Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Oblom. Izgāšanās

Grāmata pievienota: 08.06.15
 
Apakšvirsraksts:
Maršala Žukova pēdējā kauja
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Viktors Suvorovs
Lapaspušu skaits:
280
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.13 Eur
Izdošanas gads:
2015

Dižās desmitgades hronika. Otrā grāmata

“Oblom. Izgāšanās” ir grandioza vēstures rekonstrukcija par 1956.—1957. gada notikumiem, kad Ņikita Hruščovs ar maršala Žukova palīdzību atstādināja no Padomju Savienības vadības bijušos Staļina tuvākos līdzgaitniekus, savukārt Žukovs slepus gatavoja militāru apvērsumu, lai gāztu Hruščovu un iegūtu vienpersonisku varu valstī. Rekonstruējot to gadu notikumus un saliekot zināmus un mazzināmus faktus vienā mozaīkā, autors stāsta par varas cīņām PSRS vadībā, par Žukova un viņa līdzgaitnieku sazvērestību pret Hruščovu, par šīs sazvērestības atklāšanu, pateicoties nejaušību virknei, un par ārkārtīgi sarežģīto slepeno operāciju Žukova izolēšanai un atstādināšanai no varas. Šī grāmata ir par to, kā mainījās valsts vadības sistēma pēc tam, kad tika atcelta Staļina piekoptā sistemātiskā varmācīgā vadošās elites nomaiņas prakse, kā varas karjeru sāka veidot partijas līderu jaunā paaudze, kura pēc dažiem gadiem nomainīja Hruščovu pie valsts vadības stūres, kādu alternatīvo PSRS attīstības scenāriju grasījās īstenot Žukovs un kāpēc tik daudz kļūdu pieļāvušais Hruščovs tomēr ir pelnījis atzinību par to, ka izglāba valsti un pasauli no Žukova.


No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

1. NODAĻA

1

Visā pasaules vēsturē nav iespējams atrast notikumu, kurš savā nekrietnumā līdzinātos PSKP XX kongresam.
 Kongresa ideju var izteikt četros vārdos: pie visa vainīgs Staļins.
 Sanāca, ka ne pie kā nav vainīgs Ļeņins, kas par vācu naudu demoralizēja krievu armiju, nelikumīgi sagrāba varu valstī, izformēja krievu armiju uzvaras priekšvakarā Pirmajā pasaules karā un nodeva valsti ķeizara žēlastībā.
 Sanāca, ka ne pie kā nav vainīgi boļševiki, kas atlaida Satversmes sapulci, kuras delegāti bija tautas ievēlēti, lai noteiktu valsts nākotni pēc monarhijas krišanas.
 Sanāca, ka ne pie kā nav vainīgs Sverdlovs, kas parakstīja pavēli par kazaku slāņa fizisku iznīcināšanu.
 Sanāca, ka ne pie kā nav vainīgs Tuhačevskis, Bļuhers, Uborevičs, Jakirs un vesela varza viņiem līdzīgo, kuri savu valdīšanu atklāti un publiski sauca par okupāciju, kuri iznīcināja miljoniem savas valsts pilsoņu, kas nevēlējās dzīvot okupantu pakļautībā.
 Sanāca, ka paši uzticamākie staļinieši ne pie kā nav vainīgi. Maskavas un Ukrainas bende Ņikita Hruščovs vienkārši pildīja pavēles. Ko viņš varēja darīt, ja Staļins pavēlēja?
 Un visi Politbiroja locekļi vienkārši pildīja Staļina pavēles. Arī visi CK locekļi. Arī ministri. Arī maršali. Arī ģenerāļi. Arī čekisti. Arī prokurori. Arī tiesneši. Arī cietumsargi.
 Viņi neko nezināja. Viņi neko nenojauta. Viņi pildīja pavēles.
 XX kongresa zālē sēdēja un sita plaukstas PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, vidējās mašīnbūves ministrs, PSKP CK loceklis divkārtējs Sociālistiskā Darba Varonis pirmās pakāpes Staļina prēmijas laureāts ģenerālleitnants Avramijs Pavlovičs Zaveņagins, bijušais Noriļlaga priekšnieks, bijušais NKVD vadītāja vietnieks. Sanāk, arī Avramijs Pavlovičs neko nezināja par nometnēm. Sanāk, ka arī viņš pat nenojauta par to pastāvēšanu.
 Un tajā zālē sēdēja Sociālistiskā Darba Varonis tehnisko zinātņu doktors ģenerālleitnants (vēlāk armijas ģenerālis, profesors, laureāts utt., u.t.jpr.) Aleksandrs Nikolajevičs Komarovskis, mūsu dižais militārais celtnieks. Sovetskaja vojennaja enciklopedija (Maskava: Vojenizdat, 1976— 1980. Astoņos sējumos. 4. sēj., 260. lpp.) vēsta, ka biedrs Komarovskis bijis PSRS Glavpromstroja priekšnieks. Šī informācija — rupjas falsifikācijas paraugs: lielie priekšnieki, kuri sacerēja rakstus enciklopēdijai, biedra Komarovska greznajā titulā izlaida trīs burtus.
 Precizēju: Aleksandrs Nikolajevičs Komarovskis bija PSRS MVD (Iekšlietu ministrijas) Glavpromstroja priekšnieks. Bet pirms tam — PSRS NKVD Glavpromstroja un PSRS NKVD Glavņeftespecstroja priekšnieks. Dižais celtnieks biedrs Komarovskis raka kanālus, cēla Kuibiševas HES, iecēla debesīs Maskavas Universitāti, kara laikā uzbūvēja Čeļabinskas metalurģijas kombinātu, pēc kara vadīja kodolrūpniecības objektu celtniecību. Sanāk, ka gan biedrs Komarovskis, gan viņa priekšnieks biedrs Zaveņagins nezināja, kas viņiem būvbedrēs rosās un no kurienes viņu vadītajās organizācijās uzrodas darbaspēks. Sanāk, biedrs Komarovskis nenojauta, ar kā sviedriem un asinīm viņš uzcēla sociālistiskās industrijas gigantus.
 Un tajā zālē sēdēja Sociālistiskā Darba Varonis CK loceklis kopš Ļeņina laikiem, Politbiroja loceklis kopš 1935. gada biedrs Anastass Ivanovičs Mikojans. Industrializācijas laikā viņš vadīja Ermitāžas dārgumu pārdošanu nolādētajiem kapitālistiem par apzināti pazeminātām cenām. Komunistiskās partijas XVII kongresā 1934. gadā viņš uzstādīja rekordu: īsā ziņojumā minēja biedru Staļinu 41 reizi, pavadot dižo vārdu ar atbilstošiem epitetiem. Tīrīšanas laikā biedrs Mikojans ne reizi vien lūdza biedru Staļinu palielināt nošaušanas limitus; piemēram, 1937. gada 22. septembrī viņš iesniedza Staļinam pieprasījumu paaugstināt nošaušanas normas Armēnijai par 700 cilvēkiem. Biedrs Ježovs ierosināja biedram Staļinam nežēlot biedram Mikojanam limitus, 700 cilvēku vietā atļaut papildus nošaut 1500 tautas ienaidnieku.
 Biedrs Staļins bija dāsns. Atļāva.
 Un, lūk, biedrs Mikojans sēž XX kongresa sēdē un sašutis klausās biedra Hruščova runu par staļinisma laikiem. Pats biedrs Hruščovs arī vairākkārt lūdza biedru Staļinu neskopoties un palielināt nošaušanas limitus. Biedru Mikojanu ir satriecis biedra Hruščova ziņojums. Biedru Mikojanu ir saniknojusi Staļina patvaļa un nelikumības.
 Un tajā kongresā sēdēja ievērojami cietumsargi un diži padomju zinātnieki, nopelniem bagāti bendes un Staļina prēmijas laureāti literatūrā. Ar sašutuma klaigām viņi uzņēma aizvien jaunus un jaunus Hruščova atmaskojumus, it kā arī viņi neko nezinātu, it kā arī viņi par to pirmo reizi izdzirdējuši tikai trīs gadus pēc Staļina nāves, it kā tikai PSKP XX kongress viņiem būtu atvēris acis.
 Es vienmēr esmu teicis un atkārtošu vēl daudzas reizes: komunisti bija muļķi un noziedznieki. XX kongresā pulcējās tie, kuri iznīcināja miljoniem cilvēku kolektivizācijas laikā, tie, kuri organizēja labības izvešanu uz ārzemēm, kad tauta pašu zemē ēda vardes un peles, tie, kuri komandēja miljoniem vergu dižajās sociālisma celtnēs, tie, kuri kara laikā dzina uz nokaušanu soda bataljonus, un tie, kuri savos nemirstīgajos daiļdarbos to visu apdziedāja.
 Un, lūk, šie ļaudis, kuri vada dižu valsti, kongresā uzvedās tā, it kā viņu garīgā attīstība būtu ciema muļķīša līmenī, kurš nūjai mugurā aulekšo pa ielām, kurš neko nezina, neko neatceras un neko nenojauš. PSKP XX kongresa delegāti uzvedās tāpat, kā drosminieks komandarms Jakirs, kuram pietika dūšas vien slepus ķēzīties. Kad Staļins gadījās līdzās, Jakirs sauca sevi par uzticamu Staļina kalpu, bet, uzsmaidot Staļinam, gatavoja viņa gāšanu. Kad Staļina līdzās nebija, Jakirs izsvītroja viņa vārdu no svētku pavēles. Nokļuvis zināmās iestādes pagrabos, Jakirs uzrakstīja Staļinam vēstuli: “Es miršu ar mīlestības vārdiem Jums.” Uz šīs vēstules Staļins uzrakstīja rezolūciju: “Nelietis un prostitūta.”
 Tieši tā uzvedās PSKP XX kongresa delegāti — kā nelieši un prostitūtas. Apjēguši, ka neviens viņus nekontrolē, viņi sāka ķengāt Staļina vārdu. Iepriekšējos kongresos viņi visi Staļinu mīlēja, bet tagad pēkšņi izrādījās, ka viņi visi nosodījuši Staļinu. Un pat ienīduši. Un pat cīnījušies pret Staļinu, sirdī saglabājot uzticību gaišajiem Ļeņina ideāliem.
 PSKP XX kongress atgādināja ieslodzīto masveida degradācijas procesu Baltās jūras kanāla celtniecībā — vienīgi tur, kanālā, ar badu, aukstumu, salu un neizpildāmām normām čekisti iedzina nāvē desmitiem tūkstošus cilvēku, un izdzīvoja vien tas, kurš nolaidās tik zemu, ka kļuva par aģitatoru, aktīvistu, viltus trieciennieku. PSKP XX kongresā Staļina nomenklatūra brīvprātīgi zaudēja godu un cieņu.
 Ja notiktu brīnums, ja Staļins pēkšņi augšāmceltos no miroņiem un ienāktu zālē, kur sēdēja kongresa dalībnieki, šie “atmaskotāji” uzreiz mestos bučot viņa zābakus. Tas viņiem nav nekas jauns, jo taču viņu mēļu radīts bija personības kults. Kurp vējiņš papūtīs, turp viņi reizē pagriezīsies.
 Ļeņina laikā — ļeņinieši.
 Trocka laikā — trockisti.
 Staļina laikā — staļinieši-antitrockisti.
 Hruščova laikā — hruščovieši-antistaļinisti.
 Brežņeva laikā — brežņevieši-antihruščovisti, proti, atkal staļinieši, taču nevis īsti, bet izspēlēti, nepatiesi kā piemērojušies trieciennieki.
 Un ne jau tāpēc viņi visi pēc PSKP XX kongresa palaida vaļīgāk skrūves, ka bija labāki par Staļinu, bet gan tāpēc, ka saprata: bez Staļina viņiem nenoturēt krātiņā Padomju Savienības un sociālistiskās nometnes tautas.

Līdzīgās grāmatas:
Valdis Atāls
Lato Lapsa
Philip Ruff
 
Frīda Mihelsone
Jurijs Feļštinskis, Vladimirs Pribilovskis
Viktors Suvorovs
 
Daira Āboliņa
Lato Lapsa
Imants Liepiņš
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties