Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

OBLOM. Izgāšanās

Grāmata pievienota: 08.06.15
 
Apakšvirsraksts:
Dižās desmitgades hronika. Otrā grāmata
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Viktors Suvorovs
Lapaspušu skaits:
280
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
8.56 Eur
Izdošanas gads:
2015

OBLOM. Izgāšanās ir grandioza vēstures rekonstrukcija par 1956.—1957. gada notikumiem, kad Ņikita Hruščovs ar maršala Žukova palīdzību atstādināja no Padomju Savienības vadības bijušos Staļina tuvākos līdzgaitniekus, savukārt Žukovs slepus gatavoja militāru apvērsumu, lai gāztu Hruščovu un iegūtu vienpersonisku varu valstī. Rekonstruējot to gadu notikumus un saliekot zināmus un mazzināmus faktus vienā mozaīkā, autors stāsta par varas cīņām PSRS vadībā, par Žukova un viņa līdzgaitnieku sazvērestību pret Hruščovu, par šīs sazvērestības atklāšanu, pateicoties nejaušību virknei, un par ārkārtīgi sarežģīto slepeno operāciju Žukova izolēšanai un atstādināšanai no varas. Šī grāmata ir par to, kā mainījās valsts vadības sistēma pēc tam, kad tika atcelta Staļina piekoptā sistemātiskā varmācīgā vadošās elites nomaiņas prakse, kā varas karjeru sāka veidot partijas līderu jaunā paaudze, kura pēc dažiem gadiem nomainīja Hruščovu pie valsts vadības stūres, kādu alternatīvo PSRS attīstības scenāriju grasījās īstenot Žukovs un kāpēc tik daudz kļūdu pieļāvušais Hruščovs tomēr ir pelnījis atzinību par to, ka izglāba valsti un pasauli no Žukova.

No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

PROLOGS

— Izģērbieties, — viņa žilbinoši pasmaidīja un aizlika kastaņbrūno matu šķipsniņu aiz sārtās austiņas.
 — Pavisam?
 — Līdz apakšbiksēm.
 PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks Padomju Savienības Varonis ģenerālleitnants Hadži Umars Džiorovičs Mamsurovs paklausīja.
 Uz Kremļa poliklīniku viņu izsauca pēkšņi. Viņš centās pārcelt pieņemšanas laiku, aizbildinoties ar aizņemtību, bet saņēma precīzu skaidrojumu. No Piekarpatu kara apgabala, kur ģenerālis Mamsurovs pavisam nesen bija 38. armijas komandieris, uz Maskavu atsūtīti visi viņa medicīniskie dokumenti. Ne tūļas dakteri Ļvovā, ne ārsti Maskavā neko aizdomīgu nebija atraduši. Bet mūsu dzimtenes galvaspilsētā uzausis aizrobežu spīdeklis, kurš pārbaudīja Padomju Savienības augstākās vadības pagājušā gada rentgena uzņēmumus, un tas, ko nepamanīja pašmāju Asklēpijs, nepaslīdēja garām tvirtajam svešzemju skatienam. Tāpēc ģenerālleitnantam jāierodas nekavējoties — spīdeklis negaida, var noripot aiz horizonta.
 Saprotams, valstiskās lietas ir svarīgākas par kaut kāda ģenerālleitnanta veselību, tomēr ar tādu diagnozi tik un tā ilgi nedzīvo. Tāpēc ģenerālleitnantam valstiskās lietas labāk atvirzīt uz dažām dienām. Steigšus jārīkojas, kamēr vēl viss nav zaudēts.
 Ģenerālleitnants norādītajā laikā ieradās norādītajā adresē, novērtēja situāciju. Atļaušos pavēstīt, ka poliklīnika, kurā viņš nokļuva, nepavisam nav līdzīga ārstniecības iestādei — tā drīzāk atgādina greznu sanatoriju vai oranžēriju savrupmājā, kas pieder Savam Morozovam, vienam no bagātākajiem cilvēkiem Krievijā 20. gadsimta sākumā. Te ir klusums, miers, krāšņi, mīksti paklāji, kuros grimst pēdas. Te — krāsainas vitrāžas un pasakains tropisko augu dārzs. Te nav nekādas drūzmas, nekādu rindu. Tik ļoti ērti: nevis jūs gaidāt izsaukšanu pie ārsta, bet ārsts gaida jūsu ierašanos.
 Braša māsiņa norādīja, kur uzkarināt ģenerāļa mundieri un kur bikses ar milzīgi platiem dubultiem lampasiem, un nozuda aiz durvīm.
 Tajā pašā brīdī pa otrām durvīm ienāca spīdeklis — neliels, drukns plikpauris.
 GRU priekšnieka pirmais vietnieks ģenerālleitnants Mamsurovs pacēla acis uz ārstu un apstulba.
 Viņa priekšā mierīgi stāvēja un viņu uzmanīgi vēroja Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs biedrs Ņikita Sergejevičs Hruščovs.
 Tērpies baltā.
 Ja esat nolēmuši salauzt stipra cilvēka gribasspēku, tad zinātne, ko sauc par aģentūras psiholoģiju, iesaka vispirms viņu pamatīgi nobiedēt. Vēlams, lai briesmas būtu reālas, sajūtamas, nāvīgas. Vēl nebūtu slikti pēdējā brīdī, kad cilvēks ir nedaudz apradis ar vienām briesmām, pēkšņi uzsūtīt viņam jaunu, pilnīgi negaidītu nelaimi. Arī nāvīgu.
 Un tūlīt pat ar viņu parunāt.
 Nenāktu par ļaunu pirms nopietnas sarunas cilvēku vēl arī izģērbt — ja ne gluži pilnīgi, tad vismaz līdz apakšbiksēm. Viens — garš, stalts, muskuļots, plecīgs, iesirmot sācis, melnmatains, jauneklīgs skaistulis ģenerālleitnants korektos, Staļina gaumē piegrieztos formas svārkos ar stāvapkaklīti, zelta uzplečiem, ar Padomju Savienības Varoņa Zelta zvaigzni pie krūtīm, ar ordeņu plāksni, starp kuriem ir trīs Ļeņina ordeņi, četri Sarkanā Karoga ordeņi, pirmās pakāpes Kutuzova ordenis un otrās pakāpes Suvorova ordenis. Un pavisam kas cits — tas pats cilvēks, taču bez zelta uzplečiem un lampasiem, bez “Zelta zvaigznes” un stāvapkaklītes, nožēlojamās zilās apakšbiksēs līdz ceļgaliem paša augstākā mūsu dižās Dzimtenes priekšnieka priekšā.
 Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs biedrs Ņikita Sergejevičs Hruščovs jelkad ir apguvis aģentūras psiholoģiju, bet man nav šaubu par to, ka reizumis viņu piemeklēja apskaidrība un tādos brīžos viņš cilvēku psiholoģiju juta ar visu savu būtni. Iekšēji.
 Ar kādu īpašu dzīvnieka maņu Ņikita sajuta, ka tikšanās ar ģenerāli Mamsurovu Kremļa poliklīnikā jāorganizē tieši tā un ne citādi. Hruščovs bija absolūti pārliecināts, ka zvanīt Mamsurovam vajadzētu dzīvespriecīgai smējējai. Par nāvīgo slimību viņai vajag muļķīgi un līksmi čivināt: lūk, tā sakot, biedri ģenerāli, kāds posts jums uzbrucis, jūs esat vīrietis pašā spēka plaukumā, kurš gan varētu iedomāties...
 Bet sagaidīt ģenerāli Mamsurovu krāšņajā pieņemšanas telpā, pēc Hruščova izpratnes, vajadzētu mazliet citādai personai — domīgai, klusējošai, pavedinošai māsiņai ar noslēpumainu netiklas Džokondas smaidu pašos lūpu kaktiņos. Lai ar visu savu izskatu atgādinātu par priekiem dzīvē, kura ģenerālim tik pēkšņi un skumji apraujas: tu, ģenerāli, pēc pāris mēnešiem, bet varbūt pat nedēļām, nobeigsies, savukārt mēs visi paliksim dzīvot.
 Tieši tā viss tika sarīkots. Bija gan telefoniska čivināšana, gan māsiņa gurkstošā, iestīvinātā halātiņā, zem kura varēja nojaust svārku un jaciņas trūkumu. Viņa aizspurdza, bet ģenerāļa priekšā uzradās Hruščovs. Viņš ilgi pētīja apakšbiksēs stāvošo ģenerāli, bet pēc tam noteikti norādīja uz baltu tabureti:
 — Sēdieties.
 Tas bija kas pa vidu starp uzaicinājumu un pavēli. Jebkuram priekšniekam, vai viņš ir trīs cilvēku ekipāžas komandieris vai Virspavēlnieks, kuram pakļauti miljoniem cilvēku, pirms pavēles došanas ir pienākums novērtēt situāciju: vai viņa padotie pildīs pavēli? Ja ir kaut mazākā nepakļaušanās iespējamība, no pavēles vajadzētu atturēties.
 Esi pārliecināts, ka pildīs, — komandē!
 Neesi pārliecināts — klusē! Velc laiku, mānies, meklē citas ietekmēšanas metodes, jo nav nekā šausmīgāka un nožēlojamāka par nepakļaušanos komandierim. Ja neklausīja vienu reizi, neklausīs vairs nekad.
 Hruščovs saprata: ģenerālim, nokļuvušam tik dīvainā situācijā, neizturami gribas sarauties čokurā, piesegt savas miesas kaut vai ar rokām.
 Ja tas notiktu Melnās jūras pludmalē, viss izskatītos citādi. Gan ģenerāļa rokas, gan krūtis, gan pleci ir spēka pielieti, kājas slaidas kā arābu ērzelim, ierastā ģenerāļu vēderiņa vietā muskuļu reljefs. Mamsurovam nebūtu kauns pludmalē peldbiksēs dzenāt bumbu, lai cik arī uzpūtīgas dāmiņas noraudzītos spēlē.
 Taču te nav Melnās jūras pludmale. Un viņš nav dāmu acu priekšā, lūk, tāda atšķirība.
 Apsēsties nozīmē piesegt atkailinātā ķermeņa redzamās daļas.
 Apsēsties nozīmē mazliet aizsegties ar galdu.
 Tāpēc ģenerālim pavēle sēsties bija ja ne glābiņš, tad atvieglojums. Viņam pašam neizturami gribējās apsēsties. Un, saņēmis ko pa vidu starp aicinājumu un pavēli, viņš apsēdās.
 Hruščovam tā bija divkārša psiholoģiska uzvara.
 Pirmā: ģenerālis pakļaujas.
 Otrā: šis varenais milzis vairs neslienas virs apaļīgā rausīša Hruščova.
 Ne Mamsurovs, ne Hruščovs tobrīd par psiholoģiskajiem efektiem nedomāja. Vienkārši Hruščovs kļuva aizvien pašpārliecinātāks. Mamsurovs — aizvien nepārliecinātāks.
 — Stāstiet, biedri ģenerāli.
 — Ko stāstīt?
 — Visu.
 — Visu?
 — Pastāstiet ko tādu, ko es nezinu... Lai gan es visu zinu. Tur, pie jums GRU, īpašu centru nodibinājuši. Bet ar mani neapspriedās. Aizmirsa, vai kā?
 Galvenais šajā situācijā — pat ar mājienu neatklāt savu zināšanu avotu un tā robežas.
 Ģenerālim Mamsurovam neticama situācija: bez viņa par GRU Īpašo uzdevumu centru zināja tikai šī centra izveidotāji — Padomju Savienības maršals Žukovs un GRU priekšnieks ģenerālpulkvedis Štemenko. Ne vienam, ne otram pļāpāt par to nav nekāda pamata, nekāda labuma. Par to tiesā. Par to nošauj. Biedra Staļina laikā par tādiem jokiem lika pie sienas, neiedziļinoties pat detaļās. Kā Hruščovs varēja uzzināt par GRU Īpašo uzdevumu centru? Nekā nevarēja. Nevarēja, un viss! Bet zina. Viņš visu zina!
 Ko lai ģenerālis dara situācijā, kad viņš kā žurka ar lāpstu piespiests pie sienas? Mesties uz gaiteni? Zilās apakšbiksēs?
 Doma par to, ka viņš ir iekritis, uz mirkli Mamsurovā izraisīja atvieglojumu. Ģenerālis atcerējās nāvei lemtā diagnozi. Aptvēra: nav nekādas diagnozes. Tās bija lamatas. Viņu ievilināja peļu slazdā. Ģenerālis ir vesels. Bet vai otra nelaime ir vieglāka par pirmo? Ja jau Hruščovs tik rūpīgi sarīkoja tikšanos, aiz durvīm noteikti gaida dūšīgu sanitāru komanda ar trako kreklu gatavībā.
 Tas gan būtu skatiņš: greznajā Kremļa poliklīnikas gaitenī izlec kāda apakšbiksēs tērpusies persona un nesas uz izeju. Te sanitāriem nevajag pat iepriekš sniegt instrukcijas. Skaidrs bez instrukcijām: pārpūlējies. Tādus sasien ar palagiem.
 Lai kas, bet sanitāri jau nu gan uzklups dīvainajam klientam apakšbiksēs, kurš skraida tur, kur apakšbiksēs skraidīt nav pieņemts.
 Lai kas, bet sanitāri jau nu gan savu lietu pieprot labi.
 Lai kas, bet sanitāri jau nu noteikti pēcpusē ielaidīs attiecīgu poti.
 Tālāk Hruščovam ir plašas iespējas. Vienkāršākā — tūlīt pat nogalināt Mamsurovu. Medicīniskās slepkavības ir visvienkāršākās.
 Ģenerālis iztēlojās šļirci gurkstošā, iestērķelētā halātiņā ģērbtās, brašās māsiņas rokās. Saprata, ka jebkurā gadījumā viņu tāpat vien no šī zelta krātiņa neizlaidīs. Te izvēle vienkārša: vai nu viņš padodas un pāriet Hruščova pusē, vai nu nāvīgas, neticami ātri progresējošas slimības diagnoze apstiprināsies. Vēl dienas desmit viņš svaidīsies murgos un raustīsies krampjos šajās baltumā mirdzošajās palātās, neatpazīstot apkārtējos.
 — Ņikita Sergejevič, ļaujiet uzvilkt bikses.
 Tas ir baltais kapitulācijas karogs.
 — Ģērbieties, ģenerāli. Un pastāstiet man visu no paša sākuma.
 — No paša sākuma?
 — Klausos.
 — Šis stāsts, Ņikita Sergejevič, sākās PSKP XX kongresā...

Līdzīgās grāmatas:
Māra Zālīte
Guna Roze
Andris Akmentiņš
 
Filips Rufs
Iveta Harija meita
Andra Manfelde
 
Māris Bērziņš
Viktors Suvorovs
Andra Manfelde