Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ĒNAS PĀR TEMZU

Grāmata pievienota: 30.06.20
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Maikls Ondatje
Lapaspušu skaits:
272
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.77 Eur
Izdošanas gads:
2020

Ir 1945. gads, un Londona vēl dzīvo kara atbalsīs. Četrpadsmit gadus veco Natanielu un viņa vecāko māsu Reičelu tēva un mātes prombūtnes laikā apņēmies pieskatīt nepazīstams vīrietis, kuru viņi dēvē par Naktstauriņu. Abiem ir aizdomas, ka Naktstauriņš varbūt ir noziedznieks, un laika gaitā tās pārtop pārliecībā, taču vienlaikus kļūst nebūtiskas, kad brālis un māsa pamazām iepazīstas ar aizbildņa ekscentriskajiem draugiem, kuri itin kā dzīvo savu dzīvi, tomēr nemanāmi un pašaizliedzīgi sargā šos bērnus. Bet vai viņi tiešām ir tie, par ko uzdodas? Un kā Natanielam un Reičelai justies, kad, izglābti no nāves briesmām, abi pēkšņi sastop savu māti? Pēc daudziem gadiem Nataniels sāk apjaust to, ko tolaik nezināja vai nesaprata, un šis žilbinošais romāns ir stāsts par ceļojumu pagātnē, kurā Nataniels nokļūst pa realitātes, atmiņu un iztēles tiltu.

““Pagātne nekad nepaliek pagātnē.” Kas tavi vecāki bija tad, kad nespēlēja tava tēva un mātes lomu? Ko patiesībā nozīmēja notikumi, kurus tu redzēji bērna acīm? Kā atmiņas neuzticamajās gaismēnās saprast, kas tik tiešām ir bijis, un kur meklēt to, ko atmiņās nevar atrast? Bijušais bērns sacer savas mātes dzīvesstāstu, taču, gluži kā blāvajā karalaika pagaismā, kas aptumšotās pilsētas kanālos rādīja baržām ceļu zem tiltiem, pats galvenais paliek, ēnās slīgstot. Grāmata, kas pēc izlasīšanas vēl ilgi turpina dzīvot lasītāja domās.”
Māra Poļakova, tulkotāja

Maikls Ondatje (Michael Ondaatje) sarakstījis sešus romānus, memuārus, grāmatu par kino un vairākus dzejas krājumus. Viņa romāns Angļu pacients 1992. gadā ieguva Bukera balvu un 2018. gadā — Golden Man Booker balvu — kas nozīmē, ka Angļu pacients tika atzīts arī par labāko Bukera laureātu 50 Bukera piešķiršanas gados. Dzimis Šrilankā, Maikls Ondatje dzīvo Toronto un ir Kanādas valsts apbalvojuma — Kanādas — ordeņa kavalieris.

Tulkotājas piezīme: Saskaņā ar svešvalodu īpašvārdu atveides fonētisko principu Ondaatje būtu rakstāms kā Ondātči, tomēr Maikla Ondatjes gadījumā diez vai būtu pareizi šo principu piemērot, jo atveidei ir tradīcija, proti, šī autora uzvārda latviskojums jau pastāv, tiek lietots un ir iesakņojies valodā. Grāmata Angļu pacients latviski iznāca 1997. gadā, kas, protams, bija vēl tikai interneta rītausma, un izdibināt pareizo izrunu varbūt bija pārlieku sarežģīti. Tagad ir citādi, taču kā būtu jārīkojas? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Tiku apsvērusi iespēju autora uzvārdu latviskot atbilstoši tam, kā viņš pats to izrunā. Fonētiskās atveides princips būtu ievērots, un latviešu lasītāji būtu ieguvuši divus slavenus autorus, Bukera laureātus - Ondatji, kurš sarakstījis Angļu pacientu, un Ondātči, Ēnu pār Temzu autoru. Vai tāda rīcība šajā situācijā būtu pareiza? Savā darbā reiz jau saskāros ar gadījumu, kad autora uzvārda latviskojumu uzskatīju par nepareizu: Terry Pratchett mani kolēģi bija atveidojuši kā Teriju Prečetu, un latviešu patskanis "e" šajā pozīcijā nepavisam neatbilst skaņai æ rakstnieka uzvārdā. Lēmumu mainīt atveidi noteica ne tikai lojalitāte attiecībā pret autoru, bet arī tas, ka Pračeta lasītāju pulks Latvijā bija salīdzinoši neliels un saprotošs. Angļu pacientam laikam gan ir citi lasītāji, tāpēc Ondatje palika Ondatje.

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

1945. gadā mūsu vecāki aizceļoja un mums par aprūpētājiem atstāja divus vīriešus, kuri, iespējams, bija noziedznieki. Mēs toreiz dzīvojām Londonā, ielā, kuru sauca Rūvini dārzi, un kādu rītu māte, vai varbūt tas bija tēvs, ieminējās, ka pēc brokastīm ģimenei vajadzētu aprunāties, un pateica, ka viņi mūs uz gadu atstās vienus, bet paši dosies uz Singapūru. Nav jau nekas ilgs, viņi teica, un tomēr kāds laiciņš. Protams, viņu prombūtnes laikā mēs tiksim pienācīgi aprūpēti. Es vēl atceros, ka tēvs, paziņodams šos jaunumus, sēdēja dārzā uz viena no tiem neērtajiem dzelzs krēsliem, bet māte, vasaras kleitā tieši viņam aiz muguras, skatījās, ko mēs teiksim. Pēc brīža viņa satvēra manas māsas Reičelas roku un piespieda sev pie vidukļa, it kā spētu to sasildīt.
  Nedz es, nedz Reičela nebildām ne vārda. Mēs stīvi raudzījāmies tēvā, kurš nu visos sīkumos stāstīja par to, kā viņi lidos ar jauno Avro Tudor I, kura priekštecis, bumbvedējs Lancaster, spējis nolidot vairāk nekā trīssimt jūdžu stundā. Pa ceļam vismaz divas reizes nākšoties nolaisties un pārsēsties citā lidmašīnā. Viņam esot uzdots pārņemt Unilever galveno Āzijas biroju, karjerā tas esot solis uz augšu. Labums no tā būšot mums visiem. Viņš nopietni runāja, un māte vienubrīd pagriezās palūkoties uz savu augusta dārzu. Kad tēvs bija visu pateicis, viņa, redzēdama, ka esmu apstulbis, pienāca un izlaida pirkstus man caur matiem kā ķemmi.
  Man toreiz bija četrpadsmit gadu, Reičelai — gandrīz sešpadsmit, brīvdienās mūs pieskatīšot aizgādnis, kā izteicās mana māte. Vecāki viņu sauca par darbabiedru. Gan es, gan māsa ar viņu jau bijām pazīstami un dēvējām par Naktstauriņu, pašu izdomātā iesaukā. Mēs bijām ģimene, kurai bija paradums dot iesaukas, un tas nozīmē, ka reizē bijām arī ģimene, kurā bija cieņā maskas. Reičela man jau bija teikusi, ka, viņasprāt, Naktstauriņš ir kaut kāds noziedznieks.
  Šī vienošanās izskatījās savāda, taču pēckara laikā dzīve vēl aizvien bija patvaļīga un mulsinoša; tāpēc neko neparastu mēs vecāku ierosinājumā nenomanījām. Kā jau bērni, samierinājāmies, būs tā, kā ir nolemts, un talkā nāks Naktstauriņš, kurš nesen bija kļuvis par mūsu apakšīrnieku un apmeties trešajā stāvā — necils vīrietis, liela auguma, taču kustībās tik kautrīgs, ka līdzinājās naktstauriņam. Tēvs un māte droši vien bija nosprieduši, ka uz viņu var paļauties. Vai arī viņiem bija skaidrs, ka Naktstauriņš ir noziedzīga persona, mēs neņemtos apzvērēt.
  Kaut kad agrāk laikam bija mēģināts mūs padarīt par saliedētu ģimeni. Tēvs dažkārt ļāva man iet viņam līdzi uz Unilever kabinetiem, kuri nedēļas nogalēs un svētku dienās bija tukši, un, kamēr viņš bija aizņemts, es klaiņoju pa ēkas divpadsmito stāvu, kas atgādināja pamestu pasauli. Es atklāju, ka visas atvilktnes ir aizslēgtas. Nekā nebija papīrgrozos, nekā — pie sienām, tikai viņa kabinetā pie sienas karājās liela, reljefa karte, kurā bija attēlotas firmas ārzemju filiāles: Mombasa, Kokosu salas, Indonēzija. Un, tuvāk mājām, teritorijas, kuras droši vien pakļāvās manam tēvam, pilsētas, kuras nožogoja Vidusjūru: Trieste, Heliopole, Bengāzī, Aleksandrija. Šeit kravām tika rezervētas tilpnes uz simtiem kuģu, kas brauca uz Austrumiem, turp un atpakaļ. Lampiņas, kas apzīmēja šīs pilsētas un ostas, nedēļas nogalēs nedega, tās slīga tumsā gluži tāpat kā šie tālie priekšposteņi.
  Pēdējā brīdī tika nolemts, ka māte vēl paliks dažas nedēļas līdz vasaras beigām, lai ar īrnieku vienotos par visu nepieciešamo un sagatavotu mūs abus jaunajām internātskolām. Pirms tam, kad tēvs viens pats aizlidoja tālu pasaulē, bija sestdiena, un es vēl reizi devos viņam līdzi uz darbu netālu no Kerzona ielas. Viņš bija ierosinājis izstaigāties, jo nākamās dienās viņa ķermenis tikšot vārdzināts lidmašīnā. Tā nu mēs ar autobusu aizbraucām līdz Dabas muzejam, tad cauri Haidparkam aizgājām līdz Meifērai. Viņš bija neparasti mundrs un līksms, dungoja Nātnas krāgas, sirdis nātnas, / Valkā, līdz driskās, svešumā tālā, atkārtoja šīs rindas vēl un vēlreiz gandrīz bramanīgi, it kā tas būtu svarīgs dzīves likums. “Ko tas nozīmē?” es toreiz sev jautāju. Vēl atceros, ka bija vajadzīgas vairākas atslēgas, lai iekļūtu ēkā, kurā viņa darbavieta aizņēma visu pašu augstāko stāvu. Es stāvēju pie lielās, vēl aizvien neapgaismotās kartes un mācījos no galvas pilsētas, kurām viņš tuvākās naktīs lidos pāri. Jau toreiz kartes man bija mīļas. Nostājies man aiz muguras, viņš ieslēdza lampiņas, un kalni reljefajā kartē sāka mest ēnu, tomēr uzmanību tagad piesaistīja ne tik daudz lampiņas, cik zilgani izgaismotās ostas un milzīgie neapspīdētās zemes plašumi. Kopaina vairs nebija ieraugāma, un arī mūsu vecāku laulību mēs ar Reičelu toreiz droši vien redzējām tikpat nepilnīgi. Par savu dzīvi viņi ar mums gandrīz nebija runājuši. Mēs bijām pieraduši pie daļējiem stāstiem. Mūsu tēvs bija piedalījies iepriekšējā kara pēdējos posmos, un es šaubos, vai viņš tik tiešām jutās mums piederīgs.
  Ja reiz bija jābrauc prom, tātad mātei gluži vienkārši jādodas līdzi: viņai taču, mēs domājām, jādzīvo turpat, kur tēvam — māte bija viņa sieva. Būs mazāka nelaime, ja mēs paliksim vieni paši, ģimene nesabruks tik ļoti kā tad, ja viņa paliktu Rūvini dārzos rūpēties par mums. Un, viņi skaidroja, mēs nevaram tā pēkšņi aiziet no skolām, kurās ar tik lielu piepūli bijām uzņemti. Pirms tēva aizceļošanas mēs visi barā metāmies viņam ap kaklu. Naktstauriņš uz visu nedēļas nogali bija taktiski nozudis.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Gaile
Tamāra Horiha Zerņa
Inga Ābele
 
Ēriks Vilsons
Ilze Jansone
Pauls Bankovskis
 
Andris Zeibots
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Kristīne Ulberga