Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Piekūns skrien debesīs

Grāmata pievienota: 02.03.15
 
Apakšvirsraksts:
Rokgrupas "Jauns Mēness" stāsts
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Jānis Žilde
Lapaspušu skaits:
208
Platums:
169
Augstums:
210
Cena:
5.54 Eur
Izdošanas gads:
2015

«Jauna Mēness» stāsts Latvijas kultūrvēsturē ir būtisks - ne tikai šaurā populārās mūzikas jomā, bet daudz plašāk, gan laižot saknes folkmūzikā, popularizējot folkloras ekspedīcijās pierakstītas melodijas, gan sadarbojoties ar profesionāliem orķestriem, gan saņemot atzinību valsts un starptautiskā mērogā. Savos pirmsākumos astoņdesmito gadu otrajā pusē grupa paguvusi izbaudīt vēl pēdējo padomju gadu ačgārno sistēmu, vēlāk izdzīvojusi Atmodu, sajutusi juku laikus – deviņdesmito gadu skarbo realitāti – naudas maiņu, vispārējo sabiedrības apjukumu. Izgājusi gandrīz visus mūzikas biznesa un grupas attīstības «elles lokus». Ārzemju mūzikas ietekmju uzsūkšanu, sastāva maiņu, starptautiskus panākumus (uzvara «Sopotas» festivālā), došanos koncertturnejās ārpus Latvijas, stila maiņu, dziedāšanu angļu mēlē un tad atkal atgriešanos pie latviešu valodas, iekšējus konfliktus, mūzikas izdevniecību maiņu, izjukšanu un galu galā atkalapvienošanos trīs pēdējiem koncertiem.

«Caur grupas biogrāfiju centos atsegt vairāku gadu desmitu kultūrvides iezīmes, ilūzijas un realitāti,» stāsta grāmatas autors. ««Mēness», līdzīgi kā daudzas astoņdesmito gadu rokgrupas, bija starp tautas Atmodas kustības redzamākajiem lāpnešiem, neapšaubāma Latvijas kultūras kanona sastāvdaļa. «Jauna Mēness» stāsts savā ziņā varētu būt ikvienas Latvijas rokgrupas stāsts. Izstāstot grupas vēsturi, aprakstot kāpumus un kritumus, jaunās paaudzes mūziķi varētu gūt vērtīgu mācību, noderīgas atziņas un padomus.»

Grāmatas māksliniece ir Katrīna Vasiļevska un tās vizuālajam noformējumam, līdzīgi kā daudziem grupas albumu vākiem, savu artavu sniedzis godalgotais mākslinieks Ilmārs Blumbergs.

Par autoru

Mūzikas kritiķa un žurnālista Jāņa Žildes (1977) spalvai pieder teju divi tūkstoši mūzikas albumu recenziju un vairāki simti koncertapskatu, kas galvenokārt publicēti ziņu portālā TVNET. Paralēli mūzikas apskatnieka darbam Jānis ir pazīstams arī kā vairāku godalgotu muzikālu projektu dalībnieks (Satellites LV (agrāk «The Satellites»), kuba, Raadio, Jāņa Žildes apvienotie gaisa spēki u.c.). Komponējis mūziku gan animācijas, gan pilnmetrāžas filmām.

Dzeltenais ikaruss

1988. gada pirmajos mēnešos Mielavs, Sola, Račs un Kalvāns radoši strādā Poligrāfiķu kultūras nama mazajā mēģinājumu telpā. Blūms, kas savām rokām uzbūvējis gandrīz visu skaņu aparatūru, kopā ar Ainaru paralēli sāk apbraukāt tuvākās padomju saimniecības stabilas bāzes vietas meklējumos. Pirmā pietura, kur abi piestāj, ir Ogres rajona Suntažu kolhozs, taču veiksme uzsmaida nākamajā vietā — agrofirmā “Mālpils”, kur atrodas atsaucīgi ļaudis — Aivars Siliņš un grāmatvede Aija Podniece. Viņiem izdodas pārliecināt firmas direktoru Kazimiru Anspoku par sadarbību.
   Pateicoties Blūma tehniskajām zināšanām un kolēģa, “Jumpravas” varenās skaņas arhitekta Edmunda Zazarska, padomam, un jumpraviešu skandu rasējumiem, pašu rokām tiek saskrūvētas līdzīgas milzu kastes. “Edmunds izrādījās pietiekami atsaucīgs, un viņam bija labs kontakts ar Andri,” atminas Ainars. “Soli pa solim ar agrofirmas atbalstu gājām uz priekšu. Tika apmaksātas lielās, smagās skandas, iedota nauda, lai Maskavā nopirktu pulti, jo uz vietas neko iegādāties nevarēja, arī ģitāras pastiprinātāju— līdzīgu, kādu izmanto U2, — Vox AC30, kurš darbojas un skan vēl šodien, basģitāru un sintezatoru.”
   “Uz Maskavu pēc tehnikas esmu braucis kādas piecas reizes,” stāsta Blūms. “Gan ar vilcienu, gan ar savu auto. Gints brauca līdzi, lai izvēlētos ģitāras pastiprinātāju un mūzikas instrumentus, kas Maskavā kaut kādā veidā bija ienākuši no Berlīnes. Būtībā jau Mālpils bija nepieciešama, lai visus šos pirkumus legalizētu, vēlāk ar koncertbiļetēm ieguldīto naudu ātri atpelnījām.”
   Tādējādi Blūms aktīvi iesaistās grupas tehniskās bāzes veidošanā, sarūpēdams divus skaņu sistēmu komplektus — jaudīgāku lielajām brīvdabas estrādēm un mazāku, kas paredzēts telpām. Diemžēl mazo komplektu vēlāk piemeklē bēdīgs liktenis — Mālpils kultūras namā izceļas neliels ugunsgrēks un skandas ar ugunsdzēsēju lieto ūdeni tiek pamatīgi sabojātas.
   Jaunuzceltā kultūras nama pagrabā tiek ierīkota noliktava un vēl viena mēģinājumu telpa, kurā ar jau cerīgāku skatu nākotnē un jaudīgāku kopējo skaņu top vairākas no zīmīgākajām grupas pirmā sastāva dziesmām. Parasti puiši tiekas Rīgā kādā norunātā vietā, sasēžas Ainara žigulītī, reizēm ar auto izlīdz Jānis Rušenieks, un dodas uz Mālpili.
   Iedvesmojoties no skotu rokgrupas Simple Minds, kurā plaši tiek izmantoti taustiņi, arī mēnesieši sāk domāt par piekto dalībnieku. Galu galā kādam jau tomēr ir jāspēlē no Maskavas atvestais, tolaik aktuālais sintezators Roland D50. “Sapratām, ka koncertos gribētos kuplāku skanējumu,” stāsta Gints. 1988. gada pavasarī divos vai trijos mēģinājumos Poligrāfiķos pievienojas pastnieks Zigmunds Streiķis. Tobrīd “Dzelteno pastnieku” darbībā iestājusies pauze, un viņš labprāt iesaistās. “Mūsu muzikālās intereses bija līdzīgas, tāpēc atsaucos Ainara piedāvājumam. Tomēr es kaut kā nevarēju grupā iejusties, lai arī bija visi priekšnoteikumi.”
   Tad Gints atceras par Andri Ūdri, ar kuru kādu laiku bija spēlējis “Dzelzs ceļā”, un tā paša gada vasarā, pēc kopīgas tikšanās Kaļķu ielas kafejnīcā Allegro, smalkajam instrumentam beidzot tiek atrasts saimnieks. Taustiņi grupas kopējā skanējumā vairāk pilda dekoratīvu funkciju, un priekšplānā turpina dominēt Ginta plaši skanošā ģitāra. Mēģinājumi nu jau piecatā galvenokārt notiek Poligrāfiķos, taču laiku pa laikam puiši dodas arī uz Mālpili, kas formāli ir grupas darba devējs.
   Ūdris grupā darbojas aptuveni gadu — līdz 1989. gada vasaras vidum. Tas ir laiks, kad “Jauns Mēness” praktiski nekoncertē un mēģinājumos gatavo pirmo koncertprogrammu. Andris piedalās agrīno dziesmu “Tiesa”, “Ziemassvētki”, “Mana dzīve”, “Laiks”, “Vai tev nepietiek?” ierakstos, filmējas “Tiesas” klipā, kas tiek rādīts raidījumā “Labvakar” (1988—1992), Igora Lingas režisētajā My Life, kas nakts melnumā ar puskailām modelēm tiek uzņemts Dailes teātrī, ir klāt jaunā grupas fotosesijā Gvido Kajona studijā un kopā ar “Mēnesi” spēlē 1989. gada marta lielkoncertā “Roks par neatkarību”. “Vispār mēs labi sapratāmies, dzīvojām draudzīgi. Gājām viens pie otra ciemos. Arī pati mēģinājuma vieta bija pateicīga — pirms un pēc muzicēšanas devāmies pie Aivja un Guntara turpat blakus Avotu ielā. Viņiem vienmēr rūga kāda brāga, kas bieži vien tika izdzerta, vēl nenogatavojusies,” atminas Andris
   Mājas apstākļos darināta alkohola jeb kandžas uzplaukums PSRS saistāms ar kādu īpašu lēmumu, kas centās regulēt alkohola tirdzniecības normas. Mihaila Gorbačova laikā 1985. gadā Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu “Par pasākumiem žūpības un alkoholisma apkarošanas pastiprināšanai un kandžas tecināšanas izskaušanai”, taču arī šo likumu, tāpat kā daudzus citus, cilvēki ar laiku iemanījās apiet.
   Piemēram, likums paredzēja, ka vienam kafejnīcas apmeklētājam varēja pārdot tikai 100 gramu stiprā alkohola vai 200 gramu vieglā — vīna vai šampanieša. Arī veikalos noteica ierobežojumus — alkoholu ierobežotā daudzumā varēja iegādāties tikai no plkst. 14. Līdz ar to pie veikaliem, kur tirgo grādīgos dzērienus, veidojās rindas un pieprasījums bija lielāks nekā piedāvājums.
   “Piedzīvojumi saistās arī ar mēģinājumiem izvairīties no dienesta armijā. Lai paglābtu Aivi, kādā vakarā imitējām smadzeņu satricinājumu — uz pieres viņam speciāli uzdauzījām milzīgu punu, viņš vēl sadzērās kaut kādas zaļas kafijpupiņas, lai paaugstinātos spiediens, izsaucām ātros un paši notiekošo vērojām, paslēpušies aiz mājas stūra. Aivis ārstiem izstāstīja, ka tikko kā kāpņu telpā piekauts. Viņu aizveda uz slimnīcu, un tā uz pāris mēnešiem armijnieki viņu lika mierā.”
   Tā laika dziesmās vēl izteikti jūtama The Police un U2 ietekme, īpaši tas nolasāms liriskajā skaņdarbā “Ziemassvētki”, kas mazliet citē slaveno Every Breath You Take. Dziesmā pulsē Endijam Samersam raksturīgas ģitāras arpedžijas, kas The Police ģitāristam savukārt radušās ungāru komponista Bēlas Bartoka (Béla Bartók) ietekmē. Arī bass un bungu ritms skan līdzīgi. Interesanti, ka pirmo reizi ierakstā izmantota akustiskā ģitāra, kas Solas un Mielava vēlīnajā “Mielava un pārcēlāju” daiļradē kļūs par dominējošu instrumentu.
   1989. gada vasarā grupa beidzot ir gatava doties pirmajā koncertturnejā. “Padomju Jaunatnē” tiek publicēts Rača aicinājums un izziņoti pirmie koncerti Kurzemē, kas sākas 21. jūlijā ar uzstāšanos Bunkas kultūras namā un noslēdzas ar piedalīšanos 6. Eiropas latviešu dziesmu svētku rokvakara pasākumā Zviedrijā, Helsingborjā 31. jūlijā. Lai arī avīzē publicēts foto, kur “Mēness” ir vēl piecatā, tekstā minēti atkal tikai četri dalībnieki. “Kādu dienu atnācu uz mēģinājumu un man tika paziņots, ka grupa nolēmusi atteikties no sintezatora,” stāsta Ūdris. “Es jutos kā izsviests no laivas. Biju diezgan apvainojies. Beigās tomēr devos kopā ar puišiem uz Zviedriju, tiesa, jau skatītāja, līdzjutēja lomā.”
   Pēc “Jauna Mēness” Andris ar mūziku aktīvi vairs nenodarbojas, iesaistās ekscentriķu komandā “Zvaigznīšu brīdis”, uzstājas ar skatuves vārdu Jusi Pekonens, vēlāk muzicē ar Robertu Gobziņu, rosās galdniecībā un šobrīd dzīvo un strādā ar vienu kāju Latvijā, ar otru — Zviedrijā.
  Pēdējie kopīgie mēģinājumi ar taustiņiem Rīgā notiek remonta apstākļos. Poligrāfiķi tiek slēgti, diskotēkas vairs nenotiek, taču, kamēr lielie remontdarbi nav sākušies, Mielavs un draugi vēl drīkst izmantot pierastās Lāčplēša ielas telpas. “Manus poligrāfiķus remontē, un es nezinu, vai atgriezīšos diskotēkā kā maizes darbā. Līdzšinējās emocijas diskotēkā tomēr nevaru salīdzināt ar tām, ko gūstu kā mūziķis. Lai gan ir, ir bijuši ļoti laimīgi mirkļi arī uz diskotēkas skatuves,” kādā tā laika intervijā saka Ainars.* “Mani lielākie mākslinieki joprojām ir Pīters Geibriels (Peter Gabriel) un Stings.”
   Tikuši pie nopietnas skaņu aparatūras, mēnesieši saprot, ka nepieciešams arī nopietns transports. Tajā laikā savs autobuss ir “Jumpravai”, arī “Pērkonam”, un tiek pieņemts lēmums doties uz Liepājas autobusu parku koncertceļojumu busa meklējumos. Rezultātā tiek iegādāts mazliet bojāts, milzīgs dzeltens ikaruss, kas tehniski sakārtots un no iekšpuses nosiltināts. Atrasts arī šoferis un sagatavots viss nepieciešamais, lai grupa varētu komfortabli doties tālākos izbraucienos.
   “Autobuss atrisināja vienu lielu problēmu — nebija pirms un pēc katra koncerta vairs jākrāmē aparatūra iekšā un ārā. Tas bija ļoti nogurdinoši. Tagad droši visu skaņas tehniku varēja glabāt lielajā autobusa salonā,” stāsta Blūms. “Protams, uz koncertiem vienalga vajadzēja izbraukt laikus, īpaši ziemā, jo elektronikai vajadzēja uzsilt. Tāpat kā televizoram — ja no ziemas apstākļiem ienes telpā, tam tur ir jāpastāv kādas četras stundas, jāsasilst, un tikai tad to var ieslēgt.” Glaunais sintezators tiek pārdots, un par ritma ģitāristu pieaicināts Dimitera “Slēģos” muzicējošais Uģis Tirzītis. Līdz ar vēl viena ģitārista iesaistīšanos tad arī sākas nopietnāks pirmā sastāva posms, kas ilgst aptuveni pusotru gadu līdz 1990. gada “Mikrofona” aptaujas koncertiem Sporta pilī.

Līdzīgās grāmatas:
Viktors Suvorovs
Gundega Repše
Vitālijs Judins
 
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
Valdis Atāls
 
Lato Lapsa
Philip Ruff
Jurijs Feļštinskis, Vladimirs Pribilovskis
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties