Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

BrāliBrāli

Grāmata pievienota: 26.06.08
 
Apakšvirsraksts:
Balsu burvji brāļi Kokari
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Laima Muktupāvela
Lapaspušu skaits:
400
Platums:
156
Augstums:
232
Cena:
7.17 Eur
Izdošanas gads:
2008

Balsu burvji brāļi Kokari... Vienai Zemei kalpojošie dvīņi: loģiskais Imants un romantiskais Gido, kas vienmēr apzinājušies sava kopspēka nedalāmību. Kad viens ir Saule un otrs — Mēness. Abi brāļi — vienoti kā mūris un vienai mūzai padevīgi kalpi, vienā muzikālajā zemē uzvaroši valdnieki. Ar dēmoniski celsminošu spēku apveltīti līderi, pēc kuriem tik ļoti klusībā ilgojas sievietes. Nelaipojoši diplomāti, kuri iedrošināja vīrus nebaidīties sava balss spēka, dziedāt un bagātināties. Dvīņubrāļi Kokari, kuri mudināja dziedošo latviešu tautu iztaisnot piedienības saliekto muguru un parādīt mums pašiem, cik stipri esam, kad dziedam.
Divi bezbailīgi Gulbenes puikas, kuri pacēla latviešu kordziedāšanas tradīciju kā jūras malā izmestu dzintaru un, piešķirot neatkārtojamības slīpējumu, padarīja to par pasaulē atpazīstamu spožu, zeltgodalgotu zīmolu.

Grāmatu papildina Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna speciāli veidots fotoseriāls, kā arī fotogrāfijas no abu brāļu personīgajiem arhīviem. Pirmajiem grāmatas eksemplāriem dāvanā –– kompaktdisks Sarunas un mūzika, kas tapis sadarbībā ar Latvijas radio.

Grāmatas izdošanu atbalstījis Rietumu Bankas Labdarības fonds un Valsts Kultūrkapitāla fonds

Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna vāka dizains un fotosesija

Ilustratīvā materiāla salikums - Jānis Esītis un Oskars Stalidzāns

Grāmatā izmantoti materiāli no Gulbenes pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas arhīviem un Latvijas Valsts vēstures arhīva

Ja būtu tāds tempiņš — “Šik modern, pirmie ciemā”, tad jāatskaņo tieši šādā tempā!

 Mūzikas gabalus kapelas vajadzībām brāļi iemācījās no galvas. No notīm katrs muļķis var nospēlēt, teica Pakalns. Vēlāk brāļi koros izmantos tieši šo metodi — visi skaņdarbi jāzina no galvas. Reiz, kad Artūrs atbrauca no Daugavpils, viņš atveda lielu kasti. Brāļi iebāza savus smecerus un izbrīnā sastinga. Radio! Kaste! Un aiz dzeltenās drānas iestrādāts skaļrunis. Skan! Tas bija pirmais radioaparāts ciemā. Nebija nekur citur, bet Avotiņos bija! Koka kastē, ar regulējamu skalu. Brāļi zābakus vasarā nevilka kājās, bet atļāvās šiku, iegādājoties radio.
 Vakarā brāļi radioviļņos uzgrieza Vintera orķestri. Piebāza pie radio mīkstā auduma ausi, klausījās aranžējumus un dungoja līdzi — kā skan. Nākamajā vakarā pa radio orķestris atkal laida tos pašus valšus, brāļi tikai klausījās, klausījās — un pēc kādas trešās ceturtās reizes abiem mūzika rokā. Meldija bija, teksts bija. Ko kapelai un zaļumballēs vairāk vajag? Brāļi spēlēja visādus instrumentus. Imants bija vislabākais akordeonists apkaimē! Vēlāk, pēc desmit gadiem, kad Cēsīs uzvedīs operu “Aļeko”, Imants iemācīsies spēlēt arī oboju. Tas nebūs nekas sarežģīts. Visgrūtāk paiet pirmā nedēļa, kad paņem instrumentu un tik pūt, mēģini, mēģini, kamēr sanāk. Tā tas vienkārši ir. Gido operas orķestrī spēlēja mežragu.
 Mājās tika ievilkta elektrība un pat telefons. Taču pie skalu gaismas gan nedzīvoja, tik zemu jau nu nebija krituši. Jā, dedzināja sveces, bija petrolejas lampas. Vēlāk jau bija gāzes lampa, ko lietoja kulšanas talkās. Tāda Avotiņos bija viena no pirmajām pagastā — tāds kā apaļš kupols, klāt neliels pumpītis, ar ko uzsūknēja spiedienu, un bija spilgta gaisma.
 Vēl mājā bija stelles. Kara laikā, vācu laikā, bikses šuva no mammas austas vadmalas. Brūnas ar baltām svītriņām, izskatījās smalki un šiki. Mamma bija paņēmusi līdzi stelles no tēva mājām. Viņa auda palagus, dvieļus. Linus paši audzēja. “Visus, kas neprec meitas, tos sūtīja uz Valmieru linus kulstīt...” agrāk bija tāda dziesmiņa, “...kas nav kulstījis Valmierā linus, tas mūžam...” nu, kaut ko nezinās… Neatceros vārdus, bet dziesmiņa par liniem bija.
 Kokariem bija linu mārks. Vaīī-ī — kā smirdēja, kamēr lini mirka! Tēvs pēc tam pa gariem ziemas vakariem linus apstrādāja — uz tādām kā lielām eža adatām nosita pogaļas, kulstīja, pats darīja visu.
 Kā nu tur bija ar tiem liniem?
 Viss, ko tagad rāda un izstāda muzejos, Kokariem bija mājās. Tā bija dzīve, ne izstāde.
 Brāļi iestājās arī Blomes mazpulku vienībā. Vienmēr visiem vajadzēja būt īsās biksēs. Līdz ceļgalam. Bet uz Alūksnes mazpulcēnu saietu mamma uzšuva garās! Oho — citi vīri! Mamma aizveda vilnu uz vērptuvi, saņēma dziju, auda pati. Pelēkā vadmala bija mammas austa, no tās uzšuva garās bikses. Tad izskatījās glauni — cepure galvā. Laiviņa. Kad brauca uz institūtu, brālīšiem pirmo reizi brāļu Plukšu veikalā Gulbenē nopirka skolnieku formas tērpus — melnus uzvalkus ar baltu, augstu krekla krādziņu.
 Mammai siltā vietā pie mūrīša stāvēja ratiņš — viņa vērpa. Stellēs vienmēr bija uzmesti velki, jo viņa katrā brīvā brīdī piesēdās un visu ziemu auda dvieļus. Pavasarī saulē tos balināja — izklāja vai 30 metru garo, pelēcīgo linu audeklu, bet spožajā saulē tas izbalēja baltin balts. Vēl viņa auda segas. Skaistas. Paši gan uzvalkus nešuva. Tad mājās atbrauca skroderis. Patiešām kā “Skroderdienās Silmačos”. Bija jautri.
 Idille, vai jā? Pasakains, neticams, saldens stāstiņš? Nē, kalve, melna smēde. Bērnība kā skrūvbeņķis, kurā no pagalēm izdarina, izveido lietaskokus.
 Kā tas bija iespējams, ka mazā lauku skoliņā tik daudz mūziķu? Viens no iemesliem varētu būt laimīga sagadīšanās un laba, kultūras audzināšanā pamatota, valsts izglītības sistēma. Un vēl — vecāki bija ļoti aktīvi. Vienkāršos lauku darbus strādājošie zemnieki gribēja dzīvot pilnu krūti. Ne tikai strādāt, bet arī dziedāt, dejot, satikties. Tagad teiktu — darboties mākslinieciskajā pašdarbībā. Pagastā bija sava dziedāšanas biedrība “Klints”, ko vadīja Pakalns. Mamma gāja dziedāt pagasta korī. Un tā notika ne jau tikai mazā Austrumvidzemes pagastiņā, bet visā Latvijā. Kad cilvēkiem bija maize, drošība par ikdienu un rītdienu, tad radoša pašizteikšanās bija likumsakarīgs solis visai tautai.
 Taču uz 1938. gada Dziesmu svētkiem dvīņi neaizbrauca. Abu brāļu vārdi ir ierakstīti dalībnieku sarakstā, taču viņi nepiedalījās. Neatceras, kāpēc. Varbūt bija kādas sporta sacensības?

Prom no mājām, naturale, dabiskā tempā

 Arturs studēja, Valfrīds studēja, un mamma sapņoja, ka abiem jaunākajiem jābūt skolotājiem. Tas ir godājams amats, skolotāji vienmēr vajadzīgi, teica mamma. Kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis, visos Latvijas novados sāka celt skolas. Mamma bija stratēģe — ja ceļ skolas, tad puikām būs darbs, viņa domāja globāli un zināja metodes, kā panākt rezultātu. Taču tieši tajā laikā, kad mamma vērpa pavedienus viņu nākotnes labā, abi sapņoja par kaut ko pilnīgi citu. Par lidošanu. Jā, jā, pie Gulbenes bija lidlauks.
 Reiz, kad abi beidza pamatskolu, uz Blomes skoliņu bija atnākuši lidotāji, sak, nu, puikas, gribat palidot? Kurš negrib? Tikai skuķi nobijās. Uz skolu atnākušajam lidotājam, Latvijas armijas kapteinim, abi kustīgie dvīņi patika. Viņš bija sajūsmā, jau norunāja ar abiem satikšanos lidlaukā, kur solīja pavizināt. Lai iekārdinātu! Vēl gaisā netikuši, puikas domāja tikai par lidošanu. Eh, ja varētu mācīties lidot, bet mamma pat dzirdēt negribēja: “Nē, mīļie dēliņi, jūs nelidosiet nekad!” Nolika uz lāpstiņām, nerunāsim vairs par to. Un viss, lai būtu klausīšana! Skolotājs — tas skan tik cienījami, viņa teica zemnieces prātīgumā. Skolas nauda bija sapelnīta ar sivēniem. Abus sūtīja stāties Skolotāju institūtā Rīgā.
  Taču drīz vien institūtu pārcēla uz Cēsīm, jo Ulmanis teica, ka uz pilsētas akmeņiem nevar tapt par pilnestīgu skolotāju. Mamma bija prātīga zemniece ar spēcīgu pašsaglabāšanās instinktu. Pēc četriem gadiem sākās karš. Ja brāļi kļūtu lidotāji, diez vai viņi vispār karu pārdzīvotu. Bet dzīvošanas un nāves kopsakarības viņi atskārtīs vēlāk, kad būs veci, sirmi un viedi.
 Abi iestājās institūtā, lai kļūtu par skolotājiem. Imants lai mācās par matemātikas, Gido — par literatūras skolotāju. Mūziku mācīja visiem. Labs skolotājs ir muzikāli izglītots, tāds bija likums un Latvijas laiku izglītības sistēmas tradīcija.
 Ceļš uz Cēsīm bija raibs. Līdz Kamaldas stacijai, kas no mājas bija aptuveni divus kilometrus, abi aizgāja kājām. Citreiz ziemās, kad bija ļoti auksti, tēvs aizveda ar zirgu, agri izbrauca cauri mežam. Iesēdās Abrenes vilcienā, brauca līdz Ieriķiem. Tad pārsēdās uz Rīgas — Valmieras vilcienu līdz Cēsīm. Otrs ceļš bija kājām līdz Rāmuļiem, tad līdz vilcienam Abrene—Rīga. Ap desmit kilometru kājām. Līdzi paņēma šķiņķi, sviestu, maizi, lai gan Skolotāju institūtā studentiem ēdināšana bija garantēta.
 Pirmā reizīte katram var būt sāpīga. Attikuši līdz Bērzainei, abi sparīgi pieklauvēja pie skolas durvīm. Ciet. Vai nu abi atnākuši tā paagrāk, vai pavēlāk. Kāda tagad tam nozīme! Skolas internāta durvis bija ciet, neviens neatvēra. Ko nu? Kur paliksim, nejautāja. Paši izdzīvos, bet kur likt speķi, maizi un sviestu? Ne šķūnīša, ne siena kaudzes. Tikai zāģētavas dēļu kaudze. Sakrāvuši tādu kā pustelti, kā pusvigvamu, abi Reitera gravā pārlaida pirmo nakti. Augusta beigās nesala nemaz. Paši varēja izturēt gulēšanu dēļos, arī vēlāk citiem viņi liks neņemt vērā sadzīviskas grūtības, lai gan tie citi būs sievietes. Brāļi pārlika spēju izturības robežstabu tālāk, nekā ikdienā iedomājamies. Pamodušies no rīta dēļu kaudzē, abi līda laukā, nodrebinājās, noskalojās upītē, pačurāja krūmos, sakārtoja kaklasaites, notrauca no uzvalkiem zāģskaidas, nostājās pie skolas durvīm ar mazu uzlaidīti — 15 minūtes pēc deviņiem. Viss kā smalkiem jaunskungiem pieklājas. Ieradās kā prinči. Izskatījās kā franti.
 Cēsu Skolotāju institūts patiešām bija viņu pirmā gaismas pils. Ne tikai tāpēc, ka piepildīja mammas sapni par laimīgas, nodrošinātas un cienījamas dzīves iespēju. Cēsīs viņi saprata, ka patiešām ir citādi. Ne tikai, ka līdzīgi, bet atšķirīgi no citiem. Valoda! Viņu valoda bija brīnums pašiem un citiem. Brāļi atskārta, ka citi runā citādi. Ka viņi runā Gulbenes izloksnē... Ru’unā lepni (ar šauro ‘e’!), kā’ā kā’āju pie’iecirzdams, galve(šaurais‘e’)nais, ka pā’ārliecinoši! Kā’ā ielauzī’īdams, kā pie’ietupdamies.
 Tā atsperīgi un citiem tūlīt pat atpazīstami — ahā, no Gu’ulbenes puiši, esat, ja? Citi smējās, bet bračkas tik runāja, kā ieraduši. Laida pa taisno gu’ulbeniski. Visi, kas no Cēsīm, Smiltenes, Rīgas, kur runāja literārā valodā, smējās un uzjautrinājās. Vai, cik smieklīgi, Kokarīši burvīgie, nu parunājiet vēl, brālīši mīļie... Prasīja un mangoja: “Kokarīši labie, nu, nu, bet kā pie jums saka ‘sega’?”
 — Sega! (ar šauro ‘e’, saprotams!)
 — Kokarīši feinie, bet kā pie jums Gulbenē saka ‘desa’?
 — Desa, ka tev saka, desa! — ar šauro ‘e’, ar šauro ‘e’!
 Bērzainē Baltā māja bija meiteņu, Sarkanā — puišu. Brāļi dzīvoja trešajā stāvā, divdesmit puišu vienā istabā. Gultas, gultas un jaunu vīriešu drēbes un lietas. Blakus mazgātava, sānis durvīs — audzinātāja telpas. Skolotāji gudri un rūdīti: gleznotājs Kārlis Baltgailis, mūziķi Jānis Cīrulis, Helmers Pavasars un Kārlis Ozols. Kārlis Paucītis, harmonijas teorētiķis, mācīja spēlēt klarneti. Katru brīvu brīdi brāļiem gribējās spēlēt mūziku un basketbolu. Parasti jau viņi spēlēja volejbolu, pat ietika Cēsu volejbola izlasē.

Līdzīgās grāmatas:
Viktors Suvorovs
Gundega Repše
Vitālijs Judins
 
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
Valdis Atāls
 
Lato Lapsa
Philip Ruff
Jurijs Feļštinskis, Vladimirs Pribilovskis
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties