Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Meistar, jo tālāk, jo trakāk!

Grāmata pievienota: 14.01.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Mo Jeņs
Lapaspušu skaits:
264
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.37 Eur
Izdošanas gads:
2019

"Šajā ķīniešu mūsdienu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta, Mo Jeņa krājumā apkopotie stāsti ir niecīga daļa no ķīniešu valodā publicētajiem darbiem, stāstu varoņi ir pieticīgi, necer uz daudz labāku nākotni, taču mēģina izdzīvot. Tomēr visvairāk šajā grāmatā lasītājs novērtēs Mo Jeņa tiešo un patieso ķīniskumu, kas ļauj gūt nepastarpinātu, autentisku iespaidu par ķīniešu dzīvi un pasaules uzskatiem bez romantizācijas, ar ko bieži vien modernā rietumu pasaule apveltī Austrumus."
Raimonds Jaks, tulkotājs

No ķīniešu valodas tulkojis Raimonds Jaks

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

1

Bija ļoti miglains rudens rīts. Nezāles un dakstiņus klāja caurspīdīga rasas kārta. Soforu lapas jau krāsojās gaiši dzeltenas, un kokā iekārtais, rūsas izraibinātais zvans arī bija rasas noklāts pavisam slapjš. Brigadieris, uzmetis uz pleciem vateni un ar sorgo plāceni vienā rokā un nomizotu sīpolu otrā, lēni košļādams, devās uz zvana pusi. Kad viņš zvanu sasniedza, viss ēdamais no rokām bija jau pazudis, tikai vaigi piebrieduši kā lauku pelei, rudenī vācot pārtikas krājumus. Viņš parāva auklu, un zvana mēle atsitās pret korpusu, nozvanīdama: dang, dang, dang. Ļaudis — jauni un veci — nāca ārā no mājām un pulcējās zem zvana, padevīgi kā koka lelles, vērdamies brigadierī. Brigadieris norija ēdamo un noslaucīja piedurknē bārdas ieskauto muti. Ļaudis blenza uz brigadiera muti, kā tā atveras. Līdzko atvērusies, mute sāka lādēt:
    — Ka tavu māti aiz kājas! Tie kolhoza kuces bērni prasa šodien divus mūrniekus un rītdien divus galdniekus. Visu darbaspēku pa vienam vien viņiem jāatdod. Mūrnieciņ, kolhozs grib paplašināt slūžas aiz ciema, katrai brigādei jādod pa vienam mūrniekam un vienam palīgam, būs vien tev jāiet, — brigadieris vērsās pie augumā gara un plecīga jaunieša.

*

    Mūrnieciņš, no skata gluži glīts, baltiem zobiem, kas spilgti kontrastēja ar koši melnajām uzacīm, un staltu stāju, liegi pamāja ar galvu un atmeta atpakaļ uz pieres noslīdējušo matu šķipsnu. Nedaudz raustīdams valodu, viņš jautāja brigadierim, kurš būs viņa palīgs. Brigadieris apķēra augšdelmus, it kā saltu, apļoja acis kā dzirnavu spārnus un skaļi prātoja:
    — Varētu jau iet arī kāda sieva, bet sievām jāplūc kokvilna. Vīru arī žēl izniekot.
    Te viņa skats atdūrās kādā sienas kaktā. Tur basām kājām un pliku muguru stāvēja kāds ap desmit gadu vecs zēns. Platās, baltās, zaļstrīpotās bikšeles stiepās tikai līdz ceļiem un bija vienos traipos — dažs pleķis kā no zāles, dažs kā no asinīm. Apakšstilbi vienās rētās.

    — Šmulīt, tu mazais suņa bērns, vēl dzīvs? — jautāja brigadieris, aplūkodams izkāmējušo zēnu, — man jau likās, ka tev sen bija Jeņvans jāsatiek. Malāriju izturēji?

    Zēns neatbildēja, tikai lūkojās brigadierī ar melnajām, spīdīgajām acīm. Galva liela, kakls tievs. Likās, ka tik liela galva kuru katru brīdi varētu kaklu nolauzt.
    — Gribi pastrādāt un nopelnīt dažus darba punktus? Ko tad tu šitāds vari padarīt? Tevi jau ar pirdienu var nogāzt gar zemi. Būs vien tev jāiet līdzi mūrnieciņam uz slūžām par palīgu, ko? Ej uz mājām, paņem āmurīti. Sēdēsi tur un skaldīsi akmentiņus. Jo dūšīgāk skaldīsi, jo vairāk saskaldīsi. Ja neskaldīsi, gan jau arī būs labi. Kā vēsture māca, kolhoza norīkojuma darbi pa roku galam darāmi, kā svešam kalpojot.
    Zēns lēnām piegāja pie mūrnieciņa, nostājās blakus un pieķērās viņam pie svārku stūra. Mūrnieciņš draudzīgi papliķināja pa viņa pliko paurīti un teica:
    — Ej mājās, saki pamātei, ka vajag āmuru. Es tevi tilta galā gaidīšu.
    Zēns skriešus devās prom. No skata it kā skrietu, bet uz priekšu tika lēni. Rociņas vēcinājās, it kā ielejas vējš plivinātu putnu biedēkli. Ļaudīm, skatot viņa kailo muguru, metās vēsi. Brigadieris savilka vateni ciešāk un uzsauca zēnam nopakaļ:
    — Pasaki pamātei, ka vajag svārku, ko uzvilkt, tu nabaga kukaini.
    Zēns uz pirkstgaliem ietecēja pa sētas vārtiem. Sētā sēdēja mazs puisēns ar zaļiem puņķiem notecējušu degunu un mīcīja ar čurām izmērcētu zemi. Ieraudzījis atnācēju, viņš cēlās augšup un stiepa pretī rociņas, saukdams:
    — Blāli... apkampt!
    Šmulītis pacēla no zemes sārtu aprikozes koka lapu un noslaucīja ar to puņķus pamātes dzemdētajam pusbrālim. Tad puņķu nosmērēto lapu — pļekš — pielīmēja pie sienas kā aģitācijas lapu. Pamājis brālītim ar roku, viņš ieslīdēja istabā, sameklēja kaktā āmuru un klusi atkal izslīdēja ārā. Puisēns atkal sauca viņu. Viņš paņēma zariņu un apvilka brālītim apkārt lielu apli, nometa zaru un aizsteidzās uz ciema otru galu. Aiz ciema bija upīte, ne īsti liela, ne īsti maza. Pāri upei stiepās deviņu arku akmens tilts. Krastā auga sēru vītoli, kuriem vasaras lielo ūdeņu dēļ stumbri apauguši ar sarkanām spurgaliņām. Tagad ūdens bija atkāpies un spurgaliņas sakaltušas. Arī lapas jau sāka krist. Oranžas tās krita ūdenī un lēnām peldēja prom pa straumi. Gar krasta uzbērumu peldēja dažas pīles un ik pa laikam bāza knābjus ūdenszālēs — pēkš, pēkš —, meklēdamas un nez vai atrazdamas kaut ko ēdamu.
    Zēns, uzskrējis uz uzbēruma, jau bija aizelsies. Izkāmējušajās krūtīs it kā klukstēja vistiņa.
    — Šmulīt! — mūrnieciņš sauca no tilta gala. — Skrien šurpu!
    Šmulītis skriešus aizsoļoja līdz viņam. Mūrnieciņš, uzmetis viņam skatu, jautāja:
    — Auksti nav?
    Šmulītis tukšu skatienu raudzījās uz mūrnieciņu, kuram kājās bija darba bikses un mugurā darba svārki. Zem svārkiem bija ugunssarkans sporta krekls, un žilbinošā apkakle pārlocīta pār svārku atloku. Zēns tajā raudzījās kā uguns liesmā.
    — Ko skaties? — Mūrnieciņš viegli pabužināja viņa galvu, kas kā pendele locījās līdzi. — Ak tu! — teica mūrnieciņš. — Pamāte nodauzījusi tā, ka par muļķi palicis.

    Mūrnieciņš svilpodams bungāja ar pirkstiem pa Šmulīša galvu, kamēr abi kāpa uz deviņarku tilta.

    Šmulītis gāja ļoti uzmanīgi, cenzdamies turēt galvu tā, lai mūrnieciņam būtu ērti pa to bungāt. Mūrnieciņa pirkstu kauli lieli un cieti kā velējamā vāle. Bungājot pa pliko pauri, ļoti sāpēja, bet Šmulītis cietās un neizdvesa ne skaņas, tikai mazliet viebās. Mūrnieciņš bija veikls putnu balsu atdarinātājs. Sarkanās, mitrās lūpas te aizspiedās, te pavērās, un starp lūpām augšup mākoņos skaidri un dzidri lidoja cīruļa skaistie treļļi.

    Pārgājuši pretējā krasta uzbērumu, viņi nogāja pusi li uz rietumiem, līdz nonāca līdz slūžām. Slūžas kalpoja arī kā tilts. No tilta tās atšķīrās ar to, ka pierīkotās slūžas varēja aizturēt ūdeni un, regulējot ūdens līmeni, novērst plūdus. Uz krasta uzbēruma lēzenās nogāzes auga izpūruši krūmu amorfas puduri. Uzbēruma iekšpusē vairāku metru platumā upes smalkajās smiltīs pēc plūdiem bija steidzīgi saaugušas nezāles. Uzbēruma ārpusē bija plaša paliene. Ikgadējie palu sanesumi bija uzmēslojuši augsni, un tā šeit bija īpaši auglīga. Šogad pali nebija lieli un uzbērumu neapdraudēja, tāpēc slūžas neizmantoja. Palienē lielā platībā bija iesēta Bengālijas džuta, kas bija saaugusi biezi kā džungļi. Rīta migla vērpās ap stiebru galotnēm, un, cik vien tālu skats sniedzās, džutas lauks bija kā dziļa jūra.

    Kad mūrnieciņš ar Šmulīti nesteidzīgā gaitā nonāca līdz slūžām, smiltīs slūžu priekšā jau bija sanākušas divas ļaužu grupas. Viena vīriešu, otra sieviešu kā divas pretējas nometnes. Kāds partijas kadrs no kolhoza ar burtnīcu rokās stāvēja starp abām grupām un kaut ko runāja, roku te strauji celdams, te atkal nolaizdams. Mūrnieciņš rokrokā ar Šmulīti, pagājis garām betona pakāpieniem, kas veda uz slūžām, nonāca līdz kolhoza kadram. Mūrnieciņš ierunājās:
    — Vietniek Liu, mūsu ciems ir klāt.
    Mūrnieciņš itin bieži gāja kolhoza darbos, un vietnieks Liu rīkoja darbaspēku dažādos inženierdarbos, tāpēc viņi viens otru pazina. Šmulītis vēroja vietnieka Liu lielo muti. Muti ieskaujošās violetās lūpas kļāvās un citu pēc citas raidīja zilbes:
    — Mūrnieciņ, atkal tu, mazais blēdi! Jūsu ciems gan, pie velna, prot labi strādniekus izraudzīt. Atsūta tevi, viltīgo slinkuma maisu, it kā man sliņķu jau tāpat netrūktu. Kur tad palīgs?
    Šmulītis sajuta uz galvas mūrnieciņa pirkstu bungāšanu.
    — Šis arī skaitās cilvēks?
    Vietnieks Liu satvēra divos pirkstos Šmulīša kaklu un pašūpoja to. Šmulīša papēži gandrīz atrāvās no zemes.
    — Atsūta šitādu vārguli! Vai tu maz vari āmuru rokās noturēt? — vietnieks Liu draudīgi vaicāja Šmulītim.
    — Būs jau gana, vietniek Liu. Saule Liu, sociālisma pārākums ir tajā, ka katram ir jāēd. Šmulīša ģimene trīs paaudzēs trūcīgi laukstrādnieki. Ja sociālisms neparūpēsies, kas tad cits? Turklāt mātes viņam arī nav, dzīvo ar pamāti. Tēvu aizvilinājuši uz Ziemeļaustrumiem, jau trīs gadus ne ziņas, ne miņas — nez vai lācis parāvis, vai vilks apēdis. Kur tad tava šķiras solidaritāte pazudusi? — teica mūrnieciņš pusnopietni, puspajokam un vilka Šmulīti ārā no vietnieka Saules Liu tvēriena.

Līdzīgās grāmatas:
Māra Zālīte
Leons Briedis
Osvalds Zebris
 
Daniels Kēlmans
Guna Roze
Svens Kuzmins
 
Sandra Vensko
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
 
Komentāri (1):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 09:50
Šajos stāstos ir liela nabadzība, ironiska šķiru nevienlīdzība, vienlaikus nīstot pūstošo kapitālismu, bet ir arī darba un dabas skaistums, cilvēciskās vājības un trūkumi. Plašāk par grāmatu blogā: https://lalksne.blogspot.com/2019/02/mo-jens-meistar-jo-talak-jo-trakak.html
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties