Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Jērikas mozaīka

Grāmata pievienota: 26.09.13
 
Apakšvirsraksts:
Jeruzālemes kvartets IV
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Edvards Vitmors
Lapaspušu skaits:
344
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.32 Eur
Izdošanas gads:
2013

Jeruzālemes kvarteta sērijā jau iznākuši romāni “Sīnāja gobelēns”, “Jeruzālemes pokers” un “Nīlas ēnas”. Tagad klajā nākusi noslēdzošā daļa – “Jērikas mozaīka”.

1959. gadā Halīms, jauns sīriešu tirgotājs no Buenosairesas atgriežas savā mūžsenajā dzimtenē, lai piedalītos arābu revolūcijā pret Izraēlu. Damaskā viņš iemanto neuzpērkama nākotnes sapņotāja reputāciju, kļūst par palestīniešu taisnīgās cīņas sirdsapziņu. Neviens pat nenojauš, ka Halīms ir Irākā dzimis ebrejs, viņu sauc Josi, un Mosad, Izraēlas slepenais izlūkdienests, viņam ir piešķīris segvārdu Skrējējs. Tikām Jērikā, vissenākajā pilsētiņā uz pasaules, mūžīgas vasaras oāzē, ērmota gudro trijotne jau četrdesmit gadu spēlē kauliņus, apelsīnbirzī baudot araku un hašišu, savijot dzīvi un daudzu tālu un ne tik tālu laikmetu vēsturi. Kaira četrdesmitajos gados, Damaska sešdesmitajos un Beirūta septiņdesmitajos, Jeruzāleme trīstūkstoš gadu un Jērika – desmit tūkstošus: Skrējēja stāsts atspoguļojas daudzos spoguļos, pa fragmentam vien liekot kopā ilūziju un realitātes slepenos nolūkus Vidējos Austrumos, kur svētas cīņas un kultūras saaužas tik sarežģītā rakstā, ka patiesība bieži ir tieši pretēja tam, ko mēs domājam.

““Jērikas mozaīka” gan cilvēciskajā, gan vēsturiskajā līmenī palīdz saprast, kas Vidējos Austrumos noticis kopš Otrā pasaules kara beigām. [..] Vitmors bez ilūzijām, toties ar izcilām zināšanām un dāsnu sirdi mums parāda, cik sāpīgas, skaistas un pārsteidzošas mēdz būt dzīves pārgrozības, un kā mūsu spēkošanās ar sevi un citiem reizēm, liekas, pārvērš pat laiku.”
The Philadelphia Inquirer

“Vidējo Austrumu vēstures pieminekļu un emocionālā klimata uzburšanā Vitmora romāniem grūti atrast līdziniekus…”
Publishers Weekly

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

ČETRI

To, ka Josi reiz kļūs par neparastāko aģentu, kādu viņam dzīvē būs gadījies pazīt, Tadžars nojauta uzreiz, kad tikko bija iepazinies ar Josi. Viss vedināja tā domāt. Josi bija fantastiska redzes atmiņa, daudz pārāka par vienkārši fotogrāfisku atmiņu. Viņš atcerējās ainas gaisotni, varētu gandrīz teikt — ainas aprises laikā. Visas priekšmetu un kustību detaļas izrietēja no šī vienreizēja mirkļa tvēruma, no šīm kontūrām, kuras laiks nekad neatkārto. Šādu lūkošanos uz pasauli Tadžars visiem spēkiem centās iemācīt saviem aģentiem, turpretim Josi vienkārši visu redzēja tieši tā. Tadžars par Josi domāja kā par zēnu, kas pa laukiem skrien uz pilsētiņu, kur pēcpusdienā strādā, ik skatu ierakstīdams savas sirds ritmā, beidzot brīvs spēlēt pazīšanas rotaļu no savas bērnības.
 Vēl Josi piemita pašaizliedzība, atturības talants. Viņš ļoti spēcīgi izjuta pasaules krāsu, skaņu un virsmu vilinājumu, taču vienmēr turēja to visu izstieptas rokas attālumā, lai tas viņu nepavedinātu. Iespējams, šī mērenība pat saasināja viņa jutekļus. Viņš uztvēra mirkļa svarīgākās sastāvdaļas, bet pats tam nepiederēja.
 Tadžars domāja par Josi bērnībā: kā viņš skolas pagalma malā lasa, kamēr citi bērni skraida un spēlējas. Par Josi tēva tirgotavā: atslējis pret leti atvērtu grāmatu, viņš ar vienu aci atrodas savā pasaulē, bet apkārt drūzmējas un tenko pircēji. Par Josi zēna gadu reliģiskajām slieksmēm: kā viņš gudro, vai nekļūt par rabīnu.
 Un Josi bija ašs, modrs un prātīgs, bet, galvenais, slepenībā viņš ilgojās pēc dēkām. Manas bērnības laimīgākie brīži, tā Josi dēvēja stundas, kad viņš brīvs bija skrējis pa tuksnesi pēcpusdienas neganti žilbinošajā saulē, un pēc tam lēnāk nācis mājup, kad krēsla pavērsās pret zvaigznēm un rāmo vakaru. Un vēl, protams, viņa jaunības Palmach pieredze neatkarības kara laikā, kad viņš, izlikdamies par beduīnu, gāja pa Negevu, lai nemanāmi iekļūtu ēģiptiešu pozīcijās gar piekrasti un iejuktu starp ēģiptiešu kareivjiem Gazā.
 Kā tu šajos gājienos juties? Tadžars viņam vaicāja. Un Josi neatbildēja, tikai līksmi smējās, bet Anna klausījās vīra sarunā ar viņu draugu.
 Tieši tā arī viņš jutās, Anna smaidot sacīja Tadžaram, smalcinādama dārzeņus vakariņām. Viņš vienmēr smējās, jo viņam tā vienmēr bija spēle, turpinājums tai pašai bērnības skriešanas spēlei, tikai vēl aizraujošāka, jo klāt nāca pārģērbšanās un visam bija slepens mērķis; viņam bija apskrandusi kefīje, netīras beduīnu drānas un kāda jauna izloksne, kuras izrunu izkopt. Ik reizi no citas cilts, jo tā bija interesantāk, tā bija grūtāk un bīstamāk. Atzīsties, Josi, tev patika tas satraukums.
 O, jā, Josi atsaucās, joprojām smiedamies, un, pielēcis kājās, no aizmugures apkampa Annu. Tā bija spēle, un protams, ka man tas patika, bet vēl vairāk man patika vienīgi pārnākt atpakaļ pie tevis. Atzīsties, tajās naktīs, kad es atgriezos, tu pagulēt nedabūji ne mirklīti.
 Neprātīgi romantiskais šeihs, Anna iespiedzās, kad Josi viņu kutināja, krēslas stundā iezogas manā teltī taisnā ceļā no putekļainās Gazas eksotiskajiem priekiem. Rimstieties, jūs abi, citādi mēs tā arī paliksim bez vakariņām...
 Annai nebija viegli atzīt, ka Josi, kuru viņa mīlēja, nav piemērots parastai dzīvei vīra un tēva lomā, savukārt Tadžars to saprata no paša sākuma. Viņu nepārsteidza tas, ka Josi, kad karš bija beidzies un viņš bija kļuvis par civilistu, kuram kaut kā jāiztiek ar ikdienas dzīves rūpēm, nespēja sevi atrast. Tam Josi temperaments nebija piemērots. Viņam bija citi talanti, un ikdienišķajā pasaulē viņš vienkārši netika uz priekšu.
 Josi, atšķirībā no Tadžara, bija īstens vientuļnieks, un, jo vecāks viņš kļuva, jo prasīgākas bija viņa iekšējās vajadzības. Tadžars nespēja nebūt kopā ar citiem cilvēkiem, un viņam patika saieties ar tiem, kuriem viņš jutās tuvs. Bez tā dzīve viņam šķita pelēka, viņam dvēselē nebija miera. Ar Josi bija citādi. Josi sirdī bija neizmērojamas ainavas, kurās viņš vienmēr klejos viens, neatkarīgi no tā, kāda ārēji būs viņa dzīve.
 Lūkodamies uz Josi, Tadžars to visu redzēja. Ja Josi būtu dzimis citos apstākļos, citā laikmetā, viņš, iespējams, būtu izvēlējies dzīvi lūgšanās un nošķirtībā — vai varbūt ko līdzīgu pasaulīgākā versijā, ja tas vairāk atbilstu viņa laikmeta noskaņām. Tadžaram nebija grūti Josi iztēloties deviņpadsmitajā gadsimtā kā jaunu zemju atklājēju, vienu no tiem nemiera gariem, kuri aizbēga no sabiedrības un vienatnē kājoja pa tuksnešiem un džungļiem, meklēdami Nīlas izteku vai kādas zudušas civilizācijas paliekas. Viduslaikos viņš varētu būt kāds no klejotājiem, kuri, dēvēdamies par tirgoņiem, ar karavānām reižu reizumis ieradās Vidusāzijas nomales barbariskajās apmetnēs, neatlaidīgi mērodami seno, nebeidzamo zīda ceļu uz Ķīnu. Viņš būtu varējis dzīvot vēl agrāk, mūsu ēras pirmajos gadsimtos; tad viņš būtu viens no sapņotājiem, kuri devās Ēģiptes tuksnesī un pēc svētā Antonija parauga gadu desmitiem dzīvoja šaurā alā, mērodami savas dvēseles plašumu un, tā vien šķiet, piešķirdami aprises jaunai reliģijai; viņš būtu viens no tuksneša tēviem, kā šos vīrus jau tūkstoš gadu dēvē kristietības zinātāji.
 Tā nu apstākļi un laikmeti bija citi, taču Josi bija īstens vientuļnieks. Un Tadžars, labāk par visiem pazīdams slepenu pasauļu slepenās takas, to saskatīja uzreiz, ilgi pirms tam, kad patiesība atklājās Annai un pašam Josi.
 Tadžara meistarspiega gaitām punktu bija pielicis ļodzīgs dārzeņu furgons, taču, iepazinies ar Josi, viņš bija atradis cilvēku, kurš spēs paveikt vairāk, nekā viņš jebkad bija jaudājis. Tadžars plānos un atbalstīs, bet Josi visā tiešamībā piedzīvos sapni, kuru Tadžars bija tikai iztēlojies, kā mazs zēns skraidīdams pa Svētās Pilsētas bazāriem un pagalmiem un klausīdamies Jeruzālemes akmeņos.

Tadžars bija pacietīgs.
 Viņi iepazinās piecdesmito gadu sākumā, kad Tadžars bija no jauna iemācījies staigāt un atgriezies darbā Mosad; Josi, kurš bija gadus desmit jaunāks, vēl bija pavisam zaļknābis, viņam bija ap divdesmit pieci. Citiem tas būtu īstais vecums sākt apgūt iemaņas, kas nepieciešamas slepenam darbam naidīgā teritorijā, taču Tadžars Josi uzskatīja par tik neparastu atradumu, ka viņa talantam atbilstu tikai ļoti īpatnēja karjera. Un tai, nosprieda Tadžars, ir vajadzīgs briedums. Tadžars vēlējās, lai Josi būtu sevi labi iepazinis, lai viņš justos par sevi drošs.
 Josi arvien bija vēlējies atgriezties izlūkdienestā, bet toslaikus jaunekļi paši nevarēja iestāties darbā Mosad; Mosad izvēlējās viņus. Kad Josi mēģinājumi atrast sev civilu nodarbošanos beidzās neveiksmīgi, Tadžars izgādāja viņam darbu armijā, arābu dokumentu tulkošanu, ko Josi varēja apvienot ar dienestu desantniekos, lai kaut cik izkustētos svaigā gaisā. Josi bija dziļi neapmierināts ar savu dzīvi, un viņi ar Annu aizvien vairāk attālinājās viens no otra. Vēl vairāk nekā līdz šim Josi ilgojās pēc slepeniem uzdevumiem, tomēr Tadžars joprojām vilcinājās, nogaidīdams īsto brīdi, kādu galīgu lūzumu Josi dzīvē. Tadžars nezināja, kā tas izpaudīsies, taču bija pārliecināts, ka tāds būs, — un tāds tiešām notika, pēc tam, kad Josi un Anna bija izšķīrušies. Vienu vakaru, kad viņi divatā ar Josi sēdēja krastā, sarunādamies un lūkodamies jūrā, Josi atzinās, ka vairs negrib dzīvot Izraēlā. Viņš bija uzticīgs jūdu reliģijai un ticēja Izraēlas valstij un tās sūtībai, taču nespēja te justies kā mājās. Josi centās izskaidrot, kāpēc vēlas doties prom, un runāja par to, cik ērmota ir Izraēlas sabiedrība, cik svešāds viņam šķiet tas, kas šajā zemē noris, — un ar svešāds viņš domāja rietumniecisks. Lielā mērā tas Tadžaram jau bija zināms, un Annai tāpat; Josi ar viņiem abiem vienmēr bija runājis atklāti. Taču doma par nedzīvošanu Izraēlā bija jauna un svarīga.
 Kāpēc īsti es tā jūtos? Josi domīgi vaicāja. Tāpēc, ka esmu dzimis citādā zemē, tas arī viss. Ka bērnībā iemācījos dzīvot citādi.
 Dzīvot starp arābiem, sacīja Tadžars.
 Ja gribi, vari teikt arī tā, atsaucās Josi.
 Kā ebrejs starp arābiem, Tadžars piemetināja. Kā cilvēks, kurš ir citāds, kurš nav un nekad nebūs savējais. Zināms, būt citādam un nepiederīgam jaunībā var būt arī piedzīvojums, tāpat kā piedzīvojums var būt arī slepena identitāte. Slepenās zināšanās ir vara un varas apziņa. Bet kad tu varētu izlemt, ka vēlies atgriezties dzimtenē?
 Ko tad te var izlemt, Josi atbildēja. Man ir gandrīz trīsdesmit gadu, esmu pietiekami vecs, lai zinātu, kas es esmu, un šeit es nejūtos kā savējais. Mani neinteresē neviens darbs. Nespēju atrast sev vietu. Protams, es apzinos, ka tagad dzīvot kādā no arābu valstīm nav iespējams. Naidīgums ir pārāk liels. Bet zinu arī, ka nevēlos dzīvot šeit, tādēļ nesaprotu, kā dzīvot tālāk. Nezinu, ko lai iesāk.
 Es saprotu, bilda Tadžars, un man liekas, mēs varam atrast risinājumu, kas būs ne tikai interesants un tev nešķitīs par vieglu, bet būs arī noderīgs. Ārkārtīgi noderīgs. Man padomā ir darbs ideālu vārdā. Ja mums ir kas ideāls, tam taču nav mūs jāpieviļ. Tas var dzīvot mūsu sirdīs tīrs un īsts, augstāks par izmaiņām un sabrukumiem, un kas cilvēka dzīvē varētu būt vēl daiļāks? Padomā par to, kāda ir Jeruzāleme visiem, kuri to iztēlojas tālumā. Tā mirdz, tā mirdz cauri gadu simteņiem, neizsakāmi skaists sapnis par atpestīšanu un cerību augstu kalna galā... mūsu Svētā Pilsēta.
 Tadžars pasmējās.
 Un ne jau tikai mūsu, viņš turpināja. Visu un katra Svētā Pilsēta. Tas sarežģī dzīvi, nav vārdam vietas, bet arī padara dzīvi neatvairāmu. Mēs vēl noteikti par to parunāsim, Josi. Taisnību sakot, pēkšņi tieši šovakar mums laikam ir daudz, par ko runāt.
 Savu plānu Tadžars bija slīpējis vairākus gadus. Tas bija ārkārtīgi sarežģīts, taču, rūpīgi izstrādājis katru sastāvdaļu, Tadžars varēja to celt priekšā kā gluži ikdienišķu aģenta iefiltrēšanās operāciju, kuras etapi bija vienkārši un loģiski, bet patiesā mērķa nenovēršamība vēl ļoti tāla nākotne.
 Protams, Josi apmācību laiks būs daudz ilgāks nekā visiem citiem, krietni pāri diviem gadiem. Viņam jāapgūst parastās spiegošanas tehnikas. Jāiemācās spāņu valoda. Sīki un smalki jāizstudē islāms, lai viņš izskatītos pēc tāda, kas dzimis un uzaudzis musulmaņu vidē. Un jāapgūst viss pārējais, kas piederējās līdzšinējai dzīvei, kuru Tadžars viņam bija sacerējis. Klāt nāca ilgi mācību uzdevumi ārzemēs, Beirūtā, Kairā un Eiropā, jo arī laika ritums bija slepens Tadžara plāna instruments. Jaunajai dzīvei Josi vajadzēja pielāgoties pilnīgi un galīgi, jo pārejai bija jābūt neatgriezeniskai.
 Pats par sevi saprotams, šo pēdējo patiesību Tadžars nevienam neizpauda. Josi par to nojauta un cerēja, ka tā būs, taču Mosad iekšienē neviens cits noteikti nevarēja paredzēt izraēlietim tādu nākotni: viņš būs aģents, kurš arābu kultūrā ieies tik dziļi, ka vairs neatgriezīsies.
 Neilgi pirms tam, kad Josi apmācības Mosad beidzās, Sīnājā sākās 1956. gada karš. Josi nāve kādā speciālā desantnieku operācijā tika dokumentēta, oficiāli pasludināta un nepārsteidza nevienu, kas viņu bija pazinis civildzīvē, armijā un pat Mosad rindās. Tikai Annai bija viņas ilgošanās un sapņi, bet par tiem viņa nevienam nestāstīja. Pat no Mosad viedokļa Josi vairs neeksistēja, un to, kas ir Skrējējs, kā viņš turpmāk tiks dēvēts atskaitēs, ar šo brīdi zinās tikai Tadžars, viņa operācijas koordinators, un Tadžara tiešais priekšnieks, Mosad direktors.
 Nākamā gada sākumā Tadžaram sāka pienākt atskaites no Buenosairesas, kur Skrējējs nemanāmi dzīvoja, spodrinādams savu argentīniešu izrunu un zināšanas par šo pilsētu un tās prāvo arābu kopienu. Pēc aptuveni sešiem mēnešiem Buenosairesā Skrējējs beidzot bija gatavs parādīties savā jaunajā veidolā, kuru Tadžars viņam gadiem ilgi bija tik pamatīgi izdomājis.
 Josi vārds tagad bija Halīms, un viņš bija jauns sīriešu biznesmenis. Vispirms viņš vairākas nedēļas tikās ar cilvēkiem un dibināja Buenosairesā jaunas pazīšanās — visnotaļ dabiski, paplašinādams nesen mantoto nelielo importa un eksporta uzņēmumu. Bizness bija labi nostādīts, to pirms Otrā pasaules kara bija dibinājis kāds Halīma brālēns. Kad Halīmam bija trīs gadiņi, viņa ģimene bija devusies prom no Sīrijas un apmetusies Irākā, kur dzīvoja no rokas mutē, pelnoties ar sīkumtirdzniecību. Argentīnas brālēns, Halīma mātes radinieks, bija atrakstījis viņiem par peļņas iespējām Buenosairesā un piedāvājis savu palīdzību. Piecpadsmit gadu vecumā Halīms viens pats, ar brālēna nopirkto biļeti, bija devies uz Buenosairesu un sācis strādāt par grāmatveža mācekli brālēna uzņēmumā. Šis brālēns bija vecīgs atraitnis, laipns un smalkjūtīgs, Halīmam kā otrais tēvs. Viņam netrūka ideju, kā varētu biznesu paplašināt Ziemeļamerikas virzienā, taču pats viņš jutās pārāk vecs, lai ķertos pie to īstenošanas. Halīms bija apguvis darījumus un pēc brālēna nāves mantojis uzņēmumu. Viņš bija licis lietā vecīša ieceres un pēc kāda laika sācis pelnīt labu naudu.
 Nabadzība un čakls darbs, ģimenes lojalitāte, okeāna šķērsošana zēnībā un uzticīga kalpošana ģimenes vecajiem ļaudīm — tādas lietas Buenosairesas sīriešu kopienai bija tuvas un saprotamas. Halīms tajā izpelnījās apbrīnu un cieņu, un ne tikai tāpēc, ka viņam veicās darījumos. Viņš bija apburošs vīrietis, un ļaudis instinktīvi izjuta pret viņu labvēlību, jo viņš bija pieticīgs, sirsnīgs un allaž gatavs palīdzēt. Par saviem sasniegumiem viņš izteicās atturīgi, pat kautrīgi, un, kad citi tos slavēja, viņš vienmēr aizgūtnēm stāstīja par gudro un laipno brālēnu, kurš ļāvis viņam uzsākt dzīves ceļu, bijis viņam kā otrs tēvs, un tikai šī aizgādņa idejas viņam palīdzējušas izveidot uzņēmumu. Halīmā nebija ne viltus, ne augstprātības, tikai klusa pašapziņa un tieša, atklāta runa, kas mudināja viņam uzticēties. Draudzībā viņš allaž bija dāsns un dažnedažādi apliecināja iejūtību, turklāt viņš bija patriots. Viņš pat mēdza ieminēties, ka dienās varētu atgriezties Sīrijā un dot savu artavu labākai nākotnei, ja reiz jaunajā pasaulē viņam viss šķirtin šķīrās.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Nora Ikstena
Sandra Vensko
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
 
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties