Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Priekšvārds

IR LIETAS, ko nevar izstāstīt.
 Šī grāmata jums noteikti neizstāstīs, kā tas īsti ir — Indonēzijā, pusceļā starp Javu un Sumatru ar pilnu krūti ieelpot Krakatau bērna vulkāniskā sēra smaku un, aizgūtnēm klepojot, just, kā caur kāju pirkstiem birst karstās, melnās vulkāniskās smiltis.
 Arī ne to, kā tas ir — sagaidīt saullēktu Kambodžā, tūkstošgadīgā Ankoras Ta Promas tempļa drupās, kur džungļi visapkārt reibinoši smaržo kā laikos, kad šī pasaule vēl bija jauna.
 Kā Filipīnu burvju salā Sikihorā, bambusa mājelei drebot zemestrīces pēcgrūdienos, garšo kapeikas maksājošais un efektīvi no kājām veļošais “ķīniešu spēka dzēriens” ar īpaši uzpumpētu Brūsa Lī radinieku uz etiķetes.
 Kā atskan atbalss, Laosas slavenajā Krūku līdzenumā pakāpjoties uz trīsmetrīga akmens trauka un ieaurojot tajā sirsnīgu sveicienu nezināmajiem milžiem, kas to izmantojuši savās dzīrēs.
 Kā ūdens baļļā nočurkst nokaitētais puskilogramu smagais rituālais Bali salas kriss — zobennazis, kura izgatavošanai bijuši vajadzīgi divdesmit kilogrami dzelzs un mēneši laika.
 Kā mijkrēslī kaut kur tepat blakus vaid un sten kārtīgi neapbedītie Sulavesi salas Tana Toradžas zemes ļaudis — neredzami, nelaimīgi, paradīzē tā arī netikuši, palikuši bez saviem bifeļiem un cūkām.
 Kā mutē kraukšķ putekļainajā Kambodžas Skuonas pilsētā cepto tarantulu kājas, kuru īpašnieki vēl tikai pirms stundas ar viltu izdabūti ārā no savām pazemes alām, niknumā līdz pēdējam ieķērušies tajās iebāztajās koka nūjās.
 Kā okeāna ūdens pārvēršas sāļā asiņu vannā, kad Lembatas salā pasaules gandrīz pēdējā īstā vaļu mednieku ciematiņa harpūnvīrs izmisīgā lēcienā ar pārcilvēcisku drosmi ir triecis asmeni kašalota mugurā.
 Kādas smakas vēdī gaisā, kad tās pašas Sulavesi salas Džongajas lepras slimnieku kolonijā tās iemītnieki reizi nedēļā sasēstas visi bariņā, lai cits citam atmiekšķētu kāju pēdas un pārbaudītu, cik tās ir baisās slimības neskartas.
 Un tā tālāk, un tā tālāk. Ir lietas, kas jāredz, jāsaož, jāsadzird, jānogaršo un jāizjūt pašam, un es laikam esmu patiesi laimīgs cilvēks, ka vēl esmu paspējis ar vienu acs kaktiņu palūkoties uz šiem laikiem, tikumiem, cilvēkiem un dzīvniekiem, kas no mums aiziet droši vien jau uz neatgriešanos.
 Jā, jā, jā, cilvēks ir vīruss, kas cenšas visu apēst un vēl arī visu nogalināt, lai nogalināto varētu apēst, tad vēl visu pied...st un vairoties, vairoties un vairoties, lai varētu aprīt un pied...st vēl vairāk, — apmēram tā izteicās aģents Smits filmā “Matrikss”.
 Tas, ko virtuālais aģents piemirsa vai tīšām nepateica, — savas vienkāršās vēlmes cilvēciskais vīruss spēj īstenot vissarežģītākajās formās. Tādās, ka reizēm no tām vienkārši elpa aizraujas. Kā tādā disnejlendā — tikai šeit viss ir pa īstam, arī dzīvība un nāve visā to pasakainajā daudzveidībā.
 Pasaulē ir vietas, kur gandrīz vai fiziski izjūti, kā visādu krāsu un izmēru cilvēku paaudzes ir nākušas, gājušas un pagaisušas ar visiem saviem sapņiem, ilgām, iekārēm, naidu, kariņiem, mīlestību un nāvi.
 Ir arī vietas, kur Džeka Londona un Žila Verna laiki vēl nav pavisam pagājuši, un vietumis ir neskartas saglabājušās arī visas pasaules puiku — arī to, kas jau pieauguši, bet nav aizmirsuši, kas viņi kādreiz bijuši, — sapņu piepildījuma vietas.
 Ak, jā, un paretam atrodas arī vietas, kur šis tas vēl ir palicis neaprīts un nepied...sts. Vietas, kur vēl varat spēlēt Robinsonu Krūzo, lai gan necik ilgi to vairs neizdosies.
 Šī grāmata ir par to, ko tomēr var izstāstīt par visām šīm vietām, kas izmētātas Indonēzijā, Filipīnās, Kambodžā un Laosā un reizēm ir tik neparastas un neiedomājamas, ka tu, cilvēks, taisni apmulsti — kuras tad tās īsti ir.