Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Specnazs

Grāmata pievienota: 20.06.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Viktors Suvorovs
Lapaspušu skaits:
376
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.78 Eur
Izdošanas gads:
2019

Padomju militārās izlūkošanas speciālo uzdevumu daļas (SpN) bija viens no galvenajiem Padomju Savienības militārajiem noslēpumiem. Saskaņā ar padomju pavēlniecības ieceri šīm daļām bija paredzēta izšķirošā loma sagaidāmajā kodolkarā ar Rietumu valstīm, un tieši tāpēc pat šo daļu pastāvēšanas fakts tika rūpīgi slēpts. Specnaza daļām un vienībām, gaidāmā kara priekšvakarā un jau pirmajās tā stundās un dienās ienaidnieka aizmugurē spiegojot un veicot diversijas, bija jānodrošina Padomju Savienības un tās sabiedroto bruņoto spēku pēkšņo uzbrukuma operāciju veiksmīgs iznākums. Jūs uzzināsiet:

  • Kā un kāpēc Padomju armijā izveidoja speciālo uzdevumu daļas un kādus uzdevumus tās veica.
  • Ko un kā izvēlējās dienestam specnaza daļās un kā notika specnaza karavīru, seržantu un virsnieku apmācība.
  • Kā padomju pavēlniecība plānoja izmantot specnaza daļas un vienības gaidāmajā karā ar Rietumu valstīm.
  • Par specnaza priekštečiem: no Tomasa Mūra "izlases jaunekļiem" līdz Sarkanās armijas gvardes mīnētājiem.
  • Par padomju militārās izlūkošanas specnaza daļām un vienībām 1950.—1980. gados: organizācijas struktūra, bruņojums, taktika, aģentūra, vadīšana un sadarbības veidi. 

“Specnazs” autora jaunajā, papildinātajā versijā ir vērtīgs pienesums latviski jau tulkoto Viktora Suvorova grāmatu klāstam un aizraujoša lasāmviela katram, kuru interesē militārisma vēsture. 

No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

  4. NODAĻA

 

PADOMJU DIVERSANTI OTRAJĀ PASAULES KARĀ

1

Pirmajos pusotra desmita pastāvēšanas gados Padomju Savienība bija ārkārtīgi vāja visās ziņās, īpaši — ekonomiskajā un militārajā. Komunistiskie vadoņi baidījās no ārvalstu intervences. Tāpēc valsts gatavojās aizsardzībai.
  Gar Padomju Savienības rietumu robežām tika izveidota tā sauktā 
nodrošinājuma līnija 100—250 kilometru platumā. Līnija izstiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Šajā joslā visus dzelzceļa un autoceļu tiltus, stacijas, vilcienu depo, tuneļus, ūdenstorņus un elektrostacijas sagatavoja uzspridzināšanai. Spridzinātāju komandas un visu nepieciešamo spridzināšanai izvietoja tā, lai pēc trauksmes signāla nekavējoties varētu sākt darbu.
  Kara draudu gadījumā šajā joslā plānoja īsā laikā iepriekš izvēlētos 
virzienos un sektoros ierīkot mīnu laukus lielā dziļumā un garumā, izrakt desmitiem un pat simtiem kilometru prettanku grāvju, eskarpu un kontreskarpu, uzstādīt simtiem kilometru mīnētu dzeloņstiepļu nožogojumu un ierīkot koku aizsprostojumus.
  Nodrošinājuma josla bija Sarkanās armijas apdrošināšanās pret pēkšņu 
pretinieka uzbrukumu. Nokļuvis nodrošinājuma joslā, pretinieks zaudēja savu galveno priekšrocību — pēkšņuma faktoru. Turklāt lēnas pretinieka pārvietošanās gaitā pilnīgi skaidri iezīmējās tas virziens, kurā viņš koncentrējis savus galvenos pūliņus. Tas deva Sarkanās armijas pavēlniecībai laiku un iespēju pievilkt stratēģiskās rezerves pašā bīstamākajā virzienā.
  Uzreiz aiz nodrošinājuma līnijas tika uzcelta tā saucamā Staļina 
līnija — 13 nocietinātie rajoni ar bruņotām dzelzsbetona aizsardzības celtnēm. Sarkanās armijas Ģenerālštāba iecere bija maksimāli vienkārša: uzbrukuma gadījumā pretinieks zaudēs spēkus un dārgo laiku, laužoties cauri aizsprostojumiem, meža gāzēm un mīnu laukiem. Pretinieks būs spiests atjaunot tiltus, dzelzceļa sliedes, tuneļus un visu pārējo. Tikai ciešot ievērojamus zaudējumus un zaudējot daudz laika, viņš atdursies pret dzelzsbetona nocietinājumu līniju, aiz kuras atrodas galvenie Sarkanās armijas spēki.
  Taču arī tas nav viss. Jau miera laikā teritorijās, kurās stiepās nodrošinājuma 
līnija, proti, starp valsts robežu un Staļina līniju, tika slepus izveidotas partizānu vienības un diversiju grupas. Partizāni un diversanti bija nodarbināti miera laika darbā, taču laiku pa laikam viņus savāca slepenos iesaukumos un mācībās. Nomaļās vietās viņi pilnveidoja savas prasmes. Pēc pirmā signāla tūkstošiem iepriekš apmācītu cīnītāju bija gatavi doties mežā.
  Šīs vienības bija kodols daudzu tūkstošu partizānu vienību izvēršanai. 
Jau miera laikā nākamo partizānu pulku un brigāžu vajadzībām tika sagatavotas slepenas bāzes un glabātavas ar ieročiem, munīciju, sakaru līdzekļiem, pārtiku, medikamentiem un visu pārējo, kas nepieciešams ilgai un sīkstai cīņai.
  Padomju karaspēkam atkāpjoties, visiem tiltiem bija jābūt uzspridzinātiem, 
tuneļiem — aizgrautiem, dzelzceļa mezgliem — padarītiem par pilnīgi nelietojamiem, pārmiju savienojumiem un pat sliedēm un telefona kabeļiem — evakuētiem. Partizāniem atlika vien nepieļaut jau sagrauto objektu atjaunošanu.
  Bargs klimats, neaptverami plašā teritorija, necaurejami meži, slīkšņaini 
purvi, mazs apdzīvotības blīvums, vāji attīstīts ceļu tīkls — tas viss padarīja Padomju Savienības teritoriju par ideālu vietu partizānu un diversantu darbībai.

2

Nocietināto rajonu līnija, nodrošinājums tās priekšā, partizānu un diversantu formējumi, kas darbojas šajā joslā, ir valsts aizsardzības sistēmas trīsvienība.
  Taču 1939. gada septembrī Hitlers, pretēji saviem plāniem un aprēķiniem, 
pēkšņi iekūlās karā ne tikai ar Poliju, bet arī ar Lielbritāniju un Franciju un potenciāli arī ar ASV. Kopš šī brīža biedram Staļinam kļuva pilnīgi nevajadzīgas Padomju Savienības aizsardzības sistēmas. Viss, ko gatavoja aizsardzībai, tika pamests, sagrauts, izformēts vēl pirms vācu uzbrukuma. Vispirms iznīcināja visu, kas tika gatavots partizānu kara izvēršanai savā teritorijā: partizānu vienības izformētas, ieroči, munīcija, sprāgstvielas — izņemtas, slēptuves un glabātavas — aizbērtas ar zemi, partizānu bāzes — iztukšotas.
  Vienlaikus ar visa iepriekš valsts aizsardzībai izveidotā iznīcināšanu 
notika tikpat strauja spēku izvēršana, kas paredzēti pēkšņam triecienam pa Vāciju un Rumāniju, darbībai ienaidnieka teritorijā grandiozos atbrīvošanas karagājienos.
  1941. gada 18. jūnijā Ģenerālštāba Izlūkošanas pārvaldes sastāvā 
pēkšņi parādījās jauna struktūra — Speciālā norīkojuma centrs (karaspēka daļa nr. 9903) ar divarpus tūkstošiem slepenās frontes izlases kareivju.
  Centra komandējošo sastāvu veidoja rūdīti diversanti, kuri jau izgājuši 
Spāniju, Mongoliju, Poliju, Somiju.
  Vidējais komandējošais sastāvs — steigšus no mācībām izņemtie 
Frunzes Kara akadēmijas Izlūkošanas fakultātes studenti.
  Ierindnieki un jaunākais komandējošais sastāvs: pirmkārt, Centrālā 
armijas sporta kluba (CSKA) sportisti, otrkārt, ārzemnieki, kuri dažādu iemeslu dēļ nokļuvuši Padomju Savienībā un kurus vēl pirms kara savervējusi militārā izlūkošana tās uzdevumu pildīšanai, un, treškārt, meitenes — Maskavas uzņēmumu darbinieces un studentes.
  Dīvainas sakritības dēļ tieši tajā dienā — 1941. gada 18. jūnijā — 
“Dinamo” stadionā Maskavā sākās NKVD Īpašās trieciena grupas formēšana ar pusotru tūkstoti diversantu sastāvā. Grupu bija paredzēts pārsviest pāri Vācijas robežai tuvāko desmit dienu laikā.
  Un vajadzēja gan kaut kam tādam notikt: Vācija pēkšņi bez jebkāda 
iemesla nez kādēļ negaidīti uzbruka miermīlīgajai Padomju Savienībai. Tāpēc plānus nācās radikāli mainīt. Diversantu pārsviešanu uz Vācijas ieņemtajām teritorijām atcēla. Tā vietā pēc PSRS iekšlietu tautas komisāra valsts drošības ģenerālkomisāra biedra Lavrentija Pavloviča Berijas pavēles izveidoja divas īpašo uzdevumu motorizēto strēlnieku brigādes — OMSBON. Tās komplektēja no NKVD un NKGB darbiniekiem un biedrības “Dinamo” sportistiem. Trešais šo brigāžu komplektēšanas avots bija ārzemnieki: spāņi, vācieši, franči, itāļi, bulgāri, pamatā — kaujinieki no internacionālajām brigādēm, kuras karoja Spānijā, bet pēc komunistu un sociālistu apvienoto spēku sagrāves aizbēga uz Padomju Savienību. PSRS viņus gatavoja atbrīvošanas karagājieniem, bet pēkšņi nācās steigšus lauzt visus plānus un gatavot diversantus darbībai pavisam citās teritorijās.
  Vācu karaspēks tikmēr bez jebkādām grūtībām pārvarēja rajonus, 
kur iepriekš stiepās nodrošinājuma josla, kurā vajadzēja darboties, bet nedarbojās padomju partizāni un diversanti. Tikpat viegli vācu tanku ķīļi caurdūra divas nocietināto rajonu līnijas, kurās nebija Sarkanās armijas karaspēka.

3

1941. gada 3. jūlijā biedrs Staļins uzstājās radio. Viņš aicināja sīksti pretoties ienaidniekam un noteica uzdevumus Sarkanajai armijai un  visai padomju tautai. Tajā skaitā:

“Neatstāt pretiniekam ne kilogramu maizes, ne litru degvielas. Kolhozniekiem jāaizdzen visi lopi, maize jānodod glabāšanā valsts orgāniem tās izvešanai uz aizmugures rajoniem. Visa vērtīgā mantība, tajā skaitā krāsainie metāli, maize un degviela, kuru nevar izvest, bez vārda runas jāiznīcina.
  Ienaidnieka ieņemtajos rajonos vajag izveidot partizānu vienības, gan jātnieku, gan kājnieku, izveidot diversiju grupas cīņai ar ienaidnieka armijas daļām, partizānu kara uzkurināšanai jebkur un visur, tiltu, ceļu spridzināšanai, telefona un telegrāfa sakaru bojāšanai, mežu, noliktavu, vezumu rindu aizdedzināšanai. Ieņemtajos rajonos veidot neizturamus apstākļus ienaidniekam un visiem tā līdzdalībniekiem, vajāt un iznīcināt tos uz katra soļa, izjaukt visus viņu pasākumus.”

  Šajā tekstā mani personīgi jau agrā jaunībā samulsināja divi vārdi: mežu aizdedzināšana.
  Noliksim malā augstās morāles jautājumus. Mēģināsim iedziļināties 
šādu darbību praktiskajā nozīmē un uzdosim jautājumu tikai vienā vārdā: kāpēc? Bet pēc tam šo vārdu domās, lai mūs neapvaino par huligānismu un gānīšanos, pārliksim lamuvārdos un atkārtosim vēlreiz: kāda velna pēc?
  Kāda gan jēga no tā, ka dedzināsim savus mežus? Vācieši jau mežos 
īpaši nelīda. Mežs vajadzīgs partizāniem un diversantiem. Bet, ja mežus nodedzina, tad kur pēc tam slēpsies mūsu mīļie dedzinātāji?
  Hitlers ir ļaundaris. Nezinu, varbūt viņš rakstīja slepenas instrukcijas 
par to, ka vajag nodedzināt mežus pašu teritorijā, ja Vāciju sagrābj pretinieks. Taču atklātus Hitlera aicinājumus dedzināt Vācijas mežus pagaidām neesmu atradis.
  Bet biedrs Staļins aicināja. Turklāt izmantoja visas radiostacijas, visus 
Padomju Savienības radiouztvērējus un reproduktorus, visus pārējos masu informācijas līdzekļus, sākot ar pirmajām avīzes Pravda lappusēm.
  Līdztekus atklātajam un skaļajam saucienam iznīcināt “visu vērtīgo 
mantību, tajā skaitā krāsainos metālus, maizi un degvielu”, biedrs Staļins parakstīja slepenus dokumentus. Vienu no tiem, pavēli nr. 428 “Par apdzīvoto vietu iznīcināšanu piefrontes joslā”, pievienoju kā pielikumu šīs grāmatas beigās. Un tas vairs nav aicinājums, tā ir pavēle!
  Arī dokumenta tekstā šis vārds ir īpaši izcelts: Augstākā Virspavēlnieka 
mītne PAVĒL.
  Tālāk — to darbību saraksts, kurām, pēc biedra Staļina domām, 
vajadzētu nodrošināt mūsu tautas uzvaru tās taisnīgajā cīņā. Vispirms:

“Graut un nodedzināt līdz pamatiem visas apdzīvotās vietas vācu karaspēka aizmugurē 40—60 km dziļumā no priekšējās līnijas un 20—30 km pa labi un pa kreisi no ceļiem.”

  Parēķināsim: padomju un Vācijas frontes minimālais garums — divi tūkstoši kilometru (brīžiem līdz pat sešiem tūkstošiem). Ņemam minimumu — 2000 kilometru gara josla un 40—60 (vidēji 50) kilometru plata. Iegūstam 100 000 kvadrātkilometru lielu platību. Te viss ir skaidrs. Šajos tūkstošos kvadrātkilometru nodedzinām un sagraujam visas apdzīvotās vietas neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav pie ceļiem.
  Bet tagad iedomāsimies sevi, pieņemsim, Rietumu vai Volhovas 
frontes pavēlnieka vietā. Un padomāsim: bet kāpēc Staļina pavēlē ierakstītas vēl arī 20—30 kilometru joslas pa labi un pa kreisi no ceļiem? Mēs taču tāpat visu sagraujam un nodedzinām piefrontes joslā!
  Secinājums viens: biedrs Staļins ar to domā tos ceļus, kuri 40—
60 kilometru joslā neiekļuva. Tie ir tālu, tālu no priekšējās līnijas. Un biedra Staļina pavēlē nav norādīts, cik tālu mūsu diversantiem jāiekļūst, lai izpildītu Augstākā Virspavēlnieka pavēli.
  Pakasījis pakausi, liels priekšnieks mēģina iedomāties apdzīvotu vietu, 
kurai apkārt 20—30 kilometru rādiusā nav nekādu ceļu. Lielajam priekšniekam acīm redzami trūkst iztēles ko tādu iedomāties. Man, atzīstos, arī.
  Grozi, kā gribi, bet sanāk, ka mums, lai izpildītu biedra Staļina pavēli, 
vāciešu ieņemtajās teritorijās vajag iznīcināt vispār visas mājas un celtnes. Protams, ja kur gadīsies liela vai maza pilsēta, ciemats vai sādža, ap kuru 20—30 kilometru vispār nav ceļu, tad — lai jau notiek, tad nespridzināsim un nededzināsim.
  Taču tas ir tikai pirmā punkta pirmais teikums. Dokumentā ir vēl 
daudz pārsteidzošu momentu. Lūk, piemēram, vēl viens teikums no biedra Staļina slepenās pavēles:

“Apdzīvoto vietu iznīcināšanai norādītajā darbības rādiusā nekavējoties nosūtīt aviāciju, plaši izmantot artilērijas un mīnmetēju uguni, izlūku komandas, slēpotājus un partizānu diversiju grupas, kas apgādātas ar degmaisījuma pudelēm, granātām un spridzināšanas ierīcēm.”

  NKVD un Sarkanās armijas kareivjiem un komandieriem vajadzēja vienkārši iztēloties, ka katrā mājā un katrā barakā, katrā būdā un katrā lauku sētā, katrā cehā un katrā stacijā paslēpušies nolādētie fašisti, un bombardēt šīs mājas, barakas, būdas un lauku sētas ar aviāciju, artilēriju, un beigās vēl partizāniem un diversantiem uzdot to pašu uzdevumu.
  Nekļūdīga recepte: ja no astotā stāva met ķieģeļus uz galvas garāmgājējiem, 
tad agri vai vēlu trāpīsi spiegam. Tieši tā pavēlēja rīkoties biedrs Staļins: iznīciniet visu, nešķirojot, kur savējie un kur svešie.
  Biedra Staļina pavēli iznīcināt apdzīvotās vietas var kvalificēt kā nopietnu 
kara noziegumu — tā, piemēram, 1907. gada Hāgas konvencija tieši aizliedz līdzīgas darbības.
  Pēc kara padomju vēsturnieki bēdīgā paskatā vēstīja, cik pilsētu un 
ciemu nodedzināja un sagrāva nolādētie fašisti. Padomju apsūdzētāji, cēlu dusmu pārņemti, pieprasīja pašus bargākos sodus uzvarētajiem vācu ģenerāļiem, kuri dažkārt kara laikā rīkojās tieši tā, kā mācīja biedrs Staļins. Vācu ģenerāļus par šādiem noziegumiem tiesāja un pakāra. Bet biedram Staļinam un citiem biedriem paveicās — viņus pēc kara neviens ir nesodīja.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
 
Vitālijs Judins
Valdis Atāls
Lato Lapsa
 
Philip Ruff
Jurijs Feļštinskis, Vladimirs Pribilovskis
Viktors Suvorovs
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties