Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Reiss

Grāmata pievienota: 05.09.17
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Sergejs Loiko
Lapaspušu skaits:
464
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.82 Eur
Izdošanas gads:
2017

Sergeja Loiko “Reiss” ir gan klasisks bosikgabals, gan krimināldrāma, gan meistarīgi savīts politisks trilleris, gan reportiera veikta izmeklēšana, kuras virpulī ierauti visi: zagļi un čekisti, maniaki un prezidenti, Maskava un Kipras Pafa, Losandželosa un Donbass. Tomēr īsteno šī romāna vēstījuma spriedzi un kvalitāti rada autora cilvēciskā sāpe, kas dzen aizrakties līdz Boeing reisa MH-17 katastrofas patiesajiem iemesliem. Šis morālais virsuzdevums piedzīvojumu romānu pārvērš politiskā manifestā, kas ir tik ļoti nepieciešams pēcpatiesības laikmetā un biezā propagandas melu mākoņa ēnā, ko met netīrais Krievijas karš Ukrainā.
Sergejs Medvedevs,

vēsturnieks, žurnālists, televīzijas raidījumu vadītājs

Aizraujoša, aktuāla un dziļa grāmata. Svarīgākais ir tas, ka romāna pamatā likta reāla izmeklēšana — reisa MH-17 katastrofa, viena no asiņainākajām traģēdijām Krievijas izraisītajā karā pret Ukrainu. Vērtējot no militāra eksperta skatpunkta, romāns ir patiess, tas notikušo rekonstruē ar dokumentālu precizitāti. Tēlu un ainu skrupulozi tēlotās detaļas ir apbrīnojamas, tomēr ne mirkli šīs tehniskās, pat sarežģītās nianses netraucē sižeta attīstībai un varoņu tēlu uztveršanai. Klājiens visdažādāko likteņu — no atbaidoša, maniakāla slepkavas līdz pseidoministriem, no nevainīgiem bērniem līdz atriebības kāres aklinātiem zekiem — viņus visus vienā katlā sametis karš. Spriedze, sagrābusi jau pirmajā lappusē, neatstājas līdz pat pēdējai, nav iespējams atrauties. Šī ir unikāla, patiesa un sabiedrībai absolūti nepieciešama grāmata. Šodienas politiskais trilleris numur viens.
Igors Romanenko,

atvaļināts Ukrainas Bruņoto spēku ģenerālleitnants

Sergejs LoikoLos Angeles Times korespondents un fotogrāfs, specializējies bruņoto konfliktu un kara reportāžās. Atspoguļojis bruņotos konfliktus, revolūcijas un karus Kalnu Karabahā, Rumānijā, Tadžikistānā, Čečenijā, Gruzijā, Afganistānā un Irākā. 2003. gadā Krievijā tika izdota viņa pirmā grāmata — dokumentāls darbs „Šoks un trīsas. Karš Irākā”. Ukrainas Pašcieņas revolūciju un tai sekojošo karu Sergejs atspoguļojis praktiski bez pārtraukuma kopš pirmās tā dienas. 2015. gadā par darbu Ukrainas kara atspoguļošanā viņš saņēma vienu no augstākajiem apbalvojumiem žurnālistikā — Overseas Press Club Bob Considine Award. Tai pašā gadā Sergejam tika piešķirta arī prestižā Los Angeles Times Editorial Award. Sergejs bija vienīgais ārzemju korespondents, kurš pabija Doņeckas lidostā 2014. gada oktobrī un kopā ar „kiborgiem” aizvadīja tur veselas četras dienas. Tur gūtie iespaidi un reportāžas kļuva par pamatu romānam „Lidosta”, kuru viņš uzrakstīja 2015. gadā (tulkojumā latviešu valodā izdots 2016. gadā) un kurš jau kļuvis par pasaules bestselleru.

No krievu valodas tulkojusi Dace Sparāne-Freimane
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Todien Sergejs un Antons konvojēja kravinieku ar sešdesmit četriem miljoniem dolāru. To, ka krava ir svarīga, viņi nojauta arī pēc tā, ka līdzi brauks Saša, Grāmatnieka dēls jeb Grāmatnieks Juniors, kā šo dēvēja pēc amerikāņu modes. Saša “plānošanā” viņiem bija pieteicis, ka šai reizē uzdevums ir īpašs un, lai lieku reizi neizgaismotos, būtu prātīgi ņemt tikai vienu personālo stroķi katram un nekādus automātus, ložmetējus vai granātmetējus… un bez bruņuvestēm.
 Sergejam norāde par bruņuvestēm diez ko nepatika, bet viņš nomierinājās, 
kad ieraudzīja, ka Saša un arī Grāmatnieka vīri bija bez broņikiem1. Antons gan, šķiet, par to vispār neiespringa — viņš bruņuvesti tikpat nekad nevalkāja. Kā jau vienojušies, paņēma pa vienam personālajam makarovam uz galviņas, turot to mugurpusē aiz jostas vai, bez maksts, bardaciņā. Tomēr Sergejs pēdējā brīdī pārdomāja un zem krekla pavilka arī kevlara bruņuvesti, atviegloto — kā bija norādīts ražotāja reklāmas bukletā, disko dejotājiem — jo mazums, kas var gadīties. Sargi sevi pats, un arī Dievs tevi sargās, tā sacīt.
 Viņu līdzbraucēji bija četri Grāmatnieka bosiki mašīnas kravas 
kastē un Juniors ar šoferi kabīnē. Slucka lendkruīzerā brauca tikai viņi abi. Ceļā devās, kā jau ierasts, ar viltotiem pavaddokumentiem, kur viss bija pa perfekto. Nekā, kur piekasīties.
 Pleskavā Saša pārsēdās viņu autiņā. Teica, ka pēcpuse kravas mašīnā 
pavisam nosēdēta.
 Aļohins zināja, ka Grāmatnieks ir gauži pieķēries dēlam, īpaši pēc 
mazmeitas piedzimšanas. Saša bija no pareizajiem. Pat pārāk pareizs. Izskatījās kā Hārvarda absolventi amerikāņu kinofilmās (un viņš arī bija Hārvarda absolvents). Īsiem, akurāti apgrieztiem matiem, ar spītīgu cekulu galvvidū, raga brillēs, ieturēts, kārtīgs. Ne atlēts, tomēr sportisks, sārtiem vaigiem un bedrīti zodā, kurš arvien nezināja neviena rugāja, — savos trīsdesmit trīs gados Saša izskatījās pēc Harija Potera no filmas reklāmrullīša (pašas filmas Aļohins nebija redzējis, jo neskatījās tādas principā — savās menta gaitās viņš uz burvjiem bija atskatījies līdz vēmienam). Saša runāja izkoptā literārā valodā ar vieglu amerikāņu akcentu un intonāciju, dažkārt gan sagrēkojot ar svešu valodu konstrukcijām. Grāmatnieks mēdza lepoties, ka sestdienās Saša braucot uz Nahabinas golfa klubu Piemaskavā.
 Savā lolojumā Žeņa saskatīja to, ko pašam nav bijis lemts sasniegt 
un izbaudīt. Dēls savā ziņā bija piepildījums Grāmatnieka Lielajam Amerikāņu Sapnim — par to viņš senlaikos, otrajā hodkā, lēģera bibliotēkā bija uzzinājis no Dreizera romāniem un tikai jau pēc tam no gangsterfilmām. Savukārt, kad Krievijā pirmoreiz izdeva Mario Pjuzo, Grāmatnieks kāri izlasīja arī “Krusttēvu”, lai gan pēc filmām zināja to jau no galvas.
 Žeņa cienīja Donu Karleoni, kurš bija pret to, ka koledžas absolvents 
Maikls dodas viņa pēdās, taču viņa paša Als Pačīno izrādījās ne mazāk iecirtīgs. Un atgriezās Krievijā. Par spīti maigajam raksturam, Saša tomēr bija spējis pārliecināt tēvu, ka “strādās” abi kopā, — vai arī tēvs viņu nekad vairs neredzēs.
 Sirds dziļumos Grāmatnieks, ko tur liegties, bija gandarīts, ka ir 
kopā ar Sašu un tagad katru dienu var priecāties par skaisto, gudro dēlu, turklāt nu arī zina, kam atstās savu biznesu, kurā Saša jau sāka gūt panākumus. Viņš lietas kārtoja tik civilizēti, cik nu tas šodienas Krievijā vispār bija iespējams. Sašam nepatika efektīgi izgājieni ar šaušanu, viņš uzskatīja, ka nav tādu problēmu, kuras nevarētu atrisināt pārrunu ceļā. Viņa tēvs, kā jau cilvēks, kurš savu milzīgo kriminālo pieredzi bija ieguvis, mūžu nodzīvojot ekstrēmos apstākļos, bija pārliecināts par pretējo, taču neņēmās dēlu pāraudzināt. Tā vietā viņš darīja visu iespējamo, lai nodrošinātu viņam piesegu. Katram gadījumam. Piemēram, šī brauciena sakarā Grāmatnieks bija pilnīgi mierīgs par dēla drošību, jo pavadoņos taču bija divi rūdīti operi.
 Pie Ivangorodas, jau gandrīz uz pašas robežas, viņi, kā ierasts, no 
trases nogriezās uz nemarķēta lauku ceļa. Tas gan bija asfaltēts, taču stipri grambains, turklāt vietumis pat milzīgām, gandrīz bumbu bedrēm. Kravinieks un lendkruīzers apmēram kilometru rāpoja pa to kā klibas vaboles, līdz sasniedza kādu pamestu ciematu, kur atradās tikpat pamesta, pussabrukusi kolhoza MTS.
 Mašīnu un traktoru stacija, kā šķita, bija nomirusi jau sen pirms 
ciemata, kura pelēkās, sašķiebušās mājeles ielīkušiem šķindeļu jumtiem, nogruvušiem skursteņiem, aklām izdauzītu logu ailēm un jau pilnīgi nekā un ne ar ko neizbraucamu ceļu sākās gabaliņu aiz MTS. Stacijas teritorijā vienīgā ēka ar saglabājušos jumtu bija kaut kas šķūnim vai noliktavai līdzīgs, kam pie vārtiem neizskaidrojami karājās joprojām neviena nenorauta, pamatīga, sarūsējusi klēts atslēga.
 Lai uz trases nevajadzīgi neiekristu kādam acīs, Grāmatnieka karavāna 
šeit piestāja ne pirmo reizi un gaidīja, kamēr robežnieki, kā vieni, tā otri, atvērs koridoru un dos ziņu par laiku un maršrutu. No stacijas līdz robežai bija divdesmit minūšu brauciens. Oficiālai robežas šķērsošanai bija tikai viens ceļš, kamēr nelegāli, sadarbojoties ar robežsargiem, Igaunijā varēja iebraukt un izbraukt vēl četrās vietās — pa “zaļajiem koridoriem”.
 Iepriekšējos reisos Aļohins sēdās mašīnā un robežu šķērsoja pirmais, 
kravinieks pēc tam. Jau pirms pāris mēnešiem, otrajā reisā, Sergejs pēc paša iniciatīvas virs MTS vārtiem, zem jumta čukura, starp divām bezdelīgu ligzdām bija uzstādījis knapi pamanāmu infrasarkano kameru. Katram gadījumam. Tā reaģēja uz kustību un sūtīja ziņu par vārtu atvēršanu uz viņa mobilo. Miniatūrā kamera bija ieprogrammēta filmēt visu stacijas teritorijā notiekošo līdz jebkuras kustības pilnīgam apsīkumam. Nostrādājusi tā bija tikai vienreiz. Uz alni. Attēla kvalitāte bija teicama. Rādījās, ka, izņemot ragaini un viņus, šai pasaules aizkaktā neviens cits nemēdza ieklīst.
 Gaidot zvanu no robežas, visi izkāpa no mašīnām. Izstaipīties, pačurāt, 
iekost. Bija ap sešiem vakarā. Braukuši jau divpadsmit stundu, ar divām apstāšanās reizēm degvielas uzpildei un “atliešanai”.
 Diena bija klusa, silta un jauka. Nebijis no meža salaidušos sīcēju 
bara, vispār idille. Slinki atgaiņādamies no odiem, četri bandīti un šoferis kā čaklas namamātes paklāja zālē rūtainu galdautu un apkārt izlika paklājiņus. Kā pašas no sevis drīz pļaviņā uzradās desmaizes, speķis, marinēti gurķīši, vārītas olas, cepti vistu stilbiņi, maize, sēnītes — vārdsakot, kā ir, tā dzīvojam. Salūkoja plastmasas glāzītes, skrūvēja vaļā tējas un kafijas termosus. Klaigāja, jokoja, smēķēja. Uzsauca, lai arī Saša ar mentiem nāk pie kopgalda. Stobri turpat zemē katram pa rokai. Mežā trokšņoja putni. No kaut kurienes uzradās resns, ruds runcis, kuru bez vārda runas uzreiz atzina par savējo un pacienāja ar pusžāvēto desu Moskovskaja.
 Aļohins vēl joprojām ar mitro salveti berza no vējstikla kukaiņu 
līķus, kad Saša un Antons, piegājuši pie galda, atklāja uguni pa tusētājiem.
 Savā menta karjeras laikā Aļohins visu ko bija pieredzējis, bet tik 
spējam sižeta pavērsienam izrādījās pilnīgi nesagatavots. Viņam nebija ne jausmas, kādu plānu Grāmatnieks, jaunākais, un Antons kopā izperinājuši, taču viņi rīkojās ne tikai aukstasinīgi, bet acīm redzami saskaņoti.
 Nepilnas minūtes laikā viss bija beidzies. Grāmatnieka piecu cilvēku 
armija, asiņaina un pagalam, dažādās pozās bija sakrituši pie kārumu galda, uz kura pludoja kafija no apgāztā un sašautā termosa. Aizvēsturiskais kaķis bija pazudis bez pēdu. Citu liecinieku nebija. Izņemot policijas apakšpulkvedi Aļohinu.
 Pabeiguši ar dzīrotājiem, Antons un Saša vienlaikus pagriezās pret 
viņu un bezkaislīgu sejas izteiksmi nomērķēja.
 “Tas taču nevar būt,” Sergeja prātā nozibēja. “Tam jābūt sapnim. 
Tas taču nenotiek ar mani.”
 Viņš galīgi sastulba, bet tad, ieraudzījis, ka Saša pēkšņi pavērš ieroci 
pret Antonu, piepeši atjēdzās.
 — Anton! — iekliedzās Aļohins sekundi, pirms Saša divas vai trīs 
reizes izšāva.
 Viena no lodēm tomēr trāpīja Antonam labajā sānā, kamēr tas griezās pret Sašu. Antons ar kreiso roku saķēra sānu un sazvārojies 
trīsreiz izšāva uz Grāmatnieku Junioru. Saša nokrita.
 Aļohins pa to laiku paguva izraut savu PM, ko izkāpjot bija aizbāzis 
aiz jostas, bet joprojām nespēja noticēt, ka Sluckis vēl pirms mirkļa uz viņu tēmējis.
 Antons saviebās, noņēma roku no brūces un aplūkoja to. Visa 
plauksta bija tumši sarkana, gandrīz melna no asinīm. Antons nogrozīja galvu un, pacēlis skatienu, pagriezās pret draugu un ieskatījās tam acīs. Aļohins turēja savu PM abām rokām, izstiepis sev priekšā, bet... nekādi nespēja nospiest mēlīti.
 Sluckis vēlreiz nogrozīja galvu, itin kā pats par sevi brīnītos, un 
izšāva. Viņš skaidri zināja, ko dara, — šāva draugam tieši sirdī. Aļohins kā akmens nogāzās uz muguras un pamira. Atslēgas kauls pilnīgi noteikti bija lauzts, bet kas bija sūda atslēgas kauls salīdzinājumā ar sāpēm, kas pulsēja smadzenēs: “Anton... kā tu varēji?... Labi vismaz, ka broņiks augsts.” Viņa vaļējās acis bija nekustīgas. Sergejs bija “miris”. 
 Antons nometās ceļos, pārbaudīja drauga nedzīvās rokas pulsu, novilka savu asiņaino kreklu, ievaidēdamies pārrāva to uz pusēm, sasēja un, kā nu spēja, aptina kreklu ap vēderu, piežņaugdams brūci. Tad piecēlās, ar kreiso roku turot sānu, aizzvārojās līdz savai mašīnai, atvēra bagāžnieku, nometa pistoli uz paklājiņa un ar mokām vienu pēc otras izcēla divas divdesmitlitru benzīnkannas. Tai brīdī Sašas bikšu kabatā iezvanījās mobilais. Antons instinktīvi saķēra ieroci. Kad Sašas mobilais apklusa, iezvanījās viņējais. Zvanīja no robežas. Viņš pielika mobilo pie mutes un īsi noteica:
 — Izbraucam. Gaidiet.

 Sluckis paņēma vienu kannu un devās pie nošautajiem, kas gulēja 
ap rūtaino galdsegu. Viņš aplēja katru līķi, izliedams visu benzīnu, un ar vienu sērkociņu aizdedzināja visus uzreiz. Debesīs uzšāvās uguns mutulis. Uzvēdīja ceptas gaļas smārds.
 Atvēris otru kannu, Sluckis aplēja un aizdedzināja arī Grāmatnieka 
dēlu. Sašas rokas piepacēlās, it kā lūkotu ieķerties gaisā, kājas saliecās ceļgalos un iedrebējās. Antons nomērķēja uz agonizējošo, liesmu skauto neizdevušos Donu Karleoni Otro, tomēr neizšāva. Saša jau dega kā lāpa. Krampji apsīka.
 Beidzis ar beigtajiem bandītiem, Sluckis atgriezās pie Aļohina. Tas 
vēl aizvien nekustīgi gulēja. Lode bija iestrēgusi broņikā zem kreisā atslēgas kaula. Precīzi punktā divsimt deviņdesmit seši. Sergejs virs sevis redzēja skaidrās, košzilās debesis un divus stārķus, kas diezgan zemu aizplanēja viņam pāri. Izskatījās, ka tie ar spārniem balsta viens otru.
 Visas viņa maņas saasinājās. Viņš dzirdēja, kā lielie putni saklaigājas, 
dzirdēja netālu degošās uguns troksni un juta deguma smaku. Pilnībā atguvies, Sergejs beidzot atminējās, kas viņam tagad jādara, — un ierija. Tad skaļi un saraustīti ieelpoja un, rokām pret zemi atbalstīdamies, galvai trīcot, pieslējās sēdus.
 Antons ar pistoli rokā stāvēja metra attālumā. Otru roku bija piespiedis 
brūcei sānā, atvērtā kanna stāvēja zemē. Viņa acis aizmiglojās, un caur pirkstiem sūcās asinis. Sergejs pacēla galvu un, smagi elpodams, paskatījās uz draugu.
 — Piedod, Serjoža. Bolivāra divus neizturēs... — Antons izklepoja 
nervozu smiekliņu un izšāva draugam tieši pierē. 
 Sergejs instinktīvi aizmiedza acis, bet izdzirdēja tikai sausu klikšķi. Šāviens neatskanēja. Aptverē bija beigušās patronas. Antons pie sevis nolamājās un uzspieda pogu. Tukšā magazīna neskanīgi nopaukšķēja zālē. Viņš izvilka no kabatas jaunu aptveri, ar plaukstu iesita vietā, atkal notēmēja stobru Sergejam pierē un izšāva.
 Un atkal pa tukšo. Bāls kā nāve pulkvedis Sluckis izlaida no rokām 
pistoli, nokrita ceļos Sergeja priekšā, iegārdzās un, sarāvies čokurā, sabruka. Antons strauji izdzisa. Sergejs saprata, ka tā ir agonija. Viņš nezināja, vai Antons viņu dzird, un nezināja arī, ko vispār teikt. Viņš noguldīja drauga galvu uz ceļiem, ar roku pieturēdams aiz zoda. Un klusēja.
 Piepeši Antons atvēra acis, redzamā piepūlē uzsmaidīja ar lūpām 
vien un pajautāja:
 — Tu man nenoticēji?

 — Tu par ko?
 — Par puiku. Kaimiņu.

 — Noticēju.

 — Nu i muļķis.

 Antons aizvēra acis. Un nomira.

 Seši līķi mazpamazām beidza degt. Atkal iezvanījās Antona telefons. 
Sergejs izņēma to no viņa kabatas, nospieda atbildes taustiņu un izdzirdēja:
 — Koridors pēc piecām minūtēm aizveras. Kur jūs esat?

 — Piedodiet, kavējam, — Sergejs pateica un jau nometa mobilo, 
bet tūlīt atkal pacēla, sameklēja Grāmatnieka numuru un piezvanīja.
 — Jā, Anton. Klausos, — nedaudz aizkaitināta, atskanēja Grāmatnieka 
balss, it kā viņu būtu atrāvuši no kā svarīga. — Anton, Anton... Es neko nedzirdu...
 Sergejs nometa telefonu uz Antona, pagriezās un klumburoja uz 
noliktavu, pakāpās uz bluķa vārtu priekšā un noņēma kameru. Tā joprojām strādāja. Viņš izņēma fleškarti, ielika to kabatā, bet kameru nometa zemē. Atgriezies pie Antona ķermeņa, viņš pacēla kādam izkritušas šķiltavas, uzgāza līķim benzīnu no atlikušās kannas un aizdedzināja. Tad devās pie lendkruīzera, izgāza atlikušo benzīnu uz šofera krēsla, iemeta salonā aizdegtas šķiltavas un neatskatīdamies slāja tālāk uz kravinieku. Tad apstājās, izvilka savu telefonu, atgriezās pie mašīnas un ielidināja degošajā sēdeklī...

Līdzīgās grāmatas:
Vilipsōns, Nora Ikstena
Inguna Ula Cepīte
Arno Jundze
 
Māris Bērziņš
Tur
Kristīne Ulberga
Nora Ikstena
 
Māris Bērziņš
Jānis Einfelds
Andris Kolbergs
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties