Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Iz Baltikas

Grāmata pievienota: 26.06.18
 
Apakšvirsraksts:
Jaunatklātais Džeimsa Bosvela un Semjuela Džonsona brauciens pa Kurlandi, Livoniju un Igauniju 1778. gadā
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Miks Koljers
Lapaspušu skaits:
392
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.96 Eur
Izdošanas gads:
2018

1773. gadā divi spoži sava laika britu literāti un tuvi draugi, Džeimss Bosvels un doktors Semjuels Džonsons apceļoja Skotiju un 1775. gadā tapa izcilais, jau par žanra klasiku kļuvušais Džonsona apraksts “Ceļojums uz Skotijas rietumu salām”.

Šis darbs uzreiz guva sensacionālus panākumus, un abi rakstnieki sāka apcerēt, kāds būtu to nākamais ceļamērķis, visbeidzot vienodamies par nodomu doties tūrē pāri Baltikai, kā tolaik to dēvē, — tātad 1778. gads, Baltikas jūra, Libava, Mītava, Rīga, Vendene, Marienburga, Tērbata un arvien tālāk, līdz galamērķī — Pēterpils.

 

Taču ziemeļu ceļojums nenotika… vai vismaz tā līdz šim ticis uzskatīts. Pēc vairāk nekā diviem gadu simtiem, pateicoties Maikla (jeb Mika) Koljera erudīcijai, talantam un mīlestībai kā uz literatūru, tā uz Baltiku un jo īpaši letiem, Bosvela un Džonsona brauciens beidzot tomēr var notikt, savuties lasītāja priekšā intelektuālai un ne mazums azartiskai izklaidei – itin iedvesmojošs un, kas zina, pilnībā patiesīgs divu 18. gadsimta britu džentlmeņu vēstījums “Iz Baltikas”!

 

No angļu valodas tulkojusi Aija Uzulēna

 

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

Vāka noformējumā izmantota Mika Koljera uzņemta Alūksnes Tempļa kalna rotodas fotogrāfija, kā arī dažādu 18. gs. gravīru fragmenti

Nākamās dienas lielākā daļa mums pagāja, iepazīstoties ar Rīgu un studējot tās dažādo iedzīvotāju ģērbšanās veidu un manieres, kas nebeidz pārsteigt ar savu daudzveidību, — pirms mums bija iespēja pieņemt ģenerāļa Brauna laipno ielūgumu vakarā atgriezties pilī.
 Kamēr Londonu un citas lielās Eiropas pilsētas jo viegli var saukt par nodalītām pēc atšķirībām bagāto un trūcīgo dzīves formās — kurām gradācijas piešķir vidusmērs —, Rīgā šis iedalījums ir sarežģītāks. Lai gan atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem šeit pastāv, krievu, vācu, ebreju un letu klātbūtne pilsētā (un vēl daudzie no visām Eiropas malām atkuģojušie jūrnieki, kas atrodas krastā, kamēr to burinieki stāv ostā) visu bezgala sarežģī, piešķirot ij tīkamu daudzveidību, bet tai pašā pakāpē vairojot arī neskaidrību un jucekli.
 Katras nācijas pārstāvjiem ir savs apģērba veids, tāpat kā valoda, sava āriene un uzvedības stils. Pārticības un mazturības gradācijas pastāv tais visās, izņemot letus, kas šķiet iegrūsti nebeidzama trūkuma un nedrošas eksistences stāvoklī, pateicoties tam, ka pār viņiem dominē pārējās tautības.
 Par šo mulsinošo sociālo kārtību mēs Rīgas apmeklējuma laikā vēl daudz uzzinājām no vairākiem — gan prominentiem, gan pieticīga rakstura — avotiem. Mans pirmais mēģinājums to atšifrēt bija — caur paralēlēm ar situāciju Skotijā tās pirmajos ūnijas gados ar Angliju, kad skotu lērdi vēl saglabāja ārējo varu, bet jau atradās troņa kalpībā, kur pirms tam nebija pakļauti nekādai citai varai, izņemot Dievu.
 Savā ziņā tas atgādināja vācu aristokrātijas iekārtu, kas ikdienā noteica dzīvi Livonijā un bija atbildīga par šīs provinces turību, kas ir lielāka nekā jebkurā citā impērijas daļā. Gadsimtiem ilgi, kopš pašas ierašanās šeit veselām dzimtām kā zobenbrāļiem, viņi te baudījuši pilnīgu varu, ja neskaita izretas zemošanās izpausmes Romas pāvestam, ko tie neizskatās ņēmuši pārāk nopietni. Viņi bija Livonijas kungi, un viņu vārds te bija likums.
 Būtu iespējams sagaidīt, ka vēlākā krišana un šo teritoriju pāriešana iekarotājas Krievijas impērijas rokās pastāvošo kārtību varēja mainīt, bet tā izskatās sašaurinājusi vācu baronu varu vien ļoti nedaudz. Vācieši gan maksā nodevas impēriskajam kronim, bet paliek noteicēji visās sabiedriskajās norisēs Rīgā, izņemot tās, kuras prasa tiešu pakļautību Viņas cariskajai augstībai, kuras reprezentants ir ģenerālis Brauns.
 Līdzīgi, kā tas ir ar senajām skotu dzimtām, arī šeit tiek godāti vēsturiski iedibinājušos vācu vietējo dzimtu vārdi un tituli. Tomēr šeit es pamanu arī zināmas atšķirības. Lai arī vācu dzimtas Livoniju ieskata par savu zemi, daudzi to uzvārdi sasaucas ar konkrētiem apvidiem Vācijā, ar ko tie saglabā ciešas saites. Tas šķiet absurdi tādam kā man, kurš savas dzimtas tiesības un dzimto vietu uztver par nesaraujami vienotām. Es esmu lērda Aučinleka dēls, un mans tituls nav šķirams no Aučinlekas zemēm, tāpat kā tas bijis manam vectēvam un kā — lūdzu Dievam — būs arī maniem mazdēliem.
 Šis piederības lepnums ir skotu aristokrātijai raksturīgs. Angļi gan savos uzvārdos dažreiz saglabā kopību ar noteiktām vietām Francijā, un kādas vietas kungs bez pūlēm var atrasties visai tālu no tās apkaimes, kas fiksēta viņa titulā. Es tajā nekā laba neredzu, tas var tikai vājināt tradīcijas un padotības saites, kas uztur sabiedrību.
 Kāda cita atšķirība starp krieviem un vāciešiem noved pie absurda. Visas Rīgas pārvaldes iestādes uztur lielus tulkotāju korpusus, kurus nenodarbina nekā citādi, kā vien lai pārceltu vācu baronu lēmumus krieviski, valstiskām vajadzībām, un no Pēterburgas ienākošās ziņas — vācu valodā. Vien ļoti nedaudzi vācieši ir centušies iemācīties krievu valodu, lai gan vairākumam no vidus līmeņa krieviem un augstāk ir prasība zināt vācu valodu, lai spētu izpildīt dienesta pienākumus.
 Kad vēl pievieno letus un jūdus, viss kļūst vēl pārsteidzošāk. Kāds misters van Gūls, par kuru drīz spēšu pastāstīt plašāk, man teica, ka bijis klāt, kad letu kalpiem un zemkopjiem tika lasīts kāds paziņojums vācu valodā, ko tikai daži tur saprata. Kāds drosmīgāks vīrs no to vidus bija atļāvies iebilst, ka Viņas Majestātes parakstīti norādījumi viņiem noteikti būtu lasāmi krieviski. Uz daudzas verstis attālo tulkošanas iestādi tika nosūtīts kurjers, kur viss paziņojums tika transkribēts no jauna un tad aizvests sapulcei, kas bija nogaidījusi vairākas stundas.
 Tad pils paziņojums tika nolasīts krieviski un, kā izteicās van Gūla kungs, tika sagaidīts ar tik tukšiem skatieniem, ka viņam bija lielas šaubas, vai kaut ceturtā daļa no sanākušajiem krieviski to bija sapratusi labāk nekā iepriekš vācu valodā.
 Un ar to vēl viss nebeidzās. Tagad impērijas ziņneši līdz ar van Gūla kungu, jo viņam tai pusē bija darīšanas, devās uz kādu ebreju ciemu, kurā paziņojums tika nolasīts jau krieviski. Ebreju garīdznieks, kurš tur bija pulcējis sanākušos, pārtrauca ziņnesi, lai ieteiktu, ka labāks saziņas līdzeklis būtu vācu valoda, jo tā esot visai līdzīga valodai, kurā runājot vietējās ebreju apmešanās robežās, un ka šis ciems esot īpaši nošķirts, krieviski tajā retais kaut ko varot pateikt.
 Atkal uz tulkotāju kanceleju seglos tika aizsūtīts kurjers, kur ziņojums tika vēl reizi pārtulkots vāciski — nu jau no vācu oriģināla tulkojuma krievu valodā. Pēc divām dienām vēstnesis atgriezās, bet viss ciematā notiekošais bija apturēts, kamēr tas parādīsies.
 Tad paziņojums tika nolasīts vēlreiz.
 “Un atkal no visurienes pretī raudzījās neizpratnē ieplestas acis,” teica misters van Gūls. “Kuru skaitam varēja pievienot arī manējās, jo, cik spēju spriest, ebreju apdzīvotajā vietā nolasītajai vēstij bija vien ļoti attāls sakars ar to, kas tika celta priekšā letu ciematā. Es pat, jāteic, ietu tiktāl, lai apgalvotu, ka jaunais tulkojums, ar kuru tika norādīts, kā veicami dažādi lauku darbi, ieskaitot sējas un pļaujas laika izvēli, bija tiešā pretrunā ar pirmā paustajām pavēlēm. Kur viens pieprasīja sēšanu, tur otrajā tika gaidīta ražas novākšana un vice versa!”
 “Un vai tas beidzās ar katastrofu un bada laiku kādā no ciemiem?” es pajautāju.
 Van Gūla kungs nosmējās un bilda, ka, visticamāk, neviens ebrejs vai lets šīm norādēm nebija piegriezis vērību, tā kā vienīgās to vidū, kam ir kāds svars, ir pavēles, kur tiek pasludināts piespiedu iesaukums armijā, un, kad tādas tiek lasītas, publikā vairums ir sievietes ar bērniem uz rokām un gados vecāki vīri, kas ir pāri karaklausības vecumam. Šādas bezjēdzības esot ikdienas parādība visā šai impērijā, teica van Gūla kungs, un krievi ir pasaules priekšgalā jēgas ziņā tik mīklainu likumu rakstīšanā, ka tie uzveic jebkurus loģikas centienus tādus saprast.
 Doktors Džonsons lietu stāvokli Livonijā īsumā novērtēja sekojoši:
 “Ser, vācieši te ir pakļauti krieviem, lai gan visai pasaulei izskatās, it kā krievi kalpotu vāciešiem. Leti ir vācu kundzībā, lai gan pasaules acīs tie liekas pakļauti jūdiem, kuri savukārt, nekalpo nevienam, kaut arī izskatās, it kā kalpotu visai pasaulei.”
 Es šos vārdus fiksēju piezīmju grāmatiņā ar īpašu rūpību, lai gan aizvien vēl līdz galam neesmu drošs, ka tos saprotu.
 Ja īsos vārdos atgriežamies pie tā, kas būtu sakāms par Rīgu, tā noteikti ir lielākā pilsēta Livonijā, lai arī ne tik milzīga, kā tās reputācija liktu domāt. Ir grūti iedomāties skaistuma vai piedzīvojumu alcējiem saistošu vilinājumu ziņā vēl pieticīgāku vietu, nekā izrādās Rīga.
 Šo vietu visaplīk skauj milzu smilšu kāpu klaji, ko no augu valsts apdzīvo tikai pundurpriede un ērgļpaparde, tā ka no tāluma šejiene teju līdzinās skotu purvājam, lai gan — iztrūkstot tai smalkajai krāsu dažādībai, kas tipiska viršiem un sūnām.
 Rīga ir slavena ar tās baznīcu smailēm un tiltu. Pirmās ir gana iespaidīgas un visai atgādina tās, ko mēs jau redzējām Kēnigsbergā. Te ir vairākas lielas baznīcas, galvenā no kurām ir katedrāle jeb Doms. Tās būvmateriāls ir neliela izmēra sarkanie ķieģeļi, tomēr celtne rada milzīga apjoma iespaidu. Tās arhitektoniskais apveids ir simetrisks, bet ne izteiksmīgs vai acij ar ko īpaši tīkams un nekādā mērā nevar līdzināties diženumam, kāds piemīt Sv. Pāvila katedrālei Londonā vai citiem mūsu lielajiem dievnamiem Solsberijā, Jorkā, Glosterā, Noridžā vai Vinčesterā, ja nosauktu tikai dažus. Ieminējos doktoram Džonsonam, ka, ja nebijis tornis (kurš, lai arī lielāks, nav ne tik augsts, ne elegants kā slaidākās smailes, kas paceļas citās pilsētas vietās), katedrāli jo viegli varētu pieņemt par kādu no daudzajām milzu noliktavām, kuru rindas aizstiepjas gar tirdzniecības ostas dokiem un krastmalām. Doktors Džonsons piekrita, ka tā nebija skaista celtne, tomēr teica: Ja vien tā kalpo mūsu Radītāja godam, tā ir cēla diezgan,” — un pat piebilda, ka viņam pret Domu esot arī savas īpaši siltas jūtas, jo tā ķieģeļu sarkanums atsauc prātā katedrāli viņa dzimtajā Ličfīldā.
 Ja vien ar baznīcu skaitu Rīgā tiek atlīdzināts tas, kā tām pietrūcis arhitektūras skaistumā, tad tās upei pārlaistais tilts ir viens no unikālākajiem un izcilākajiem Eiropā.
 Tas ir peldošais jeb tā saukto pontonu tilts, kas nebūt nav pastāvīgs veidojums. Kādā rītā drīz pēc ierašanās šai pilsētā mēs ar doktoru to pārstaigājām un atklājām, ka tā garums ir nepilni septiņsimt — nevis tūkstotis — soļu, kā bija ziņojuši līdzšinējie pilsētas apmeklētāji, un — divdesmit soļu platumā. Tas bija vēl viens no to pārspīlējumu piemēriem, ko mēs mulsinoši bieži varējām pamanīt, salīdzinot realitāti ar iepriekšējo ceļotāju sniegtajām ziņām, kas centās radīt lielāku iespaidu lasītājos.
 Ziemas sākumā līdz ar sala iestāšanos tilts tiek gandrīz pilnībā demontēts, ūdenī paliekot tikai lielākajām pontonu sastāvdaļām. Tā kopums tiek nogādāts uz cietzemes un vien nākamā pavasarī savienots agrākajā stāvoklī.
 Tilts ceļas un plok līdzi upes kustībai un smagi piekrautiem kravu vedēju ratiem. Atkarībā no šo vezumu svara un savstarpējā izvietojuma uz tilta pontoni uzvedas, it kā atrazdamies uz atsperēm, radot galvā dīvainu, brīžam gandrīz vai spārnos celšanās sajūtu. Tālab kustība uz tilta tiek regulēta, lai izvairītos no pārāk spēcīgiem virsbūves sadrebinājumiem.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
Valdis Atāls
 
Inga Žolude
Viktors Peļevins
Arvis Kolmanis
 
Alvils Bergs
Andris Akmentiņš
Kristīne Ulberga
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties