pats nesapratu, kā tieši, izlikos, ka zinu, turklāt zibenīgi pats tam arī noticēju: “Dzīvnieki visu saprot, vajag tikai mācēt saklausīt.” Ilmārs nelikās mierā:“Ko saka tas putns?” — “Viņš ļoti grib trīties.” Mēs abi iespurdzāmies un tieši tajā brīdī izgājām no meža.
 Elektrības stabi bija sadevušies rokās ap pļavu, ko nosēja zilas puķītes, un vienādo vārpu celiņā stāvēja koka māja ar aku. Ilmārs izteica domu, ka māja atrodas jau citā pilsētā, un mēs gājām to aplūkot. Kad palika daži desmiti metru, no mājas puses mums pretī izskrēja liels, pelēks suns, kas bija piesiets ķēdē. Tās posmi berzās pret būdiņas malu, it kā suns būtu enkurs, un dzīvnieks bija baisāks par milzu dillēm. Taču tad, kad ķēde pēkšņi beidzās, suns piecēlās kājās un sāka aizelsties no riešanas. Vēl nesen noticējis, ka saprotu dzīvnieku valodu, es guvu tam apstiprinājumu — bija skaidrs, ka viņš grib mūs aprīt veselus. Viņa mute bija pilna ar gariem zobiem, starp kuriem valstījās gara un lokana mēle, ar kuru viņš laizītu mūsu asinis, ja vien tiktu tām klāt. Ilmārs piedāvāja suni apiet, bet tad ķēde negaidot pārtrūka un suns mums gandrīz uzkrita virsū. Uzreiz pēc šī atgadījuma dzīvnieks par mums pilnībā aizmirsa un aizgāja ostīt puķītes, ko acīmredzot bija gribējis izdarīt vienmēr. Pēc svārstību mirkļa mēs nolēmām apskatīt māju un šķūni. Uz soliņa pie mājas gulēja papirosu paciņa un Ilmārs teica: “Mans tētis pīpē, bet saka — ja pīpēšu es, viņš mani nositīs.” Es biju neizpratnē: “Kāpēc viņu pašu neviens nenosit?” — “Nu, kā lai viņu nosit. Viņam ir siksna, un viņš ir liels. Nosist viņu varētu vienīgi Hertas tante, jo mamma visu laiku ir nogurusi,” Ilmārs prātoja.
 Māja izrādījās aizslēgta, tāpēc mēs ielūkojāmies šķūnī, kas bija piekrauts ar sarūsējušiem darbarīkiem un neizskaidrojamām senām mantām. “Varbūt te dzīvo senie cilvēki? Droši vien esam tik tālu no pilsētas, ka viņi dzīvo kā indiāņi,”es izteicu versiju. Nolēmām mēģināt tikt pie akas ūdens. Spainis rāvās lejup kā suns, turklāt skārdīgi rēja un čīkstēja, bet Ilmārs šoreiz par čīkstēšanu neko neteica. Tad spainis beidzot iekrita ūdenī un pēc mirkļa jau devās atpakaļ pie mums uz virszemi, lielāko daļu ūdens atdodot akai atpakaļ, jo pēc dabas bija viscaurs. Kad mēs tomēr dabūjām dažus malkus auksta ūdens, es iemetu skatienu akā un ieraudzīju tur lejā mazu, gaišu punktu, kas līgojās un žonglēja debesis. Raugoties uz tumšo eju, es iztēlojos, ka pa to skrien mazā Hertas tantes meita, kas izmukusi no onkuļa Anatolija mutes.
 Ceļš no jauna veda mūs mežā, un nākamā pilsēta vēl nebija redzama. “Par ko tēvs tevi nopēra?” es vaicāju, nojauzdams, ka siksna nebūt ne vienmēr pamudina uz pārvākšanos.“Es iemetu kaķi sausajā tualetē,” Ilmārs mazliet negribīgi atzinās. “No sākuma viņš bija balts, tur nebija variantu.”Kaķis līdz pēdējam mirklim neesot nojautis neko nelāgu, ļāvis sevi nest skabargainās tualetes virzienā, kurā bija gādīgi saplēstas avīzes un pulcējās mušas. Ilmārs steidzās — par spīti tam, ka viņš laicīgi bija atvēris tualetes durvis, lai šim vērienīgajam notikumam būtu pēc iespējas mazāk šķēršļu, kaķis rokās sāka draudīgi pulsēt. Bet puika nepadevās, teju skriešus tuvojās tualetei un jau redzēja raupjo dēļu caurumu. Kaķis iekrita bedrē gandrīz bez skaņas, un Ilmārs ziņkārīgi pieplaka pie iluminatora. No sākuma dzīvnieks vēsi pētīja apkārtni, bet tad atklāja, ka grimstošās smiltis nav mīts un arī sausā tualete šādi saucas nepelnīti, sāka kulties, spirināties un kaukt. Kad pēc dažām stundām Ilmāra nogurusī mamma mazgāja kaķi ar dārza šļūteni, tas bija iesprostots mirušās jūrascūciņas Princesītes būrī, un viņa pieļāva, ka arī pašu Ilmāru nenāktu par skādi tur iemest. Lai gan tēvs Arvīds viņas viedoklim ar dedzību piekrita, viņš tik un tā ķērās pie klasiskās siksnas. Ilmārs nobeidza stāstījumu:“Kā lai zinu, ko drīkstu darīt, ja mani per par visu?” Nu jau mežs sāka likties draudīgs, jo saule ēnas rullēja plakanas kā plātsmaizes mīklu. Arī koki berzējās cits pret citu.
 Uz horizonta parādījās ēku saujiņa, mēs soļojām klusēdami, bet kājas ik pa brīdim nolēma klupt un aizķerties aiz zemes. Apkārt nebija neviena paša cilvēka, tiesa, parādījās cilvēku bērns asfalts, kas nozīmēja pilsētu. Dīvainā kārtā pilsētai nebija nosaukuma, un Ilmārs teica, ka mēs paši varēsim to viegli izdomāt, jo mums vienmēr sakrīt domas. Es piedāvāju variantu “Atlantīda”. Viņš uzreiz iebilda: “Labāk Terra incognita.” Sarkana krēsla jau zagās mūsu pilsētas virzienā un grasījās aprīt arī mūs, līdz ieraudzījām sievieti, kura gāzelēdamās kātoja pa pretējo ielas pusi un nesa rokās lielas somas. Izskatījās, ka tieši somas liek viņai svērties te uz vienu, te uz otru pusi. Ilmārs iesaucās: “Sakiet, lūdzu, kāda pilsēta šī ir?” Viņa ieķiķinājās: “Ko jūs, kāda pilsēta? Te ir dzelzceļa stacija.”