Padomju militārās izlūkošanas speciālo uzdevumu daļas (SpN) bija viens no galvenajiem Padomju Savienības militārajiem noslēpumiem. Saskaņā ar padomju pavēlniecības ieceri šīm daļām bija paredzēta izšķirošā loma sagaidāmajā kodolkarā ar Rietumu valstīm, un tieši tāpēc pat šo daļu pastāvēšanas fakts tika rūpīgi slēpts. Specnaza daļām un vienībām, gaidāmā kara priekšvakarā un jau pirmajās tā stundās un dienās ienaidnieka aizmugurē spiegojot un veicot diversijas, bija jānodrošina Padomju Savienības un tās sabiedroto bruņoto spēku pēkšņo uzbrukuma operāciju veiksmīgs iznākums. Jūs uzzināsiet:
- Kā un kāpēc Padomju armijā izveidoja speciālo uzdevumu daļas un kādus uzdevumus tās veica.
- Ko un kā izvēlējās dienestam specnaza daļās un kā notika specnaza karavīru, seržantu un virsnieku apmācība.
- Kā padomju pavēlniecība plānoja izmantot specnaza daļas un vienības gaidāmajā karā ar Rietumu valstīm.
- Par specnaza priekštečiem: no Tomasa Mūra “izlases jaunekļiem” līdz Sarkanās armijas gvardes mīnētājiem.
- Par padomju militārās izlūkošanas specnaza daļām un vienībām 1950.—1980. gados: organizācijas struktūra, bruņojums, taktika, aģentūra, vadīšana un sadarbības veidi.
SPECNAZS autora jaunajā, papildinātajā versijā ir vērtīgs pienesums latviski jau tulkoto Viktora Suvorova grāmatu klāstam un aizraujoša lasāmviela katram, kuru interesē militārisma vēsture.
No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
4. NODAĻA
PADOMJU DIVERSANTI OTRAJĀ PASAULES KARĀ
1
Pirmajos pusotra desmita pastāvēšanas gados Padomju Savienība bija ārkārtīgi vāja visās ziņās, īpaši — ekonomiskajā un militārajā. Komunistiskie vadoņi baidījās no ārvalstu intervences. Tāpēc valsts gatavojās aizsardzībai.
Gar Padomju Savienības rietumu robežām tika izveidota tā sauktā nodrošinājuma līnija 100—250 kilometru platumā. Līnija izstiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Šajā joslā visus dzelzceļa un autoceļu tiltus, stacijas, vilcienu depo, tuneļus, ūdenstorņus un elektrostacijas sagatavoja uzspridzināšanai. Spridzinātāju komandas un visu nepieciešamo spridzināšanai izvietoja tā, lai pēc trauksmes signāla nekavējoties varētu sākt darbu.
Kara draudu gadījumā šajā joslā plānoja īsā laikā iepriekš izvēlētos virzienos un sektoros ierīkot mīnu laukus lielā dziļumā un garumā, izrakt desmitiem un pat simtiem kilometru prettanku grāvju, eskarpu un kontreskarpu, uzstādīt simtiem kilometru mīnētu dzeloņstiepļu nožogojumu un ierīkot koku aizsprostojumus.
Nodrošinājuma josla bija Sarkanās armijas apdrošināšanās pret pēkšņu pretinieka uzbrukumu. Nokļuvis nodrošinājuma joslā, pretinieks zaudēja savu galveno priekšrocību — pēkšņuma faktoru. Turklāt lēnas pretinieka pārvietošanās gaitā pilnīgi skaidri iezīmējās tas virziens, kurā viņš koncentrējis savus galvenos pūliņus. Tas deva Sarkanās armijas pavēlniecībai laiku un iespēju pievilkt stratēģiskās rezerves pašā bīstamākajā virzienā.
Uzreiz aiz nodrošinājuma līnijas tika uzcelta tā saucamā Staļina līnija — 13 nocietinātie rajoni ar bruņotām dzelzsbetona aizsardzības celtnēm. Sarkanās armijas Ģenerālštāba iecere bija maksimāli vienkārša: uzbrukuma gadījumā pretinieks zaudēs spēkus un dārgo laiku, laužoties cauri aizsprostojumiem, meža gāzēm un mīnu laukiem. Pretinieks būs spiests atjaunot tiltus, dzelzceļa sliedes, tuneļus un visu pārējo. Tikai ciešot ievērojamus zaudējumus un zaudējot daudz laika, viņš atdursies pret dzelzsbetona nocietinājumu līniju, aiz kuras atrodas galvenie Sarkanās armijas spēki.
Taču arī tas nav viss. Jau miera laikā teritorijās, kurās stiepās nodrošinājuma līnija, proti, starp valsts robežu un Staļina līniju, tika slepus izveidotas partizānu vienības un diversiju grupas. Partizāni un diversanti bija nodarbināti miera laika darbā, taču laiku pa laikam viņus savāca slepenos iesaukumos un mācībās. Nomaļās vietās viņi pilnveidoja savas prasmes. Pēc pirmā signāla tūkstošiem iepriekš apmācītu cīnītāju bija gatavi doties mežā.
Šīs vienības bija kodols daudzu tūkstošu partizānu vienību izvēršanai. Jau miera laikā nākamo partizānu pulku un brigāžu vajadzībām tika sagatavotas slepenas bāzes un glabātavas ar ieročiem, munīciju, sakaru līdzekļiem, pārtiku, medikamentiem un visu pārējo, kas nepieciešams ilgai un sīkstai cīņai.
Padomju karaspēkam atkāpjoties, visiem tiltiem bija jābūt uzspridzinātiem, tuneļiem — aizgrautiem, dzelzceļa mezgliem — padarītiem par pilnīgi nelietojamiem, pārmiju savienojumiem un pat sliedēm un telefona kabeļiem — evakuētiem. Partizāniem atlika vien nepieļaut jau sagrauto objektu atjaunošanu.
Bargs klimats, neaptverami plašā teritorija, necaurejami meži, slīkšņaini purvi, mazs apdzīvotības blīvums, vāji attīstīts ceļu tīkls — tas viss padarīja Padomju Savienības teritoriju par ideālu vietu partizānu un diversantu darbībai.
2
Nocietināto rajonu līnija, nodrošinājums tās priekšā, partizānu un diversantu formējumi, kas darbojas šajā joslā, ir valsts aizsardzības sistēmas trīsvienība.
Taču 1939. gada septembrī Hitlers, pretēji saviem plāniem un aprēķiniem, pēkšņi iekūlās karā ne tikai ar Poliju, bet arī ar Lielbritāniju un Franciju un potenciāli arī ar ASV. Kopš šī brīža biedram Staļinam kļuva pilnīgi nevajadzīgas Padomju Savienības aizsardzības sistēmas. Viss, ko gatavoja aizsardzībai, tika pamests, sagrauts, izformēts vēl pirms vācu uzbrukuma. Vispirms iznīcināja visu, kas tika gatavots partizānu kara izvēršanai savā teritorijā: partizānu vienības izformētas, ieroči, munīcija, sprāgstvielas — izņemtas, slēptuves un glabātavas — aizbērtas ar zemi, partizānu bāzes — iztukšotas.
Vienlaikus ar visa iepriekš valsts aizsardzībai izveidotā iznīcināšanu notika tikpat strauja spēku izvēršana, kas paredzēti pēkšņam triecienam pa Vāciju un Rumāniju, darbībai ienaidnieka teritorijā grandiozos atbrīvošanas karagājienos.
1941. gada 18. jūnijā Ģenerālštāba Izlūkošanas pārvaldes sastāvā pēkšņi parādījās jauna struktūra — Speciālā norīkojuma centrs (karaspēka daļa nr. 9903) ar divarpus tūkstošiem slepenās frontes izlases kareivju.
Centra komandējošo sastāvu veidoja rūdīti diversanti, kuri jau izgājuši Spāniju, Mongoliju, Poliju, Somiju.
Vidējais komandējošais sastāvs — steigšus no mācībām izņemtie Frunzes Kara akadēmijas Izlūkošanas fakultātes studenti.
Ierindnieki un jaunākais komandējošais sastāvs: pirmkārt, Centrālā armijas sporta kluba (CSKA) sportisti, otrkārt, ārzemnieki, kuri dažādu iemeslu dēļ nokļuvuši Padomju Savienībā un kurus vēl pirms kara savervējusi militārā izlūkošana tās uzdevumu pildīšanai, un, treškārt, meitenes — Maskavas uzņēmumu darbinieces un studentes.
Dīvainas sakritības dēļ tieši tajā dienā — 1941. gada 18. jūnijā — “Dinamo” stadionā Maskavā sākās NKVD Īpašās trieciena grupas formēšana ar pusotru tūkstoti diversantu sastāvā. Grupu bija paredzēts pārsviest pāri Vācijas robežai tuvāko desmit dienu laikā.
Un vajadzēja gan kaut kam tādam notikt: Vācija pēkšņi bez jebkāda iemesla nez kādēļ negaidīti uzbruka miermīlīgajai Padomju Savienībai. Tāpēc plānus nācās radikāli mainīt. Diversantu pārsviešanu uz Vācijas ieņemtajām teritorijām atcēla. Tā vietā pēc PSRS iekšlietu tautas komisāra valsts drošības ģenerālkomisāra biedra Lavrentija Pavloviča Berijas pavēles izveidoja divas īpašo uzdevumu motorizēto strēlnieku brigādes — OMSBON. Tās komplektēja no NKVD un NKGB darbiniekiem un biedrības “Dinamo” sportistiem. Trešais šo brigāžu komplektēšanas avots bija ārzemnieki: spāņi, vācieši, franči, itāļi, bulgāri, pamatā — kaujinieki no internacionālajām brigādēm, kuras karoja Spānijā, bet pēc komunistu un sociālistu apvienoto spēku sagrāves aizbēga uz Padomju Savienību. PSRS viņus gatavoja atbrīvošanas karagājieniem, bet pēkšņi nācās steigšus lauzt visus plānus un gatavot diversantus darbībai pavisam citās teritorijās.
Vācu karaspēks tikmēr bez jebkādām grūtībām pārvarēja rajonus, kur iepriekš stiepās nodrošinājuma josla, kurā vajadzēja darboties, bet nedarbojās padomju partizāni un diversanti. Tikpat viegli vācu tanku ķīļi caurdūra divas nocietināto rajonu līnijas, kurās nebija Sarkanās armijas karaspēka.
