Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Berlīne

Grāmata pievienota: 25.06.13
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Maikls Mirolla
Lapaspušu skaits:
200
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
1.06 Eur
Izdošanas gads:
2013

1989. gads, krīt Rietumu un Austrumu pasauli dalījušais Mūris. Filozofs Antonio Serratura dodas uz starptautisku konferenci Berlīnē, bet citā kontinentā kāds vīrs, vārdā Džūlio Kjaveta, siltumenerģētiķis un neatkarīgs cirkus mīms, kā rakstīts viņa pacienta kartē, atmostas no divus gadus ilga stupora. Ar viņa izbēgšanu no psihiatriskās slimnīcas aizsākas piedzīvojums, kurā pagātne savijas ar nākotni, un nāve tiek likta lietā, lai dīvainā transcendentālās filozofijas eksperimentā mainītu pasaules pamatus. Līdzīgi kā Kafka vai Italo Kalvino kanādiešu rakstnieks Maikls Mirolla jauc kopā reālo ar sirreālo, lai meklētu atbildi uz jautājumu, vai cilvēks var aizbēgt no sevis, cik lielu lomu mūsu apziņā spēlē vēsture un kurš no daudzajiem šķietamajiem “es” ir “īstāks”.

Kanādiešu rakstnieks Maikls Mirolla dzimis Itālijā, dzīvo Toronto. Viņa darbiem, romāniem, stāstiem, dzejai, lugām, scenārijiem, raksturīgs ļoti emocionāls, intensīvs vēstījums, kas drosmīgi tiecas pētīt dvēseles slēptākos nostūrus.

Romāna tulkojums tapis ar Canada Council of the Arts atbalstu

Grāmatu no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

POSTSKRIPTS II

Bija ļoti vēls vakars, kad Railijs beidzot izslēdza datoru, iepriekš uz divām atsevišķām disketēm uzkopējis Kjavetas atgūtās datnes. Katram gadījumam — ja nu mistiskie pēcattēli izdomā atkal nozust, šoreiz, iespējams, uz visiem laikiem. Datni, kas bija nosaukta piektdiena.doc, viņš bija izlasījis divreiz. Ja neskaita sākumu, kur stāstīts par galvenā varoņa tēvu, un dažām pēdējām ļoti dīvainajām lappusēm, kas aprakstīja tikšanos homoseksuāļu-transvestītu krogā, dokuments likās visai sakarīgs stāsts par ceļojumu uz Berlīni pirms mūra krišanas.
 Kā cilvēks, kurš nemēdz strēbt karstu, Railijs iesākumā neizdarīja nekādus steidzīgus slēdzienus par saistību starp Džūlio A. Kjavetu un Antonio G. Serraturu (izņemot, protams, acīmredzamo autora un tā radītā darba saistību). Tajā pašā laikā viņš kā psihiatrs nevarēja gluži ignorēt iespēju, ka šāda saistība pastāv — pat ja tikai Kjavetas prātā. Viņš sev pateica, ka ļaus šīm domām “nosēsties”. Un tagad, kad viņam bija Kjavetas datņu kopijas, viņš varēja mierīgā garā pētīt tās pats savā kabinetā.
 Tomēr pirms došanās pie miera Railijs nevarēja neieskatīties pārējās ar Kjavetu saistītajās datnēs. Viņa lietā. Tajā, kas glabājās slimnīcas svaigi digitalizētajā katalogā. Railijs no sava datora sameklēja vajadzīgo. Pirms Kjavetas psihiskās krīzes, ko Railijs pats bija diagnosticējis kā ieilgušu šizofrēnisku epizodi ar kataleptiskiem simptomiem un smagām halucinācijām kā blakusefektiem, pacients bija strādājis par siltumenerģētiķi Monreālā, kādas multinacionālas pārtikas pārstrādes rūpnīcas katlu mājā.
 Kjaveta bija paraugdarbinieks, kārtīgi un nesaņemot sūdzības veicis savus pienākumus gandrīz divdesmit gadus — kopš tehnikuma beigšanas. Proti, līdz tam brīdim, kad pirms diviem gadiem viņš nakts maiņas vidū pēkšņi piecēlās un aizgāja, pirmo reizi savā darba mūžā atstādams katlu māju bez uzraudzības. Turklāt viņš bija neprecējies, dzīvoja vienistabas dzīvoklī virs darbarīku veikala Monreālas priekšpilsētā Verdenā, un viņam nebija dzīvu radinieku — vismaz šajā Atlantijas okeāna pusē neviens nebija pieteicies. Tāda bija informācija, kas iegūta viņa medicīniskajos un darba gaitu reģistros, kā arī aptaujājot viņa priekšniekus, darbabiedrus un namsaimnieku, darbarīku veikala īpašnieku.
 Tomēr, kad viņu slimnīcas uzņemšanas nodaļā lūdza aizpildīt dažas standarta veidlapas, pie “Nodarbošanās” Kjaveta bija ieskricelējis “neatkarīgs cirkus mākslinieks”. Un ailē “Ģimenes stāvoklis” atķeksējis: “Precējies, viens bērns”. Turklāt, kad Railijs bija jautājis, kāpēc, viņaprāt, viņš nogādāts slimnīcā, Kjaveta kā pašsaprotamu lietu bija atbildējis: “Kā, vai tad jūs nezināt? Es nogalināju cilvēkus. Es tobrīd nebiju pie pilna prāta, bet es nogalināju cilvēkus. Un šeit taču ir vieta, kur atved cilvēkus, kas nogalinājuši cilvēkus, vai ne?” Railijs apjautājās, ko tad viņš nogalinājis. Kjaveta bija atbildējis iespurkdamies: “Savu sievu un bērnu, protams. Ko citu lai es gribētu nogalināt?”
 Ar Kjavetas pašapsūdzību bija viena problēma: tā arī netika atrasti nekādi pierādījumi, ka viņš tiešām būtu kādu nogalinājis — nerunājot nemaz par neeksistējošu sievu un bērnu. Kad viņu iepazīstināja ar šīm nesakritībām, Kjaveta turpināja uzstāt — tiktāl, ka aizveda policiju un slimnīcas darbiniekus uz māju, kur it kā bija notikušas slepkavības. Pārsteigtie iemītnieki — kāds inženieris un viņa sieva — neko ne par kādām slepkavībām nezināja. Taču, kad viņiem tika izskaidrota situācija, viņi atļāva Kjavetam aizvest policistus uz savu guļamistabu.
 “Tur,” viņš teica, norādīdams uz gultu. “Tur ir jūsu pierādījums. Es pārgriezu viņiem rīkli. Matracis ir piesūcies ar asinīm.”
 Railijs bija mēģinājis ieskaidrot Kjavetam, ka tur nekā nav. Kjaveta noslēdzās klusumā. Tolaik ārsti bija uztvēruši šo atzīšanos, uzstājīgos apgalvojumus, ka viņš izdarījis drausmīgu noziegumu, kā daļu no viņa šizofrēniskās epizodes, kā vairāk vai mazāk pastāvīgu halucināciju. Toties šīs jaunās datnes piedāvāja Railijam jaunu pieeju, citu veidu, kā iedarboties uz šiem dziļi iesakņojušamies maldiem. Varbūt tās pat izrādīsies atslēga uz noslēpumu — kas īsti ir Džūlio A. Kjaveta. Varbūt viņš caur Serraturu varēs nonākt līdz Kjavetam.
 Railijs saberzēja rokas. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad ķersies klāt. Viņam pat jau bija skaidrs referāta virsraksts: Literāra alūzija vai burtiska ilūzija: identitāte šizofrēnijā starp faktiem un fikciju. Vai varbūt starp fikciju un reālo pasauli būtu labāks pretnostatījums. Jebkurā gadījumā tagad viņam vajadzēja tikai, lai policija atrod pacientu Kjavetu un glīti iesaiņotu atved to pie viņa atpakaļ. Un tas bija tikai laika jautājums. Kjaveta nekādi nevarēja ilgstoši slapstīties Monreālas ielās. Viņš bija pārāk uzkrītošs. Saplēstā slimnīcas halātā ar apņēmīgu virves dejotāja gaitu — tāds nekādi nevarēja pastāvīgi saplūst ar pūli. Nerunājot nemaz par faktu, ka gaisa temperatūra svārstījās ap nulli.
 Tomēr Railijs nebija ņēmis vērā nelīdzsvarotu — un mērķtiecīgu — cilvēku dabisko viltību. Džūlio A.Kjaveta, eks-siltumenerģētiķis un neatkarīgs cirkus mākslinieks pašdarbnieks, nebija vienkārši izbrāzies Monreālas ielās izplestām rokām, gaidīdams krustā sišanu. Viņš arī nebija izdarījis neko citu, kas varētu pievērst uzmanību. Nē, viņš bija virzījies pa krastmalas dēļu celiņu, cenzdamies turēties ēnā un vairīdamies no jebkāda kontakta ar cilvēkiem. Atstājis celiņu un nonācis ielās, viņš lavījās pa šķērsieliņām un pagalmiem, slapstīdamies gar atkritumu konteineriem līdz ar skarbiem kaķiem, kas gatavojās jaunai ziemai.
 Patlaban viņš bija nonācis tunelī pie Centrālās dzelzceļa stacijas bagāžas glabātavas. Ja neskaita dažus dzērājus un ļaudis, kas gulēja uz savām paunām, te neviena nebija. Kjaveta staigāja pa ailēm, galvu cilādams, ar pirkstu sekodams numuriem, līdz atrada meklēto skapīti. Tad viņš atlaida kreisās rokas dūri. Atslēga, atstājusi iespiedumu ādā, sviedriem klāta gulēja delnā. Viņš iebāza atslēgu slēdzenē un atdarīja skapīti. Tajā atradās liels, zaļš atkritumu maiss.
 Kjaveta pasmaidīja. Maisā bija drēbes, maks, pase, atslēgas un birka ar vārdu. Vēl skapītī bija brūns ādas portfelis ar iniciāļiem “A.G.S.”. No glabātavas Kjaveta devās uz tuvāko tualeti, iegāja kabīnē un pārģērbās skapītī paņemtajās drēbēs: pelēkā, svītrainā uzvalkā, dārgā un spilgtā kaklasaitē un nospodrinātās lakādas kurpēs. Bikses bija mazliet par lielu, divu gadu slimnīcas diētas rezultāts. Tomēr, mazliet savelkot jostu, tas nebija pārāk uzkrītoši. Varbūt pat tāda tagad bija mode.
 Saplēsto un oglēm notraipīto slimnīcas halātu viņš ielika atkritumu maisā, bet maku, pasi, atslēgas un vārda birku žaketes kabatā. Tad, ar portfeli rokā, viņš iznāca no bagāžas glabātuves tuneļa, iepriekš nonšalanti iegrūdis skapīša atslēgu starp ventilācijas šahtas restēm. Ticis laukā, Kjaveta lūkojās pēc piemērota vīriešu apģērbu veikala. Tuvākais izrādījās Pete’s Shop: “parastas drēbes parastiem cilvēkiem”. Viņš izdauzīja skatlogu ar atkritumu urnu un, ignorēdams signalizācijas gaudas, paķēra vienu no izstādītajiem manekeniem, kas bija tērpts uzvalkā, kreklā, ar kurpēm kājās. Pagalma celiņā pāris kvartālus tālāk, policijas sirēnām tuvojoties nozieguma vietai, Kjaveta izņēma slimnīcas halātu un nosvieda zemē. Tad viņš izģērba manekenu, ielika nozagto uzvalku maisā un nozuda tuneļu un pazemes pāreju labirintā, kas bija izvagojis šo pilsētas daļu.
 No rīta policija ziņoja, ka nav vēl atraduši Kjavetu, tomēr meklējumos sasniegts zināms progress. Bija atrasts halāts ar slimnīcas nosaukumu iešūtu apkakles iekšpusē — un tam blakus manekens. Nieka divus kvartālus no vietas, kur bija vandalizēts apģērbu veikals un nozagts uzvalks — ar brūna mohēra žaketi, velveta ielāpiem elkoņos, tādu, kādas valkā profesori, piebilda policists.
 Izklausās pēc mūsējā, sacīja Railijs, atkal saberzēdams rokas un paceldams acis no datora ekrāna. Gan jau būs mūsu nabaga neceļos noklīdušais biedrs. Jāmeklē tikai tips ar šādu žaketi mugurā, kas klīst pa pilsētu, it kā būtu pilnīgi apdullis. Tam jābūt viegli. Tikai, lūdzu, esiet saudzīgi, kad savāksiet viņu. Viņš ir pilnīgi nekaitīgs visiem, izņemot sevi. Viņš pat mušai nenodarīs pāri. Vismaz viņš nekad nebija licis manīt, ka varētu nodarīt pāri mušai. Šo piebildi gan Railijs paturēja pie sevis, negribēdams samulsināt policistu. Kad likuma sargs bija aizgājis, Railijs atsāka lasīt Kjavetas datnes. Viņam ļoti gribējās zināt, kas notiks Serraturas piedzīvojumu otrajā daļā.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Nora Ikstena
Sandra Vensko
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
 
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties