Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Mierinājums Ādama kokam

Grāmata pievienota: 04.08.10
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Inga Žolude
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
4.22 Eur
Izdošanas gads:
2010

Ingas Žoludes (1984) stāsti publicēti daudzviet periodikā un stāstu kopkrājumos gan Latvijā, gan tulkojumos ārvalstīs. 2008. gadā iznāca rakstnieces debijas romāns “Silta zeme”, kurš droši uzskatāms par svaigu pavērsiena punktu latviešu literatūrā.
Krājumā “Mierinājums Ādama kokam” vienotā noskaņā sapulcējušies 13 stāsti, kurus vieno rāma, dziļa un valdzinoša ideja: izstāstīt dzīvi un nāvi.

Krājumā iekļauti stāsti “Sākums”, “Mierinājums Ādama kokam”, “Nāves grāmata”, “Es pats”, “Krītiņu princeses”, “Sasedz mani”, “Baseins”, “Parasti”, “Osta”, “Netīrā veļa”, “Sprīdīte”, “Kautrīgs piedāvājums: “Izlase”” un “Komēdija”.

Grāmatas noformējumā izmantota Janas Briķes glezna  "Mazās Salomes rotaļa"

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Inga Žolude ielaikojusies stāstu krājumā, kur lielā vēsts uzmirdz caur daudzām dzidrām fasetacs lēcām. Lasot attopies un saproti sevi iemestu dzīvībā un dzīvē kā pirmatnējā, duļķainā, virmojošā buljonā, kurā kulies, lai noskaidrotu, kas esi pats, un no visa, kas apkārt, kaut ko samani tikai brīžos, kad tas, izniris no duļķojuma, sazin kāpēc piepeld tuvu klāt. Tu dabū skaidrus, asi izzīmētus īstenības sīkumus līdz ar neaptverama lieluma apjausmu: pirmatnējais dzīves un dzīvības buljons vārās, nāves un baiļu ieskauts. Un katrs gluži viens visam pa vidu. Stīdziņas, kas tur mūs kopā, ir tikai divējas. Pirmējās — pēctecība, kas caur vecākiem un bērniem sien kopā paaudzes. Otrējās — stāsti, kuros iekļūstam.
Ieva Kolmane

Šajā biedējoši talantīgās autores grāmatā gan stipri, gan paguruši, bet pārsteidzoši dzīvi tēli cenšas noskaidrot skaudro patiesību par “šeit un tagad”. Sapratuši, ka pasaules kārtība nav dabiska, bet konstruēta, viņi pūlas naturalizēt pieņēmumus par to, kas ir loģisks. Žolude neskandē dziesmiņas, nesludina, bet koķeti pārrada apnikušās realitātes brīžus, un valoda kļūst par tādu jauneklīgu īstenību, kādu neesam raduši tik koncentrēti piedzīvot.
Rimands Ceplis

 

Miesa un asins. Viņš sēž pie izlietnes, Doriāns skuj viņam matus ar virtuves nazi. Pusizplūkāta pieneņpūka. Vietumis vēl mati, vietumis putas, vietumis asins sūcas no mikroskopiskām brūcītēm. Visi spraucas tuvāk viņiem. Un smejas. Izsmej. Bet nedomā to nopietni. Smejas smieklu pēc. Apspriežas. Rāda ar pirkstiem. Doriāns ar nazi rokās, slapjām, ūdens apslacītām krūtīm, biksēm, uz kurām ūdens plankumi, slapjām rokām, no kurām slīd ārā nazis. Ziepjainas rokas, slapjas. Liek nazi zem krāna un aukstā ūdenī noskalo Marīna matu paliekas kopā ar putām, stingrām sīkām putu pārslām, asiņu iekrāsotām, kūstošām izlietnē. Marīna plecu dvielis ir slapjš, ūdens šļakstinās uz visām pusēm, acis, ziepēm pietecējušas, iekrāsojas sarkanas. Galva mikla un slidena, nazis katru reizi paslīd. Pārējie spiežas tuvāk klāt. Skaita brūces uz Marīna galvas, tālāk par vienpadsmit netiek. Katru reizi, skaitot brūces uz citas galvas puslodes, tālāk par vienpadsmit nav iespējams tikt. Kāds atnāk un iejaucas. Viņi iedzer tāpat bez tosta, no alkohola viebdamies, saspļauj mikroskopiskas kodīgas lāses Marīna brūcēs. Viņš saka “csss”. Jo sāp. Varbūt tā ir labāk. Tā ir dezinfekcija. Mūsu visu vielas ir Marīnā. Marīns ir mēs visi. Doriāna pirkstos arī ir brūces. Nazis ziepjainajās rokās slīd, izslīd. Doriāna pirkstos ir Marīns. Marīns ir Doriāna rokās. Miesa un asins.
Kamēr te notiek asins pārliešana, istabā mierīgi guļ Gorāns. Bet viņš nebūt nav mierīgs. Apgūlies gultā tieši pie durvīm, kājas pāri, katru reizi, iedami garām, viņi tās aizlauž. Iekritis gultā ar visām drēbēm. Netīrām, slapjām, smirdīgām, krītainām. Putekļainu, izmīlētu segu pārvilcis sev pāri. Mudžeklis, kas apklāts ar segu. Līķis, tikai dzīvs.
Pretī logam aug liepa.
Naktslampas, stāvlampas, mašīnas sēdeklis, izrauts kā orgāns no dzīva organisma, nolikts sēdēšanai, porolona audos mikrotraumas, lēkšķītes pa visu istabu, kā pirmais sniegs, kā krusa vasaras nāvējošā, īslaicīgā negaisā, ko viņi, mēs, vienmēr un atkal un atkal zvēram sagaidīt kopā. Grāmatas, žurnāli, reklāmu skrejlapeles, samirkušas lietū, izmazgātiem blāviem krāsu laukumiem, uzburbušām virsmām, kā pirmās rudens lapas, kas otrajā dienā pēc nokrišanas savelkas krampjos un krokās un atdod krāsu, kā pirmās rudens lapas, ko viņi, mēs, cits citam zvēram sagaidīt kopā. Izmētātas detaļas no sazin kā, skrūvju un zāģu komplekti galvaskausa atvēršanai, dubultlogu saturošās skrūves izbirušas pa kājām, laužņi, knaibles, stieples, savilcēji — mēs vienmēr cits citam zvēram palikt kopā. Veļas aukla pār istabas vidu — asis, kurām krustojoties, mēs esam te un atkal, kā vienmēr, bez elektrības palikuši, cits citam zvēram pie sveces, zvēram, veļas auklas ēnas plaknes šķērsgriezti, sveces pārdedzinātiem, nosodrētiem pirkstiem vilkdami sev divpirkstu zvērestu pār rīkli, vilkdami divpirkstu zvērestu cits citam pār rīkli. Un drēbes, kas karājas uz auklas, tieši acu augstumā, tās, kurās vienmēr atduras skatiens. Tukši grāmatu plaukti, kumodes, naktsskapīši nosēti smiltīm, tajos viņi, mēs, katrs no mums, ieliekam pirkstu, iebakstām. Tieši. Tieši te ir tava vieta. Zvēri.
Šaura telpa. Šaura un gara telpa, kas stiepjas ārā pa logu kā vilciena vagons, kas skrien ar pieri perspektīvā. Marīns piespiedies izlietnes malai, galva zem ledainām, rīstīgām šļakatām. Viņš to noslauka virtuves dvielī, izdilušā, pelēkā. Nomet uz galda. Lelle noslauka ar to pelnus no galda virsmas. Doriāns noskalo nazi, noliek uz galda, Lelle uzmet tam virsū dvieli. Nav jābūt asumiem redzamiem.
Liepā sēž ērgļu mazulis, tīra spalvas. Smalks un viegls vējš pūtina viņa kakla dūnas.
Piepeši lietus. Multfilmu lietus, garas lāses, zīmē svītras, vardarbīgu tomu un džeriju.
No lietus skaņas pamostas Gorāns. Vai drīzāk no Džerijas dziedāšanas. Viņa noslīgusi blakus gultai, kurā guļ Gorāns, un dzied. Lai iemidzinātu jau tā guļošo Gorānu. Vai lai pamodinātu viņu. Vai pavadītu viņu sapnī ar dziesmu.
— Līst? — vaicā Gorāns. Acis lielas kā tases, kurās saliet lietusūdeni.
Džerija dzied.
— Līst, — brīdi klausījies, nosaka Gorāns. Un pieceļas no gultas. Kājas sagrīļojas, viņa locekļi stīvi kā koka kluči. Ar dūrēm iespiežas segas mudžeklī, mēģinādams noturēt savu sakņupušo augumu, kājas neveikli stutēdams.
— Sen jau līst? — mēģinādams novirzīt savas domas no ķermeņa nesavācamības, vaicā Gorāns.
Džerija dzied.
Marīns bļauj. Virtuvē. Ieraudzījis sevi spogulī.
— Kas tas bija? — vaicā Gorāns, tikpat bezpalīdzīgs.
Džerija dzied. Liekas, ka viņa ir aizmigusi. Un dzied miegā.
Sapratis, ka no Džerijas šobrīd nav nekādas jēgas, viņš saviem spēkiem mēģina izsliet muguru. Rokas gar sāniem. Vienubrīd viņš ar tām balansē savu līdzsvaru. Tad nogāžas uz grīdas. Džerija otrpus gultai atver acis. Pārstāj dziedāt. Uzliek roku uz segas mudžekļa, domādama, ka zem tās vēl joprojām guļ Gorāns.
— Mīļum, kamēr tu guli, ir sācis līt, — viņa saka.
Gorāns otrpus gultas izspļauj asiņainas siekalas, krītot iecirtis lūpu starp zobiem. Noslauka muti piedurknē.
— Mīļum, kamēr tu guli, ir sācis līt, — Džerija saka. — Tā bija lietus dziesma, ko es dziedāju.
Gorāns acumirklī pagriež galvu uz Džerijas pusi, bet viņi viens otru neredz. Viņš pagriežas tikai, lai it kā labāk dzirdētu, ko Džerija saka.
— Šis lietus ir citādāks, — viņa stostās. — Tas atdzīvinās. Nesīs auglību zemei, prātu tuvāk sirdij, veselību slimībai.
Gorāns mēģina savilkties čokurā, pievilkt ceļus pie krūtīm, lai pieceltos. Viņa drēbes čaukst. Viņš sastingst, jo viņam liekas — Džerija būtu varējusi dzirdēt viņa knosīšanos.
— Tā nav, kā tu saki, ka nekas, nekas vairs nav iespējams. Izdziedināmība ir neiespējamība. Tā nav. Šī dziesma. To man iemācīja mamma. Viņai — vecmamma. Viņai — vecvecmamma. Un tā vienmēr, paaudzēm, gadu simtiem, tūkstošiem. Vēl pirms Kristus. Un es to vienmēr esmu zinājusi. Vienmēr esmu tev to dziedājusi, kad guli.
Džerija apklust. Glāsta segu. Gorāns sabrucis uz ceļiem. Marīns bļauj virtuvē. Bļauj un bļauj. Kamēr viņš bļauj, Gorāns lēni un uzmanīgi lien zem gultas. Džerija neiztur un, pielēkusi kājās, aizsteidzas uz virtuvi.
— Ko jūs te bļaujat?! — viņa bļauj. — Nesaprotat, ka Gorāns guļ?!
Marīns, Doriāns un Lelle sāk smieties.
— Viņam ir drudzis! — Džerija piemetina.
Marīns, Doriāns un Lelle smejas viņai sejā. — Nu, lai guļ! — Marīns viņai iebļauj sejā. Marīns, Doriāns un Lelle smejas. Tad apklust. Smejas Džerija, atdarinot visus trīs. Izmēda viņus. Uzkurinājusies dusmīga.
Lelle paņem no galda dvieli. Atsedzas nazis. Doriāns paņem nazi. Lelle bružā dvieli pa rokām, tin tā stūrus un maliņas. Satin un attin. Doriāns pa rokām viļā nazi. Mariāns tausta noskūto galvu, ik pa brīdim paskatoties uz pirkstiem. Rokas ir tīras. Visas brūcītes sarecējušas.
Džerija turpina mēdīties. Atdarina viņu kustības.
Viņai aiz muguras jau labu brīdi stāv Gorāns, kā iekārts starp abām stenderēm.
— Man ir slikti, — novelk Gorāns.
Džerija apsviežas riņķī un sastingst. Viņš skatās caur pieri, tad pasper soli uz priekšu. Džerija stāv nekustīgi. Stāv viņam ceļā.
— Paej nost, — viņš vienaldzīgi saka.
Pārējie skatās, priekšmeti viņu rokās sastinguši. Džerija paiet malā. Gorāns atspiežas pret sienu.
— Kas te par bļaušanu? — viņš saka. — Ā, tev, Marīn jauna frizūra. Labi!
Viņi klusē. Marīns novelk roku pār galvu.
— Nu, vai kāds ar mani iedzers? — Gorāns vaicā. — Vai ir vēl palicis kas dzerams?
— Jā, jā! — Doriāns steidzīgi un pavirši nomet uz galda nazi, paņem aplipušu glāzi, iepūš tajā, ielej šampanieti un pasniedz Gorānam. Viņš to paņem un liek pie mutes, bet Džerija uzsit pa glāzi, un tā nokrīt. Apgāžas. Šampanietis izlīst. Burbuļo uz grīdas balti šņācot. Kā jūra, kā okeāns, kā līcis, sīka tērcīte, līdz izsīkst, un gultnē paliek vien pēdējās šķidruma lāsītes, putu kripatiņas. Gorāns pasper glāzi un paņem pudeli no Doriāna.
Džerija sāk kliegt: — Bet tu nedrīksti! Tu nedrīksti dzert!
— Kāpēc tad nedrīkst!? — izsaucas Doriāns.
— Tāpēc, ka viņam ir imūndeficīta sindroms, — atbild Džerija.
— Nu un, — saka Marīns.
— Nu un? — dusmās šņāc Džerija. — Paskatieties uz viņu! Viņam ir slikti! Viņam ir temperatūra! Drudzis!
Gorāns izvelk no bikšu kabatas dažādas apbružātas tablešu tāfelītes un iemet mutē dažas ripiņas, virsū uzdzerot šampanieti.
— Muļķības, Džerij! Nav nemaz tik slikti! O, sāk iedarboties.
Ārdurvis noklaudz. Virtuves durvīs parādās Helma ar lielu maisu. Sakliegšanās, sasveicināšanās. Viņa ierauga ērglēnu liepā aiz loga, aiz Lelles muguras, ir gandrīz nereāli viņu saskatīt no virtuves sliekšņa. Viņa nevīžīgi iemet lielo, mīksto maisu ar vieglu mājienu šaurajā priekštelpā.
— Paskat, paskat! — Helma laužas pie loga. — Jūs redzējāt? Nē, jūs tikai paskatieties!
Visi uzmet mierīgu skatienu putnam.
— Vai tikai tas nav kāds ērgļa paveids?! — Helma skaļi čukst, atspiedusies pret palodzi blakus Lellei. Džerija ieiet istabā. Istabā ieiet arī Gorāns. Tikmēr pārējie atslābst, ķermeņi atbrīvojas no ieņemtajām stingajām pozām. Doriāns parokas pa ledusskapi, nomet uz galda konservu bundžas un ķieģeļu maizi, bufetē atrodas dzeramais. Helma skatās uz putnu, atdarina viņa kustības.
— Putns, visdrīzāk, nemaz nav īsts, — saka Marīns, — viņš jau sen būtu aizlidojis.
— Protams, īsts! — Doriāns nosmīn.
— Jā, man viņš arī izskatās kā īsts, bet ko viņš te dara?! Pilsētā? — Marīns svārstās.
Lelle nemaz neiesaistās sarunā, jo ir pārliecināta, ka putns ir īsts. Viņa tikai skatās grīdā, ar kāju ripinādama šurpu turpu glāzi, ko Džerija izsita Gorānam no rokām.
— Hel, tu dzersi?
— Jā, — viņa apātiski un klusi novelk, putna hipnotizēta.
— Ko tad?
— Jā.
— Tev kaut kas ir?
— Jā.
— Tad dod šurp.
— Paņem.
— Kur tad?
— Maisā.
— Kādā maisā?
— Koridorā.
Doriāns aiziet uz koridoru un ievelk lielo vieglo maisu virtuvē. Izvelk no tā milzīgu segu rozā krāsā. Turēdams vienā rokā tās stūri, pārējā sega uz grīdas, saka: — Kurā tad maisā?
— Tajā.
— Te ir tikai viens.
— Jā.
— Tajā lielajā? Vieglajā? Kas kā uzpūties vēders? Kā izpletnis?
— Jā, jā.
— Bet tur ir tikai sega.
— Nu ja, es nopirku beidzot segu, — viņa paziņo, nenovērsdamās no putna, kas nudien, ja būtu īsts, sen jau būtu aizlidojis.
— Bet tas nav nekas dzerams.
— Nē.
— Tu nopirki arī kaut ko dzeramu?
— Nē.
— Nu, tad tā uzreiz vajadzēja teikt.
— Vajadzēja.
— Tad ko tu dzersi?
— Man nekā nav.
— Mums ir.
— Ko tad prasi, vai man ir dzeramais!?
— Nezinu.
— Ā.
— Mums ir kāda tīra glāze?
— Nezinu.
— Es to nejautāju tev.
— Ā.
— Marīn, kur tu dabūji tās glāzes iepriekšējo reizi?
— Nav tur vairs.
— Jā, mums ir. — Lelle paripina pa grīdu glāzi uz Doriāna pusi.
Doriāns paceļ glāzi, ieskatās, iepūš un ielej. Pasauc Helmu, viņa paņem glāzi, uzgriež muguru logam, atstutējas uz palodzes blakus Lellei. — Nu, tad iedzersim! — Helma saka. Ienāk Gorāns, aizsmēķē, domīgi skatās uz glāzi. Viņi iedzer, Helma aizrijas, sāk rīstīties un klepot, no palodzes uz ietves nokrīt grāmata, ko Lelle lasījusi. Putns aizlido.
— Divsimtdivdesmitdeviņi reiz divsimtpiecdesmitdeviņi, — mehāniski atreferē Helma, kad beigusi klepot, bet joprojām ir sasarkusi un nebalsī.
Marīns noglauž galvu, nesaprazdams, kā īsti izturēties pret šādiem aprēķiniem.
— Queen size, — Helma pompozi izrunā, šķobīdama muti, panākot pārspīlētu anglofonētiku.
Marīns un Doriāns paskatās uz segu, kas izplājusies virtuves vidū. Gorāns, atspiedies pret stenderi, smēķē, kuļādams pirkstu aizrepējušā akvārijā, kurā peld daži kunkuļi. Iespējams, beigtas pēdējās zivis. Visdrīzāk, pēdējās nosprāgušās zivis.
— Beidz! — iekliedzas Džerija viņam aiz muguras, uzsizdama viņam pa roku. — Dabūsi vēl kādu kaiti no tā mirušā ūdens!
Gorāns pieķeras krūtīm, savelkas čokurā, galva pie ceļgaliem.
— Kas tev ir? Kas tev notikās? — izmisīgi, steidzīgi taujā Džerija, pieķerdamās pie viņa augšdelmiem, stutēdama.
Lelle uz palodzes ar dibenu gaisā. Galva karājas uz leju virs ielas. Lelle saprot, ka nevar aizsniegt grāmatu.

 

 

(No stāsta "Sasedz mani")
 

Līdzīgās grāmatas:
Sandra Vensko
Lauris Gundars
Māra Zālīte
 
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
Leons Briedis
 
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties