Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Čapajevs un Tukšums

Grāmata pievienota: 25.09.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Viktors Peļevins
Lapaspušu skaits:
400
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.96 Eur
Izdošanas gads:
2018

Viktors Peļevins (Ви́ктор Пеле́вин, 1962) ir pazīstamākais mūsdienu krievu rakstnieks. Kopš 90. gadu sākuma regulāri publicē romānus, īsprozu un esejas un tiek uzskatīts par krievu postmodernās literatūras celmlauzi. Slavu un literārās pasaules atzinību Krievijā un ārpus tās guvis ar romāniem “Generation-P” (Generation “П”, arī latviski) un “Čapajevs un Tukšums” (Чапаев и Пустота).
Peļevins dzīvo Ņujorkā, izvairās no publiskiem pasākumiem un reti sniedz intervijas. Saņēmis daudzus literāros apbalvojumus Krievijā. Viņa mājas lapā vēstīts: “Viktoram Peļevinam nav un nekad nav bijis sociālo tīklu kontu. Jebkuras saites tīklos uz šķietamiem viņa kontiem uzskatāmas par falsifikācijām.”

“Viktora Peļevina ironija blīvā kultūrcitātu plūsmā izgaismo jebkuras iespējamās realitātes absurdo pusi, vedinot uz šo pasauli palūkoties kaut mazliet nepiespiestāk. Jeb, Čapajeva vārdiem runājot, visa pasaule ir anekdote, kuru Dievs tas Kungs pastāstījis pats sev. Protams, šo tekstu var uztvert arī kā savdabīgu budisma rokasgrāmatu. Un kurš pateiks, kā ir patiesībā – vai es sapņoju, ka esmu tauriņš un lidinos starp ziediem, vai arī tauriņš sapņo, ka grasās lasīt šo grāmatu? Un vai vērts mēģināt pārpeldēt Urālu?”
Emīls Dreiblats, tulkotājs

2015. gadā romānu “Čapajevs un Tukšums” ekranizējis režisors Tonijs Pembertons (Tony Pemberton) filmā “Budas mazais pirkstiņš” (Buddha's Little Finger).


No krievu valodas tulkojis Emīls Dreiblats

Vāka mākslinieks Jānis Esītis 

Skanošā melodija sākotnēji it kā cēlās augšup pa kāpnēm, bet pēc īsas mīņāšanās uz vietas izmisīgi metās kāpņu laukumā — un tad kļuva dzirdami īsie klusuma mirkļi starp skaņām. Bet pianista pirksti noķēra melodiju, no jauna to nolika uz pakāpieniem, un viss atkār­tojās, tikai šoreiz stāvu zemāk. Vieta, kur tas norisinājās, ļoti atgādināja kāpnes Tveras bulvāra astotajā namā, tikai sapnī šīs kāpnes gāja augšā un lejā, cik vien acs spēja saskatīt, un acīmredzot bija bezgalīgas. Es pēkšņi sapratu, ka ikkatrai melodijai ir sava konkrēta jēga. Šī tostarp demonstrēja pašnāvības metafizisko neiespējamību — ne grēcīgumu, bet tieši neiespējamību. Un vēl man likās, ka mēs visi esam tikai skaņas, kas lidinās zem neredzama pianista pirkstiem, vien īsas tercas, plūstošas sekstas un disonējošas septimas grandiozā simfonijā, kuru nevienam no mums nebūs lemts dzirdēt pilnībā. Šī doma manī izsauca dziļas skumjas, un ar šīm skumjām sirdī es tad arī izniru no sapņa svina mākoņiem.
  Kādu mirkli es centos aptvert, kur es patiesībā esmu un kas notiek tajā savādajā pasaulē, kur mani nu jau divdesmit sešus gadus ik rītu iesviež nezināms spēks. Man mugurā bija smaga melnas ādas jaka, galifē bikses un zābaki. Kaut kas sāpīgi dūrās man gurnā. Es pagriezos uz sāniem, zem kājas sataustīju koka maksti ar mauzeri un 
palūkojos apkārt. Virs manis bija zīda baldahīns ar neparasti skaistiem, dzelteniem ķekariem. Debesis aiz loga bija skaidri zilas, un jumti tālumā blāvi staroja aukstajos ziemas saules staros. Tieši pretī manam logam bulvāra otrā pusē bija redzams ar skārdu apsists kupols, kas nez kādēļ man atgādināja milzīgu metāliskas dzemdētājas vēderu.
  Es pēkšņi sapratu, ka mūzika man nav rādījusies sapnī — tā skaidri dzirdami skanēja caur sienu. Es sāku aptvert, kā šeit nokļuvu, un pēkšņi mani ķēra kā ar elektrību — vienā mirklī es atcerējos vakardienu un sapratu, ka atrodos fon Ernena dzīvoklī. Es pielēcu kājās, metos pie durvīm un sastingu.
  Aiz sienas, tanī istabā, kur palika fon Ernens, kāds spēlēja klavieres, turklāt spēlēja to pašu Mocarta fūgu fa minorā, kuras tēmu kokaīns un melanholija man bija likuši atcerēties vakar vakarā. Man vārda tiešā nozīmē acīs satumsa — es iztēlojos līķi klaudzinām pa taustiņiem kokainiem pirkstiem, kas izbāzti no virsū uzmestā mēteļa; es sapratu, ka vakardienas murgs vēl nav beidzies. Grūti aprakstīt mulsumu, kas mani pārņēma. Es aplūkoju istabu un ieraudzīju pie sienas lielu koka krucifiksu ar meistarīgu sudraba Kristus figūriņu, kuru uzlūkojot manī pazibēja savāda sajūta, kas atgādināja déjà vu, — it kā es šo metālisko ķermeni jau būtu redzējis kāda nesenā sapnī. Nocēlis krucifiksu, es izvilku mauzeri no maksts un uz pirkstgaliem izgāju koridorā. Mani virzīja aptuveni šāds apsvērums: ja pieņemam, ka nelaiķis var spēlēt klavieres, tad jāpieņem, ka tas varētu arī baidīties no krusta.
  Durvis uz istabu, kur spēlēja klavieres, bija pavērtas. Cenzdamies iet pēc iespējas klusāk, es piegāju pie tām un ielūkojos iekšā. No šejienes bija redzama tikai klavieru mala. Vairākas reizes dziļi ieelpojis, es ar kājas spērienu atgrūdu durvis un iegāju istabā, vienā rokā žņaudzīdams smago krustu, bet otrā — šaušanai gatavo ieroci. Pir­mais, ko ieraudzīju, bija fon Ernena zābaki, kas vīdēja stūrī; viņš rātni atdusējās zem sava pelēkā angļu līķauta.
  Es pagriezos pret klavierēm.
  Pie tām sēdēja cilvēks melnajā formas blūzē, kuru es redzēju vakar restorānā. No skata viņam bija gadu piecdesmit; viņam bija biezas, uz augšu uzskrullētas ūsas un viegls sirmums deniņos. Likās, viņš pat nemanīja manu parādīšanos — acis bija aizvērtas, it kā viņš pilnībā būtu iegrimis mūzikā. Spēlēja viņš patiešām lieliski. Uz kla­vieru vāka es ieraudzīju papahu no vissmalkākā karakula ar sarka­nu muarē lenti un neparastas formas zobenu lieliskā makstī.
  — Labrīt, — es sacīju, nolaizdams mauzeri.
  Cilvēks pie klavierēm pavēra acis un veltīja man uzmanīgu ska­tienu. Viņa acis bija melnas un caururbjošas, un man bija nepieciešama zināma piepūle, lai izturētu šo gandrīz vai fizisko spiedienu. Pamanījis manā rokā krustu, viņš tikko manāmi pasmaidīja.
  — Labrīt, — viņš teica, turpinādams spēlēt. — Esmu priecīgs, redzot, ka jau no paša rīta domājat par dvēseli.
  — Ko jūs šeit darāt? — es pavaicāju, uzmanīgi novietodams krucifiksu uz klavieru vāka līdzās viņa zobenam.
  — Es mēģinu, — viņš teica, — nospēlēt vienu samērā grūtu skaņdarbu. Bet, par nožēlu, tas uzrakstīts četrrocīgi, un tagad tuvo­jas pasāža, ar kuru es viens netikšu galā. Vai jūs nebūtu tik laipns un man nepalīdzētu? Liekas, jums šis darbs ir pazīstams.
  Gluži kā transā es iebāzu mauzeri makstī, nostājos līdzās un, noķēris īsto brīdi, nolaidu pirkstus uz taustiņiem. Mans kontrapunkts knapi tika līdzi tēmai, un es vairākas reizes kļūdījos; tad mans ska­tiens no jauna uztvēra fon Ernena izmētātās kājas, un es apjēdzu visa notiekošā absurdu. Es parāvos malā un skatījos uz savu viesi. Viņš pārtrauca spēlēt un kādu laiku sēdēja nekustīgi — kā likās, dziļi iegrimis savās domās. Tad viņš pasmaidīja, izstiepa roku un no vāciņa paņēma krucifiksu.
  — Vienreizēji, — viņš teica. — Es nekad neesmu sapratis, kādēļ Dievam bija jāparādās ļaudīm nejēdzīgā cilvēciskā veidolā. Manuprāt, daudz piemērotāka forma būtu bijusi pilnīga melodija — tāda, kuru varētu klausīties un klausīties bez gala. 
  — Kas jūs esat? — es pajautāju.
  — Mans uzvārds ir Čapajevs, — atteica nepazīstamais.
  — Tas man neko neizsaka, — es teicu.
  — Tieši tādēļ es arī to lietoju, — viņš sacīja. — Mani sauc Vasilijs Ivanovičs. Domāju, ka arī tas jums neko neizteiks.
  Viņš piecēlās no krēsla un izstaipījās; viņa ķermeņa locītavas skaļi nokrakšķēja. Es sajutu vieglu dārga angļu odekolona smaržu.
  — Vakar, — viņš sacīja, mani rūpīgi vērodams, — jūs vakar “Muzikālajā tabakdozē” aizmirsāt savu sakvojāžu. Te tas ir.
  Es palūkojos uz grīdu un ieraudzīju blakus klavieru kājiņai fon Ernena melno sakvojāžu.
  — Pateicos jums, — es teicu. — Bet kā jūs iekļuvāt dzīvoklī?
  — Es mēģināju zvanīt, — viņš sacīja, — bet zvans acīmredzot nestrādā. Taču atslēgas bija durvīs. Es redzēju, ka jūs guļat, un nolēmu pagaidīt.
  — Skaidrs, — es sacīju.
  Patiesībā man nekas nebija skaidrs. Kā viņš uzzināja, kur es esmu? Pie kā viņš vispār ir atnācis — pie manis vai pie fon Ernena? Kas viņš ir un ko vēlas? Un kādēļ — tas mani nomocīja visvairāk — viņš spēlēja šo nolāpīto fūgu? Vai viņš kaut ko nojauš? (Starp citu, ar mēteli apklātais līķis kaktā mani mulsināja vismazāk — čekista dzīvoklim tā bija gaužām ierasta lieta.)
  Čapajevs gluži vai lasīja manas domas.
  — Kā jūs jau droši vien nojaušat, — viņš sacīja, — es pie jums esmu ieradies ne tikai jūsu sakvojāža dēļ. Man vajadzīgs komisārs. Iepriekšējais... Nu, teiksim, neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Vakar es redzēju jūsu aģitāciju, un jūs uz mani atstājāt nesliktu iespaidu. Turklāt Babajasins arī ir ļoti apmierināts. Es gribētu, lai man uzticētajās daļās politisko darbu veiktu jūs.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
Valdis Atāls
 
Inga Žolude
Arvis Kolmanis
Alvils Bergs
 
Miks Koljers
Andris Akmentiņš
Kristīne Ulberga
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties