UN VARBŪT KA MĒS VISI IZDZĪVOSIM

uz sākumu

UN VARBŪT KA MĒS VISI IZDZĪVOSIM

Grāmata pievienota: 14.05.24

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Inga Gaile

Lapaspušu skaits:

Platums:

145

Augstums:

206

Cena:

7.52 Eur

Izdošanas gads:

2024

Ingas Gailes jaunajā dzejas krājumā “Un varbūt ka mēs visi izdzīvosim” iekļauti dzejoļi, kas sarakstīti laikā kopš 2022. gada 24. februāra. Vairākos dzejoļos nolasāmas tiešas alegorijas par Krievijas karadarbību Ukrainā, mēģinot atrast poētisku valodu, kā par to runāt. Citi krājuma dzejoļi meklē metaforas un veidu, kā runāt par pasaules varmācību plašākā nozīmē, atklājot, ka konkrētu valstu īstenotā karadarbība ir kulminācija sabiedrības struktūras izveides kļūdām. Arī šajā krājumā, līdzīgi kā citos autores krājumos, valda feministisks naratīvs. Vairākos darbos risinātas attiecības ar Dievu, kas ir krājuma caurviju motīvs. Dzejniece sarunājas, lamā, noliedz Viņu un meklē iespēju izlauzties ārpus Dieva vīrišķā tēla. Dzejniece, apzinoties, ka ceļš pie vīriešu pasaules Dieva ir piegruvis pilns ar sabombardētu māju un dzīvju drupām, meklē jaunus vārdus un iespējas runāt par To caur sievietes juteklisko, ķermenisko pieredzi.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas māksliniece Elīna Brasliņa

Grāmatas fragments »

un varbūt ka mēs visi izdzīvosim

un varbūt ka mēs visi izdzīvosim
un varbūt tiksim cauri ledus kalnu izkusušo plūdiem
caur asinīm kas izlijušas būs no mūsu draugiem
un ienaidniecēm
caur dubļiem kas brāzušies būs pāri
mūsu galvenajām ielām
un stāvēsim ar mulsiem puķu podiem rokās
pie pilsētas pie ciemata pie bučas

un varbūt pat būs rakstīts welcome
uz izkārtnes kas svilps uz ceriņiem
pret pavasara vēju

varbūt ka neticami bāli tēli uz mūsu festivāliem nāks
un neko nepārmetīs
un varbūt ka mēs visi izdzīvosim
caur slimībām un neticamām sāpēm
caur muļķībām un nespēku
caur neticamu muļķību un pārāk lielu spēku
mēs izdzīvosim
pat redzējuši nenormāli sāpīgo
un samulsuši aizkavētā elpā
mēs stāvēsim pie izkārtnes
uz kuras uzraksts: zeme
zvani: 123 123 123

to cilvēku tur spīdzināja
un pazemoja ārprātīgos veidos
un pat nevis to bet viņu tavu draugu
tavu bērnu meiteni
to cilvēku kurš guļ nu tavā mājā
un elpo
tu saki ir viņā tumsa
jo citādi nav skaidrojamas
piedzīvotās šausmas
ir jābūt ir jābūt viņā pašā
kādai neparastai zīmei

jo ja tās nav
jo ja tās nav
ko lai es daru

un varbūt ka mēs visas izdzīvosim
un vecas sirmas kukažiņas satiksimies
līksmi smejoties un ieliekot par zobam
no kultūrkapitāla mūža stipendijas
un dzersim tēju no blašķītēm
un šķielēsim uz jauniem vīriešiem
ar keisiem kas ātri steigsies cauri zaļojošiem parkiem
gurnus kustinot daudz veiklāk nekā
mūsu domas tajā brīdī vīsies
un smiesimies un aprunāsim un kāda vēl joprojām pīpēs
bet inga visas rās ka nedrīkst dzert vismaz pirms uzstāšanās
un var būt ka mēs visas izdzīvosim
un tomēr katru dienu līdz pat aiziešanai
baltā miglā

mēs sastingsim kā arktika pirms nāves
kvēlā pilē izzušanas saldme
un murmināsim joprojām skūpstīt kārās lūpās
es esmu tumsa
es esmu
un varbūt tas mums atkal līdzēs
uz otru krastu tikt
tai upei pāri